Šajā mājā

FACEBOOK DRAUDZĪBAS UZAICINĀJUMI
NO SVEŠIEM PROFILIEM

Vai esam pazīstami, Zoe Angliss?
Atmiņa maina mērogus viegli
kā Google kartes, Julia Violet Haas,
nav grūti pazaudēt sejas un vārdus,
pavirši kā šķiltavas vai lietussargus,
Hilda Herman Aumiller.
Viss taču ir iespējams, Kerstin Dietrich,
ikvienu no mums šķir daži rokasspiedieni,
peles klikšķis, vai ne tā, Imogen Goldman?
Varbūt esam lidojuši ar vienu reisu, Hellwig Juanita,
skatīdamies logā katrs savā lidmašīnas pusē?
Braukuši vienā autobusā vai metro vagonā,
Ingrid Evensen, nepaceldami galvas no viedtālruņiem?
Varbūt kādā naktī esam redzējuši vienu sapni,
Paulauskas Mantas? Bet varbūt šis ir vien sapnis,
un tur, īstenībā, mēs, Malkeet Singh Meek,
Hellwig Tildsley un Layla Tildsley, esam brāļi un māsas?
Kaut kur kaut kad, Heike Freud.
Kaut kur mēles galā, Leslie Donald.
Kaut kur kaut kad, Renold Chandon,
esam pagājuši viens otram garām
vien par mata tiesu.
Par mata tiesu — par to nav lielāka bezdibeņa.

APKAUNOJUMS

Mēs spēlējām pokeru kādā ballītē,
un es liku visu uz pēdējo likmi,
man šķita, manās rokās ir spēcīga kombinācija.
Tā nebija. Es kļūdījos – un diezgan stulbi.
Un, kad es triumfāli atklāju savas kārtis,
to ieraudzīja un saprata visi – pilnīgi visi.

Nezin kādēļ to atceros dušā un saprotu –
joprojām tas liek man nosarkt no kauna.
Es pagriežu līdz galam karsto krānu,
bet ūdens varētu kļūt kaut vai verdošs
un dušas želeja pārvērsties par skābi,
bet nekādi man nenoberzt šo kauna traipu.

Vai tiešām tas būs tas, ko atcerēsimies,
gulēdami uz nāves gultas?
Šie neveiklie, apjaunojošie brīži –
kad visi redzēja tavu pastiepto roku,
izņemot cilvēku, ar kuru gribēji sarokoties,
kad sarunā ar spāni "siesta" vietā pateici "fiesta".

Un, kad nakts vidū es uztrūkstos no ļauna sapņa,
tas nav kāds no tiem, ko dzīvē esmu sāpinājis,
vai kāds, ko nekad vairs neredzēšu,
kas nāk pie manis manā murgā,
tas nav karš, stihijas vai katastrofas,
kas liek man pamosties sviedros.

Nē. Tas ir mans maziskais,
pašcentrētais, nožēlojamais es,
kas sapnī, tāpat kā reiz kafejnīcā Itālijā,
gribēdams pasūtīt espreso,
tā vietā oficiantei saka: "Ekspresso!"
 
LAIME

Šajā mājā kafiju dzer
un rīta avīzes lasa.
Šajā mājā brokastis ēd,
šajā mājā labi ēd.

Pie šīs mājas mašīna stāv,
lai vestu viņus uz darbu.
Šajā mājā visiem labs darbs,
šajā mājā visiem ir darbs.

Šajā mājā pārrodas mājās
un slauka kājslauķī kājas.
Šajā mājā gatavo ēst,
šajā mājā veselīgi ēd.

Šajā mājā nomazgā traukus
un atceras miskasti iznest.
Šajā mājā laikus iet gulēt,
šajā mājā labi guļ.

Reizēm uz māju ciemiņi nāk
un runā par šo un to,
un, kad labi parunāts,
tie laikus dodas uz mājām.

Šajā mājā, kur pusdienu galds
un zupas šķīvji ar puķēm,
ja šajā mājā trauki plīst,
tie vienmēr saplīst uz laimi.

Uz šo laimi skatos es,
uz šo māju, kur labi ēd,
un nezin kādēļ no laimes šīs
man pazūd apetīte. 

GAĻA

Skujos.
Esmu dzīvnieks no tēva puses.

Asmens skrapst pret ādu.
Ko tas atgādina?
Vai tiešām tas bijis tik sen?

Ir ziema,
mēs, četri ģimenes vīrieši,
kasām nost netīro ādu no nokautās, apsvilinātās cūkas,
mūsu siltā elpa kūp aukstajā gaisā,
kamēr mēs darbojamies ar nažiem –
trīs vilku paaudzes,
četri plēsēji,
četri asmeņi.

