Foto - Didzis Grodzs
 
Sarunas
17.10.2018

Sandis Aispurs: Tās brilles ir Dieva brilles

Komentē
0

Trešdien Doma baznīcas dārzā tiks atklāta tēlnieka Sanda Aispura izstāde "utt.". Tajā būs skatāmas divpadsmit apustuļu skulptūras, pie kurām Sandis strādājis sešus gadus. Kristus mācekļi ir saģērbti mūsdienīgās drēbēs, un par to modeļiem Sandis Aispurs izmantojis savus laikabiedrus. Skulptūru īstā atrašanās vieta paredzēta Bruknā, sakrālajā laukumā līdzās baznīcai. Pirms izstādes atklāšanas ar Sandi tikās Lote Vilma Vītiņa, lai parunātu par darba tēmu, materiālu un ķermeņa valodu.

Runājot par darbu ar divpadsmit apustuļiem, ievēroju, ka esi pie tiem strādājis sešus gadus. Man kā cilvēkam, kurš nekad neko nav darījis sešus gadus, ir jādomā, kāda ir sajūta, kad pabeidz kaut ko tādu.

Jā, es to sāku kā maģistra darbu akadēmijā. Tas bija 2011. gadā, tieši pēc Ziemassvētkiem. Atceros, kā uzliku pirmo māla piku. Divdesmit septītais decembris, vienpadsmitais gads. Man katram apustulim ir pierakstīti grafiki. Bet jā, tas laika posms ir precīzi seši gadi. Ar pirmajām trim skulptūrām aizstāvēju maģistra darbu. Un tas viss jau tādā kā ritmā aizgāja. Grūti pateikt, kāda sajūta. Nu, laba, protams, kad pabeigts tāds liels darbs. Tas prasīja daudz koncentrēšanās un piespiešanās, bet laiks ir tāda plūsma, kad tu veido un dzīvo paralēli arī visu pārējo dzīvi, – labs laiks! Bija grūti brīži, bet, kamēr es to visu veidoju, arī mani veidoja. Tāda atgriezenisks process – es viņus, viņi mani.

Kādas ir tavas personīgās attiecības ar šo darbu? Man liekas: kad tu iesāc kādu darbu, tu jau vēl neapzinies veicamā apjomu, bet, kad ej visam cauri, kaut kas tevī notiek – tu saproti, ko tas darbs tev nozīmē tavā dzīvē.

Katrs šis tēls tikpat labi varētu būt mans portrets kaut kādā dzīves brīdī. Visas tās skulptūras ir sakrāls darbs, un tie ir apustuļi, bet tajā pašā laikā tie vairāk domāti kā apustuļu psiholoģiskie portreti. Jēzus mācekļi jau arī bija cilvēki, tādi paši kā mēs. Ar tām pašām īpašībām, vājajām un stiprajām pusēm. Veidojot viņus, es atklāju arī savus pārdzīvojumus dažādos dzīves brīžos.

Tava izstāde būs Doma baznīcas dārzā, bet, cik saprotu, beigās tās skulptūras nonāks Bruknā. Kā vide ietekmē pašu darbu?

Jā, Andrejs, kas ir arī mans garīgais tēvs, teica, ka cels baznīcu Bruknā par godu apustuļiem. Ar to ideja sākās. Parasti tas laiks ir kādi divi gadi, kamēr ideja piedzimst. Tad jau redzēs, kā skulptūras izskatīsies Doma dārzā. Mēģinājām runāt par izstādi arī citās vietās Rīgā, bet visur atteica. Doms ir vienīgā reālā vieta, kur atļāva izlikt manus darbus.

Kāpēc citur atteica? Es apmēram varu iztēloties, kāpēc, bet kaut kā stulbi tas būtu.

