¼ Literatūra
14.09.2011

Šamšads - dubultais dienvidus

Komentē
0
Saglabā

Cik gan sena ir mūsu dzimta
 
Mans vēlīnais atklājums – Šamšads Abdulajevs.
Es viņu nojautu. Līdz ar viņa atnākšanu viss nostājās savās vietās.
Par viņu gudri rakstīja Aleksandrs Skidans. Viņš vispār ir gudrs, šis Skidans. Gan viņu, gan Šamšadu var lasīt arī tad, ja neko nesaproti. Es gandrīz nekad nesaprotu. Bet sajūtu tīrību. Vismurgainākajā frāzē, kas caurcaurēm sastāv no man nesaprotamiem vārdiem, es dzirdu šķīstu tīrību, un tā mani pārliecina par viņu patiesumu. Teiksim, tiem abiem ir tekstuāla taisnība. Fonētiski un intonatīvi. Tikai nevajag pāriet uz normālu valodu – es sāku saprast, un mana piekrišana vairs nav kategoriska. Intertekstualitāte te neiet krastā.
Tāpēc rakstu, kā protu.

Trākls ar savu troļļu spoguļa lausku man nedod miera. Apkalumu tirgotāja dauniskais dēls, par nesekmību izsviests no vidusskolas; aptiekārs, kas piesavinājies melanholiju - bruņinieku un viedo vīru slimību un iemīlējies pats savā māsā. Un tādā garā. Un pēkšņi kas tāds: tumša meža norā Zilais Briedis Noasiņo… vai arī briedis ir vienkārši ievainots, viņa asinis ir zilas un tās lēni iesūcas nomelnējuša zelta krāsas zālē. Īsāk sakot, puisim acī ielido tikko atrasta un nez kāpēc atšķelta Grāla šķemba, un, lūk, sudrabots strautiņš jau trīc lūpās ar bruņinieku cīņas heraldisku zvanu.
„O, wie alt ist unser Geschlecht…“ (Cik gan sena ir mūsu dzimta!) [...]
 
Sērojoša nejūtība
 
Angļu kolonizators, savu valdījumu acīmredzamās mirāžas trijās platānās apmaldījies, ar metropoli saistīts vairs tikai ģenētiski. Atmiņas ir vien migla, tīklenē izplūdušas Dikensa laiku laternas un zvaniņu plūstošais meldiņš, kas neskaidri dzirdams caur adīto cepurīti.

– Katram ir sava tālā Ēdene. Tā ir Anglija, kura ir visur un nekur. –
Attālināšanās, caurspīdīga un rēgaina objektivitāte, kas ļauj atsvešinātā ķirurģiskā apgaismojumā redzēt to, kas neaizsniedzams „pārējo, brīvā pagalmā saujiņās sēdošo un rīkles dziedāšanai izdabājošo” redzes standarta diapazonam.
Un spriedze.

Iespēja pamest šo Dieva aizmirsto nostūri vidējotas tiesību un komforta normas dēļ – un doma par to, ka bez šī zemes gabaliņa, “fellahu miesas”, tev neizdzīvot.

Piederības sajūta daudz vispārīgākai, vieglākai un pateicīgai kultūrai un sakņu saaugšanas sajūta ar sauso, cieto zemi citiem stumbriem un atvasēm, kas drīzāk piemēroti mēmumam, nevis saskarsmei „citā vīnogu spiestuvē, citā zemē”.

Drīzāk pozitīvistiska nekā sūfistu domāšana, un nolemtība bezgalīgi atgriezties pa sakarsēto ceļu uz vienu no istabām tukšā namā, uz iedomāto nodilušo paklāju, kas pārklātsvēsajai grīdai – „ļauties tā austajam mieram”, kurā pazudīs atšķirības starp laba vēlējumiem un lāstiem, klejojumiem un apstākļiem.

Reiz kādā no vakarā grimstošās Maskavas sniegputeņiem mēs braucām četratā pa Dārzu apli (pulksteņa rādītāju virzienā: priekšpusē pa labi – Hamdams Zakirovs, aizmugurē pa labi – Šamšads, pa kreisi Daniils Kislovs un pie stūres – es). „Varētu tā braukt un braukt…” – plakstus pievēris, teica Šamšads.
Bet pirms neilga brītiņa norisinājās šāda saruna. Tikko mūsu Audi skaļruņos atskanēja pirmie bosanovas akordi, es atzinos, ka man no Astrudas Žilberto intonācijām sāk streikot sirds.

