Kenijiešu rakstnieks Mojeza Dž. Vasandži savā grāmatā „Vikrams Lalls starp divām pasaulēm” sniedz plašu un panorāmisku ieskatu konfliktā, kādu piedzīvo cilvēks „starp pasaulēm” – proti, iesprostots starp diviem dažādiem kontinentiem, tautībām, rasēm un kultūrām. Romāna darbība aptver trīs kontinentus un gandrīz piecdesmit gadus ilgu laika posmu – tā ir indieša emigranta Vikrama Lalla grēksūdze, stāstot par savu dzīvi Kenijā pirms un pēc tās neatkarības izcīnīšanas, par savu ceļu no nabadzīgu indiešu tirgoņu ģimenes atvases līdz valdības atbalstītam finanšu mahinatoram, par pārmaiņu laika skaudro loģiku, kas ievelk sevī visus stāstus un varoņus.
Vikrams uzaug 1950-to gadu Kenijā, atrodoties uz robežas „starp divām pasaulēm” – bērnības idillisko nevainību un tumšo, koloniālo un nežēlīgo pieaugušo intrigu pasauli, melno Āfriku, kura, atbrīvodamās no britu aizbildniecības, savā neatkarības cīņā samin ne tikai vainīgos. Bērnībā, kopā rotaļādamies, pieci bērni – indieši Viks un Dīpa, angļi Bils un Enija un afrikānis Ndžoroge – šo kontrastu vēl neapjauš, taču instinktīvi izjūt, ka no viņiem visiem tikai Ndžoroge ir patiesi piederīgs šai zemei. Vikrams, viņa ģimene un visa indiešu emigrantu kopiena atrodas „starp divām pasaulēm” – nebūdami nedz melni kā vietējie afrikāņi, nedz balti kā britu kolonisti, bet, kā izsakās pats Vikrams, „kaitinoši vidējas krāsas”; nedz alkdami nacionālās neatkarības, nedz atbalstīdami koloniālismu – viņi izrādās vissvešākie no visiem, un tomēr nespēj nemīlēt šo zemi – vienīgās mājas, ko tie jelkad pazinuši. Vēstītājs raksta: „Tajā mūsu draudzības liktenīgajā gadā, kad kopā rotaļājāmies, es jutu, ka gan Bils, gan Ndžoroge katrs savā veidā bija īsti; tikai es, kurš atradās kaut kur pa vidu, Vikrams Lalls, indiešu pārtikas tirgoņa lolotais dēls, pats sev likos neīsts, tik tukšs kā viltota monēta.” Kenijas indieši ir divkārt „svešie” – atsvešinājušies gan no savām saknēm Indijas kultūrā un senču dzimtenes, kura pēc Indijas pārdalīšanas tagad atrodas viņiem nepieejamajā Pakistānā, gan no Kenijas, kuras pusmežonīgo kultūru un paražas viņi vairāk inteliģenti pacieš nekā pieņem. Kolorīti raksturota nianse ir Vikrama ģimenes vecmodīgā, gandrīz pielūdzošā attieksme pret britu karaļnamu kontrastā ar afrikāņu nacionālistisko naidīgumu pret kolonistiem.
