Foto: "Unsplash.com"
 
Šajā dienā pirms 100 gadiem
31.07.2019

Šajā dienā pirms 100 sezonām

Komentē
0
Saglabā

Turpinām Latvijas valsts simtgadei veltīto publikāciju sēriju "Šajā dienā pirms 100 gadiem", kurā autori caur 100 gadu vecu laikrakstu fragmentiem mēģina saprast Latviju.

Par spīti romantiski skanošajam rakstu sērijas nosaukumam un Latvijas simtgades svinību oreolam, nokļūt 100 gadus senā Latvijas pagātnē diez vai kāds gribētu. 1919. gads, kā zināms, ir viens no smagākajiem mūsu valsts vēsturē, un to atspoguļo arī 31. jūlija laikraksta "Latvijas Sargs" numurs, kurā līdzās Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības paziņojumam par kara stāvokļa izsludināšanu Rīgā un armijas virspavēlnieka štāba ziņojumiem atrodams šāds spilgts Brīvības cīņu seku apraksts, ko publikācijā "Kā labot Latvijā tautas veselību?" sniedz Tautas veselības departamenta direktors Dr. Reinhards: "Visupirms jāievēro, ka mums viss galīgi izpostīts, tiklab materiālā ziņā, kā arī miesīgā un garīgā dzīvē. Karā daudzi sakropļoti, vislabākie krituši. Starp pārpalikušajiem daudzi saslimuši ar veneriskām slimībām, kuras tie izplata arī visplašākās tautas aprindās. Mēs redzējām, ka tiklab lielās, kā arī mazās pilsētās vieglprātīgās Venus kalpotājas ātri piemērojās grozīgajiem apstākļiem. Tās gāja no rokas rokā, gan krievu, gan vācu, gan lielinieku, gan atkal vācu un latviešu kareivjiem. Rezultāts viegli saprotams." Sliktie higiēnas apstākļi, ārstu un medikamentu trūkums, nepietiekama pārtika izraisīja arī visdažādāko citu slimību – izsitumu tīfa, asinssērgas (dizentērijas), baku – epidēmiju pilsētās, un tālāk rakstā skan aicinājums glābiņu meklēt laukos, kur ir ne tikai vairāk pārtikas, bet arī "gaiss, saule un dvēseles apmierinājums".

Lai arī Dr. Reinhards piemin "izpostīto garīgo dzīvi", šis pats "Latvijas Sarga" numurs rāda pretējo – pat tik dramatiskos apstākļos kultūras norises neapstājas: 2. lappusē lasāma Pāvila Rozīša dzeja, 5. lappusē – gleznotāja Romāna Sutas progresīvās pārdomas par latviešu glezniecības un nacionālisma attiecībām, savukārt beigās – neliela, bet tomēr kultūras notikumu afiša. Jāpiezīmē, ka šo sabiedriski politisko un literāro dienas laikrakstu Liepājā 1919. gadā dibināja brāļi Arturs un Roberts Kroderi un tas iznāca līdz 1934. gadam. Tāpat minētajā numurā iespiests franču rakstnieka, Nobela prēmijas laureāta Anatola Fransa romāna "Eņģeļu dumpis" fragments, pēc kārtas divdesmit trešais, Jāņa Sudrabkalna tulkojumā.

Pirms televīzijas un interneta ēras prakse publicēt romānus turpinājumos presē bija ļoti populāra, un šādā veidā pie lasītājiem nonākuši gan daudzi pasaules literatūras klasikas darbi, tostarp Čārlza Dikensa un Fjodora Dostojevska romāni, gan arī latviešu literatūras vēsturē iezīmīgi darbi: Aleksandra Grīna "Dvēseļu putenis", Anšlava Eglīša "Homo novus", Viļa Lāča "Zvejnieka dēls" un citi. 20. gadsimta vidū un otrajā pusē par nozīmīgu šī žanra platformu kļuva žurnāls "Karogs", kur, kā norāda Guntis Berelis, pirmpublikāciju piedzīvoja gandrīz visi nozīmīgākie Regīnas Ezeras, Zigmunda Skujiņa, Visvalža Lāma, Marģera Zariņa, Ilzes Indrānes un citu autoru darbi.

