2009. gada 14. februārī apritēja 20 gadu, kopš toreizējais Irānas augstākais garīgais un politiskais vadītājs ajatola Homeini nosūtīja angļu-indiešu rakstniekam Salmanam Rušdī savdabīgu Valentīndienas sveicienu, publiski paziņojot savu reliģiski autoritatīvo viedokli, ka Rušdī pelnījis nāvessodu par „vēršanos pret islāmu, pret Pravieti, pret Korānu” savā 1988. gadā iznākušajā romānā Satanic Verses. Kaut gan Rietumu presē šo ajatolas spriedumu mēdz dēvēt par fatwā, precīzāks apzīmējums būtu hukm; starpība tā, ka saskaņā ar vismaz Irānā pieņemtajām šarīa interpretācijām fatwā pārstāj būt spēkā līdz ar tā pasludinātāja nāvi (Homeini nomira jau 1989. gada 3. jūnijā), kurpretim hukm ir permanents, tā darbība izbeidzas tikai tad, kad tas īstenots. Turklāt nāvesspriedums attiecas ne tikai uz Rušdī, bet arī visiem citiem, kuri „iesaistīti [grāmatas] publicēšanā, zinot tās saturu”.
Kopš tā brīža romānu kļuvis gandrīz neiespējami vērtēt „pašu par sevi” – literārais notikums pārlieku cieši sakļāvies ar politisko. Laimīgā kārtā pats Salmans Rušdī joprojām ir (vismaz fiziski) sveiks un vesels, taču vairākus gadus viņš dzīvoja pilnīgā izolācijā kaut kur Anglijas laukos, pastāvīgā britu slepeno dienestu apsardzībā, pēc to lūguma atsakoties no telefona lietošanas un atļaujot pārbaudīt savu pastu, un tikai pēdējos gados, kopš pārcelšanās uz Ņujorku, ir atsācis rosīgāku sabiedrisko dzīvi, nevairoties arī no radikālā islāma kritikas (apmēram gadu pēc Satanic Verses iznākšanas viņš tikās ar vairākiem musulmaņu reliģiskajiem līderiem, atvainojās par īstenticīgos aizvainojušajām grāmatas daļām un apliecināja savu piederību ummai – pasaules musulmaņu kopienai, vēlāk gan to atzīstot par mēģinājumu pielabināties un novērst draudus savai dzīvībai). Fiziskus uzbrukumus pārcieta vairāki viņa darbu tulkotājs itāliešu un izdevējs norvēģu valodā, bet tulkotājs japāņu valodā Hitoši Igaraši nomira netālu no sava kabineta Cukubas universitātē no nezināma uzbrucēja naža dūrieniem. Ar Satanic Verses saistīta arī traģēdija Turcijas pilsētā Sivasā 1993. gada 2. jūlijā: radikāļi pielaida uguni viesnīcai, kurā, ieradušies uz kultūras festivālu, bija apmetušies mērenā islāma atzara alevi intelektuāļi, rakstnieki un mūziķi. Ugunsgrēkā gāja bojā trīsdesmit septiņi cilvēki. No nolinčošanas gan izdevās paglābties radikāļu uzbrukuma galvenajam mērķim – rakstniekam Azizam Nesinam, kurš bija iedrošinājies pārtulkot un publicēt romāna fragmentus, taču gluži sveikā viņš tomēr netika cauri – viņu piekāva kāds no ugunsdzēsējiem.
