Recenzija
20.12.2006

Salmu kulšana

Komentē
0
Saglabā

Un tātad: par ko ir “Eirodzīve”? It kā par “Eiropu”, bet īstenībā arī par ASV un Kanādu, Austrālijas urbanizēto daļu, Izraēlas ebreju daļu, Krievijas lielpilsētām, Japānu, Hongkongu, Filipīnām un citiem Āzijas reģioniem, kā arī Čīles un Argentīnas lielpilsētām. It kā par “mūsdienām”, bet īstenībā arī par antīko laikmetu, viduslaikiem, jaunlaikiem un jo īpaši 20. gadsimtu. It kā par “dzīves formām”, bet īstenībā arī par ekonomiku, psiholoģiju, politiku, mākslu un visu citu, kas vien ir. Kā redzams, “Eirodzīves” tematiskais vēriens ir patiesi megalomaniakāls, un man ir patiess prieks, ka autore ir atradusi sevī pietiekoši daudz uz grandiozām ilūzijām par savu kompetenci balstītas pašapziņas, lai ar tikai filozofiem raksturīgu pārliecinātību par savu spriestspēju (nemaz nerunājot par nekļūdīgumu) vispār ķertos kaut kam šādam klāt.

Kā “Eirodzīves” divas galvenās pamatpremisas varētu nostādīt atklāti formulēto pieņēmumu, ka “aiz sabiedrībā pieņemtajiem likumiem un noteikumiem slēpjas noteiktas kultūras formas”, kuras “neatrodas virspusē, un, pat ja tur atrodas, tad parasti tās nemēdz ieraudzīt” (9. lpp.), un noklusēto, bezgala naivo ilūziju, ka eksistē (un varbūt pat kādam, piemēram, M. Kūlei, arī piemīt) tāds “iekšējais - atšifrējošais - skats, kas ierauga jēgu un zem-jēgu, simbolu un tā avotus, saprot vārdu dziļāko nozīmi un procesu virzību” (10. lpp.).

Aptuveni grāmatas vidusdaļā M. Kūle nebīstas savu vēstījumu pozicionēt: „Skaidru domu pacieš tikai matemātiķi, fiziķi un analītiskie filozofi. Vēl cerības lolo fenomenologi, ar vērojuma metodi cenšoties aprakstīt fenomenu jēgpilnās būtības, un poststrukturālisti, uzskatot visu pasauli par dešifrējamu un atmaskojumu tekstu. Visas citas kultūras sfēras ideoloģija vairāk vai mazāk aptin ap pirkstu.” (256. lpp.) Šāda veida izteikumi tikai norāda, ka “vērojošā”, “jēgpilnās būtības” dokumentējošā fenomenoloģe-neokantiste M. Kūle nav neko dzirdējusi par empīriskām, eksperimentālām sociālajām zinātnēm, kuras cilvēku dabas un rīcības analīzē dominē jau vismaz kopš piecdesmitajiem.

“Eirodzīves” galvenais konceptuālais devums ir trīs t.s. “dzīves formu” postulēšana -- “uz augšu” (ticība absolūtu vērtību hierarhijai), “uz priekšu” (ticība progresam) un “uz virsmas” (neticība ticībai vērtību hierarhijai vai progresam) -- kopā ar triviālo, acīmredzamo ideju, ka šīs te dzīves formas spēj pastāvēt (un faktiski arī pastāv) viena otrai līdzās. Skaidrs, ka šādas formu triādes izvirzīšana ir tikpat notecējusi, cik kultūrkritiska refleksija par kristietību (vērtības), apgaismību (progress) un postmodernismu (neticība), bet ne jau oriģinalitātes trūkums vai nekā jauna nepateikšana ir “Eirodzīves” lielākā problēma. Pārsteidzošs sofistikācijas deficīts un primitīvisms ir novērojams arī M. Kūles kultivētajā visas Eiropas kultūras vēstures sastūķēšanā divos XXXL maisos: klasiskajā un postklasiskajā periodā, kurus nošķir kaut kādas “atšķirības starp noskaņojumu” (63. lpp.) pirms un pēc 19. gs. beigām. Ja šāds nošķīrums varbūt varētu būt adekvāts, salīdzinot, piemēram, kulturālās dominantes 1870-ajos un 1920-ajos, tad tas ir pat absurds, salīdzinot cilvēces aktivitāti 1990-ajos un, piemēram, 3. gs. pirms mūsu ēras, uz ko, šķiet, visas “Eirodzīves” garumā tiecas M. Kūle.

