Iekāpjot mašīnā, abas sākam skaļi smieties. Cik labi, ka aizlaidāmies no pārbāztiem un piedzērušiem pilsētas svētkiem. Pilsētas svētki nekad nav bijuši mani mīļākie, lai gan tieši tāpēc, ka pagājušogad tie bija tik skaisti, šogad tie ir tik sāpīgi. Nav vairs tā cilvēka, ar kuru pagājušogad pilsētas svētkos biju laimīga. Nav pavisam.
Kad ap diviem naktī, skanot skaļam "Latvijas Radio 2" (jo tas ir vienīgais, kura vilni te ķer), piebraucām pie draugu mājas, uzreiz pārņēma pareizās vietas un laika sajūta. Miers.
Lauku mājas. Smaržīga jūlija nakts. Savi cilvēki. Es ar draudzeni, man labs draugs un divi viņa kursabiedri. Visi forši cilvēki.
Jau teicu, ka vienīgā radiostacija, ko te ķer, ir "Radio 2". Tad nu ar to kā atbraucām, tā arī braucam mājās. Vēl neesam izbraukušas no piebraucamā ceļa, kad Dzintars Čīča sāk skaļu "vējš, kas jūras vējš". To tik mums vēl vajadzēja. Sākam smieties vēl skaļāk un pilnā balsī dziedāt līdzi. Abas esam bijušas kopā no pašas bērnības, tāpēc zinām, cik ļoti man bērnībā patika Čīča. Nu galīgi. Aizvien atceros tos Ziemassvētkus, kad viena zem egles atstātajām dāvanām bija Čīčas albums. Joprojām kaut kāda nostalģija.
Izbraucot no mājas piebraucamā ceļa, redz sausumu. Ar zemes ceļu noputējušas ceļmalas – kļavu atvases, pāris pīlādžu un treknu ozolu. Šķiet, pat Jāņos nebija tāda īsta gāziena, kad izmirkst mugura un sarkanu āboliņu vainagi.
Abas esam līdzīgas. Ļoti. Būtu dīvaini, ja nebūtu. Kopš agras bērnības atceros mūs sēžot uz mājas kāpnēm (kas mums abām arī ir vienas) un rakstot pilnas klades ar atskaņu pantiņiem. Mīlestība pierakstīt mums saglabājusies aizvien. Pierakstīt mirkļus, cilvēkus un šodienas. Arī mūsu instagrama albumos parasti bilde seko tekstam, nevis otrādi. Skaidrs, ka arī šo jūlija nakti, cilvēkus un bēgšanu no pilsētas svētkiem gribam uzrakstīt.
Nav bildes.
Kad pametām dzērušo pilsētas svētku laukumu, mana telefona baterija bija tieši 1% – neticami, ka vispār paspējām saņemt draugu ziņu ar uzaicinājumu ciemos, nemaz nerunājot par atbildēšanu, pirms telefons nomira. Visa pārējā nakts pagāja smejoties un pirmo reizi mūžā spēlējot biljardu jeb netrāpot pat pa balto bumbiņu, tā ļaujot puišiem būt sirsnības kalngaliem, dodot mums divas iespējas izdarīt vienu sitienu. Tikmēr telefoni palika aizmirsti kaut kur iesieti lādētāju pavadās. Bildes nebija ne prātā.
Tepat, teju pie draugu mājām ir ezers. Kūp blāvā rīta gaismā. Auļo tikko modušies miglas kumeļi. Nav divu domu. Mašīnu reizē ar zemes ceļa putekļu mākoni atstājam tepat ceļa malā. Tāpat te neviens nebrauks – ir 6:30 no rīta. Līdz ezera krastam atliek paiet vien burtiski metrus piecpadsmit. Pa tādu meža ceļu – ar divām mašīnu iebrauktām svītrām un ataugušu smilgu strēmeli pa vidu.
Uzkāpjam uz laipiņas – drīzāk koka paletes. Tādas parasti izmanto dažādos cehos. Reiz ap Jāņu laiku man Cēsu alū vajadzēja palīdzēt sapakot produkciju – Fiza bundžas. Tūkstošiem. Tur bija tādas koka paletes. Labās dienās varējām salikt ap astoņām paletēm vismaz. Jānis gan man vienmēr atgādināja, lai nepūlos tik ļoti – "mums maksā par stundām, nevis padarīto". Toties uz Jāņiem katrs tikām pie kastes ar alu. Tētim bija prieks.