– Dīvaini gan, – sacīja Hems. – Man likās, ka tu to jau esi pārslimojis. Tajos tālajos astoņdesmitajos.
– Tall and tan and young and lovely… – dziedāja smeldzoša balss.
– Nē, – es atbildēju. – Nupat tikai sāku saslimt. Nesaprotu…
– …The girl from Ipanema goes walking.
– Slaida un saulē iedegusi, jauna un seksuāla…– automātiski tulkoja Daņila.  
– Tu tiešām zini portugāļu valodu? – jautāja Šamšads.
– Viņa taču dzied angliski.

„Viss piedod visu.”

Milzīgas piltuves iekšiene, sālsezera gultne, mēmas harmonijas baisa un skaudra cīņa, spārna melnā ēna zem sirds – tad, lūk, kāda viņa ir, šī pasaule.

Bezcerīgā cīņa ar laika nepārtrauktību: „а ты / читаешь, как умирал (умирает) Рембо: / слова, подсказанные болью, – ‘аллах карим’, / но ангел уже на подхвате (в каждый / воскресный день),” (un tu lasi, kā mira (mirst) Rembo: sāpju uzvedināti vārdi, – ‘allah karim’, bet eņģelis jau pa tvērienam (katrā svētdienā)), vai tā, „он приезжал сюда каждое лето / и ложился ничком на ковер (тот самый?)” (viņš brauca šurp katru vasaru un nogūlās knūpus uz tepiķa (tā paša?)).  [..]
 
Pie tā palieku…

Krievu poētika, krievu prosodija, leksika, – tradīcija, visbeidzot, – uzvedas kā māte, kas aprij savus bērnus, praktiski neatstājot apriori citā valodā runājošam autoram iespēju saglabāt ne tikai apraksta, bet arī iekšējā un ārējā redzējuma īpatnības.

Viņa neapšaubāmi aprija kirgīzu Aitmatovu; manuprāt krietni vien apgrauza man ļoti mīļo baltkrievu Bikovu; ļauni izrīkojās ar čuvašu Aigi. Līdz tam valodu raustošais pacients kļuva vienkārši tumšs (nevis Tumšs – diemžēl!), rezultātā iedzīvojās šaubīgajā valsts galvenā šamaņa titulā. Īpaši nežēlīgi tā izdarījās ar ebrejiem – noveda līdz prastam tramvaja akcentam Bābelu, izkastrēja Samoilovu, Brodskim viņa augstā semītiskā elpas trūkuma vietā iesmērēja racionālu gumijas gremokli.

Kādēļ Brodskim nepiestāv auksts racionālisms, kas tik labi piestāv Milošam un citiem „katoļiem”? Brodskis ir ebrejs, un viņa uztveres tips nevar būt individuālistisks. Dialogā ar dievību viņš principā nevar apspriesties, jo dievība nerunā ar viņu, bet gan ar viņa starpniecību uzrunā ebrejus. Ebreju pravieši vispār nevarēja būt – Šiškov, piedod! – introverti un ezotēriķi tāpēc, ka pie viņiem neviens nevērsās, līdz ar to nebija iemesla gremdēties sevī, neko neinterpretējot.

Paškastrāta vērīgums, kas pasludina ļaunumu par kultūras materiāli tehnisko bāzi, savu taisnīgumu nostrādā sasmakušā gaisā, līdz zīdaiņa sārtumam apdedzinātā ar tuksneša smilšpapīru. Atliek paļauties uz tās labvēlību, lai, apmierinoties ar diviem trim soļiem vietējā ainavā, izglābtos, izbēgot no kalpošanas svešam ļaunumam.

Itin kā mežoņu sajūsma par filmu konservbundžām un magnetofona kasešu spožumu uz tāda pietiekamības gudras pārzināšanas fona, ka esības neskaidrās un nedrošās daudzšķautnības izbaudīšanai ir diezgan ar smilšu sauju un amalgamas lāsi. 

Pasaules atklāšana, ko veic stikla kuģī klejojošs ceļotājs ar spieķi, kas sadrūp, pieskaroties sauszemei; ar alerģisku reakciju uz pašu ceļojuma sižetu: lūk, no kurienes viņa kaismīgā tieksme komentēt paša dzejoļus – kontekstā, taču ne kontaktā ar stihiju, kas tos radījusi.

Senā atmiņa, nu jau zaudētā, vai pēc Fomenko domām – pagaidām neiemantotā. Atbilstību meklējumi tur, kur to nav, un aizdomas (apgaismība?) par nejaušību skaidras atkarības un neapšaubāmas nosacītības jomās.

