Sadrumstalotā paaudze: septiņas tēzes par T. Tisenkopfa 'Uzburto vietu'

<1>
Kāds recenzents jautāja: „Vai Tisenkopfs ir rakstnieks?[i]” Nezinu teikt, bet ja tomēr šīs rindas pieprasa kaut nelielu skaidrības ieviešanu Tisenkopfa statusa sakarā, tad, par atskaites punktu ņemot minēto grāmatu, Tisenkopfs mūsu acīs varētu kļūt par tādu universālo intelektuāli, kādu reiz aprakstīja Fuko[ii]. Bet iespējams, ka arī nē. Galu galā patiesa atbilde, ja tāda arī pastāv, neko daudz nemainīs grāmatas saturā. Bet varbūt šī jautājuma bezjēdzībā arī slēpjas viena no grāmatas vērtībām - tā necenšas atklāt kodolu, bet paliek „uz virsmas”, kas, spriežot pēc Maijas Kūles jau ievērojamās tēzes, ir visnotaļ populāra parādība mūsdienās. Tikai ja Kūle ar virsmu domā virspusējību šī vārda sliktākajā nozīmē, tad Tisenkopfs, kā man šķiet, piešķir šai virsmai vērtību. Teiksim tā - Tisenkopfs tomēr ir un paliek sociologs, un līdz ar to viņam acīmredzami piemīt socioloģisks skatiens, kas arī savā ziņā veido grāmatas galveno metodi.

<2>
Jā, tieši tas padara šo eseju krājumu ievērības cienīgu, proti, fenomenoloģiskā skatiena aizstāšana ar socioloģisko skatienu. Tādā veidā Tisenkopfs nav paklupis tur, kur to izdarīja Bunkše[iii]. Tā vietā, lai censtos ieraudzīt „lietu dabu”, Tisenkopfs ir pievērsis savu skatienu lietu virsmai - gan lauku ainavai, gan tam, ko daudzi dēvē par urbāno faktūru. Nav šaubu, ka Tisenkopfs apzinās savas pieejas nozīmīgumu. Līdzīgi kā Brodskim acs ieņem īpašu statusu (Venēcijas) pētījumā, Tisenkopfam - tie ir lietu un parādību mezglojumi, kas, savienojoties noteiktos veidojumos, rada īpašu tekstūru, kļūst par informatīvajiem nesējiem, tendenču uzrādītājiem. Un ja filosofs (fenomenologs) veltīgi cenšas pāršķelt šo virsmas čaulu, lai nu beidzot ieskatītos „lācītim vēderā”, tad sociologa sirdsmiers ir netraucēts. Viņš zina, ka šī virsma var sniegt dažbrīd lielāku izziņu, turklāt nebaidās atzīt, ka, iespējams, šī virsma arī ir vienīgais, kas viņu sagaida, citiem vārdiem- zem tās varbūt nekā cita arī nav.

<3>
Viena no grāmatas nodaļām saucas “Nevietas”. Autors nekur nepaskaidro šī termina lietojumu, taču zinātāju tas noteikti uzvedinās uz Marka Ožē (Marc Auge) ieviesto apzīmējumu „Non-places”. Ožē apgalvo, ka nevietas ir mūsdienu supermodernitātes laikā radušās ahistoriskas, bezidentitātes telpas, kā, piemēram, rinda pie bankomāta, lielveikals, lidostas uzgaidāmā telpa, satiksmes sastrēgums[iv]. Tādā veidā manis jau pieminēto zinātāju varētu samulsināt šajā sadaļā iekļautie raksti. Tā acīmredzami nav Tisenkopfa atbilde Ožē, pat ne komentārs. Galu galā paša Ožē piedāvātie argumenti termina nevieta lietojumam ir tikuši apšaubīti ne reizi vien. Taču, šķiet, Tisenkopfam ir citādāk - par nevietām viņam kļūst tās telpas, kas viņu nepieņem, kur viņš paliek svešs, lai gan, iespējams, tām piederējis. Tādēļ par nevietām kļūst bāri un kafejnīcas, pieņemšanas un ielas.