Nozīmīgākā (un arī lasītājam interesantākā) ir romāna pirmā daļa – bērnības tēlojums, kurš atstāj dziļas pēdas vēlāko pieaugušo Vikrama, Dīpas un Ndžoroges visai vienmuļajās gaitās. Idilliskajās bērnības rotaļās arvien taustāmāk ielaužas reālās dzīves šausmas. Zvēriskā nežēlība, ar kādu par Kenijas neatkarību cīnās bērnu acīs gandrīz mītiskā kaujinieku kopa Mau Mau, Vikrama dvēselē pamodina pirmo apjausmu par to, ka brīvības cena var būt pārāk augsta, un ka viņa, kaut gan jau trešās paaudzes emigranta – indieša, dzīve vienmēr būs neiederīgs, teju vai parazītisks svešķermenis Āfrikas milzīgajā un neizprotamajā būtībā. Katru svētdienas vakaru zēns vēro, kā viņa tēvs pārbauda un iztīra nekad nelietoto pistoli, gatavodamies, ka kādu dienu tā varētu būt noderīga. Ironiski, bet tieši ar šo ieroci tiek nogalināta Vikrama draugu – angļu ģimene; šis notikums uz visiem laikam saplosa zēna naivo un uzticības pilno attieksmi pret pasauli. Slepkavību iespaidā Lallu ģimene pārceļas, cenšoties vienlaikus pārraut un saglabāt saikni ar šo savādo zemi. Protams, deviņu gadu vecumā bērnam „pareizā” puse ir tikai viena – tā, kurā atrodas viņa vecāki un draugi. Taču, gadiem ejot, Vikrams apjauš, ka šī bērnības patiesība nekad nespēs īsti sakļauties ar pieaugušo dzīvi. Vikrams tā arī netiek pāri tam, ka viņa bērnības draugi ir nogalināti politisku konfliktu dēļ, „brīvības vārdā”. Neatrazdamies nevienā ierakumu pusē, viņš kā „vidējais” tomēr visskaidrāk redz to, ko nepamana konfliktējošās puses: „Neuzvar neviens. Mēs visi zaudējam.”
Atbilstoši plaši izvērstas ģimenes sāgas formātam paralēli risinās ne tikai Vikrama, bet arī Dīpas un Ndžoroges stāsta līnijas, līdz ar to romāns ir vienlaikus vēsturiski un emocionāli piesātināts. Abi bērnišķie „mīlas” stāsti, kas aizsākas starp bērniem (pieaugušā vecumā gan turpinās tikai viens, jo Vikrama iemīlēto Eniju nogalina Mau Mau mačetes) vienlaikus signalizē par jūtām, kas ignorē kultūras un ādas krāsu aizspriedumus, savukārt to traģiskie iznākumi aprāda, ka ar divu cilvēku savstarpējo kaisli vien ir par maz, lai šie aizspriedumi tos neskartu bieži vien visbrutālākajā veidā. Dažādu rasu un politisko pārliecību pretnostatīšanas un saspēles tēma ir delikāts temats, ko Vasandži šķetina korekti, bet precīzām detaļām, netaupot krāsas ne „baltā”, ne „melnā” rasisma raksturošanai – gan afrikānis, gan anglis, gan indietis Āfrikā var pieredzēt līdzvērtīgus pazemojumus tikai ādas krāsas dēļ. Ja arī vecie aizspriedumi pamazām dziest, tad tikai tāpēc, lai tos aizstātu jauni. Latviešu lasītāju, kuram vairumā gadījumu gan par Indijas, gan (vēl jo vairāk) par Āfrikas dažādo tautību pārstāvjiem un to savstarpējiem konfliktiem ir visai aptuvens priekšstats, varētu šokēt Vasandži vaļsirdīgi, tomēr iejūtīgi raksturotās atšķirības un attiecības starp indiešu un afrikāņu radikāli sadalīto sabiedrību – dažādām rasēm, etniskām grupām un ciltīm, kas strauju pārmaiņu laikā jo īpaši saasinās. Kad jau pieaugušais Ndžoroge iejaucas Vikrama un Dīpas dzīvēs, iespaidojot Vikrama profesionālo darbību un iekarojot viņa māsas sirdi, tiklab viens, kā otrs ir nolemts neveiksmei – „jaunā, progresīvā Āfrika” tāda ir tikai ārēji, un starprasu laulības tiklab Vikrama vecāku kā vietējo afrikāņu acīs šķiet kas neiedomājams. To pašu piedzīvo arī Vikrams, uzsākot attiecības ar indiešu meiteni no musulmaņu kopienas. Vienīgais ceļš ir sekot tradīcijām un apprecēt nemīlētu meiteni, taču no „pareizās” ģimenes. Rezultātā – četras izpostītas dzīves.
