Bērnībā ar lielu aizrautību gaidīju katru Rīgas rajona laikrakstā "Darba Balss" publicētā Vasilija Peskova grāmatas "Strupceļš taigā" turpinājumu. Tas bija traģisks stāsts par Sibīrijas mūžameža vidū reiz patvērumu radušu un pašpietiekami mītošu vecticībnieku dzimtu, kuras bojāeju faktiski izraisīja "civilizācija". Pēc tam kad viņus nejauši bija atklājusi padomju ģeologu ekspedīcija un vecticībniekiem tika piedāvāta dažāda labi domāta "palīdzība", viņus drīz vien pievārēja vai nu slimības, vai kārdinājums pārcelties uz dzīvi pilsētā.
Šo stāstu atminējos, skatoties Vima Vendersa un Žuljānu Ribeiro Salgādu kopdarbu – biogrāfisko dokumentālo filmu "Zemes sāls" ("The Salt of the Earth", 2014), kas kādu brīdi skatāma kinoteātrī "Splendid Palace". Pirmkārt un galvenokārt tas, protams, ir stāsts par brazīliešu fotogrāfu Sebastiāu Salgādu (Sebastião Salgado, Žuljānu Ribeiro Salgādu ir viņa dēls) un viņa darbu vairāk nekā 40 gadu ilgā laika periodā.
Salgādu biogrāfija ir pārsteidzoša un iespaidīga daudzās dažādās nozīmēs – kaut vai ar to, ka par plaši pazīstamu fotogrāfu, fotogrāfu biedrības "Magnum" biedru un vēlāk pats savas fotoaģentūras dibinātāju viņš kļuva it kā nejaušības rezultātā, sākot fotografēt ar sievas kameru. Pirms tam viņš bija izstudējis ekonomiku, un tā vien šķita, ka turpmākā viņa dzīve aizritēs, kārtojot uzņēmumu vai valstu ekonomiskās lietas. Kaut kādā ziņā gan var sacīt, ka tieši ar to arī viņš visu mūžu nodarbojies – gan izmantojot šim nolūkam fotokameru un veidojot, piemēram, tādas attēlu sērijas kā "Strādnieki jeb Industriālā laikmeta arheoloģija" vai "Bērni. Bēgļi un migranti", taču tas nozīmētu gluži vai marksisma garā it visu ar cilvēkiem notiekošo jeb cilvēka stāvokli, lai ko tas katrā konkrētā gadījumā nozīmētu, izskaidrot vienīgi ar ekonomiskām attiecībām. Raugoties viņa uzņemtajos attēlos redzamajās Ruandas bēgļu, badā mirstošu Etiopijas koptu vai pārguruma un izmisuma aizplīvurotajās serbu sieviešu sejās Dienvidslāvijas kara laikā, nekas vairs nešķiet tik vienkārši, un nebūt ne vienkārša ir arī fotogrāfa loma šādā pasaulē.
Dažādu posta un ciešanu vietu fotografēšana ir smags un bieži vien ar sarežģītiem lēmumiem saistīts darbs, un ar to saistītā dažādu fotogrāfu pieredze vai likteņi ir plaši aprakstīti, dokumentēti, pat kļuvuši par iedvesmu mākslas filmām. Zināmākais droši vien ir Pulicera prēmijas laureāta, fotogrāfu grupas "Bangbang klubs" biedra Kevina Kārtera liktenis – viņa fotogrāfija ar badā mirstošu Sudānas bērnu, kuram līdzās nolaidusies maitu lija, tika tiražēta visā pasaulē, taču fotogrāfam tika pārmests, ka viņš "tikai fotografējis" un pēc tam bērnu pametis likteņa varā. Kārters izdarīja pašnāvību, bet pēcāk šie notikumi kļuva par pamatu mākslas filmai. Arī skatoties Salgādu fotogrāfijas no kara un bada skartām zemēm, ir jādomā par šķietami neiespējamām un ētiski smagām izvēlēm – kaut vai par fotogrāfa nepieciešamību pat ciešanas, nāvi, slimības un bezcerību ierāmēt nevainojamā kompozīcijā, atrast maksimāli efektīgu apgaismojumu, tumsas un gaismas laukumu attiecību, piemērotāko fokusa dziļumu, tādējādi reālos faktus pārvēršot par baisām, tomēr jau mākslinieciski augstvērtīgām un atsvešinātām cilvēka nožēlojamās dabas ikonām. Kā pašam Salgādu ar to izdevies sadzīvot un tikt galā, no filmas necik daudz nav iespējams uzzināt. Lai gan dažas reizes viņš intervijā piemin, ka pēc fotografēšanas spējis vienīgi raudāt, šķiet, noklusētā un vārdos neizsakāmā ir vairāk, nekā viņš mums vēlas pastāstīt, – līdzīgi ir ar filmā iesākto, bet tā arī neturpināto stāstu par viņa otro dēlu, kuram bija Dauna sindroms.
