Recenzija
14.11.2012

Sakrīt visi pretstati

Komentē
0
Saglabā

Par Sandro Veronēzi romānu "XY", Jāņa Rozes apgāds, 2012, Daces Meieres tulkojums.

Tuvojoties romāna "XY" noslēgumam, lasāma šāda abu galveno personāžu saruna:

"– Tātad cits [saprašanas – P.B.] instruments var būt tīra lietu vērošana, kā jau teicu. Vienkārši vērot un secināt to, kas ir, nemaz necenšoties visā atklāt jēgu.

– Es nesaprotu.

– Saproti gan. Tas, ko es tikko teicu par pazemoto zinātni, izriet no šāda vērojuma. Tas ir reāls fakts.

– Un ko mēs ar to varam iesākt?

– Ko vispār var iesākt ar faktiem? Tos var salikt citu citam blakus, un tad varbūt laimējas saskatīt ko tādu, kas agrāk nebija redzams.

– Okei. Bet pagaidām tāds fakts ir tikai viens: nekādas zinātnes." (329. lpp.)

Tikai ap šo vietu arī pār lasītāju beidzot nolaižas apjausma, ar ko īsti ir darīšana. Romāns sākas ar baismīgu notikumu jeb noziegumu nomaļā Ziemeļitālijas ciematā – ar ainu, uz kuras absurdā un nežēlīgā krāšņuma fona bērnu spēlīte šķitīs gan Agatas Kristi iztēlotā kolektīvā slepkavība Austrumu ekspresī, gan visas nelaimes, kas reiz piemeklēja Deivida Linča uzburto Tvinpīkas miestu.

Es apzināti neiedziļināšos notikuma detaļās – ar tām katrs lasītājs lai iepazīstas pats. Tāpat arī uzskatu, ka ikvienam, kas grasās šo romānu lasīt, būtu jāaizliedz lasīt tā anotācijas, uz grāmatas pēdējā vāka rakstītos reklāmas tekstiņus, jā, varbūt arī šīs rindas.

Manuprāt, ir būtiski, ka no spējā pārsteiguma, neticības, šoka, ko pārdzīvo romānā aprakstītā ciema iedzīvotāji, kaut nedaudz tiek arī lasītājam, kas tālāk jau līdzīgi romāna varoņiem var sniegputenī maldīties uz priekšu, cenšoties izprast, kas tad īsti ir noticis patiesībā, kāpēc tā ir noticis, kāpēc tā ir noticis tieši tur un ne citur, un vispār – kā kaut kas tāds ir bijis iespējams.

Sandro Vernoēzi ir 1959. gadā dzimis un Florencē arhitektūru studējis itāļu rakstnieks un žurnālists, pirmo grāmatu sarakstījis 25 gadu vecumā, un tā arī nekļuvis par dzejnieku. Ja var ticēt recenzijām, viņa debijas dzeju krājumu veido 25 ne pārāk gari vārsmojumi, kas tā vai citādi veltīti Kūzas Nikolaja (Nikolaus Cusanus, 1401-1464) neoplatonismā un ģeometriskā domāšanā balstītajā pārliecībā, ka Dievā sakrīt visi pretstati (coincidentia oppositorum), proti – tikai cilvēka prāts savā aprobežotībā uz notiekošo spēj raudzīties, dažādas lietas pretstatot, savukārt Dievā sakrīt galīgais un bezgalīgais, sāļais un saldais, aukstais un karstais, nākamais un bijušais, nesaskaitāmais un vienīgais, īsais un garais utt. Daudzstūrim, teiksim, trīsstūrim, bezgalīgi palielinot stūru skaitu, to veidojošā līnija kļūs taisna un bezgalīga, izveidosies riņķa līnija, un tātad ir pamats uzskatīt, ka trīsstūris vai kvadrāts tajā pašā laikā var būt arī aplis u.tml. Šo Kūzas Nikolaja domu gājienu, tāpat faktu, ka Veronēzi ir studējis arhitektūru un, visticamāk, ir labi pazīstams ar renesanses laikā iecienīto dažnedažādu taustāmu un netaustāmu lietu matemātisku konstruēšanu, ir vērts paturēt prātā arī romāna "XY" lasīšanas laikā.