Suns luncina asti
un skatās uz mums.
Tas pieklīda, būdams vēl kucēns,
un mēs to nosaucām par Reksi.
Bet dzīvniekiem,
kurus audzēja, lai nokautu,
nebija vārdu.

Man vajadzētu ēst tikai jēlu gaļu.
Siekalas saskrien mutē –
es vairs neprotu raudāt,
tas ir viss, kas man atlicis.

Man vajadzētu nomesties uz ceļgala
miesnieka priekšā,
kā pieņemot komūniju,
un pieņemt no viņa rokas
skārņa garāko, stiprāko nazi.

Esmu dzīvnieks no tēva puses,
un no viņa,
tāpat kā uzvārdu,
esmu mantojis šo badu,
kā manto iedzimtu slimību,
acu krāsu,
karaļvalsti.

Pie vannasistabas spoguļa
ar sarkanu lāsi uz zoda
es domāju par mūsu vilku baru.

Vienas asinis,
viens bads
dzīvo mūsos,
tāpat kā metāls
dzīvo
ikkatrā asmenī.
 
VIŅI

Viņi mazgās rokas pirms maltītes,
pēc kuras viesmīlis aiznesīs netīros šķīvjus,
nevis salicis tos vienu virs otra,
bet novietojis uz paplātes atsevišķi.

Viņa krekls ir labi izgludināts,
un siksna pieguļ viņa viduklim
droša un uzticama –
viņš ir labi iesprādzēts savā dzīvē.

Viņa lieto spēcīgas smaržas ar spēcīgiem nosaukumiem –
Kaisle, Iekāre, Grēks –
un tomēr vienmēr mazgā savas rokas nevainībā,
un viņas seja ir svešiniece:
gluda, tajā nav nekā, kur aizķerties atmiņai.

Tikai acu ēnas to notur šajā pasaulē.

Kad viņi atgriezīsies mājās,
varbūt vienīgi bauda saraus viņu labi veidotos, koptos vaibstus,
kā atlēta pēdu skrējienā sarauj krampis.

Bet viņu glāsti būs lietišķi,
tas būs teju vai darījums.

Tad viņa piecelsies no gultas, noskalos kosmētiku,
viņi ies dušā katrs atsevišķi,
un katrs atsevišķi tīrīs zobus,
vien viņu spļāvieni satecēs tajā pašā izlietnes notekā.

Šajā vannasistabā izlietnes noteka nekad neaizsērē,
šajā dzīvoklī ir jauna santehnika,
šajā mājā ir izturīgas caurules,
šajā rajonā ir nevainojama kanalizācija,
šajā pilsētā ir modernas ūdens attīrīšanas iekārtas,
nekļūdīgas un efektīvas kā viss,
kas savedis viņus kopā
šajā pilsētā,
šajā rajonā,
šajā mājā,
šajā dzīvoklī,
uz šīs gultas
kā kāju pāri,
kura ceļgali nekad nesaskaras.

AINA

Vīrietis vadīja automašīnu
pretī nākotnei.
Pakaļ automašīnai skrēja bērns.
Pakaļ bērnam skrēja sieviete.
Aiz sievietes – nākotne.
Tikai šī nākotne bija cita. 

BLAKUS

Vai viņi šonakt gulēs blakus?
Vai viņi šonakt gulēs blakus pēc tā, kas bijis,
pēc tam, kad durvis viņu dzīvē
kāds atvēris šim caurvējam, šīm bažām
un naglu iedzinis, kur kādreiz bija skrūve?
Vai viņi šonakt gulēs blakus?

Vai viņi šonakt gulēs blakus, zinādami,
ka tagad bezmiegs katram savs
un katram savs no rīta zvanīs modinātājs,
un vidū upe, savēlušies viļņi, vižņi iet
uz nākotni, kur viņu mantu, kopā krāto,
draud pārdot ūtrupē, un sega būs par šauru?

Un vai no rīta pamodušies sēdēs viņi
pie viena galda, galvas nepaceldami no šķīvjiem,
lai nesastaptos skatieniem, lai nemanītu
nenoteiktību, ko ierāmējis izgaismotais logs?
Un, prātā apsverot, kas gaida aiz šī loga,
vai abi domās vienskaitlī vai tomēr ne?
 
Vai viņi šonakt gulēs blakus
kā svaru kausi, svārstīdamies šaubās?
Un, savilktas par ciešu, lūzīs gadu skrūves,
un sapnī viņa locīs izžuvušo veļu
un liks to atsevišķi divās kaudzēs –
tai vienā viņas, otrā viņa drēbes.

Kāds durvis atvēris šai mājā,
un caurvējš velk, un sega ir par šauru,
par šauru galds, pie kura jāsēž kopā,
un gadu skrūves savilktas par ciešu,
bet viņi šonakt gulēs blakus,
bet viņi šonakt tomēr gulēs blakus.


2013–2017