Vasandži romāns padziļinātā izvērsumā stāsta par dzīves „krēslas zonām”, par teritorijām, kurās nav īsti iespējams novilkt robežu starp ļaunu un labu, taisnīgu un netaisnīgu – kategorijām, kurās apmaldījies romāna varonis: „Politika mani mulsināja; lielas, abstraktas domas lika man apjukt; un man nepiemita izpratne par ienaidniekiem, es nesapratu, kas ir labais un kas sliktais, un tas bija pilnīgi nepieņemami nupat neatkarību ieguvušajā Āfrikā.” Kenijas neatkarība no britu protektorāta nes līdzi valsts iekšējo haosu, masveida korupciju, naudas atmazgāšanu un mafiozu attiecību skaidrošanu – līdz pat politiskām slepkavībām, un visā šai juceklī pats pret savu gribu tiek ierauts arī jaunais Vikrams. Visu mūžu viņš nodzīvos šai krēslas zonā – ne balts, ne melns, toties uzlūkots ar aizdomām gan no balto, gan melno puses. Vikrams tā arī nekad īsti nespēs izskaidrot, kas veidojis viņa pilnīgi neplānoti izvērsušos dzīves ceļu – veicinājis iesaistīšanos globālās finansu mahinācijās, piespiežot emigrēt, un kas īsti padarījis par valsts mēroga noziedznieku bez viņa paša tiešas līdzdalības. Viņš tikai ir klausījis augstākstāvošo pavēlēm, taču aizmirsis, ka pavēlētājus nesoda – soda tikai izpildītājus. Līdz ar to Vikrama dzīve ir svešas spēles bandinieka liktenis.
Šo stāstu no saviem Kanādas īpašumiem, slēpjoties no Kenijas valdības, stāsta jau novecojušais, dzimtenes izstumtais un nosodītais Vikrams, iemiesojot visu to balsis, kuri atļaujas apšaubīt, „vai nebijām pārāk steidzīgi ieskrējuši tajā purvā, par kādu bija kļuvusi mūsu izkropļotā brīvība”. Romāna vēstījums virzās vienlaikus divās stāstījuma līnijās – pagātnes atmiņu stāstā un lakoniskos tagadnes Vikrama gaitu aprakstos, kuras saplūst tikai noslēdzošajās nodaļās.
Viens no spēcīgākajiem simboliem romānā ir dzelzceļa motīvs – Vikrama vectēvs pirmo reizi ieradies no Indijas, lai būvētu Kenijas dzelzceļu, uz vienas sliedes joprojām ir iegravēts viņa vārds pandžābī valodā, zēna aizraujošākās atmiņas saistās ar vizināšanos tvaika lokomotīvē. Vēlāk jau pieaugušā Vikrama pirmā darba vieta ir dzelzceļu kompānijā, kur viņš kļūst par liecinieku tam, kā tiek norakstītas vecās un nolietotās lokomotīves, no kurām to vadītāji un citi iedzīvotāji atvadās ar rituāliem gandrīz kā no iemīļotiem tuviniekiem; vecos tvaika dzinējus aizstāj jaunas, modernas vilcienu iekārtas tāpat kā imperiālo Keniju pamazām aizstāj jaunā un neatkarīgā, tomēr Vikramu neatstāj sajūta, ka ar veco dzelzceļu tradīciju valstij un viņā pašā zudis kaut kas ļoti nozīmīgs. Dzelzceļš kalpo par visaptverošo pārmaiņu simbolu, vienlaikus nepieciešamu un bīstamu, kas rauj sev līdzi varoņus, kuriem nav vairāk virziena izvēles kā lokomotīvei piekabinātiem vagoniem.
