Photo by Lucrezia Carnelos on Unsplash
 
Sabiedrība
18.12.2018

Sapņi par nākotni: Latvijas 200. gadadiena

Komentē
9
Saglabā

Joprojām spilgti atceros Rīgas 800. jubilejas svinības, kad kopā ar ģimeni staigāju pa pilsētu, izbaudot priekpilno noskaņu. Mēs runājām par to, ka pēc kāda laika Latvija svinēs 100. gadadienu, un šīs izredzes man, tolaik desmit gadus vecam zēnam, šķita aizraujošas, tās manī raisīja bērnišķīgu lepnumu. Man nebija ne mazāko šaubu, ka šis brīdis pienāks. Doma par Latviju kā neatkarīgu valsti, kas pastāvēs mūžu mūžos, šķita vienkārši objektīva patiesība. Lieki piebilst, ka patlaban es vairs neesmu tik pārliecināts. Pastāv liela varbūtība, ka Latvija nesagaidīs savu 200. gadadienu – un ne jau tāpēc, ka to kavēs kāda agresīva militāra kampaņa no austrumiem. Valsts pati apdraud savu pastāvēšanu.

Cilvēkiem nepatīk to dzirdēt. Šāda vai līdzīga nostāja bieži izraisa agresīvu reakciju: "Kāpēc jābūt tādam pesimistam? Kāpēc tu pats nedari kaut ko lietas labā?" Manuprāt, viens no šādas reakcijas iemesliem ir veids, kā Latvijā izprot un ieaudzina patriotismu. Mums ir nešaubīgi jātic savai valstij, lai kādas aprises tā ieņemtu. Tas nekas, ja puse iedzīvotāju aizbrauc un vēl piektdaļa ir pakļauta nabadzības riskam: neatkarības ideja stāv pāri visam un pārējais ir otršķirīgs. Tas atgādina kultu, kura sekotājiem (pilsoņiem) ir jāveic iniciācija, jāpārcieš pazemojumi un citi izaicinājumi, lai viņus uzskatītu par pilntiesīgiem kopienas locekļiem. Atteikšanās ņemt dalību kulta rituālos tiek dēvēta par absurdu vai smieklīgu.

Pieļaujot iespēju, ka Latvija tuvāko simt gadu laikā tiešām varētu izzust no pasaules kartes un ka mums visiem derētu to apzināties, es tomēr nedomāju, ka šāds iznākums ir neizbēgams. Taču mums beidzot vajadzētu sākt par to runāt. Patlaban Latvijā runā lielākoties par pagātni. Jā, valsts iedzīvotājiem ir svarīgi apzināt pagātnes mantojumu, just emocionālu pacēlumu, ko sniedz gan patriotisks nacionālais kino, gan lepnums par savas zemes ainavisko krāšņumu. Taču vienlīdz būtiski ir neieciklēties uz pagātni. Vai cilvēki Latvijā vispār prot runāt par nākotni? Vai mēs domājam par to, kurp gribam doties – vai kur mēs reāli varētu nokļūt? Vai mūsu, Latvijas iedzīvotāju, priekšstatos valda viena un tā pati nākotne, vai arī mūsu vīzijas atgādina blakus esošas līnijas, kas vien palaikam saskaras cita ar citu?

Lai iezīmētu konstruktīvu risinājumu, es piedāvāju aplūkot trīs jautājumus, kas, manuprāt, ir īpaši svarīgi, domājot par Latvijas iedzīvotāju labbūtību nākotnē. Skaidrības labad nodalīšu to politiskos, ekonomiskos un ideoloģiskos aspektus, taču ar piebildi, ka tie neizbēgami pārklājas. Pirmām kārtām jānoskaidro, ar kādiem līdzekļiem iespējams jēgpilni veidot patiesi demokrātisku sabiedrību. Otrkārt, vēlos norādīt, ka Eiropas Savienības fiskālā un monetārā politika ir ļoti, ļoti svarīgs temats, kas Latvijas plašsaziņas telpā tiek analizēts pārāk reti un arī ne pienācīgā apjomā/dziļumā, tāpēc īsi aplūkošu tā, manuprāt, būtiskākos aspektus. Visbeidzot gribu uzsvērt, ka, pēc manām domām, svarīgākais priekšnoteikums tam, lai valsts, vārdā Latvija, pastāvētu arī 2118. gadā, ir sabiedrības ideoloģisks pavērsiens uz kreisuma pusi. Lai to panāktu, Latvijā nepieciešams no jauna īstenot idejas, kas sekmē solidaritāti un sociālistisku politiku, un beidzot sākt nopietni risināt sasāpējušās sociālās problēmas – novērst nabadzību, mazināt nevienlīdzību un sekmēt sociālo mobilitāti.