Kā biogrāfisks un kompozicionāls atrisinājums tiek piedāvāta Salgādu pievēršanās dabas fotogrāfijai, šķietami pierādot, ka, atšķirībā gan no iepriekš filmā, gan viņa paša dzīvē savām acīm skatītā, daudzviet pasaule vēl vienmēr ir gluži tāda pati "kā pirms radīšanas" (attēlu sērija un grāmata "Genesis"). Bez tam pēc viņa sievas Lelijas ierosinājuma 90. gados tika sākts atlantisko lietus mežu atjaunošanas projekts viņa tēva fermas teritorijā Brazīlijā, tika nodibināts "Zemes institūts" ("Instituto Terra"), un desmit vai nedaudz gadu laikā izkaltušajās, erozijas drupinātajās kalnu nogāzēs viņiem tropu mežu patiesi ir izdevies atjaunot. Fakts, ka apkārtējos mežus pirms daudziem gadiem bija izcirtis un apkārtni tuksnesī pārvērtis paša Salgādu tēvs (tādējādi nopelnot "100 tūkstošus", kas ļāva izskolot bērnus), lai arī tik cilvēcisks un pirms tam filmā paša tēva izstāstīts, vairs netiek pieminēts.
Jautājumus bez acumirklī atrodamām atbildēm sev jāuzdod arī pēc epizodes, kurā Salgādu ir devies fotografēt vienu no Dienvidamerikas lietusmežos vēl vienmēr mītošajām un pārējās civilizācijas ilgstoši nesasniegtajām ciltīm. Zināms, ka no pavisam aptuveni 400 Amazones indiāņu ciltīm vairākas nav saskārušās ar cilvēkiem no "ārpasaules" pat gadsimtiem ilgi. Salgādu min, ka viņa apmeklēto cilti, kuras pārstāvjus var atpazīt pēc apakšlūpas, kas caurdurta ar koka caurulīti, savos rakstos 18. gadsimtā minējuši mūki, bet pēcāk nospriests, ka tas bijis izdomājums. Vēl mūsu gadsimtā Peru vien šādu "neskarto" cilšu esot ap 15. To neskartība gan ir apdraudēta, šādu cilšu kļūstot arvien mazāk un mazāk, jo īpaši – brutālas mežu izciršanas un derīgo izrakteņu ieguves ekspedīciju dēļ. Līdzīgi kā iesākumā pieminētos vecticībniekus, arī šīs ciltis civilizācija ar tās nestajiem labumiem, slimībām un visu pārējo ātri vien iznīcinot vai izklīdinot pa pasauli. Ar šādu cilšu aizsardzību nodarbojas vairākas organizācijas, un filmā Salgādu stāsta par gadījumu, kad kāds cilts pārstāvis jeb "viņa draugs" vēlējies iegūt savā īpašumā viņa nazi, bet viņa pavadonis no cilšu aizsardzības organizācijas aizliedzis šādu dāvanu atstāt. Tad nu "draugs" teicis, lai Salgādu, lidojot prom, izmet nazi no lidmašīnas, bet viņš pa džungļiem tai sekošot un nazi atradīšot.
Tāpat kā 80. un 90. gados tapušās reportāžas no bada skartajiem reģioniem Āfrikā, arī šī epizode, iespējams, īpaši spēcīgi uzrunā Eiropu šobrīd skārušās bēgļu krīzes kontekstā.
Taču, ja, atskatoties uz vēl ne pārāk senā pagātnē iemūžinātajiem ciešanu attēliem no Āfrikas, var sevi mierināt ar domu, ka Eiropā katru dienu ieceļojoši tūkstoši dzīvu cilvēku ir labāk nekā ik dienas bada nāvē nomiruši 20–40 000. Cilvēku šķirošana, kas vieniem ļauj lemt par to, ka citiem kaut kādu iemeslu dēļ būtu jāpaliek izolētiem no visas pārējās pasaules un jāturpina savs it kā tradicionālais dzīvesveids pat bez kabatas naža, izskatās visai dīvaini un varbūt vienīgi liecina vien par to, ka mēs īsti nekad nezinām, ko darām, pat ar vislabākajiem nodomiem.
Filmas "Zemes sāls" tuvākais seanss notiks trešdien, 23. septembrī, plkst. 16:15 kinnoteātrī "Splendid Palace". Vairāk šeit.
0