Truli konceptuālie instrumenti un jebkādas metodoloģijas iztrūkums kombinācijā ar neizmērojamu tematisko vērienu M. Kūles sacerējuma kontekstā ved -- kāds gan tur brīnums -- pie proverbiālā čika. Vidēji divreiz katrā “Eirodzīves” lappusē M. Kūle izmanto tādus apzīmējumus kā “patlaban”, “mūsdienās”, “pēdējā laikā” vai “tagad”, un ikkatru reizi lasītājam ir jāmin, vai viņa runā par 2006. vai, kas ir visticamāk, 1906. gadu. Mulsina arī neskaitāmi izteikumi par to, kas kaut kur “notiek” vai “valda”, piemēram: „Latvijā kopš 20. gs. deviņdesmitajiem gadiem valda šāda pārejas situācija -- ir palielinājušies izdevumi par mājokli, ārstēšanos, izglītību utt., daudzi ir zaudējuši darbu, jūtas nelaimīgi un cieš. Valda ne tikai fiziskas ciešanas, ko izraisa slimības un nabadzība, bet arī -- pat lielākā mērā -- nevarība un nedrošība.” (341. lpp.) Šādi demagoģiski apgalvojumi ir empīriski neapgāžami: izdevumi (vismaz nominālajās cenās) tik tiešām ir palielinājušies, daudzi -- i.e. vairāk par diviem -- tik tiešām ir zaudējuši darbu, jūtas nelaimīgi un cieš; cita lieta, ka ieņēmumi arī ir palielinājušies, ka vēl daudzāki darbu ir vinnējuši un ka “daudzi” “jūtas nelaimīgi un cieš” visur un vienmēr, neatkarīgi no apstākļiem.

Vai “Eirodzīve” būtu uztverama kā diletantiska, smagi novēlojusies demokrātijas, kapitālisma un/vai postmodernisma kritika? Tas nemaz nebūtu tik slikti, taču kārtējo reizi praksē pierādās tas, ka nav iespējams kritizēt to, ko tu galīgi nesaproti. Tādi pseido-eksplanatīvi apgalvojumi kā “Nauda rada tirgu, un tirgus rada naudu” (208. lpp.), neadekvāti finansu apjomu salīdzinājumi (e.g. augstākās izglītības budžets vs. naudas plūsma reklāmā un mārketingā) vai “atšifrējoši” vērojumi kā “Tirgus var preču vērtību apgriezt ar kājām gaisā, praktiski darīt ar tām, ko grib” (209. lpp.) diezgan pārliecinoši norāda uz to, ka runājot par tirgu, cenu, vērtību u.tml. jēdzieniem, M. Kūles kundze, maigi izsakoties, grābstās pa gaisu. Arī politoloģijā viņas zināšanas neizpaužas labāk; piemēram, izsakoties par demokrātiskās sistēmas problēmām: “Pilsonim nevajadzētu paļauties apmānam un nodarboties ar pašapmānu, taču laiskuma, garīga inertuma, nesaprašanas un daudzu citu iemeslu dēļ pilsonis kļūst manipulējams pat politiski brīvā valstī.” (275. lpp.) Kā rādās, M. Kūle nav neko dzirdējusi, piemēram, par tādu elementāru jēdzienu kā racionālā ignorance (rational ignorance), kas paredz, ka politiski brīvā demokrātijā lielākā daļa perfekti racionālo pilsoņu ir ne tikai manipulējami kā sešinieki, peškas un marionetes, bet vispār netērē savu laiku un nemaz nepiedalās vēlēšanās un citos politiskajos procesos. Runājot par korupciju, ko M. Kūle skaidro ar tādu kā pēkšņu egoisma uzplaiksnījumu Latvijas sabiedrībā, viņa sektantiski apelē pie kristietības pamatvērtībām (ticība-cerība-mīlestība), un nekas neliecina, ka viņa būtu informēta par kaut ko tik triviālu kā t.s. pilnvarotāja-izpildorgāna (principal-agency) problēmu, kas ir korupcijas pamatā un kurai ekonomisti piedāvā konkrētus risinājumus jau vismaz gadus astoņdesmit.

