Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Redzējumi
23.02.2015

Šantāža kā politikas forma

Komentē
0
Saglabā

Periodos, kad kāda grupa (etniska, reliģiska, profesionāla u.c.) jūtas apdraudēta, parādās arī risks, ka pietiekami racionālus argumentus – saliedēties, atlikt domstarpības uz mierīgākiem laikiem – kāds var apzināti vai neapzināti sākt izmantot ļaunprātīgi vai vismaz grupai ilgtermiņā nevēlami. No šī viedokļa būtu vēlams, lai arī mēs šobrīd kaut paturētu prātā iespējamās blaknes ģeopolitiskās situācijas izraisītajai nervozitātei.

Pirmā blakne – pie varas esošie noskaņojumu sabiedrībā izmanto savas pozīcijas nostiprināšanai. Pārfrāzējot mazliet pieklājīgākiem vārdiem labi zināmo izteicienu, – "maitasgabals, bet vismaz mūsu maitasgabals". Jūs taču negribat, lai pie varas nāk VIŅI? Negribu, nāksies "ieslēgt" pašcenzūru.

Otrā (izriet no pirmās) – vaļīgāka budžeta līdzekļu tērēšana. Visi taču saprot, ka jāstiprina "iekšējā un ārējā drošība", savukārt par to var nodēvēt faktiski jebko. Pamēģiniet kaut ko pīkstēt pret militārā budžeta palielināšanu vai izrādīt neveselīgu vēlmi pastrīdēties par šī palielinājuma konkrēto izlietojumu. Jūs esat labākajā gadījumā bezatbildīgs un neprofesionāls, sliktākajā – "kā interesēs tas ir?".

Trešā – jo lielāks un ierindas pilsonim (diezgan stulbs vārdu savienojums, bet...) grūtāk aptverams ir apdraudējums, jo skaidrāk, ka pret šādu apdraudējumu var cīnīties tikai valsts vara un tai attiecīgi piešķiramas papildu pilnvaras. Tipisks piemērs: terorisms. Pieņemsim, ka jūs neapzinīgi gribat padebatēt par to, vai papildu pilnvaras specdienestiem un citiem "orgāniem" nav plānotas pārāk lielas un kā sabiedrība varēs pārliecināties par šo pilnvaru izmantošanas lietderīgumu. Jūs gribat, lai valsts jūs sargā pret ekstrēmistiem vai negribat?! Gribu. Tad palūgsim neuzdot muļķīgus jautājumus. Vai vismaz necerēt sagaidīt uz tiem atbildes.

Šantāža kā politikas forma nav nekas jauns. Tā tradicionāli tiek lietota kā "mazākā ļaunuma" tēze brīžos, kad jātipina uz vēlēšanu iecirkņiem; tā diezgan regulāri tiek arī izmantota, lai attaisnotu apšaubāmu ekonomisko politiku. (Jūs gribat, lai paaugstina algas skolotājiem? Ja gribat, tad jums arī jāsaprot, ka ceļus labot pienācīgā apmērā nevarēsim...) Šāda nerrošana bija, ir un būs. Visos kontinentos un visās mūsdienu valsts attīstības pakāpēs. Varas profesionalitātes pazīme ir tas, cik neuzkrītoši vai draudzīgi tas notiek. Var pielikt garāmgājējam pistoli pie deniņiem un atņemt naudu, un var to tikai parādīt un pieklājīgi palūgt naudu aizdot – naudu atņems jebkurā gadījumā.

Kolektīvā stresa periodos kāre nerrot vēlētājus palielinās un var iegūt bīstamākas formas. Vai te kaut ko var darīt?

Pašsaprotamākā atbilde būtu, ka tas ir politiskās opozīcijas vai neatkarīgo ekspertu uzdevums, jo tikai profesionāļi var pamanīt, kuras, tēlaini izsakoties, izmaiņas likuma 3. panta 7. punkta 3. rindiņā ir nozīmīgas. Te gan problēma ir tā, ka kolektīvās pushistērijas apstākļos iebildumu motivāciju var itin viegli pārtulkot par politisko konkurentu savtīgumu, savukārt ekspertu argumentus noraidīt ar apburošu tēzi, ka "mēs uzņemamies politisko atbildību, ja jums kaut kas nepatīk, paši kandidējiet uz Saeimu" utt.

Tādēļ reālāka un arī noderīgāka atbilde būtu vismaz panākt, ka indivīda brīvības ierobežojoši jauni regulējumi tiek pieņemti noteiktam periodam. Un ka institucionāli ir kāds neatkarīgs šo regulējumu vērtētājs. Piemēram, es samierinos ar pastiprinātu kontroli lidostās, ja, to ieviešot, tiek arī noteikts, ka pēc x gadiem tās turpināšanas lietderīgums tiek izvērtēts (nevis paliek kā neatņemama dzīves sastāvdaļa). Es varu arī akceptēt blīvāku videonovērošanu publiskās vietās, aktīvāku specdienestu klātbūtni internetā un mobilajos sakaros, tomēr ir svarīgi, lai vismaz kādam ir tiesības par šīm aktivitātēm uzdot jautājumus, saņemt adekvātus paskaidrojumus un vajadzības gadījumā iedot pa nagiem. Es akceptēju, ja vara man saka, ka ir nepieciešams nevis abstrakti palielināt izdevumus aizsardzībai līdz x procentiem no IKP, bet veikt iepirkumus šādu un vēl šādu pozīciju stiprināšanai (neviens jau neprasa atklāt tehnisko specifikāciju). Pieņemu, ka tas arī nozīmē citu nozaru vajadzību atlikšanu, bet tikai tad, ja ir skaidri iezīmēti nosacījumi, kuru gadījumā šīs citas vajadzības vairs netiek atbīdītas uz nekonkrētiem "labākiem laikiem". Piemēram, ja budžeta ieņēmumi ir A, tad papildu ienākumi sadalās – aizsardzībai tik, izglītībai – tik, veselībai – tik.

Minētajā sabiedrības reakcijas modelī gan ir kāda būtiska problēma. Ja runa ir tieši par drošības risku gaisotni (ekonomisko problēmu izraisīta stresa situācijas ir atšķirīgas), cilvēki objektīvi pierod (jo nesaskaras ar tiem vismaz vienreiz dienā, stāvot pie veikala kases) pie šiem riskiem kā fona trokšņa. Citiem vārdiem sakot, saduras stresa situācijā cilvēciski saprotama vēlme sevi emocionāli pasargāt norobežojoties un nepieciešamība kļūt pilsoniski aktīvākiem.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!