Ir pagājuši 100 gadi, un esam mainījušies ne tikai mēs, bet arī veidi, kādos uzņemam informāciju. Drukātā prese piekāpusies klikšķa attālumā esošajam bezmaksas saturam interneta portālos, savukārt romāni turpinājumos, kas agrāk bija lasāmi turpat visos sevi cienošajos lielajos periodikas izdevumos, šobrīd kļuvuši par marginālu parādību, un Latvijā pilnvērtīgi turpina eksistēt vien "Latvijas Avīzē", kur katrā numurā iekļauts kārtējā "Lata romāna" (nu jau "Vakara romāna") fragments. Vienlaikus cilvēku vēlme pēc stāsta, kas nesākas un nebeidzas vienā vakarā un kura uztveres rituāls ietver sevī satraukuma pilnu gaidīšanu, nav pazudusi, bet gan ieguvusi jaunas formas – arī kā seriāli.

1928. gadā, nepilnus desmit gadus pēc raksta ievadā citētā "Latvijas Sarga" numura iznākšanas, Ņujorkā bāzētajai kompānijai "General Electric" piederošā eksperimentālā raidstacija "WGY Television" pārraidīja pasaulē pirmo televīzijas programmu – jaunajam medijam pielāgotu Džona Hārtlija Mannersa radiolugas "Karalienes ziņnesis" ("The Queens Messenger") inscenējumu. Pirmā TV raidījuma vizuālajam veidolam un saturam nācās rēķināties ar tā laika tehniskajām iespējām – agrīno televizoru ekrāns bija vien nepilnus astoņus centimetrus plats, tādēļ tajā nebija iespējams attēlot detalizētas norises un pirmās televīzijas filmas pārraide notika, izmantojot trīs kameras: divas, kas uztvēra abu aktieru sejas, un vēl vienu, ar kuru tika filmētas un atsevišķi pārraidītas abu aktieru roku kustības un viņu izmantotie rekvizīti, piemēram, vīna glāze vai revolveris. Rezultātu varēja vērot sešos tuvākajā apkārtnē izvietotos un reportieriem paredzētos televizoros, un tā ieraksts nav saglabājies, televīzijas seriālu vectētiņa veidolu ļaujot nojaust tikai pēc īsa materiāla no uzņemšanas laukuma.

Kopš tā laika televīzija ir mērojusi garu ceļu, un, piemēram, šogad klajā nākušo "Troņu spēļu" fināla epizodi, ar kuru beidzās septiņus gadus ilgā, episkā sāga par Septiņām karaļvalstīm, visā pasaulē, tostarp Latvijā, vēroja vairāk nekā 19 miljoni cilvēku (un tie ir tikai oficiālie dati – seriāls uzstādījis arī vairākus rekordus pirātisko lejupielāžu skaita ziņā). Vienlaikus tas nav pat tuvu dažu televīzijas vēsturē visvairāk skatīto seriālu finālu rādītājiem – tikai 55 gadus pēc pirmās TV pārraides, 1983. gadā, amerikāņu daudzsēriju situāciju komēdijas "M*A*S*H" finālu skatījās 105,9 miljoni cilvēku, un šī apjoma ilustrācijai vērts pieminēt internetā atrodamu amizantu faktu, ka pēc seriāla epizodes beigām Ņujorkas kanalizācijas sistēmu papildināja vairāk nekā 25 miljoni litru šķidruma – kā tiek lēsts, vainīgie varētu būt aptuveni viens miljons amerikāņu, kuri, neatrāvuši acis no TV ekrāniem līdz pat divarpus stundu garās pārraides beigām, nu steidzās izmantot tualeti.