Nav tāda viena konkrēta iemesla, kāpēc atteica. Ir katoļi, luterāņi, pareizticīgie un tad vēl ateisti. Mums valstī ir diezgan sašķelta garīgā vide. Cilvēki baidās no tādas tēmas. Ja salīdzina ar Lietuvu, Poliju vai kaut vai ar Itāliju, kur visi ir katoļi, tur nav jautājuma: baidīties vai nebaidīties. Visa mūsu vide īstenībā, viss kultūras mantojums un vēsture ir tik īsa, salīdzinot, piemēram, ar Itāliju: cik tur gadu tūkstošu! Viņiem jau asinīs ir tas viss: tā māksla un skulptūra. Kad dzīvoju Florencē, jutu, ka tas viss ir dzīvs, tas virmo gaisā un tas viss ir arī vajadzīgs. Un visa viņu vēsture un tradīcija ir cilvēkos iekšā. Tu jūti, ka tas cilvēkiem ir svarīgs un vajadzīgs. Mums ir cik? Simts gadu. Mums skulptūra un tēlniecība asociējas ar pieminekli.

Man patīk domāt par materiāliem, ka tiem ir vēl pašiem sava valoda. Es lasīju, ka tavi apustuļi ir veidoti betonā. Kā tu nonāci līdz betona izvēlei?

Galvenais arguments bija, ka tas ir pieejams un nav dārgs. Ja tu iedomājies tagad radīt darbu nerūsējošā tēraudā vai bronzā, tev vajag tūkstošus un uzreiz vari aprakt to ideju. Es aizgāju uz RTU pie profesora, kaut kā veiksmīgi izdevās satikt viņu, un tā doma par betonu attīstījās. Es izstāstīju viņam ideju par skulptūrām, un viņš teica, ka tas ir pareizais – augstas cietības betons, kuram ir nesalīdzināmi augstāki parametri par klasisko betonu, ko izmanto celtniecībā.

Augstāki izturības ziņā?

Gan cietības, gan salizturības gan plūstamības ziņā, pats arī nekad nebiju pirms tam taustījis tādu materiālu.

Tad jau tas ir tāds īpašais betons.

Radot darbu, tu ieguldi tik daudz enerģijas, ka gribas, lai tas stāv kādu laiciņu un lai nav tā, ka neizdodas atliet paliekošā materiālā vai kaut kas neizdodas. Pagāja gads, pastāvīgi braucot uz RTU, lai taisītu testus, lai varētu sajust, kā tas materiāls reāli darbojas. Ja grib atliet metālā, tad vajag lielu naudu. Lai finansētu betonu, atradām atbalstītājus, kādiem deviņdesmit procentiem dabūjām. Strādāju darbnīcā, kas atrodas katoļu ģimnāzijā, kur varēja radoši izpausties: tur bija augstie griesti, siltums, ūdens – viss tur bija.

Diezgan lielu darbnīcu tad vajag, kaut gan bildēs neizskatījās nemaz tik liela!

Nē, īstenībā tā bija tāda normāla akadēmijas 13. telpa!

Nu, kamēr tu tajā telpā esi viens, bez vēl kādiem desmit cilvēkiem, tikmēr jau var strādāt. Par to betonu runājot – vai tev bija mācekļi, kas palīdzēja?

Man bija viens ļoti labs palīgs, Ingus, kas man gandrīz visas skulptūras palīdzēja atliet, jo viens pats to nevar, dažas formas ir diezgan lielas un smagas. Bet nu, teiksim, es biju Venēcijā uz šī gadsimta vērienīgāko izstādi – Demjena Hērsta "Dārgumi no Neticamā bojāejas". Viss jau tur ir tā, ka afigeķ vienkārši, bet, kad iznācu no tās izstādes ārā, bija sajūta, ka esmu reāli piečakarēts. Jo īstenībā džeks, nu, ko viņš tur bija darījis: neapšaubāmi visu to izdomājis, nospiedis "enter", naudu pārskaitījis no viena konta uz otru. Viņš jau pats nebija neko veidojis tai izstādei, nu nevar cilvēks to izdarīt! Viņam bija strādājuši asistenti, un viņa nauda bija strādājusi. Tas viss ir iespaidīgi, viss ir kvalitatīvi: lieliski tēlnieki, lieliski zīmētāji un viss ir lieliski, bet tas Hērsts, viņš principā to savu vārdu ir piesavinājies, un tas liekas baigi negodīgi. Tā, man liekas, nevajag darīt. Es augstāk vērtēju cilvēku, kurš pats dara. Tas ir tas variants, kad mājās, teiksim, vai nu tu izņem no iepakojuma pankūkas un uzsildi, vai tev mamma tās uzcep svētdienā. Tur tomēr tā mīlestība tajā pankūkā ir, tas ir citādi un arī garšo labāk. Tāpat arī mākslā, nu, tādā iepakojuma mākslā, tur tā uzturvērtība ir iekšā, bet tur nav tik svarīga momenta kā mīlestība.