Pārsātināšanās ar reālijām, neprasme apstāties, uzskaitot tās ceļazīmes un pakāpienus, pa kuriem aiziešana no bezvārda smiltīm un dziļūdens dzīves elpas ir tik reāla, ka par kārdinājumu kļūst mājupceļš (pretēji Heraklītam), lejupceļš. „Zaļojošas ainavas vidū ceļinieks atlaiž brīvībā putnu, un tūliņ pat viņiem ‘abiem kļūst vieglāk’; dubultās pēdiņas liecina par balsu pārslēgšanos, autorokādi, liriskais ‘es’ mainās vietām ar ‘putnu’, pats ceļinieks izgaist pusdienas dūmakā”.

(Neiespējamība – vai tā nav neprasme?)

 Neiespējamība palikt tur, kur stāvi. “Hier stehe ich und kann nicht anders” – Fergana nav Vitenberga, to nu es jums varu apzvērēt. [..]

Dubultais dienvidus

„Глаза моих мертвых, у ног…” (Manu mirušo acis, pie kājām…) – raksta Šamšads.

Manu mirušo acis pie kājām, manu mirušo acis – pie kājām, acīm par viņu mirušiem…

Svēta vieta, kā zināms, ir tukša… Un arī vārdi reibina gluži kā derviša griešanās ap savu asi – pasaules asi, pakļaujoties zināmam ritmam ar ierastu upurgatavību. Sākas kārdināšana ar akcentu – protams, dzejoļiem ir akcents: nav no svara: tjurku vai grieķu-baktriešu. Un krievu ausij tik neierasto garo patskaņu bezsvarā ir tik viegli nobrukt ”no ārējās saules”, kas droši vien arī notiek ar prozu, kad jau trešajā – no jebkuras skaitot – rindkopā izgaist un sabirst saites ar divām iepriekšējām. 

Dzejolī taču strādā pauze, rindu raksts, baltais laukums.

Un tur itin kā bezjēdzīga griešanās – gaisā, aizžņaugta pulsa tīmeklītī – notur līdz sīvai bezmiesībai izkaltušo un pārkarsēto ritmu. „Maģāru stepe kā allaž griežas kameras priekšā, / lai gan kāds tips ar velosipēdu piebrauca un jautāja, cik pulkstens, / tu atskatījies, Jēzu, tikai tumšas acis”. Šo „tu atskatījies, Jēzu, tikai tumšas acis” es varu lasīt divdesmit reizes pēc kārtas, sastingstot baudā, un skaņas itin kā kūst uz mēles kā maiga fragmenta atkārtojums audioiekārtā, loop.

Mākslinieks un spiegs – viņi abi ir savējie starp svešajiem; nelegāļi, pārliecināti par kādu apkārtējiem nezināmu taisnīgumu, par lielo patiesību, kas stāv aiz viņiem, un uzskata par svētu savu kalpošanu, viens – mākslai, otrs – valstij, kuras to sūtījušas (šurp).

Mākslinieka paradokss ir paradokss starp aicināto un izredzēto, vispārējo un elitāro. Mākslinieks vienmēr un pilnīgi noteikti ir demokrātisks vispārākajā pakāpē, antielitārs, bet viņa nodarbe – nosacīti, jaunrade – ir ne tikai elitāra, bet arī superindividuāla, egoistiska un pat nehumāna. Parastās zemiskās mīlestības un pieķeršanās realizācija atsvešina mākslinieku no zemes piezemētības, tādējādi piespiežot maksāt par debesu augsto uzmanību.

Dubultais dienvidus – zem abām saulēm: Šamšads kalpo augšai un lejai, virspusei un dziļumam, apvienojot ģeniālas taisnprātības dāvanu ar viltīgu vizionārismu. Vizionāra ārpusžanriskums apslēpts zem reiz atklāsmē piedzīvotā atkārtotas izpausmes procesa pamatīguma („viss jau ir pateikts,” – mēdza atkārtot Jeli Budancovs, – „bet ne visiem klātesot”). Augstākais mākslinieks saņem „to, ko mēs meklējam (vai to, kas mūs meklē)” uzreiz un vienā gabalā, nākamā līmeņa mākslinieks vispirms saredz (sadzird), pēc tam pieraksta. Pirmajā gadījumā roku vada daemon, otrajā – cilvēks. Bet vizionāri ir apburoši. Taču Gēte šķiet īsts sausiņš. [...]

