Recenzija
17.03.2016

Sākums Baltijas Simfoniskajam festivālam

Komentē
0

Lietuvas Valsts simfoniskā orķestra, Igaunijas Valsts simfoniskā orķestra un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sadarbības rezultātā tapis Baltijas Simfoniskais festivāls, klausītājiem sagaidot jaunas koncertprogrammas Rīgā, Tallinā un Viļņā. Festivāla ideja pirmoreiz iedzīvināta jau laikus, gatavojoties triju Baltijas valstu neatkarības pasludināšanas simtās gadskārtas svinībām pēc diviem gadiem, un paredzēts, ka ikgadējās koncertturnejas turpināsies arī pēc tam. Igaunijas Valsts simfoniskais orķestris, diriģents Nēme Jervi un pianists Kalle Randalu uz Latviju atbrauks 2016. gada 31. martā, Andra Pogas vadītais Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un vijolniece Eva Bindere Lielajā ģildē muzicēs 8. aprīlī, bet festivāla ietvaros Rīgā pirmais uzstājās Lietuvas Valsts simfoniskais orķestris. 10. martā Lielajā ģildē pie diriģenta pults stājās Gintars Rinkēvičs, neizpaliekot arī solista – pianista Vestarda Šimkus – klātbūtnei.

Jācer, ka nākamajā vai aiznākamajā gadā festivāla programmās atradīsies vieta arī kāda Latvijā vēl nedzirdēta lietuviešu komponista simfoniskajam jaundarbam, jo šoreiz viesmākslinieki bija nolēmuši balstīties uz labi pārbaudītām vērtībām – Igora Stravinska baletu "Svētpavasaris", Morisa Ravela klavierkoncertu kreisajai rokai un Mikalojus Konstantina Čurļoņa simfonisko poēmu "Mežā" pašā koncerta sākumā. Un tieši šī lietuviešu mūzikas klasiķa kanoniskā opusa interpretācija radīja vēlmi Čurļoņa skaņdarbu dzirdēt drīzāk Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Andra Pogas versijā, iztēlojoties, ka šādā gadījumā atskaņotāji, ļoti ticams, uz šo partitūru paraudzītos ar svaigāku skatu, tajā ietverto skaņurakstu atainojot kolorītāk un emocionālāk. Gintara Rinkēviča vadītais orķestris Čurļoņa poēmu spēlēja nenoliedzami atbilstoši mūzikas stilam un raksturam, un par vienu no vērtīgākajām šī priekšnesuma kvalitātēm katrā ziņā jānosauc diriģenta veidotā mākslinieciskā dramaturģija, taču dziļākas un atraisītākas iedvesmas tomēr pietrūka. Varbūt lietuviešu mūziķus te pārlieku nomāca smagais tradīciju slogs, varbūt viņi uzskatīja, ka Čurļoņa radošajā pasaulē viss jau ir atrasts un izpētīts; līdz galam neīstenojās arī detaļu slīpējums, pūtējiem brīžiem muzicējot neprecīzi, bet stīgu grupai neizceļoties ar īpaši spilgtiem un piepildītiem tembriem. Lai arī kā būtu, skaņdarba satura atklāsmei šīs nepilnības ceļā nestājās, jo pats svarīgākais – atziņa par to, ka Čurļoņa mākslā visi pastorālie tēli tiek atspoguļoti caur dziļi individualizētu un simbolisku prizmu, – bija pavēstīts nepārprotami.

Programmas aizraujošākie brīži pienāca ar Morisa Ravela klavierkoncertu Re mažorā. Abus savus klavierkoncertus komponists radījis vienā laika posmā, ap 1930. gadu, un grūti teikt, kurš no tiem ir izcilāks – Sol mažora koncerts apbur ar vitalitāti un lirisku skaistumu, turpretī muzikāli ne mazāk iezīmīgais Re mažora koncerts saucams par daudznozīmīgāku un nekonvencionālāku gan no satura, gan struktūras viedokļa. Viendaļīgo klavierkoncertu kreisajai rokai Ravels rakstīja Paulam Vitgenšteinam, tur, bez šaubām, pavīd arī laikmeta un paša pianista likteņa dramatiskās norises – taču tā ir tikai viena no skaņdarba vēstījuma līnijām. 10. martā dzirdamā interpretācija pārliecināja divkārt – ar skaņuraksta lasījuma daudzdimensionalitāti un ar izteiksmes spriegumu, dinamiskumu un saliedētību. Šādu iespaidu pirmām kārtām radīja solista priekšnesums, Vestarda Šimkus spēlei saistot ar vairākām izcilām kvalitātēm – tembra pilnskanīgumu un krāsainību, spožu virtuozitāti, tajā ietverot arī dinamisko gradāciju acumirklīgas izmaiņas, emocionālo vērienu, muzikālo izjūtu pastāvīgu impulsivitāti. Skaidrs, ka jebkurš cits ievērojams pianists Ravela klavierkoncertā akcentētu atšķirīgus skatpunktus atkarībā no viņa mentalitātes un pieredzes, taču latviešu mūziķa piedāvātā versija neapšaubāmi liecināja, ka solists ir intuitīvi apjautis to vārdos nekādi neietērpjamo un nenoformulējamo, ko komponists savā skaņdarbā vēlējies pateikt. Tieši tāpat skaidrs, ka to apjauta arī Gintars Rinkēvičs – diriģenta vadītais orķestris klavierkoncerta interpretācijā iekļāvās droši un niansēti, izveidojot tādu priekšnesuma modeli, kas pievērsa neatslābstošu uzmanību – katram atskaņojumā radītajam tēlam piemita vismaz divas dažādas semantiskās nozīmes, katrs ekspresīvais muzikālās dramaturģijas pavērsiens vēstīja arī par mākslinieciskās ieceres loģiskumu, un to visu klausīties bija visnotaļ iedvesmojoši. Arī solista un orķestra dialoga neparastās precizitātes un saskaņotības dēļ – kas nemaz nebūtu uzskatāms par pārsteigumu, ņemot vērā to, ka Vestards Šimkus ar Gintara Rinkēviča vadīto Lietuvas Valsts simfonisko orķestri ir sadarbojies, šķiet, gandrīz tikpat bieži kā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, un jādomā, ka Ravela klavierkoncerta lasījumam sekos vēl daudzas citas kopīgas interpretācijas.