Šķita interesanti, kā apustuļi ir kompozicionāli izvietoti: viņi ir it kā pamīšus, bet, kad skatās no tāluma, viņi stāv uz vienas līnijas.

Nu, tur ir viens punkts, kad viņi tā sastājas. Jā, vispār viņi arī savā starpā izvietojas tādās kā grupiņās. Tur ir nelieli stāstiņi, viņiem ir savstarpējās attiecības. Pamatā jau tas nav mans izdomājums, esmu pastudējis un cītīgi iedziļinājies tajā. Noteikti tas ir balstīts Bībelē, bet tur ir arī manas subjektīvās izjūtas iekšā. Kāds sakrālās mākslas zinātājs varbūt var apstrīdēt to visu. Katru esmu izpētījis internetā, un ar mākslas zinātnieku Andri Priedi esam kopā skatījušies baznīcas grāmatas un enciklopēdijas. Tieši par katru no viņiem vilkām ārā informāciju gan īpašību, gan notikumu ziņā. Tas nebija mērķis, ka es to tā attēlošu, bet lai tas viss man tur iekšā tā pārstrādājas un iznāk beigās tāds savējais.

Domāju arī par ķermeņa pozām: tā tomēr ir figurāla kompozīcija – ko var paust ķermenis? Kā tu izmantoji ķermeņa valodu?

Tā poza, protams, slēdzas kopā ar to vēsti un sajūtu, ko es katrā no apustuļiem gribēju ielikt. Es tās kustības gribēju nevis tādas, kā visur citur ir redzētas, bet citādas. Gribēju radīt darbu, kas ir mūsdienīgs, tāpēc arī tēla kustību gribēju atrast jaunu, tas ir viens, ka meklēju kaut ko atšķirīgāku nekā pirms tam. Kaut vai runājot par Tomu: viņš ir salicis rokas, ierāvies sevī, tāds kā šaubīgs. Bieži šo mācekli attēlo tā, ka viņš iebāzis roku brūcē Jēzum. Jūda pārdzīvojumā ir saliecies, un viņa vietā nāca Matīss, kurš ir kustībā. Tā arī veidojas tas stāstījums, tā līnija. Jānis ir noslēgts, kontemplatīvs, lūgšanā. Kustības vairākiem apustuļiem ir ļoti līdzīgas tām, kas ir novērojamas cilvēkiem baznīcā.

Bieži, ieraugot sakrālos darbus, tie liekas pārāk augstu pacelti, varbūt tāds arī bija mērķis toreiz, bet, man liekas, svarīgi atrast kaut kādu personīgo saikni, lai tie nav tikai tādi svētie, kas dzīvo uz mākoņa maliņas.

Tas arī bija viens no galvenajiem mērķiem. Skatoties skulptūras Vatikānā, piemēram, liekas, ka tie ir kaut kādi dievi, tādi četrmetrīgi, kaut kādi mistiski tēli pirms divtūkstoš gadiem. Gribējās to dabūt iekšā, ka Jēzus mācekļi esam arī mēs, tie sekotāji, tie turpinātāji. Ja izņemtu tos moceklības simbolus ārā, viņi varētu būt jebkurš no mums uz ielas. Tāda arī bija tā doma, ka mēs esam tie "un tā tālāk". Sākumā bija Jēzus un apustuļi, tad, līdzīgi kā teikums reizēm nobeidzas ar "un tā tālāk", tā arī šī izstāde ir tas "un tā tālāk", tas kopums, nepateiktais, saprotamais un nojaušamais.

Tavas izstādes nosaukums man arī, jāatzīst, patika. Tam ir tāda papildu laikmeta noskaņa, laikam tāpēc, ka cilvēki izdomā arvien vairāk saīsinājumu vārdiem, lai varētu ātrāk rakstīt īsziņas.

