Brodska kapavieta Sanmikelas kapsētā
 
Proza
29.05.2019

Sanmikelas kapsētā ir aizliegts smēķēt

Komentē
0
Saglabā

Viņa ir muzejā, es gaidot klīstu apkārt. Kādā ieliņā uz sienas izlasu paziņojumu, ka te naktī nozaudēts pulkstenis. Minūtes piecas to meklēju, bet atrodu tikai lietussarga rokturi un dažus alus pudeļu korķīšus. Blakus šķērsielā sašķīdusi "Aperol" pudele, sarkanas straumītes lodā pa bruģi. Es izklaidējos: apstājos uz tiltiņa un, atgāzis galvu, uzmanīgi vēroju kailu nama sienu kanāla malā. Līdzās sāk apstāties tūristi, viņi groza galvas, kameras paceltas gatavībā. Vispirms aplūko sienu, tad mani, svešā valodā savā starpā par kaut ko spriež. Es viņus pametu, apsēžos skvērā un saliecies tinu cigaretes zem mēteļa atloka – Venēcijā līst. Melno brāļu acis skumji mirdz pilsētas laukumu stūros. Viesmīļi garlaikoti smēķē, atspiedušies pret restorānu durvju stenderēm. Gondoljeri sēž kanālmalas krogā un vienaldzīgi vēro tūristu pūļus aiz stikla. Es izklaidējos: izvelku telefonu un tēloju, ka sarunājos, skaļi un līksmi atkārtoju tās nedaudzās frāzes itāliski, kuras atceros – vai domāju, ka atceros. "Pronto! Si," es klaigāju, riņķodams pa skvēru un vicinot brīvo roku, "kome sta? Non mi sento bene. Per če ora? Il konto, prego!"

Vakarā sēžam bārā un dziļdomīgi dzeram špricus. Šprics, tāpat kā kafija, Itālijā ir ikvienas vietas vizītkarte. Olīva, ledus daudzums un "Aperola" koncentrācija – tie ir galvenie faktori. Sicīlijā kā uzkodu pie šprica visticamāk atnesīs riekstiņus, Romā vai Neapolē – čipsus, bet Venēcijā tas, nezinu, kāpēc, biežāk ir popkorns. Kā kinoteātrī, varbūt tāpēc. Tāpēc arī visas šīs pārspīlēti "itāliskās" picērijas visapkārt kā no filmām par Venēciju, kuras uzņemtas kaut kur citur. Viņa stāsta man par biennāli, par visu, ko mums rītdien jāpaspēj apskatīt, un graciozi žestikulē ar kociņā uzsprausto olīvu. Viņa arī izskatās kā no filmas, tikai īstas.

Ir izziņots transporta darbinieku streiks. Mēs par to, saprotams, uzzinām tad, kad esam iegādājušies diennakts transporta biļetes. Streikam jāsākas nākamās dienas rītā, tomēr tas negaidot sākas tās pašas dienas vakarā – divi pasažieru pilni tramvaji, kuriem no Venēcijas centra jāizvadā ļaudis pa guļamrajoniem, īsi pirms pusnakts paliek sastinguši un nevienu nekur vairs izvadāt negrasās. Itāļu kungs ar skolmeistara stāju izstaigā vagonus un skaļi dzen visus laukā, aicinot izmantot nupat pie pieturas piebraukušo autobusu, kurš, nav izslēgts, brauks pa to pašu maršrutu. Sākas autobusa ieņemšana, tajā jāsatilpst visiem, tai skaitā man un viņai. Kāds indiešu vīrietis sākumā cenšas mani apgāzt no mugurpuses, tad ar savu ratiņsomu iespraucas starp mums. Es tomēr parupji atbīdu viņu atpakaļ, un mēs sākam klusi lamāt viens otru. Mūs abus izglābj tas, ka viens otru nesaprotam. Autobusā satilpst visi – kā Šubrovska neizbēgamajā rīta tramvajā. Man pilnīgi neizprotamas vitalitātes pārsātināti jaunieši skaļi smejas, dzied un sakliedzas visu ceļu, iespiesti kaut kur katrs savā autobusa galā – no viņiem neož pēc alkohola vai zāles, viņu acu zīlītes ir tādas pašas kā manējās, bet viņi ir pilnīgs pretstats man tagad vai jebkad agrāk.

Viņa ir kaut kādā muzejā, es staigāju, pētot uzlīmes uz laternu stabiem, transformatoru būdiņām, grafiti un stencilus uz namu sienām – jāatzīst, tas mani interesē vairāk par skandināvu mākslinieka izstādi kārtējā kādreiz lepnajā palaco ar uzraugiem katrā stāvā, kuru uzkrītošā vēlme būt pārspīlēti neuzkrītošiem padara mani pagalam nervozu. Visa tā ķēpa uz stabiem un namiem man ir kā aizraujošs pilsētas daidžests. Visādi ultras, fašisti un antifašisti, komunisti, anarhisti, monarhisti un sazin kas vēl atstājuši dažādus vēstījumus – vieni mani mīl, citi ienīst un iesaka vākties, vieni aicina pabeigt revolūciju, citi – Bābeles torni. Kāds iesaka deportēt bēgļus, kāds cits – nākt uz reivu piektdien. Es uzmanīgi izlasu un apsveru visus ieteikumus.