<4>
„Tuvošanās supermārketam līdzinās laimes gaidām. Jūs nogriežaties no maģistrāles uz novadceļa un uzmetat skatienu varenajam stāvam. Tas izdvesmo solījumu.” Jo vairāk es pārlasu eseju par supermārketu, jo vairāk man šķiet, ka Tisenkopfs ir mūsu Dons Kihots, bet supermārkets ir slavenās vējdzirnavas. Tisenkopfs cīnās ar šīm dzirnavām brīžam veiksmīgi, taču lielākoties viņam neveicas labāk kā labi zināmajam cēlajam bruņiniekam („Atvadas te ir saraustītas un īsas, pa reni jau virsū gāžas citi iepirkumi. Šis brīdis nav garāks par to, kuru čekisti atvēlēja latviešu mātēm un tēviem pirms izsūtīšanas uz Sibīriju.”) Un tad, kad cīņa ir beigusies autoram par sliktu, viņš nespēj pretoties vēlmei padarīt šo monstru vēl briesmīgāku, nekā, iespējams, tas jau ir. Bet vēl uzkrītošāk ir tas, ka Tisenkopfs arīdzan nespēj izvairīties no socioloģijas iedzimtā grēka - skatīt visu „es-viņi” kategorijās. Jo viņš ir vīrietis, un vīrietis lieto spēku tad, kad jūtas bezspēcīgs, kad vairs nekontrolē situāciju, brīdī, kad kauja ir neizbēgami zaudēta. Un tādēļ nav brīnums, ka Tisenkopfs, galu galā atzīstot savu sakāvi, apraudas, naktī stāvot pie tukšajā supermārketa stāvlaukumā[v].

<5>
Tisenkopfa ironija ir smaga un ķepīga. Tā nepārvar robežu, lai kļūtu smieklīga, taču arī nopietni to uztvert nav iespējams. Tā balansē uz kaut kādas smalkas līnijas, nespēdama nosvērties un iekrist kādā no kategorijām. Gluži tāpat kā paša profesora sejas izteiksme uz grāmatas otrā vāka publicētajā fotogrāfijā. Lūpu kaktiņi tikko manāmi pastiepušies uz augšu, veidojot knapi nolasāmu smīnu. Tisenkopfa ironijai piemīt tas, kas ironiju velk pie zemes - daļiņa uzspiestas morāles un daļiņa sentimenta.

<6>
Tisenkopfs ir veiksmīgi paveicis to, ko ir gaidījuši no daudziem citiem - viņš ir aprakstījis savu paaudzi, jo tā nav vienkārši latviešu paaudze, „kas uzaugusi Padomju Savienībā[vi],” bet gan Tisenkopfa paaudze. Spēja izsekot un notvert svarīgos brīžus, kas to ir veidojuši, nav nemaz tik vienkāršs uzdevums. Turklāt vērtību tam palielina tas, ka tā pašlaik ir valdošā. Lai gan jau sākas tās noriets, šī paaudze ir tā, kas pēdējos desmit, piecpadsmit gadus ir noteikusi sociālpolitisko virzību šajā valstī. Un tas padara šo brīdi tik vērtīgu, lai aplūkotu to un izteiktu savu spriedumu.

<7>
Tik tiešām - “Uzburtā vieta” ir spilgts paaudzes raksturojums. Varbūt pat pusmūža brieduma testaments. Tas ir mēģinājums saprast sevi plašākā kontekstā, savas paaudzes kontekstā. Tajā var saskatīt zudušās cerības, taču tik pat labi arī iespējamos attīstības virzienus. Un nav pat nepieciešams meklēt precīzus lietu definējumus vai daudzsološas tēzes. Tisenkopfa spriedumi var būt tikpat patiesi, cik aplami, taču tas nemaina to dabu. To daba nav izsakāma kādos konkrētos apgalvojumos par supermārketiem, krievu pirti vai oficiālām pieņemšanām. Un lai cik šī grāmata varētu likties nestrukturēta, lai cik daudz tajā prasītos pēc zemsvītras piezīmēm vai komentāriem, tai piemīt kāda īpaša kopēja tematika. Tisenkopfa, viņa paaudzes sadrumstalotības tematika.