Vēstījums stils ir gludi plūstošs, piebārstīts dažādu abas kultūrvides raksturojošu detaļu tieši pietiekamā mērā, lai romāns nekļūtu par kultūrvēstures rokasgrāmatu. Detalizēti un poētiski Āfrikas un emigrantu vides, ikdienas un tradīciju apraksti mijas ar šokējošiem vardarbības uzplaiksnījumiem, kam šķietami 20. gadsimta otrajā pusē vairs nebūtu vietas. Aizšķirot pēdējo lappusi, tomēr neatstāj tāda kā nepabeigtības sajūta – šķiet, ka rakstnieks ir izvirzījis problēmu, rūpīgi appētījis to no dažādiem skatu punktiem un tad apnikdams atstājis – tā teikt, lai lasītājs pats izlemj par risinājumu. No otras puses, var jau būt, ka tieši šāda pieeja romānu izvirzījusi apbalvojumiem un padarījusi aktuālu arī šajā starprobežu un neskaidrību laikmetā.
Vasandži romāns pieder pie tā sauktā postkoloniālā romāna paveida – šī literatūras atzara fenomens pēdējo gadu laikā pāršalcis visu pasauli, īpašu popularitāti iekarojot Rietumos. Postkoloniālā romāna būtība, īsumā raksturojot, ir to attiecību aprakstīšana, kādas veidojas starp Eiropas tautām un to bijušo koloniju iedzīvotājiem – līdz pat Pirmajam pasaules karam šādas kolonijas veidoja teju vai 85 procentus visas planētas teritorijas ārpus Eiropas. Šīs globālās „Eiropas impērijas” sairšana pēc Otrā pasaules kara veicināja arvien pieaugošu interesi par bijušajām kolonijām, un postkoloniālā romāna autori savos darbos steidz iekopt tieši šo necerēti ražīgo lauciņu. Šī fenomena atbalsis nu jau vairāku autoru (V. Naipola, P. Nīla, S. Rušdi) romānos ir sasniegušas arī Latviju, tomēr atklāts paliek jautājums, cik aktuāla postkoloniālisma tēma varētu būt mūsu zemē, kas, kā zināms, nav bijusi ne kolonistu, ne kolonizēto pusē tai nozīmē, kā šo vārdu saprot pasaules literatūras teorētiķi. Vai latviešu lasītāju piesaista iespēja meklēt paralēles starp post-sovjetisko un postkoloniālo identitāšu un attiecību vijumiem? Vai pašmāju kontekstā asāk iezīmējas postkoloniālā romāna centrālās „lielformāta” tēmas, kas pārsniedz konkrētu ģeogrāfisko kontūru un kultūru robežas – atsvešinātība, identitātes krīze, emigrācija, imperiālisms un dažādu kultūrzīmju saplūsme? Varbūt šie romāni gluži vienkārši tiek tulkoti un piedāvāti kā neapstrīdami labas literatūras paraugs vai modes kliedziens? Interesanti būtu veikt aptauju, ar ko identificējamies, lasot šos romānus – vai ar kolonizēto tautu pārstāvjiem, daloties atvieglojumā par svešas varas un kultūras „izvākšanos” no viņu dzimtenes, vai ar baltajiem kolonizatoriem skumjās par eiropeiskās kultūras izzušanu zemēs, kurās tā ar tādām pūlēm iekopta? Šķiet, ka tomēr biežāk ar pēdējiem, jo baltā kolonista tēls mūsu apziņā tomēr iemieso Eiropas kultūru – tieši to, pēc kuras pēdējās desmitgadēs tik izmisīgi tiecamies. Līdz ar nav izslēgts, ka to kolonizēto pārdomas mēs lasām ar interesi - kā savdabīgu ceļvedi pa eksotiskām vietām un tradīcijām, bet „apspiesto” ādā iejūtamies tikai tiktāl, cik viņu izjūtām spējam atrast ekvivalentas paši savas tautas vēsturiskajā atmiņā.
0