Pirmajam Veronēzi dzeju krājumam sekoja virkne romānu, eseju krājumu, pa kādai lugai un daudzi dažādi citi rakstu darbi. Reizēm recenzentiem patīk teikt, ka literāra darba autoram ir meistarīgi izdevies lasītāju vazāt aiz deguna. Sacīt ko tādu par Sandro Veronēzi "filozofisko trilleri" (šāds žanrs 2010. gadā pirmoreiz iznākušajam darbam piedēvēts Itālijā) "XY" būtu netaisnīgi un aplami.  Tie, kas sevi vazā aiz deguna, esam mēs paši un ikviens no mums, jo īpaši brīžos, kad mums šķiet, ka esam kaut ko sapratuši un kaut ko zinām. Vai tiklab atsakāmies pieņemt coincidentia oppositorum. Ja būtu jāatbild uz jautājumu: "Par ko tad ir šī grāmata", es tā arī atbildētu. Parasti mēs ar šo pieķeršanos kādām patiesas vai aplamas informācijas druskām nodarbojamies ikdienā, paši to pat nemanot, un nebūt ne lasot šādus vai citādus romānus. Mēs ticam nevis tam, kas kaut kur notiek, bet tam, ko mums par to stāsta. Un pat ja ne ticam, tad vismaz gribam ticēt – nu, kaut vai pasaules galam 21. decembrī vai lielpilsētas baumām par to, ka Ušakovs jau ir pavēlējis Rīgas domei pasaules gala gadījumam apgādāties ar elektrības ģeneratoriem un pārtikas rezervēm. Gribi tici, gribi netici.

2010. gadā Itāļu laikraksts La Repubblica bija uzodis, ka apgāda Fandango mākslinieciskais direktors ir itāļu valodas vikipēdijas versijā ievietojis vairākus ar romāna "XY" sižetu saistītiem, taču par dokumentāliem uzdotiem notikumiem veltītus šķirkļus. Šāds mārketinga triks, saprotams, nav nekas jauns – ko tādu, apgalvojot, ka "viss noticis pa īstam", pirms turpat vai 40 gadiem lietā lika gan filmas "Slaktiņš ar motorzāģi Teksasā" veidotāji, gan vēlāk viņu iedvesmotie "Blēras raganas projekta" autori. Nekas īpaši oriģināls tas nav arī literatūrā. 19. gadsimta nogalē tapušais Herberta Velsa "Pasauļu karš" ar marsiešu uzbrukumu Zemei uz brīdi tika uztverts kā dzīves īstenība, jo 1938. gadā veidotajā radio Orsona Velsa raidlugā tā iesākuma daļa tika pasniegta kā patiesu ziņu pārraide. Daudzi no vēlākajiem faniem par svētu patiesību uzskatīja arī Marka Z. Danielevska konceptuālajā romānā "Lapu māja" aprakstītos notikumus. Fandango censonis gan drīz pēc atmaskošanas publiski bija atvainojies un atzinis, ka vikipēdijā ielicis tikai vienu viltotu šķirkli. Taču jautājums par to, kas ir patiesāks – romānā aprakstīti par patiesību uzdoti izdomājumi, vai uzkonstruēta patiesība, kas iemānīta enciklopēdijā, – nav nebūt tik vienkāršs. Saprotams, ja vien atkal uz to paraudzīties Kūzas Nikolaja acīm.

"[..] kam citam lai tic cilvēks, kurš savu dzīvi vada ekrāna priekšā, – kam citam, ja ne tam, kas no šī ekrāna tiek sludināts?" spriež viens no romāna varoņiem. "Mirušie, šausmas un pazudusī meitene bija reāli, un tas bija izplatījis ap sevi tik daudz sāpju, žēluma, baiļu un bezspēcīgas frustrācijas, ka neviens no tiem, kuri sastinguši kvern televizora priekšā, nemūžam neuzdrošinātos apšaubīt to, ko pauž varas pārstāvji." (226. lpp.)

Romāna lasītājs ir līdzīgā stāvoklī kā pieminētie cilvēki ekrāna priekšā – viņiem ir jāsamierinās vienīgi ar to, ko jau izlasītajās lappusēs ir piedāvājis autors, trūkstošo informāciju jācenšas aizlāpīt saviem spēkiem, un tad ir vai nu jāizdara kaut kādi secinājumi, vai visiem spēkiem jāpretojas priekšlaicīgai secināšanas kārei.