Piespiedu neprasme runāt uzsprāgst no iekšpuses divu tēmu vārdā: sievietes un nāve. To spožumam laužas cauri ar līdz šim neredzamu tinti rakstītie skripti, apkārtējos spoguļos konteksts dubultojas. Neskaitāmās virsmās vairojas atmirdzumi – kaut kādas vēstules, kāda eklogas, muzikālu frāžu drumslas, neuzņemtu filmu skrīnšoti… Pārējais – ārpus ekrāna, viņpus valodas. Lai gan valoda nav izvēlēta tāpat vien. Ne androgīnā angļu, ne vācu, kurā nāve – der Tod (der Krieg – karš, der Fluß – upe) ir vīriešu dzimtē.

Kā ebreji savulaik metās iekšā krievu revolūcijā, jo tā deva viņiem iespēju sacelties pret To Kungu, vienlaikus nezaudējot savu mesiānisko būtību, tā eiropizējies uzbeks maina savu nesemītisko Dieva neizredzēto valodu pret ortodoksālo krievu mēli. No bērnu saņēmējas līdz mirušo apraudātājas rokām stiepjas leksiskā nabassaite.

Vēlēšanās izdzīt no vārdnīcas impērisko бэкграунд gluži tāpat kā Ferganas (un jebkuru citu) sociumu, izpaužas ideāli precīzā teju vai krievisko skumju atveidā uz nosacīti antiutopiskas ainavas fona. ИМХО: pilnībā Rietumu romāna kanonu garā, turklāt, jāpiezīmē, ne visai cienījamā (ņemot vērā skaidri manāmo tieksmi uz экшн un dialogiem). 

“Рядом с ними, рядом с их сочным многообразным присутствием / я казался себе одиноким, отторгнутым, почти невидимым.”
„Līdzās viņiem, līdzās viņu sulīgai, daudzveidīgai klātbūtnei / es likos sev vientuļš, atstumts, gandrīz neredzams.”

Galvenā varoņa klasiskais ārpussabiedriskums parasti rodas no nepieciešamības izvest viņu ārpus mūsu itin kā kristīgās sabiedrības robežām, lai viņš varētu sajūsmināties un slavēt dzīvi kā tādu, laicīgu un miesisku, – vīns zem saules, nevis strūklakas paradīzē. No šejienes nāk Dons Kihots, Pūcesspieģelis, Šveiks – maģiskais mīlestības skaistums un skaistuma mīlestība – maiga, salda, žēluma, ciešanu un cerību pilna.

Un te, neskatoties uz periodiski deklarēto pasaulīgošanos, atkailinās par apdegušā neauglīgā vīģeskoka skeletu smalkāki un aromātiskāki dzinumi. Uzpeld (starp citu, uzpeld daudz: „zvaigžņveida tārpi, zemūdens mēsli, slīkonis ar kreisajā rokā sažņaugtu nardu kauliņu, šo mazo čalmu bez mullas”) acīmredzama atšķirība starp Rietumu humanitāro domāšanu, kurā Krucifikss iebūvēts gluži kā BOSCH firmas kombains virtuves iekārtā, un starp izpildkomiteju un medresi svaidošo Austrumu humanitāro domāšanu. Starp šiem poliem nabaga krievu prosodija aizrijas ar savu vientulību un sāk grimt.
Krievu cilvēks nez kāpēc nenovērtē to, kas viņam ir. Gluži otrādi, jau pats fakts, ka tam kaut kas pieder, rada atgrūšanas tendenci. „Vilina,” saka,  „tieksme uz šķiršanos.” Ar tieši šī, vienīgā mirkļa kvēli piesātinātas rindas sastopam vien mūsu eiropiešu Puškina un Tjutčeva dzejā (Pasternaks, neskatoties, uz to, ka ebrejs, ir daudz lielākā mērā īstentautisks – ne velti viņam nedevās rokās (nu, nedevās taču!) „Fausta” tulkojums).

„Mums, kas sirgstam ar tikumisku uzbudinājumu pārmēru un tikumiska jūtīguma trūkumu,” – Vasīlija Osipoviča Kļučevska vārdi, starp citu. Mēs viennozīmīgi esam nesmalkjūtīgi, nepersoniski un netaktiski. Krieviem arī nāve pasaules pūlī ir skaista. Krievu ekspresijas nesavaldīgums spēlējoties padara poētisko pozīciju par tādu, kas vairs nav neapstrīdama un vairs nav arī galīga. (Poētiskā) spēle prasa skatītāju esamību. Spēlētājam ir jāzina, ka viņš ir spēlējošo lokā, ka viņam jūt līdz: tātad, spēles loks ir aicināto loks. Baidoties īstenībā no „šamaņu manieres būt nevis blakus lietai, bet vārdot to no attāluma”, dzejnieks pārvar spēles barjeras, tiecoties un sasniedzot mirklīgu poēzijas ritualitāti.