Valda uzskats, ka līdz ar valstiskās neatkarības atjaunošanu pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā Latvijas iedzīvotāji kaut kādā maģiskā veidā ieguva arī demokrātiju, ar to saprotot iespēju pašiem saimniekot savā zemē, ievēlēt savus vadoņus utt. Šādi tiek novilkta vienādības zīme starp demokrātiju, vēlēšanu sistēmu un, iespējams, arī monetāro politiku (savu valūtu). Nebija ilgi jāgaida, lai redzētu, ka īstenība ir gluži citāda, – Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda "eksperti" bez vilcināšanās pielietoja "šoka terapiju", kuras rezultātā Latvijā strauji pieauga bezdarbs un inflācija. Pirmie neatkarības gadi nesa līdzi grandiozas pārmaiņas valsts ekonomikā un finanšu jomā, valdošie politiskie spēki mainījās, taču pamatvirziens palika nemainīgs – uz neiegrožotu kapitālismu. Šāda veida "demokrātija" radīja politisko parazītu šķiru, kas pastāv joprojām un šķiet neiznīcināma. Šie kleptokrāti, tautā saukti par oligarhiem, rausta savu marionešu aukliņas, kad vien tiem ienāk prātā, un demokrātijas ilūzija tautas acīs kļūst vēl pārliecinošāka nekā iepriekš. Man pašam nav ne mazāko šaubu, ka cilvēki varas gaiteņos arī turpmāk nevilcināsies paņemt to, kas pēc taisnības pieder visiem, ja vien sabiedrība radikāli nemainīs savus priekšstatus par politiskās telpas piederību, proti, neapmierināsies tikai ar balsošanu vēlēšanās vai darbošanos nevalstiskās struktūrās. Tā nav nekāda demokrātija, ja vienīgās pilsoņa tiesības ir izvēlēties tos, kuri turpmāk lems pār visiem. Pilsoņiem ir jāatgūst tiesības reāli ietekmēt politisko procesu valstī.

Kā to panākt? Par laimi, paraugus varam meklēt citu valstu pieredzē. Piemēram, anarhistu kustība, ko aizsāka Zapatistu sacelšanās 1994. gadā, ir gluži sekmīgi īstenojusi izvirzītos mērķus. Dažādas anarhistu organizācijas, kas metušas izaicinājumu pastāvošajam varas aparātam, vieno kopīgs redzējums attiecībā uz nepieciešamību iedragāt globālās birokrātiskās struktūras, tādas kā SVF un Pasaules Tirdzniecības organizācija, kas uzstājas starptautisko korporāciju vārdā, aizstāvot to intereses un vienlaikus atņemot iztikas avotu miljoniem cilvēku.

Kas šo anarhistu kustību padara tik efektīvu? Organizācijas veids. Anarhisti nevis imitē hierarhiskās valstiskās struktūras, bet īsteno horizontālu pārvaldību: lēmumi tiek pieņemti uz vienprātības pamata un tūlītējo mērķu sasniegšanai tiek dibinātas pagaidu savienības ar citām domubiedru grupām. Anarhistu politiskās filosofijas pamatā ir nepastarpinātas rīcības ideja: cilvēkam jārīkojas tā, it kā viņš jau būtu brīvs, viņam nav nepieciešama valsts starpniecība, lai sasniegtu savus mērķus. Latvijā šādas rīcības formas nebūt nav svešas. Piemēram, nesen aktīvisti nevis gaidīja, kamēr Rīgas pašvaldība iestādīs kokus, bet izlēma to darīt paši. Arī velobrauciens "Kritiskā masa", kas nu jau vairākus gadus notiek 1. maijā Rīgā, ir tieši šādas – nepastarpinātas rīcības paraugs: entuziasti nevis raksta iesniegumus iestādēm, prasot uzlabot velobraucēju drošību, bet sapulcējas kopā un dodas iespaidīgā masu braucienā pa pilsētas ielām. Manuprāt, šāda veida politiskie instrumenti ir jāliek lietā daudz biežāk, ja vēlamies kļūt par patiesi demokrātisku sabiedrību. Tādas pilsoniskās iniciatīvas kā kopīgā budžeta plānošana, vietējo apkaimju iedzīvotāju sanāksmes, aktīva iesaistīšanās pašvaldību darbā, kontrole pār savu parlamentāro pārstāvju (Saeimas deputātu) darbu līdz pat reālai iespējai atsaukt viņus no ievēlētā amata, regulāras tautas nobalsošanas (referendumi) visai sabiedrībai nozīmīgos jautājumos – tā ir nākotnes valoda, kurā mums vajadzētu sākt runāt jau tagad.