Par M. Kūles postmodernisma kā jaunas mākslinieciskās estētikas izpratni vispār negribas runāt: par spīti centīgajai postmodernisma teorētisko nostādņu atgremošanai, vairāki apgalvojumi (piemēram, “Taču īsta māksla ir tieši tas, kas viss minētais nav. Izaicinājums, ko pavada drosme izstādīt bezjēdzīgas un mēslainas lietas, ir vienreizējs. [..] Mākslai vajadzīgs nevis seklums, bet dziļums.”, 92. lpp.) indicē, ka no mākslas autore saprot apmēram tikpat kā neko. Tāpat arī nevar nepamanīt, ka visas M. Kūles zināšanas psiholoģijā sastāda psihoanalīzes pamatlicēju (Freids, Jungs, Fromms) no pirksta izzīstie samurgojumi, kuriem jau sen ir tikai vēsturiska vērtība un kurus nopietni uztver varbūt tikai kāds nejaušs akadēmiķis bez izglītības psiholoģijā kādā trešās pasaules valstī, interesantā kombinācijā ar tādām “psiholoģiskās” literatūras pērlēm kā Barbaras DeEndželistas trieciengabalu “Ko sievietes vēlas, lai vīrieši zinātu”. Lai gan autore mēģina savu neinformētību it visās sfērās stutēt ar klasiskiem demagoģiskās retorikas paņēmieniem: “visiem zināms”, “dzīve rāda”, “pastāv idejas”, “lielākā daļa tautas ir pārliecināta”, “Eiropas kultūra ir pierādījusi”, “dzīvē notiek citādi”, “cēlonis ir cits (turklāt plaši izplatīts)”, “dzird par gadījumiem”, “nevienam nav noslēpums”, “kā zināms”, “taču dzīvē tā nenotiek” un šitādā garā ad nauseam, iznākums kā ir, tā paliek gaužām bēdīgs -- populisms, demagoģija un salmu kulšana ar nosaukumu “Eirodzīve”.

Izlabot visas loģiskās un faktuālās kļūdas, uzskaitīt visas neinformētības instances, norādīt uz visām demagoģijas izpausmēm “Eirodzīvē” ir tikpat reāli kā izmēzt visus mēslus no Augeja staļļiem, tāpēc vispārējai jautrībai piedāvāšu vairs tikai pāris citātus:

Par cilvēkiem:
-- Cilvēks pēc savas dabas ir diezgan slinka un neuzņēmīga būtne. (340. lpp.)

Par dzīvniekiem:
-- Vai pantera grib vai var būt rozā krāsā, to neviens nejautā. (352. lpp.)

Par literatūru:
-- Mūsdienu romāni atļaujas rādīt perversus tipus kā personāžus, kam tiek veltītas lasītāju simpātijas. (367. lpp.)

Par korupciju:
-- Korupcija ir bailes. (415. lpp.)

Par parādniekiem:
-- Parādnieki necenšas būt godīgi un mēdz aizmukt. (313. lpp.)

Par kopīgo labumu:
-- Stāsti par kopīgo labumu ir tikpat reāli kā pasakas. (271. lpp.)

Par homoseksualitāti:
-- Dabisku attieksmi pret seksu nomaina seksuālo minoritāšu kustības, kas Rietumeiropā aug spēkā un plašumā. (96. lpp.)

Atgriežoties pie M. Kūles izvirzītajām dzīves formām, nav jau nemaz tik grūti ar vērojuma metodi izskaidrot viņas nepatiku pret postklasisko dzīves stilu. Šajos laikos, kad daudz kas mainās un daudz kas ir iespējams, nedrošība (tieši šis ir visbiežāk sastopamais vārds “Eirodzīvē”) un pat “šausmas par dzīves nenoteiktību” (364. lpp.) visvairāk ķer tieši vecākos, neizglītotākos un nespējīgākos, kas, nespēdami adaptēties turbulentajā, iespēju un izaicinājumu pilnajā pasaulē, paniski vēlas devaluēt visu patlaban notiekošo un regresēt tālā pagātnē pārdzīvotajā bērnībā, kad viss bija vienkārši, skaidri un saprotami (e.g. dievs-daba-darbs), un -- ja runājam pavisam godīgi -- truli. Kā to veiksmīgi formulēja pati M. Kūle: “Pasaule jau ir pārmainījusies, taču cilvēki to nepamana, jo turpina dzīvot bijušajās ilūzijās.” (95. lpp.)

Tēmas

Jānis Kauliņš

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!