Pēc Kloda Debisī klavieru prelūdijas "Uguņošana" sekoja koncerta otrā daļa ar Igora Stravinska baletu "Svētpavasaris", tikpat hrestomātisku opusu kā Ravela klavierkoncerts Re mažorā un Čurļoņa simfoniskā poēma "Mežā" – tiesa, arī "Svētpavasari" iepriekšējās sezonās simfoniskajās koncertprogrammās bija nomainījuši citi Stravinska darbi, un tā nu 10. marta koncerts sniedza iespēju atkal atsaukt atmiņā mūziku "ainām no pagānu Krievijas dzīves", kas 1913. gada pirmuzvedumā publiku tā satracināja, bet pēc tam ātri vien ieguva kanoniska modernisma parauga statusu. Vienlaikus šis priekšnesums kļuva arī par uzskatāmu iespēju salīdzināt Lietuvas Valsts simfoniskā orķestra un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra spēles līmeni, radot priekšstatu, ka tās ir līdzvērtīgas kategorijas – abi orķestri prasmīgu un harismātisku diriģentu vadībā var panākt ļoti daudz, atsevišķos gadījumos sasniedzot pat izcilas virsotnes. Attiecībā uz Gintaru Rinkēviču jāteic, ka viņš ar profesionālām prasmēm apveltīts spilgtāk nekā ar aizraujošu harismu, un tas bija jūtams arī "Svētpavasara" interpretācijā, par kuras spēcīgāko pusi atzīstams mērķtiecīgs, saistošs un pārliecinošs dramaturģiskās arhitektonikas risinājums, muzikālo noskaņu uzbrāzmojumiem, tembrālajam kolorītam, raksturu niansēm dažbrīd izklausoties blāvākām. Protams, "Svētpavasara" iedzīvinājumam netrūka arī tīri emocionāla izteiksmīguma – lietuviešu viesmākslinieku priekšnesumā pienācīgi izpaudās gan Stravinska opusa dramatiskais spēks, gan arī tam pretstatītie afekti, un, tāpat kā iepriekš, diriģents te bija lieliski uztvēris skaņdarba pamatdomu – tik arhaiskas pasaules atspoguļojumu, kura cilvēkam jau gadsimtiem ilgi pieejama vienīgi kolektīvajā bezapziņā, taču šajā līmenī ir klātesoša joprojām. "Svētpavasara" episkās dimensijas Lietuvas Valsts simfoniskais orķestris atklāja nevienmērīgi – par īpašu meistarību te liecināja sitaminstrumentu sniegums, arī pūtēju un stīgu grupas skanējums daudzējādā ziņā raksturojams kā izkopts, tomēr krāšņākas stīgu instrumentu tembrālās aprises un noslīpētāks plūdums gan koka, gan metāla pūšaminstrumentos orķestra spēlei katrā ziņā nāktu tikai par labu.

Un atkal – šos iespaidus uzlaboja pats koncerta fināls ar Astora Pjacollas mūziku; pēc vairākām neveiksmīgām Lielajā ģildē skanējušām slavenā argentīnieša darbu interpretācijām Gintars Rinkēvičs un viņa vadītais orķestris atstāja pavisam citādāku priekšstatu, parādot, kā īsti jāspēlē Pjacollas opusi – ar enerģētisku piepildījumu, nemaldīgi uztvertu stila izjūtu, ritma intensitāti un ambivalentās noskaņās paustu kaismīgumu. Līdz ar to iesākums Baltijas Simfoniskajam festivālam jāsauc par izdevušos, un interesanti būs uzzināt, ar kādu programmu Lietuvas Valsts simfoniskais orķestris uz Latviju atbrauks nākamgad – varbūt ar kādu šeit senaizmirstu Vītauta Barkauska vai Staša Vaiņūna partitūru vai arī Justes Janulītes, Rīta Mažuļa vai Onutes Narbutaites jaundarba pirmatskaņojumu.   

Tēmas

Armands Znotiņš

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!