Mūsdienās šādi fenomeni diez vai būtu iespējami, jo internets un dažādas straumēšanas platformas ļauj izvēlēties no tūkstošiem dažādu pārraižu, bet arī manu un manu vienaudžu seriālu pieredzi lielā mērā noteikusi 90. gados un 2000. gadu sākumā pieejamo Latvijas televīzijas kanālu ierobežotais piedāvājums. Piederu pie paaudzes, kas dzimusi aptuveni vienā laikā ar latīņamerikāņu seriālu ienākšanu postpadomju telpā. Nepaspēju gan uz "Verdzenes Izauras" zvaigžņu stundu (šī brazīliešu telenovele pēc ilgstošas ideoloģiskās pārbaudes uz PSRS iedzīvotāju televizoru ekrāniem nonāca 1988. gadā), bet savu bērnību pavadīju tās ievadītajā bagātīgajā telenoveļu ērā ar "Vienkārši Mariju", "Esmeraldu", "Mežonīgo kaķi" un citām tikpat daiļrunīgu nosaukumu pārraidēm. Tās skatīties bija aizraujoši, un, neanalizējot tik agrīnā vecumā iegūtu iespaidu apšaubāmo ietekmi uz izpratni par sieviešu un vīriešu attiecībām vēlākos gados, varu teikt, ka kaut kādā ziņā arī vērtīgi. Pirmkārt, es ieguvu diezgan atzīstama apjoma vārdu un frāžu krājumu spāņu valodā – tādus kā "daudz naudas", "es tevi mīlu", "es tevi ienīstu", "man būs bērns" un citus pirmsskolas vecumā noderīgus vārdus un frāzes. Otrkārt, pie televizora kopīgi pavadītais laiks pilnīgi noteikti stiprināja manas attiecības ar vecmāmiņu, kura pašaizliedzīgā pacietībā skaidroja visus man tolaik nesaprotamos sižeta līkločus: kāpēc Migels Anhels vairs neatceras savu mīļoto Lupitu (jo viņam pēc autoavārijas ir amnēzija), kāpēc dons Djego neļauj savai meitai precēties ar bagātā kaimiņa dēlu Karlosu (jo abi jaunieši īstenībā ir brālis un māsa), kāpēc Estrelita pēkšņi pamet Hosē Alberto (jo viņas gaidāmā bērna tēvs īstenībā ir Emilio) utt. Iespējams, ka no dažām detaļām vecmāmiņa tomēr izvēlējās mani pasargāt, – tikai tagad, ar gūgles palīdzību mēģinot atsaukt atmiņā 90. gados Latvijā rādītos latīņamerikāņu seriālus, uzzinu par brazīliešu pārraidi "Ķirzakas smaids", kur viena no sižeta līnijām vēsta par eksperimentiem ar jaunām sievietēm, kas tiek apaugļotas no ķirzakām.

Laikā, kad televizori un konkrēti kanāli vēl bija nosacīta luksusa prece, seriālu kopīga skatīšanās, līdzīgi kā kontrabandas amerikāņu filmu seansi pirms PSRS krišanas, stiprināja ne tikai ģimenes locekļu, bet arī kaimiņu, kolēģu, draugu attiecības, un katru dienu noteiktā laikā iet ciemos, lai skatītos kārtējo seriāla sēriju, bija normāla parādība. Seriāla skatīšanās kā sociāls rituāls palīdzēja arī veidot jaunas saiknes un, domājams, līdzīgi kā 1919. gadā publicētais romāna fragments laikrakstā "Latvijas Sargs", sniedza zināmu aizmiršanos, mierinājumu grūtībās – kad 90. gadu sākumā nokļuvu bērnu slimnīcā, mana mamma nereti pieskatīja ne tikai mani, bet arī citus bērnus palātā, jo viņu mammas tikmēr bija kopīgi devušās skatīties filmas "Vienkārši Marija" kārtējo sēriju.

Spāņu valodas zināšanas, ko ieguvu, skatoties latīņamerikāņu seriālus, gan ar laiku izplēnēja, bet tas nekas, jo vietā jau nāca britu un amerikāņu TV pārraides, kam es (un, nešaubos, arī daudzi citi šībrīža divdesmitgadnieki) lielā mērā varu pateikties ne tikai par savām angļu valodas prasmēm, bet arī par citām dzīvē noderīgām zināšanām: "Makgaivers" mācīja, ka izolācijas lente palīdz gandrīz jebkurā dzīves situācijā, "Daktere Kvinna" parādīja to, ka sievietes var visu un kritiskā domāšana glābj dzīvību, "Kalnietis" lika saprast, ka nekad nedrīkst zaudēt galvu un tā tālāk. Nostalģiskas jūtas liek pieminēt arī "Soli pa solim", "Pilnu māju", "Nikitu", "Renegātu", "Volkeru, Teksasas reindžeru", "Amuletu", "X Failus" un, ko tur noliegt, arī "Hameleonu rotaļas".

To, ka seriāli var būt patstāvīgs mākslas žanrs, kurā ir savi noteikumi un kur iespējams sasniegt kino līdzvērtīgu ģenialitāti, es sapratu, pateicoties gan pieaugušā vecumā atklātiem seriāliem, gan tādiem, kurus spēju novērtēt tikai labu laiku pēc to pirmreizējās noskatīšanās: "Tvinpīkai" un tās turpinājumam, "The Wire" (kam, starp citu, veltīti politikas, socioloģijas, kinokritikas un citu disciplīnu kursi dažādās ASV universitātēs), "Soprano ģimenei", "Pagrīdes impērijai", "Deadwood", "Narcos" un citiem.