Jau pašā romāna sākumā rodas aizdomas, ka tas būs klasisks whodunit [1] gabals – par to varētu liecināt gan nozieguma sarežģītais baisums, gan uzmanības koncentrēšana nevis uz policistiem vai kādiem citiem izmeklēšanā iesaistītiem profesionāļiem, bet gan gadījuma rakstura amatieriem – katoļu priesteri un personiskās dzīves peripetijās sapinušos sieviešu kārtas psihiatri. Taču drīz vien nāk atskārta, ka atšķirībā no vecajiem labajiem detektīvromāniem, dažādu detaļu un informācijas daudzums nebūt nenozīmē pietuvošanos "nozieguma atrisinājumam". Veronēzi apzināti rada informācijas pārbagātības, bet vienlaikus – fragmentācijas un neziņas iespaidu. Romāna vēstījumu veido paralēli abu galveno tēlu versijas par notikušo, iekšējie monologi, tālruņa sarunu atstāsti, dokumenti un, jā, garas klusuma pauzes starp pateikto. Klusumam romānā atvēlēts daudz vietas, un pakāpeniski to iezīmējošie trīspunkti birst arvien biežāk un biežāk, līdzīgi kā gandrīz nepārtraukti visa romāna garumā sniegošais sniegs.

Abu galveno tēlu izvēle uzvedina jau uz nākamajām aizdomām – un Veronēzi ar tām pat iebaksta acī. Pati psihiatre, saprotot, ka būs jādodas uz vientulīgo ciemu pie priestera, atceras Kolīnas Makkalovas "Dziedoņus ērkšķu krūmā", un jau atkal mums rodas pārliecība, ka tūliņ tūliņ būsim tikuši par visu skaidrībā. Mēs taču zinām, ka, teiksim, Skallijas un Maldera attiecības (vai, precīzāk sakot, minējumi, vai kaut kādas, vēlams – seksuālas attiecības viņu starpā nodibināsies) bija tikpat nozīmīgs faktors "Slepeno lietu" panākumu pamatā kā mūsu interese par citplanētiešiem vai pilsētu kanalizācijas sistēmā mītošiem cilvēkiem-tārpiem. Taču arī te mūsu priekšlaicīgi izdarītie secinājumi nav vairāk vērti kā pašu cieminieku izplatītas baumas vai kaimiņu ciemā mītošā prāvesta aizdomas un nosodījums.

"– Tad kāpēc arī tu saki, ka nav viegli pateikt, kas vispār ir noticis? Kas tur grūts? Ir noticis tas, tas un tas, un mums nav ne jausmas, kas to pastrādājis. Kas tur sarežģīts?

– ...

– ...

– Ja kaut ko saka, tam vajadzētu būt jēgpilnam, Džovanna. Vismaz drusku jēgas tajā vajadzētu būt. Taču šajā gadījumā nevar pateikt neko, kam būtu jēga. Un tas visu padara tik grūtu.

– Kā to saprast – nav jēgas?

– Tieši tā arī saprast: nav jēgas. Tas gan neattaisno to, kā visi te tagad uzvedas, bet es tev varu galvot, ka nav iespējams atrast nekādu jēgu tajā, kas ir noticis." (69. lpp.)

Kūzas Nikolajs kā risinājumu piedāvāja vismaz īslaicīgu "patiesības" noskaidrošanas vai vismaz uzminēšanas paņēmienu – tās bija savdabīgas, lai arī loģiskā domu gājienā balstītas, kā tagad teiktu, hipotēzes, kas varēja līdzēt izskaidrot notikušo un nonākt pie kaut jel kādiem, pat ja tikai īsu laika sprīdi noderīgiem, secinājumiem. Uz absolūtās un Dieva pārvaldīto pretrunu pilnās bezgalības fona arī tas varēja būt apmierinošs atrisinājums.

Ja jums vēl nav īstas skaidrības, vai vēlaties šo grāmatu lasīt, vai nē (nekas, nekas, jūsos drīkst sadzīvot abas vēlmes), varu vien piedāvāt ar salīdzinājumu. Nezinu, vai būsit par šo grāmatu sajūsmā, ja esat rūdīts Latvijā pagaidām līdz šim netulkotā un neizdotā, visai noslēpumainā un tomēr vēl arvien dzīvā amerikāņu rakstnieka Tomasa Pinčona (1937) cienītājs. Taču ja jums gāja pie sirds Jana Martela romāns "Pī dzīve" [2], ir vērts pamēģināt. Varbūt patiks vēl vairāk par to, varbūt – nē, bet varbūt, sakrītot visiem pretstatiem, gan patiks, gan pamatīgi nokaitinās.

 

[1] Detektīvliteratūras apakšžanrs, kurā būtisks ir mīklains noziegums un pakāpeniska tā atšķetināšana, soli pa solim atklājot pierādījumus, aizdomās turamos un to motīvus, kā arī bieži vien lasītājam pašam ļaujot izbaudīt nozieguma mīklas atminētāja lomu.

[2] Starp citu, romāna "Pī dzīve" ekranizācija būs kinoteātros Latvijā, sākot no pasaules gala – 21. decembra: http://www.youtube.com/watch?v=j9Hjrs6WQ8M

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!