No koka paletes labi redzama draugu māja, no kuras tik tikko esam atbraukušas. Pa diagonāli pāri ezeram.
Pretējā krastā redzami arī divi vīri – krietnas miesas būves. Vienam rokā skārda bundža. Noteikti alus. Gan jau makšķernieki. Kas gan vēl tādiem varētu būt darāms sešos no rīta ezera krastā. Lai gan ironiski to domāt, stāvot pretējā krastā tam pašam ezeram.
Bildes sanāk labas – ar tādu rīta gaismu un sajūtu. Smaržo jūlija rīts un mežs. Tāds īsts meža ezers. Šķiet, vienā krastā pat izskatās purvains. Ar sakurtējušiem bērziem. Varbūt pat ar lācenēm vēlos rudeņos. Acu priekšā redzu sevi sēžot pie balti krāsotā virtuves koka galda. Abi ar tēti smērējam lāceņu zapti uz baltas, mīkstas maizes un šļurinām iekšā aukstu, baltu pienu. Treknu. Kad tēta tētis vēl bija dzīvs, zināja labākās lāceņu vietas un taisīja labāko ievārījumu. Arī meža aveņu. Tas ir vienīgais, kā viņu pazinu.
No manas bērnības atmiņām mani izrauj smags mašīnas durvju cirtiens, atbalsojoties mežā kā skaļš rēciens. Nākamajā mirklī mums priekšā stāv divi vīrieši. Nav daudz jādomā, lai būtu skaidrs, ka tie ir tie paši, ko vēl tikko uzlūkoju kā makšķerniekus pretējā krastā. Ātri iespiežu skatienu draudzenes acīs. Klusi, gandrīz tikai no lūpām un acīm lasot, apmaināmies ar vārdu "mieru".
Abas esam bijušas kopā visu mūžu. Es jau teicu. Rīcības plāns mums ir bijis vienāds jau no laikiem, kad bija jāizlemj, kā dekorēt mājas pagalmā izceptas sniega kūkas un kā stratēģiski labāk paslēpties paslēpēs. Līdz pat šim brīdim.
Abas stāvam viena pie otras pašā ezera malā. Gandrīz jūtu viņas plecu savējā.
Īsti pat nezinu kāpēc, bet ir skaidra sajūta, ka nav labi. Kaut kur pakrūtē jūt briesmas.
Tādās situācijās rīkojamies droši un nenobīstoties. Vismaz ne ārēji. Acīs turu mieru – bez bailēm, bet arī bez izaicinājuma un dusmām. Kaut kas saka priekšā, ka tā būtu sarkanā lupata bullim. Ir sajūta, ka izmirkusī laipa jeb koka palete piesūcas arvien vairāk ar ūdeni un ar katru nākamo izelpu pārvēršas par naža asmeni. Un mēs sākam zaudēt balansu. Jūtu, ka instinktīvi mēģinu norīt elpu, lai neizdvestu ne mazāko skaņu. Ceļgalos skrienošais vējš, kas vēl pirms mirkļa bija licies tik viegls un silts, tagad liekas palicis ass un sāpīgs.
Mums priekšā stāv divi veči – tas ir vienīgais šķietami atbilstošais vārds. Novalkātos T kreklos ar uzrakstiem angļu valodā, kurus uzreiz ir skaidrs, ka nesaprot, un ir arī vienalga. Vienam vēders karas pāri biksēm, atsedzot spalvainu strīpu līdz nabai. Nejūtu alus smaku, bet intuitīvi zinu, ka tai te ir jābūt. Tāpat kā krāsotai mežstrādnieku benzīna smaržai, kas noteikti ir ieēdusies viņu ādā.
Ar skatieniem pārbāztu klusumu pāršķeļ vien no vīriešu balsīm – pretīga, tāpat kā skatiens. Viss liekas zvērīgs. Izsalcis. Izbadējies.
"Ko jūs te darāt?"