Venēcija manī rada viegli klaustrofobisku sajūtu. Ne smagu, ne nomācošu, tomēr pietiekami, lai būtu skaidrs, ka es neiemīlēšu šo pilsētu tā, kā to mīl, piemēram, viņa. Ieliņu labirinti ar neskaitāmajiem strupceļiem šķiet kā radīti, lai atkāpjoties apmaldītos un kristu gūstā, ja vien neesi izcils peldētājs. Lai kur tu arī neskrietu, tāpat pēc divdesmit tiltiņu šķērsošanas nonāksi atpakaļ pie nama, kurā piedzimis Marko Polo. Vai vismaz pie kāda no namiem, kur viņš nomiris.

Vaporeto kuģīšu piestātnē no rīta pie mums pienāk jauns pāris un jautā, kur var iegādāties biļetes. Atklājuši, ka mēs saprotam arī krieviski, viņi nekavējoties painteresējas, vai ir iespējams uz kuģīša tikt bez biļetes. Vēlāk mēs klaiņojam pa Sanmikelas kapsētu, ir klusi un mierīgi, pat nelīst. No Brodska kapa viss ir novākts, nav nedz pusizdzertu viskija blašķīšu, nedz "Camel" cigarešu, atstātas tikai dažas monētas un pāris akmentiņu uz paša kapakmens. Mums līdzi nav nekā tāda, ko zīmīgi iedzert, mēs stāvam klusējot. Viņa no somas izvelk Brodska krājumiņu pelēkajos vākos un atšķir to, es stāvu un virpinu pirkstos neaizdegtu cigareti. Sanmikelas kapsētā ir aizliegts smēķēt.

Svētā Marka laukumā kaija noknābusi balodi un vazā to apkārt, meklējot mierīgāku vietu starp tūristu pūlīšiem, kuri pozē viens otra kamerām. Kāda sieviete riebumā iespiedzas, kāds izbīlī atlec prom, neizlēmīgā gaitā tuvojas policistu pāris. Mēs paguruši sēžam laukuma malā uz kāpnītēm, jau krēslo, slinki malkojam vīnu no pudeles. Viņa pamana kaiju ar medījumu un klusējot strauji aizgriežas, es turpinu apātiski vērot. Kaija nolēmusi netērēt laiku un vakariņo turpat – ar knābi ķidā ļengano baloža līķi piepeši tukšā laukuma vidū un derdzīgi ķērc. Policistu pāris mīņājas dažu metru attālumā un nezina, ko iesākt. Mazs bērns cirtainiem, gaišiem matiem, līksmi iekliedzies, metas uz kaijas pusi, bet vecāki viņu nikni apsauc un aizved. Es zinu, ka man vajadzētu piecelties, noskriet dažus metrus un aizdzīt dumjo putnu, bet es iztēlojos, kā tas mēģinās aizstiept upura pusizķidātās atliekas knābī, cenšoties pārlidot pār cilvēku galvām, un es nekustos, domīgi svilpoju pudeles kakliņā un turpinu vērot. Pēc kāda brīža laukuma malā no ieliņas iznirst brašu karabinieru pulciņš. Es redzu, kā policistu pāris atviegloti sarosās un priecīgi māj viņiem ar rokām. Kad karabinieri pienāk, policisti steidzīgi ar tiem pārmij dažus vārdus un dodas prom. Karabinieri mirkli drūmi vēro kaiju un baloža atliekas, pārlaiž skatienu laukumam – uz mirkli mūsu acis sastopas – un klusējot aizsoļo.

"Brauksim mājās?" viņa vaicā, un man pirms atbildes sekundi jāpiedomā – kur tās ir – konkrēti šobrīd, tieši šovakar, šajā valstī.

No rītiem mūs Venēcijas guļamrajona noīrētajā dzīvoklītī pamodina blakus mājā veikto remontdarbu trokšņi. Ikreiz, paskatoties pulkstenī, nobrīnos, ka ir jau tik vēls. Un ikreiz, padzēris kafiju un izgājis uz balkona uzsmēķēt, vēroju, kā pie kafejnīcas ielas pretējā pusē ratiņkrēslā piebrauc sirms itāļu kungs spilgti sarkanā sporta jakā. Viņš iekārtojas pie āra galdiņa, oficiante iznes viņam kafiju, glāzi ar dzērienu un šķīvīti ar pāris kruasāniem. Tad viņš tur sēž, cilā glāzīti, nekad nepieskaras kruasāniem un sveicinās ar visiem, kuri iet garām. Viņš pazīst visus rajona iedzīvotājus, katrs apstājies pārmij ar viņu savus padsmit vārdus. Apmēram uz pusi vairāk, nekā es parasti spēju atrast saviem tuvākajiem. 