Viņš vispār pārstāj ar skatu ietiekties ārējā pasaulē, viņa loks iekūņojas, paliek vienīgi esošais. Aicinātais kļūst par izredzēto. Par braukšanas dokumentiem der: vārda svars, viņa atbildība starp atskaņu neobligātumu un metaforu apejamību; ne kontekstuālās, bet tekstuālās saiknes esamība…

Šahu redzējušais
 
…Neakreditējamība, poēzija par skaidru maksu, kešā, ķešā, ar puņķiem, sviedriem un asarām. Piedegušas treknas vistas gabali, karsts izkusis ķiploks plovā, baklava, rozīnes, vīraka smarža, paklāja plūksnas vai, citādi, grīdas vai bīdāmo slēģu koks, glābjoša vakara priekšnojauta, sievietes pirkstu vēss, stingri dozēts maigums, medus sīvums un sakaltušas mīklas trauslums.

Katrs kumoss vai malks uztur dzīvu uguni, dzīvības svēto elpu. Viss ir uz sliekšņa: salds rūgtums, smaržīgs tvans.

Austrumu sadzīves ritualitāte saistīta ar dievības apriori klātesamību visos dabīgo vajadzību virzienos. Rietumu sadzīve ir galēji aktualizēta, nerituāla, jo dievība ir pilnībā novērsusies no sadzīves situācijas, pasludinot, ka, lūk, „Viņa valstība nav no šīs pasaules.”

Toties radītajā pasaulē dievībai līdzvalda kāds Skaistums – it kā patiesība, it kā augstākā gudrība, un, pilnīgi noteikti būdams atšķirts no debesu valstības, mākslinieks – skaistuma cilvēks – rada zemes valstībā un, , to estetizējot un ritualizējot, pūlas sasniegt debesu harmoniju. Austrumu pasaulē, kurā reāli pazīst vienu vienīgu Dievu, gluži pretēji – mākslinieks ir fātuma jūgā vaidošs kalps. Pārveidošanās dabiskais līdzeklis ir padarīt rituālu sadzīvisku.

„Mēdz gadīties tā – pēc mesas vai šaha partijas; pieceļoties no galda, kas nokaisīts ar Marseļas Taro, veic raksturīgu žestu – it kā gribētu uztīt Visumu uz pirkstiem; un tas saraujas līdz rokas izmēriem, atkārtojot varavīkšņu lokus un upju rakstus plaukstā. Cita lieta – paklājs! To nesaritināt ar vienu veiklu un lepnu kustību; bet, atritināts tas apņem kalnus un pilsētas, aizstājot dienas un nakts pārklāju. Tad pašā malā nosēžas Šahs, skatās uz tevi, un tu sāc izkust ciešajā skatienā” (Onjeroms).

Vecākie Taro Arkani, izņemot Klaunu, dalās trīs grupās pa septiņiem katrā, un acīmredzot šo dalījumu var traktēt kā atrašanos šajā, tajā un abās pusēs; dzīvē, nāvē un to saistībā: harmonijā, līdzsvarā. Spēļu kārtis, atšķirībā no rituālā Taro, ir centrāli simetriskas. Uzskatu, ka tas darīts tamdēļ, lai noņemtu dalīšanas, kāršu izmešanas tādā vai citādā veidā darbībai liktenīgas nenovēršamības piegaršu un piešķirtu – vairāk vai mazāk – spēles raksturu.

Rituāls ir spēles galējais gadījums.

Autobusi ar uzrakstu „Rituāls” parasti ved tos, kuriem spēle jau beigusies pavisam.
„Tā rituāli, kurš Šahu redzējis, ir pāri dusmām un labestībai, neticībai un reliģijai” (Džalaludins Rumi). [...]
 
Poēzija un nāve
 
[...] Pasaulē ir viena īsteni reāla nodarbe – medības. Aktejs, Atalanta, dzinējsuņi, apustuļi Pēteris un Pāvils, karalis Stahs, poručiks Vronskis, Ernests Hemingvejs, Nāls un Damajanti, gulbis, vēzis un līdaka to vien dara kā izseko, pielavās, vajā un bēg. Medī debesīs un virs zemes: Foboss medī Aresu, Dons Žuans – sievietes, Hamlets – rēgu, numismāts – neesošu karaļvalstu monētas.