Kas atšķir labu seriālu no slikta? Protams, visa pamatu pamats, tāpat kā kino, ir stāsts, kas minētajos seriālos vēstīts caur izciliem dialogiem, daudzslāņainiem, morāli neviennozīmīgiem varoņu raksturiem, ticamu varoņu rīcības motivāciju, precīzi izstrādātu vidi (šajā ziņā atkal īpaši jāuzteic "The Wire") un, protams, lieliskiem aktierdarbiem. Visi šie aspekti klātesoši arī nedaudzajos kvalitatīvajos latviešu seriālos, piemēram, "Likteņa līdumniekos" vai "Sarkanajā mežā".

Seriālam, atšķirībā no kino, aktuālāks ir laika aspekts – seriālam ritot paralēli skatītāja dzīvei, tas iegūst daudz izteiktākas pagātnes, tagadnes un nākotnes dimensijas. Nonākot līdz kāda seriāla sestajai sezonai, uz pirmās notikumiem jau atskatāmies kā uz tālu pagātni, ko apvij neliela nostalģija un viegla pārākuma apziņa, salīdzinot pagātnes un tagadnes "es", no kuriem pēdējais neapšaubāmi ir zinošāks, pieredzējušāks, nobriedušāks, it kā pats būtu zināmā mērā izdzīvojis seriālā izspēlētās situācijas. "TV seriāls, līdzīgi kā filma, teātra izrāde vai grāmata, cilvēkiem ir vajadzīgs, lai izzinātu sabiedrības uzvedības modeļus. [..] "Noskatīšanās" no sev līdzīgajiem ir klasiska grupas vajadzība, un seriāls, piedāvājot vienas situācijas izspēli ilgtermiņā, šo vajadzību var apmierināt," "Dienā" savulaik rakstījis sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. Turklāt seriāla skatīšanās procesam piemīt arī kas nomierinošs, rituālam raksturīgs – pat ja šodien dzīve ir krietni mierīgāka nekā 1919. gada Latvijā, jūtīgā, uz pašrefleksiju kārā 21. gadsimta cilvēka ikdienā cīņu un drāmu netrūkst, tikai tās biežāk norisinās individuālā līmenī.

Mākslas notikumi cauri laikiem nereti bijuši instruments sabiedriskās domas veidošanai, un seriāla formāts šim nolūkam ir ļoti noderīgs, jo ļauj attīstīt stāstus ar neskaitāmiem līmeņiem un apakšlīmeņiem – aspekts, kas ir īpaši parocīgs, portretējot kādu sabiedrības grupu vai laikmetu. Šodien plašām auditorijām paredzēti, Latvijā ražoti televīzijas produkti vairāk gan nodarbojas ar produktu izvietošanu, nevis reālu sabiedrības problēmu iztirzāšanu (iztēlojieties – cik atsvaidzinoši būtu, ja identisko dvīņu problēmu vietā kāds seriāls pievērstos šķēršļiem un aizspriedumiem, ar ko mūsdienu Latvijā sastopas viendzimuma pāri!), taču ir valstis, kur seriāli, pateicoties savai popularitātei, ir jaudīgs instruments sabiedriskās domas veidošanā. Piemēram, telenoveles savās izcelsmes valstīs Latīņamerikā un Āfrikā nereti izmantotas sabiedrības izglītošanā, un angļu valodā šim procesam ir arī īpašs apzīmējums – "edutainment" no vārdiem "education" ('izglītība') un "entertainment" ('izklaide').

Interesants piemērs ir indiešu ziepju opera "Main Kuch Bhi Kar Sakti Hoon" jeb "Es, sieviete, varu sasniegt visu", kas veidota pēc nevalstiskās organizācijas "Indijas Iedzīvotāju kopskaita fonds" iniciatīvas ar mērķi mainīt Indijas visnotaļ patriarhālajā sabiedrībā valdošos priekšstatus par ģimenes plānošanu, kontracepciju, abortu, vardarbību ģimenē, bērnu laulībām un citiem jautājumiem. Seriāla galvenā varone pamet veiksmīgo ārstes karjeru Mumbajā un atver praksi dzimtajā ciemā. Vienā no tipiskām seriāla sižeta līnijām viņas māsa vēlā grūtniecības stadijā tiek piespiesta veikt sieviešu dzimuma augļa abortu un mirst, bet citā sērijā otra māsa tiek aplieta ar skābi, jo pievienojas jauktajai futbola komandai.

