Ja man būtu jātaisa kāds pētījums par to, kā dažādas sabiedrības grupas uztver maldinošu informāciju, un to, kādi cilvēki vispār "dzīvo" sociālajos tīklos, man nebūtu nekādu šaubu par izvēlēto gadījuma analīzi. Jau vairākus gadus internetā klejo bieži reproducēts stāsts par Vladimira Iļjiča Ļeņina dvīņubrāli Sergeju. Interesenti var ar to iepazīties šeit, diemžēl tikai krievu valodā. Šī ir jauka parodija par izgudrotu personu. Sergejs Uļjanovs arī ir bijis boļševiks, centīgs sava brāļa līdzgaitnieks. Viņš ir bijis cilvēcīgāks par revolūcijas vadoni, mīlējis dzīvniekus un spēlējis akordeonu, bijis liels ceļotājs un Austrumu pētnieks, mēģinājis pievērst savu brāli Vladimiru pagānismam. Beidzot pametis PSRS un dzīvojis emigrācijā, pievērsies islāmam, cenšoties islamizēt komunismu, draudzējies ar Trocki un līdz pat savai nāvei 1965. gadā uzturējis labas attiecības ar Kastro. Sergejs ir nomiris, tā arī nespēdams pārdzīvot Hruščova gāšanu. Iemesls, kādēļ mēs neko par Sergeju Iļjiču neatrodam oficiālajās Ļeņina biogrāfijās, ir vienkāršs: Staļins bija greizsirdīgs, turklāt noteikti būtu vadoņa brāli iznīcinājis. Tieši tādēļ arī ārzemēs viņš dzīvojis ļoti klusu. Nedaudz vēsturiskas iztēles, laba humora izjūta un virtouzi pārvaldīts fotošops – un sanācis baudāms produkts.
Bet nu pievērsīsimies auditorijas analīzei. Nav mazums komentētāju, kas, iepazinušies ar Sergeja Iļjiča dzīvesstāstu, krīt sirdsšķīstā sašutumā: skat, ko režīms no mums ir slēpis! Kādi tikai fakti neatklājas. Kā padomju režīms ir falsificējis vēsturi, noklusējot pat tik vēsturiski nozīmīgas figūras eksistenci. Šaubu par Sergeja eksistenci arī nevar būt – bildes taču ir tik ļoti autentiskas. Tiesa, šajā auditorijā reizēm ieskanas šaubas: kaut kā tomēr ļoti dīvaini, ka mēs par Sergeju neko nezinājām agrāk. Par brāli Aleksandru gan bija dzirdēts, bet tagad – Sergejs? Īsi sakot, šī daļa tīrā antīkā skepticisma epochē garā nonāk pie atturēšanās no sprieduma.
Cita auditorijas grupa turpretī skaļi sauc: "Fake News!" Mums melo! Cilvēki, esiet modri! Ļeņinam patiesībā nevarēja būt un nav bijis šāda brāļa Sergeja, un tie, kas mūs mēģina pārliecināt par viņa eksistenci, mūs ļaunprātīgi krāpj. Tas, iespējams, ir pat hibrīdkara elements šajā post-truth laikmetā, mēģinājums izdzēst atšķirību starp patiesību un meliem, starp ticamām un neticamām ziņām. Pats briesmīgākais, ka tādējādi tiek degradēta cildenā žurnālista profesija, kuras mūžīgais uzdevums ir sniegt sabiedrībai patiesību, visu patiesību, un neko citu kā tikai patiesību. Sergejs Iļjičs faktiski lej ūdeni uz Donalda Trampa dzirnavām. Tādēļ vēlreiz: mums jāstrādā pie medijpratības, jāveicina kritiskā domāšana, lai nākotnē neviens, nedod Dievs, nepadomātu, ka šāds fantasms tiešām jebkad ir eksistējis.
Trešie komentētāji ir "sašutušie pragmatiķi", kas šūmējas: ārprāts, ar kādām muļķībām tikai cilvēki nenodarbojas! Izgudrojuši kaut kādu Ļeņina brāli, vai zin. It kā darīt nebūtu, ko. Piesārņo tikai mūsu internetu ar visādām blēņām. Sak', ir gan nepraktiski un dumji tie cilvēki, kas dara šādas lietas. Aiz tā visa skan: būtu labāk grāvjus rakuši vai vešu mazgājuši. Šiem cilvēkiem diemžēl neviens neuzdod jautājumu: bet ko tad jūs šīs blēņas lasāt un komentējat, tērējot savu tik vērtīgo laiku? Kādēļ nestrādājat tā vietā uz lauka? Galu galā, neviens jau ar varu neliek sēdēt internetā.
Droši vien būtu iespējams identificēt kādas citas grupas, taču šīs ir tās noteicošās. Pievērsiet uzmanību: tā auditorijas daļa, kas uztver minēto stāstu uztver vienkārši kā jautru parodiju par "vēstures baltajiem plankumiem", komentāros vispār neparādās. Viņiem acīmredzot nav tās tieksmes uz "publisku cepšanos", kāda ir raksturīga iepriekš minētajiem. Un uzdosim sev jautājumu, kādas paralēles šeit ir ar šodienas politisko ziņu uztveri dažādās auditorijās.
Visbeidzot, es ceru – šā raksta komentāros atradīsies kāds, kurš autoru nogānīs nevis tāpat vien, bet gan tādēļ, ka Sergejs Iļjičs tiešām ir dzīvojis, un kurš uzskatīs: esmu uzpirkts, lai diskreditētu viņa piemiņu. Tas ļautu mums uzbūvēt jaunu pakāpienu šajā aplamo viedokļu kaskādē, kas vienlaikus ir monuments mūsu šodienas sabiedriskajai domai.
2