Katrā darbībā piedalās trīs: mednieks, suns un upuris.
Vislabāk ir būt sunim.

„Viņi būtu krituši ģībonī no gausajiem Āzijas vezumiem, no mūsu kamieļu vienmērīgiem soļiem (Rika Ibbenam uz Smirnu). [..] Es runāju ar tevi atklāti, jo tev tīk mans tiešums un tu dod priekšroku manai brīvajai attieksmei un manai mīlestībai uz baudām nevis manu draudzeņu liekulīgam kaunīgumam (Zeli Uzbekam uz Parīzi).  Mums mīlestība neuztiepj nedz mulsumu, nedz niknumu; tā ir ilgpilna tvīksme, kas netraucē dvēseles mieru; sievu daudzskaitlība mūs glābj no viņu uzkundzēšanās un remdē mūsu vēlmju dedzību (Uzbeks Ibbenam uz Smirnu),” – Monteskjē.
Tāda, lūk, mīlestība tev, džekiņ.
 
Земля, твои губы, красная птица.  Ритм; яркий запах; пес когтит нежную землю.
…в солярном буйстве порознь млеют мухи, вещи, равнина, рука.
Воздух, обремененный ширью. Пустынный ландшафт.
Последнее пристанище. Солнце.
 
Zeme, tavas lūpas, sarkans putns.
Ritms, spilgta smarža; suns plosa maigo zemi.
…saules neprātā katra par sevi tvīkst mušas, lietas, ieleja, roka.
Gaiss, plašuma apgrūtināts. Tuksnešains klajs.
Pēdējais patvērums. Saule.
 
Izcili.
 
Пасмурный вечер тянулся так,
как если бы мужчина мучил женщину,
не прикасаясь к ней; все тонет
в сладостном безразличии. Время течет
медленнее, чем… Даже
(“Натюрморт”)
 
Apmācies vakars vilkās tā,
itin kā vīrietis mocītu sievieti,
nepieskaroties; viss grimst
saldenā vienaldzībā. Laiks plūst
lēnāk kā… Pat
(„Klusā daba”)
 
в бессознательное – движение руки, намечающее рядом
нагой предмет:
лишь бы унять забытье, в котором
с красивых колен плавно сползает
мужская голова – потеплевшая от ласки, суровая стрижка, усы
эпохи Рисорджименто. Я открою окно. В толще синей воды
медленно тонут красные дужки
подстриженных ногтей; сердцебиение, пейзаж. Лопнул
(“Мгновение, комната”)
 
bezsamanīgajā – rokas kustība, kas meklē sev līdzās
kailu priekšmetu:
tikai lai remdētu aizmirstību, kurā
no skaistajiem ceļgaliem lēni noslīd
vīrieša galva – maiguma sasildīts, stingrs matu griezums, ūsas
no Risordžimento ēras. Es atvēršu logu. Zila ūdens dzīlēs
lēni grimst nogriezti sarkanu 
nagu lociņi; sirdspuksti, ainava. Pārplīsa
(„Mirklis, istaba”)
 
Я почти слышу твой голос – одним
трепетом меньше – перед линией моря
в гостиничном окне, оттуда, из Торре-дель-Греко.
(“Записка”)
 
Es gandrīz dzirdu tavu balsi – par vienu
trīsu mazāk – jūras līnijas priekšā
viesnīcas logā, no turienes, Torre-del-Greko.
(„Zīmīte”)
 
[..] Šī īpašā poētiskā riska forma, no kurienes daudz ērtāk aizsniegties līdz nāvei vai vismaz pieskarties distancei, kura rūpīgi un kārtīgi nodala jaunu cilvēku no viņa tik ilgotās nākotnes. Žēlsirdība paceļas pāri tiesai. Īstā tikšanās – aci pret aci – ar pilnīgu sev lemto uzdevumu izpratni, protams, gudri nolikta uz vēlāku laiku. Šī brīnišķā novilcināšana un neesošā kaitinošā ilgstamība mūs saudzīgi ved uz upi, uz durvīm, uz atvadām no vientulības.
(„Poēzija un nāve”)

No krievu valodas tulkojusi Maira Asare.
Eseju pilnībā varēs lasīt apgādā "Mansards"
plānotajā grāmatā "Frāze un līdzsvars".

 

Sergejs Moreino

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!