Mainot politiskās rīcības formas, mēs mainīsim arī savas dzīves ekonomiskos un materiālos aspektus. Taču vispirms sabiedrībai ir jānovērtē esošās problēmas un jānosaka pārmaiņu virziens. Daudzi atzīs, ka trīs galvenās ekonomiskās problēmas, kas nomāc Latvijas sabiedrību, ir nabadzība, sociālā nevienlīdzība un demogrāfiskais sabrukums. Visas šīs problēmas ir Valda Dombrovska un viņa politikas piekritēju noorganizētā taupības režīma tiešas sekas. Eiro ieviešana 2014. gadā sākotnēji šķita pareizs solis, taču patlaban tas drīzāk liedz ekonomikai attīstīties. Kāpēc tā? 1992. gadā parakstītā Māstrihtas līguma autori noteica, ka nevienai Eiropas Savienības dalībvalstij nebūs atļauts liels budžeta deficīts (tas nedrīkst pārsniegt 3%) un ka ikvienai valstij būs noteikts parādsaistību ierobežojums (60% no IKP). Tas bija apzināts lēmums ar mērķi padarīt privāto sektoru par ekonomiskās izaugsmes galveno dzinējspēku. Citiem vārdiem sakot, Māstrihtas līgums liedz nacionālām valstīm patstāvīgi virzīt finanšu resursu plūsmas – vai vismaz stipri ierobežo iespējas to darīt. Piemēram, Latvijā vairāk nekā 20% iedzīvotāju ir pakļauti nabadzības riskam. Tikmēr vairums politiķu un "ekspertu" apgalvo, ka Latvijā ir vērojama ekonomikas izaugsme. Taču, ja tautsaimniecība attīstās tik strauji, kā mums tiek apgalvots, kāpēc tikpat strauji nesamazinās nabadzības līmenis valstī? Atbilde ir gaužām vienkārša: šī "izaugsme" galvenokārt notiek sektoros, kas jau tāpat pelna labi (finanses, nekustamais īpašums, apdrošināšana). Ja ES dalībvalstīm būtu ļauts tieši ietekmēt plānu, kam tiek atvēlēti budžeta līdzekļi, tās spētu labāk nodrošināt mazāk aizsargāto iedzīvotāju grupu interešu aizstāvību. Taču dalība eirozonā liedz to darīt. Ja Latvijas valdība vēlas tērēt vairāk, tai jādodas pie privātiem aizdevējiem, un tad jau tās būs bankas un citi investori, kas noteiks procentu likmes, novērtējot gaidāmās peļņas apjomu. Skaidrs, ka valstij tas maksās dārgi.

"Budžeta deficīts" – šie vārdi varbūt izklausās biedējoši, un patiešām pēdējo desmit gadu laikā ir ticis darīts viss, lai panāktu šādu iespaidu. Taču patiesībā budžeta deficīts ir vienīgā atbilde laikā, kad daudzi valsts iedzīvotāji slīgst nabadzībā un viņiem trūkst līdzekļu, lai uzsāktu kādu jēgpilnu saimniecisku darbību. Lai to labāk aptvertu, nepieciešams aplūkot valsts ekonomiku kopumā. No kurienes ņem naudu valsts iedzīvotāji, mājsaimniecības un uzņēmumi? Var atbildēt – viņi to nopelna. Taču kas ir viņu nopelnītās naudas avots? Mūsu laikos tās ir bankas, un, vismaz eirozonā, tā galu galā ir Eiropas Centrālā banka (ECB). Bankas ražo naudu. Atziņa, ka naudas nepietiek visiem, ir greiza pašos pamatos. Kvantitatīvo atvieglojumu politika, kuras ietvaros ECB ir iepludinājusi triljoniem eiro monetārajā sistēmā, tam ir skaidrs piemērs. Tādējādi redzam, ka visas naudas avots ir publiskā sektora iestāde. Šie aspekti labi atklāj publiskā un privātā sektora saistību: ja privātais sektors grib darboties ar pārpalikumu (lai tam būtu ietaupījumi, teiksim, vecumdienām un negaidītiem tēriņiem), to var panākt vien tad, ja publiskais sektors strādā ar deficītu. Tas daudz ko izskaidro. Izrādās, vienīgais veids, kā privātpersonām tikt pie lielāka naudas apjoma, ir panākt, lai kāds cits to iztērē, un šajā gadījumā tai jābūt valstij. Kā vēl lai privātpersonas tiek pie naudas?