Seriāls negaidīti kļuva par vienu no visvairāk skatītajām TV pārraidēm pasaulē, un tiek lēsts, ka pirmās divas sezonas to skatījušies vairāk nekā 400 miljoni cilvēku. Turklāt pēc pirmās sezonas izskaņas divos Indijas štatos – Bihānā un Madhja Pradēšā, kas ir starp nabadzīgākajiem valstī, – veikto aptauju rezultāti parādīja, ka seriālam bijusi dramatiska ietekme uz vietējo priekšstatiem – ja pirms tam vien 25% sieviešu un 2% vīriešu piekrita, ka laulības ļoti agrā vecumā apdraud gan mātes, gan bērna dzīvību, tad pēc tam sieviešu vidū šis rādītājs bija 40%, savukārt vīriešu – 30% jeb 15 reižu augstāks. Seriāls būtiski mainījis arī attieksmi pret vardarbību ģimenē – par 33% mazāk sieviešu un par 22% mazāk vīriešu nekā iepriekš uzskatīja, ka neuzticīga sieva ir pelnījusi tikt piekauta.

To, ka caur seriālu iespējams veidot sabiedrisko domu ne tikai jaunattīstības valstīs, bet arī Rietumos, pierādīja "Hulu" seriāls "Kalpones stāsts" un HBO seriāls "Černobiļa": abi precīzi trāpījuši laikā, kad Rietumu demokrātijas saskaras ar pieaugošu populisma un Austrumeiropai labi pazīstamām autoritārisma dvesmām. "Kalpones stāsta" sarkanais apmetnis tiek izmantots, lai paustu nosodījumu seksistiskai retorikai un aborta aizliegumiem ASV, savukārt "Černobiļa", pirmkārt, daudziem, kas līdz tam nebija iedziļinājušies kodolkatastrofas apstākļos, parādīja, ka tā nebūt nav nelaimīga nejaušība vai cilvēciska kļūda, bet gan totalitāras, nekontrolētas, melīgas sistēmas funkcionēšanas likumsakarīgs rezultāts. Otrkārt, tā "deva atļauju" un vietu daudziem cilvēkiem paust savus, savu tuvinieku un paziņu stāstus par Černobiļas katastrofu – publiski, interneta komentāros un virtuves sarunās, būtībā kļūstot par psihoterapeitisku līdzekli šīs tā arī līdz galam neizrunātās traģēdijas pārvarēšanai un parādot tās cilvēciskos mērogus pārējai pasaulei. To, ka tas ir svarīgi arī mūsdienās, iespējams, vairāk par seriālam veltītajām slavas dziesmām pierāda no Krievijas nākošā kritika – gan pavisam tiešā formā no Krievijas Komunistiskās partijas, gan kā krievu telekanāla NTV plāns veidot patriotisku atbildes seriālu par to pašu tēmu, kurā režisors Aleksejs Muradovs apspēlēs sazvērestības teoriju par CIP aģenta iespējamo lomu reaktora katastrofā.

Jebkurā gadījumā skaidrs ir tas, ka seriāli ieņem arvien lielāku vietu mūsu dzīvē un, pateicoties interneta straumēšanas platformu popularitātei, tas, ko varam skatīties Latvijā, lielā mērā neatšķiras no tā, ko vēro pārējā pasaule. Vienlaikus varam justies arī privileģēti, jo, atšķirībā no, piemēram, amerikāņu pašpietiekamās TV kultūras, mūsu skatīšanās pieredzi veidojuši un turpina veidot televīzijas produkti no dažādām pasaules daļām – arī vācu valodā runājošajām zemēm, Krievijas, Lielbritānijas, Latīņamerikas un citurienes. Un, kamēr mēs vēl tikai veidojam savu seriālu valodu, gan labu, gan sliktu žanra pieredžu daudzveidība ir būtiska.

Rakstu sērija top, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latvijai – 100" piešķirtajam finansējumam.

Anna Andersone

Anna raksta par teātri un ir interneta žurnāla "Satori" ziņu redaktore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!