Tas nosaukums ir labs. Īstenībā sieva to izdomāja, nevis es.

Kad ieraudzīju tavus apustuļus, man tie dīvainā kārtā uzreiz atsauca atmiņā Rodēna darbu, kas saucas "Kalē pilsoņi". Tas bija tā tīri intuitīvi, jo tie, protams, nav apustuļi, bet kaut kas cits. Lasīju, ka viņš to skulptūru nolicis cilvēku līmenī, un tajā laikā tas bijis liels jauninājums.

Rodēns īstenībā ir viens no maniem mīļākajiem tēlniekiem. "Kalē pilsoņi", varētu teikt, ir arī mana mīļākā skulptūra. Apzināti vai ne, es noteikti esmu no viņa ļoti iespaidojies, un arī tieši no "Kalē pilsoņiem". Tur viņam izdevās panākt tādu spriedzi, to sajūtu, ka visi tie tēli dzīvo, starp viņiem ir tāds augstspriegums un pārdzīvojums tik dzīvs dabūts iekšā. Tas vecais vīrs, kurš tur atslēgu, ir krietni gados, bet viņā ir tāds miers, viņš zina, ko dara. Blakus viņam tas džeks ir saķēris galvu: viņš nezina, kas notiek.

Ā! Tev arī ir viens, kurš saķēris galvu.

Jā, tas ir Jūda. Tas ir mans pašportrets, jo neviens cits negribēja pozēt.

Kā jutās tavi draugi, kad tu viņus izvēlējies par modeļiem? Kā tu piemeklēji katram konkrēto apustuli?

Vairāk vai mazāk izvēlējos tos draugus, ar kuriem es labprāt uzturētos vienā telpā, jo viņus vajadzēja arī paveidot. Es viņus safotografēju, protams, ka ne katram bija laiks stāvēt par modeli visu laiku. Bet beigās viņi atnāca pozēt uz portretiem, tur gan bez klātbūtnes nevar. Un nav tā, ka viņus izvēlējos tieši tāpēc, ka redzu viņos kādu apustuli. Tas nebija galvenais uzstādījums. Dažiem tā bija. Jānis man likās jānīgs. Un Pāvils. Kaut ko es viņā tā redzu. Viņš arī bija ar brillēm.

Veidot brilles! Cik šausmīgi! To es gan negribētu.

Pāvils ar brillēm – tas arī ir stāsts. Pāvila moceklības simbols ir zobens. Atribūti mācekļus saista ar vēsturi. Pārējais ir tas mūsdienīgais. Pāvils īstenībā nebija starp divpadsmit apustuļiem, viņš nemaz nesatika Jēzu. Bet Pāvils bija tik aktīvs apustulis, ka viņu vienmēr pieskaita Jēzus mācekļiem. Viņš bija ceļā uz Damasku, nokrita no zirga un kļuva akls. Tās brilles ir Dieva brilles, kad viņam uzlika atpakaļ to ticību. Pāvils bija izglītots apustulis, pārējie bija vairāk zemnieki, zvejnieki. Viņš mācēja lasīt un rakstīt, tā ka brilles ir arī nosacīti tāds gudrības simbols. Mūsdienās cilvēkiem, kas vairāk lasa un raksta, arī biežāk ir brilles.

Tas gan jā! Man likās, ka tas darbs ir tāds ļoti akadēmisks, neesi nekad domājis veidot kaut ko abstraktu?

Esmu, jā. Divpadsmit apustuļi ir kaut kas tāds, ko gribēju izdarīt, un tas ir pabeigts posms. Ideja jau bija skaidra, bet tomēr ļoti darbietilpīga vienam cilvēkam, un tas viss vilkās tādā diezgan garā periodā, bet, gribi vai negribi, tas bija jāpabeidz tādā veidā, kā bija iesākts. Un nav jau tā, ka man nepatīk, bet, protams, katru skulptūru veidojot, kaut kas jau mainās, plūst tur iekšā. Kaut ko gribas pamēģināt jaunu un citādu. Bet tas nākotnei!

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0