Tādējādi, lai cik svarīga būtu valsts politika, ekonomisko problēmu risinājumi ir pat vēl nozīmīgāki, jo tos nepieciešams rast daudz plašākā mērogā. Cilvēkiem, kuri dēvējas par Latvijas iedzīvotāju priekšstāvjiem, ir aktīvi jādarbojas Eiropas institūcijās, vai nu nodrošinot koncesijas no patvaļīgajiem Māstrihtas līguma ierobežojumiem, vai arī sadarbībā ar citu valstu pārstāvjiem veicinot pārmaiņas visas savienības līmenī, piemēram, panākot, ka ECB funkcijas tiek mainītas un tai ir ļauts aizdot naudu nepastarpināti valstu valdībām, vai izveidojot kādu fiskālo savienību. Ideja par fiskālo savienību jau virmo gaisā, un tās īstenošana būtībā paredzētu kopēju eirobudžetu, kura līdzekļi plūstu uz tām valstīm un sektoriem, kam tie visvairāk nepieciešami. Protams, patlaban šāds scenārijs izskatās gana neiespējams: vācu nodokļu maksātājiem tieši finansēt Latvijas pensionārus būtu pāri eiropiešu solidaritātes mēram.

Te nu mēs nonākam pie trešā sākotnēji iezīmētā jautājuma, proti, nepieciešamības Latvijas sabiedrībai ideoloģiski pārorientēties uz kreisumu. Manuprāt, tas ir būtisks priekšnosacījums Latvijas tautas labklājībai nākotnē. Psiholoğiski ir saprotams, kāpēc daudzi valsts iedzīvotāji, kuri atceras dzīvi PSRS, kreisā spārna politiku uzlūko ar aizdomām un naidu: bēgot no vēsturiskās saiknes ar "komunismu" un sociālismu, šķietami paveras tikai viena alternatīva – kapitālisms, brīvais tirgus, privātā sektora vadīta izaugsme, individuālisms utt.

Taču šādi esam iekrituši otrā grāvī – izrādās, ka "liberalizētā" politiski ekonomiskā sistēma nenodrošina nedz godīgu resursu sadali, nedz vispārēju sabiedrisku labumu un apmierinošu dzīvi ikvienam, bet cilvēku solidaritāte, atbildība pret saviem līdzpilsoņiem un citas sociālās vērtības tiek pakļautas drakoniskai pārbaudei. Es nepavisam neatbalstu atgriešanos pie "proletariāta diktatūras", taču arī politika, kas par visu likstu risinājumu uzskata devīzi "strādājiet cītīgāk", manuprāt, ir bezperspektīva. Sabiedrībai ir jāizprot tās ekonomisko problēmu cēloņi. Laikā, kad šī eseja tiks publicēta, mums būs jauna Saeima, taču, lai kādi jauni politiskie spēki to pārstāvētu, ideoloģiskā trajektorija saglabāsies nemainīga un joprojām būs vērsta kapitālisma virzienā. Joprojām valdīs uzskats, ka nabadzības un nevienlīdzības problēmu "risinājumi" jāmeklē privātajā sektorā, bet, teiksim, demogrāfiskā sabrukuma briesmas novērsīs uzņēmējdarbības uzplaukums. Man šķiet – diez vai Latvijai būs kāda cerība, ja tās iedzīvotāji arī turpmāk skatīs pasauli vienīgi caur kapitālisma prizmu, kuras iespaidā izaugusi un ko normalizējusi jaunākā paaudze. Šajā rakstā atturēšos piedāvāt specifiskus ideoloģiskus principus, uz kuriem balstīt Latvijas nākotnes sabiedrību, taču vēlos aicināt lasītāju atminēties manis pieminēto pirmo jautājumu par nepieciešamību veidot jēgpilnas sociālpolitiskas struktūras. Tādas var rasties tikai ilgstošu kolektīvu debašu gaitā, taču šī jaunā humānā ideoloğija noteikti būs pretstats tagadējām.

Patlaban vēl mums nav pamata cerēt uz esošās katastrofālās ekonomiskās virzības apsīkumu: Latvijas iedzīvotāji turpinās emigrēt, nabadzība un nevienlīdzība valstī arvien padziļināsies, bet valdošā politiskā sistēma akceptēs nacionālo dabas resursu tālāku izpārdošanu. Ja šāds scenārijs patiešām īstenosies, tad varu pārliecinoši apgalvot, ka šī lielā jubileja mums būs pēdējā. Taču var notikt arī citādi. Sauciet to, kā gribat, – par revolūciju, transformāciju, attīstību, taču vienīgais veids, kā mēs varam atdzīvināt savu nākotni, ir radikāli pārvērtējot šolaiku aktuālās politiskās un ekonomiskās prakses. Tad varēsim ticēt, ka ne tikai mūsu bērnubērni, bet arī daudzas citas tautas svinēs Latvijas 200. gadadienu, jo pasaules acīs tā būs vieta, kur iespējama patiesi laimīga dzīve.

Andris Šuvajevs

Andris Šuvajevs ir globālās politiskās ekonomikas pētnieks. Interesējas par radikālām idejām, kas drīz vien kļūs par ikdienu, nevienam nepamanot. Šobrīd pēta ekonomiskos procesus Latvijā un apgūst fin...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
9

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!