Nezinu, vai jūtu atvieglojumu vai šausmas, ka klusums ir beidzies. Saprotu, ka melot nav jēgas, un, pat ja gribētu, kādu iemeslu gan mēs varētu izdomāt būšanai 6 no rīta ezera krastā uz slīkstošas koka paletes. Man vismaz liekas, ka viņa slīkst. Un mēs tāpat.
Stāvam ar rītausmā kūpošu ezeru aiz muguras. Vasaras kleitā mazliet virs ceļgala un plēstos džinsos. Ar jūlija vieglumu plecos un saulē viegli iesauļotu ādu. Vējā un naktī sapinušiem matiem.
"Taisām bildes." Mēģinu ar vieglumu, pārliecību, cenšoties nepiespiesti pasmaidīt. Nezinu, vai sanāk. Droši vien ne.
Uzreiz ir skaidrs, ka vārdu instagrams viņi drīzāk asociētu ar kādu itāliešu ēdienu, lai gan arī no tiem neko vairāk par picu un makaroniem (vārdu pasta nesaprastu, ja vien runa nebūtu par "Skaidras" burciņu, ar kuru pamatskolā vasaras sākumā parasti liek berzt pa gadu aprakstītos galdus). Ja viņu telefonos ir bildes, tad visdrīzāk ar kādu ezerā izceltu lomu, kas labākai izmēra vizualizēšanai pielikts klāt pusizdzertai (lēta) šņabja pudelei. Tūlīt pēc tam izdzertai.
Draugu māja ir diezgan tuvu, lai pietiekami skaļi kliedzot varbūt kāds sadzirdētu. Drauga mamma noteikti agri ceļas, lai slauktu govi. Es nezinu. Ceru. Lai gan cik tālu gan mēs aizkliegsim. Iedomājoties, kā tādi tēvaiņi uzspiedīs savas sveķainās, pēc zivīm, krāsota benzīna un izsalkuma smirdošās rokas uz mūsu mutēm, pretīgumā gribas nodrebināties. Bet palieku nekustīga.
Skaidrs, ka uz mašīnu tikt nevaram. Esam iespiestas ar muguras lāpstiņām stūrī. Varētu mesties ezerā, abas esam labas peldētājas, bet, kas zina, viņi jau varbūt arī. Ūdenī cīnīties būtu grūtāk (it kā cīnīšanos es jau būtu pieņēmusi kā neizbēgamu). Lai gan iznākums būtu skaidrs jebkurā gadījumā.
Turklāt, ja peldētu – nu labi, aifonu varētu sviest pa gaisu, bet mašīnas atslēgas: ņems un aizbrauks. Nezinu. Varbūt, lai brauc.
Varētu uz tausti kādam mēģināt zvanīt ar plaukstā iespiesto telefonu. Un jēga!? Jau tā maz ticams, ka vispār izdotos piezvanīt, lai to nepamanītu. Ir skaidrs, ka tās būtu beigas. Turklāt, pat ja tiešām izdotos, un neticamā kārtā kāds no pēdējiem zvanītajiem numuriem, uz kura es trāpītu, 6 no rīta jūlija sestdienā paceltu telefonu (kā tad!), tad ko gan viņš saprastu – klusums klausulē. Un viss. Droši vien ironiskā kārtā es vēl trāpītu uz draudzenes numura. Tas būtu kronis visam.
Abi stāv, skatās mums virsū. Ēd. Zvērīgām acīm. Tādām, kam vienalga. Pasmaida. Pretīgi pasmaida. Tas pat nav smaids.
Es neesmu nekāda dievticīgā. Ja vajadzētu, tēvreizi kaut kā knapi varbūt varētu savārstīt kopā. Nu man Dievs ir mežos, ūdeņos, lāceņu ievārījumos, miglās un rītos. Baltu madaru pļavās. Cilvēkos. Šajos nav. Bet attopos, pie sevis jau atkal un atkal atkārtojot "lūdzu, lūdzu, lūdzu". Pašai nejūtot, plaukstu esmu saspiedusi dūrē, iedomājoties turot aizgājušā drauga plaukstu, siltumu un drošību. Atkārtojot viņa vārdu atkal un atkal. Šādos brīžos cilvēki laikam tā dara. Dara visu.