Viņa ir kaut kādā galerijā, es gaidot esmu iemaldījies suvenīru bodītē. Maskas, pusmaskas, šalles, lakati un Murano stikla nieciņi. Spriežot pēc stikla produkcijas daudzuma veikaliņos, šajā salā to ražo tonnām – ik dienu, bez apstājas. Šķiet, mēs tur vakar pat bijām. Vai aizvakar, es nezinu, es jaucos visās šejienes salās. Starp pārdošanā izliktajiem "I love Venice" krekliņiem ir arī daži ar Vito Karleones hrestomātisko attēlu. Šeit tas nav tabu, Venēcijā nav mafijas, ja neskaita gondolu un sabiedrisko tualešu monopolu. Viņa kādu vakaru man stāstīja, ka esot pat dzirdējusi – uz ielas akordeonists spēlē "Krusttēva" tēmu. Vēlāk gan viņš tur vairs nebija atrodams. Ārā līst, un pārdevējs, puisis smalkiem, skaistiem sejas vaibstiem, saprotoši liek mani mierā, kad palieku iekšā stāvam pie durvīm, vērojot cilvēku un lietussargu straumes aiz slapjā stikla. Viņa teica, ka visskaistāk šeit esot piecos no rīta, kad ielas vēl ir tukšas, un tam es pavisam noteikti ticu. Tādā laikā gan jau pat es spētu beidzot saskatīt mazliet vairāk. Ja vien te būtu iespējams pamosties agrāk par priekšpusdienu.

Galu galā sēžu Venēcijas lidostas smēķētāju zonā, ērti atgāzies atpūtas krēslā, vēroju cilvēkus, gaidu mūsu reisu. Venēcijā līst, un ir skaidrs, ka lidmašīna kavēsies. Ar mums kopā atpakaļ brauc vēl daži tādi paši vēlīnie biennāles apmeklētāji, un es pie sevis minu, vai viņi bijuši uz tām slavenajām atklāšanas ballītēm. Tām ballītēm, kur noteikti – tā es to iztēlojos – viens otram piedzēries ķer pie žaketes atloka, ar otrā rokā esošo šampanieša glāzi žestikulējot laistās uz visām pusēm un aizgrābti kliedz: "Eventuālais naratīvs asociatīvi tiek diskreditēts caur ekspozīcijas protagonistu!" – vai ko tamlīdzīgu. Es atceros, kā sestdienā stāvējām rindā pie Lietuvas paviljona, lietus gāza aumaļām, paviljonam pēc pusstundas bija jāslēdzas ciet, bet cilvēki vēl nāca un nāca, rinda stiepās arvien garāka, kaut gan bija skaidrs, ka visi tikt iekšā nepagūs. Kādā brīdī uzradās kuratore un steidzīgi bez rindas iekšā ieveda pāris viesus. Starp gaidošajiem kāds sāka protestēt, izcēlās saspringta vārdu apmaiņa, iejaucās arī plecīgais iekšā laidējs ar ārieni kā no Viskonti filmām, tomēr visi ātri pieklusa un turpināja pacietīgi mirkt lietū, lai, tikuši paviljonā, sev atvēlētās piecas minūtes no balkona vērotu, kā pludmales butaforijā guļošie aktieri lejā dzied operas ārijas par klimata izmaiņām. 

Man jau jāceļas un jāiet, drīz sāksies iekāpšana, bet es nekustos, nervozi smaidu un uztinu vēl vienu cigareti. Man pietrūkst kāda stāsta. Vienu vakaru, uzreiz pēc atbraukšanas, mēs sastrīdējāmies un es aizgāju vienatnē staigāt pa guļamrajonu, nezinādams pat tā nosaukumu, bez naudas un atslēgām. Biju noguris pēc lidojuma, saīdzis un piedzēries. Nogājis kādu gabaliņu, nonācu parkā, kurā bija sapulcējušās dažas trokšņainas kompānijas. Atceros, ka laikam jau speciāli gāju tām tieši garām, varbūt arī skaļi svilpoju vai ko tādu, nav izslēgts. Kāds, protams, uzsauca man, es apstājos un gaidīju. No tuvējā bariņa pustumsā man tuvojās pāris sportiski arābu puiši. Un te varētu būt tas stāsts: nāve Venēcijā vai vismaz aptuveni, bet, tuvāk pienākuši, viņi sāka draudzīgi smieties, un pēc mirkļa tapa skaidrs, ka viņi mani vienkārši sajaukuši ar kādu savu paziņu. Tāpēc man tagad neatliek nekas cits, kā nokavēt reisu. Aiziet un pamēģināt kādam lidostas bārā no žaketes, kas uzmesta uz krēsla atzveltnes, izvilkt pasi, biļeti un samainīt to pret savējo. Nopirkt "duty free" bodītē absinta pudeli un turpat steidzīgi izdzert. Vai sacerēt kaut ko – Venēcija taču esot iedvesmas pilsēta un man ir vēl vismaz dažas minūtes, lai aizbrauktu ar satriecošu stāstu kabatā. Tas varētu sākties kādreizējā Nāves laukumā, kuru tagad koķeti sauc par Jauno. Tomēr izrādos par slinku, un pāris stundas vēlāk mēs vērojam no lidmašīnas iluminatoriem degošo Olaines kūdras purvu. Rīgā līst.

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!