Es mežā jūtos droši. Vienmēr. Mierīgi. Un pasargāti. Tāpat jūtos ūdenī. Tāpēc tagad spiežu acis eglēs un ūdenī, kuru tikai jūtu aiz muguras, bet neredzu. Bet ar to pietiek, lai ticētu.
Paskatos viņu acīs un ieraugu. Bailes. Ir skaidrs, ka viņi abi domā vienu. Zvērīgi grib iecirst zobus kaklā. Un sapluinīt. Abi grib vienu un to pašu. Tikai viņi nezina, ka otrs domā to pašu. Viņi baidās. Baidās, ko otrs domās. Ja nu viņš nav to iedomājies.
Bet ir. Es redzu. Ir.
Reiz Kanāriju salās kopā ar krusttēvu ūdens atrakciju parkā kāpām tornī, lai ar piepūšamu laiviņu brauktu lejā. Sen. Man bija kādi 12 gadi. Kāpjot tornī, ar katru nākamo stāvu kļuva skaidrs, ka tornis ir daudz augstāks nekā no lejas bija licies. Paskatījos uz krusttēvu, kurš droši turpināja kāpt augšā, un es taču nevarēju paziņot, ka man kļūst bail. Uzkāpām augšā. Koku galotnes pie basajiem pēdu pirkstgaliem. Galu galā jau bija izcili. Uzkāpām vēl divas reizes. Pēc kādiem diviem gadiem, sēžot ap galdu kādos ģimenes svētkos, to atcerējāmies. Un vārdu pa vārdam abi ar krusttēvu nonācām tik tālu, ka es jutu, ka jāsaka. "Man taču bija reāli bail". Un viņš man skatās pretī pārsteigumā. "Ko? Man arī bija bail. Kajas trīcēja. Bet es skatos Tu – bērns – mierīgi kāp augšā, es, pieaudzis vīrietis, nevaru taču tagad teikt, ka dūša papēžos".
Un tagad es to redzu viņos. Bailes. Bailes teikt un darīt, jo tas otrs blakus taču mierīgi stāv un droši vien nedomā to, ko viņš. Bet domā. Es redzu viņu abu zvērīgās bailes. Zvērīgumu. Un bailes.
Varbūt arī manās acīs redzamas bailes? Lai gan liekas, viņu acis nespēj redzēt neko vairāk par ēsmu. Tomēr zvēri parasti saož bailes.
Viņi vēl kaut ko runā. Es vairs nedzirdu. Turpinu slīkt.
Un viņi aiziet.
Vienkārši aiziet. Iekāpj mašīnā un aizbrauc.
Mēs stāvam. Nekustīgas. Apķeramies viena ap otru. Ejam uz mašīnu. Mēģinām neskriet. Nepamet sajūta, ka jebkura strauja kustība izsauks uguni. Instinktīvi tūlīt aizslēdzu mašīnas durvis no iekšpuses. Nekad nebiju zinājusi, kā to dara. Tagad zinu. Un jau tagad ir skaidrs, ka zinu uz visiem laikiem.
Nesmejamies. Ceļa posms līdz mājai ir pietiekami garš, lai mēģinātu atiet un izdzēstu visas bildes.
Tomēr uzreiz uz māju aizbraukt vēl nespējam. Benzīntankā nopērkam kartona krūzes ar karstu tēju. Apstājamies savu māju ezera krastā. Sēžam uz nesen uzlietā asfalta gludās malas. Liekas ezers šorīt mazgā pat tikai būdams blakus. Viss liekas netīrs. Mugura. Plaukstas.
Abas zinām, ka tam bija jābeidzas citādi. Bet viss jau notiek kā jānotiek, ja?
Varbūt kādreiz pēc gadiem viņi makšķerēs ezera krastā, dzers alu un vārdu pa vārdam aizrunāsimies, ko toreiz domājuši. Un izrādīsies, ka otrs domājis tāpat, bet baidījies teikt. Arī baidījies.
Uztaisām bildes ar tējas krūzēm sava ezera krastā. Uz savu māju ceļa.
Viss varēja būt citādi. Un nekad vairs kā agrāk.
Vēl pasēžam uz māju kāpnēm. Smejamies.
Sāk smidzināt lietus.
0