To visu ņemot vērā, jebšu nelielu, tomēr personīgu risku uzņēmušies grāmatas latviešu izdevēji apgādā „Atēna” un tulkotāja Ingūna Beķere, vienlaikus apliecinot rietumniecisku uzticību vārda brīvībai. Tiesa gan, tulkotāja vārda brīvība nekad nav pilnīga, jo viņš cieši piesiets pie oriģināla teksta -- tikai no paša talanta atkarīgs, cik šī saite smalka, raupja, mezglaina, cieši nostiepta – un vai vispār redzama. Tulkotājai par godu jāsaka, ka šis pavisam noteikti ir viens no viņas labākajiem darbiem – to lasot, gandrīz ne brīdi neuzmācas jebkuram oriģināla valodas pratējam raksturīgais, bet ļoti kaitinošais un nogurdinošais ieradums „attulkot atpakaļ”, kas piemeklē katrreiz, kad tulkojums nelasās raiti vai pilns ar dažnedažādām dīvainībām, kas lec un grauž acīs. Dīvainību gan netrūkst, taču tās, paldies Dievam, ir pa lielākai daļai paša Rušdī spilgtās fantāzijas un neapvaldītā (dažkārt gan, gribētos sacīt, „nesavaldītā”, t.i., autors ļaujas tādam kā vārdu reibumam, kura reizēm šķiet par daudz vienkārši tāpēc, ka lasītāju – vismaz mani – šis paisums ne vienmēr nes līdzi; tas ir kā no malas vērot svešu cilvēku svētkus) valodas prieka dēļ, kur ikdienišķas banalitātes un komiksu žargons mijas ar gluži episkām pasāžām – turklāt tas viss savircots ar angļu, urdu, arābu vārdiem, frāzēm, alūzijām, un, kā jau 20. gadsimta otrajā pusē un vēlāk esam raduši – banālais pašsaprotami kļūst episks, episkais – komisks, traģiskais – ikdienišķs, lai lasītājs pēc iespējas retāk justos pašapzinīgs un visgudrs (latviešu lasītāju no pārliekām grūtībām pasargā eksotiskāko vārdu un jēdzienu skaidrojumi, kas, novietoti grāmatas beigās un lakoniski, nešķiet uzbāzīgi vai skolmeistariski). Tulkotājam tas nozīmē pastāvīgi saspringtu uzmanību, jo briesmas var uzglūnēt burtiski no katra teikuma – pat no šķietami visnevainīgākā, jo Rušdī patīk arī gluži negaidot mainīt stāstītāju un līdz ar to skatu leņķi -- lasītājam neko varbūt arī nekaitēs attapties pēc vairākām lappusēm, kurpretim tulkotājam, lai neiebrauktu purvā, tā sacīt, „dzimte, skaitlis, locījums” jāuztausta uzreiz. Ņemot vēl vērā, ka grāmatas lappušu skaits krietni pārsniedz 500, ieguldītais darbs, kā apjoma, tā rūpīguma ziņā pelna patiesu cieņu.
Tie daži iebildumi, kas man tomēr ir, galvenokārt radušies, aiz tīri sportiskas un koleģiālas intereses, salīdzinot oriģinālu ar tulkojumu viens pret vienu. Kaut gan nopietns recenzents būtu izurbies cauri visai grāmatai, es ar šādu sasniegumu lepoties nevaru. Teikumu pa teikumam salīdzināju tikai otro nodaļu „Mahunds” (jo tā ir ass, ap kuru vērpjas viss romāna sižets; tā ir arī Homeini bargā sprieduma objekts – viņam gan pieticis pacietības noklausīties tikai aptuveni divdesmit no kāda pakalpīga adjutanta priekšā lasītajām lappusēm, taču varbūt tas pat nav tik maz, ņemot vērā, ka vairums to, kuri joprojām uzskata, ka Rušdī pelnījis nāvi, grāmatu nav ne acīs redzējuši) un – jau mazliet paviršāk, tāpēc, ka pārlieku iegrimu oriģinālā -- pēdējo nodaļu „Burvju lampa” (jo to par visveiksmīgāko un pašam tīkamāko atzinis autors).
Vismulsinošākā tulkojumā ir 3. rindkopa 113. lappusē, kur tulkošanas vai rediģēšanas procesā, šķiet, kas nelāgs atgadījies ar personvārdiem (citēju, kvadrātiekavās liekot amerikāņu Viking 1989. gada izdevuma 99. lpp.):
„Ko gan vecais Ādams par to domātu? Tagad te ir viņa paša dēli: Kābīls koloss [colossus of Hubal], ko amaleķieši atsūtījuši no Hitas, paceļas virs ziedokļu akas, Kābīls gans [Hubal the shepherd], augošais mēness sirpis; arī dusmīgais, bīstamais Hubals [Kain]. Viņš ir dilstošais pusmēness, kalējs un muzikants; arī viņam ir savi pielūdzēji.”
Un tālāk: „Kābīls [Hubal] un Hubals [Kain] noskatās uz garām ejošo valdnieku un dzejnieku.”
Tā kā uz savām Bībeles un Korāna zināšanām nepaļaujos, drošības pēc ieminējos Uldim Bērziņam, ka, manuprāt, latviešu tulkojumā personāžiem samainītas lomas, un viņš manas aizdomas apstiprināja sekojoši: „Kains ir Kābils, Ābels – Ābils, tā turkiem. Tikpat labi ‘hamzas’ vietā var nākt ‘Hā’ un būs Hābils, Hubals, tas jau angliski dabiski iznāk – Habels, gan vēl ir varianti. Bībelē agresīvais, Dieva noraidītais Kains/arābu Kābils – ir zemkopis, mīlīgais, Dievam tīkamais Ābels – lopkopis. [..] Kauslīgais, bīstamais, brāļa slepkava tak Kābils/Kains.” Tātad, pat ja Kains būtu iespraucies ASV variantā, lai atvieglotu dzīvi turienes kristiešiem (nezinu, kā britu Penguin oriģinālizdevumā), lietojot arābu personvārdus, vajadzētu būt: „Hubals koloss [..], Hubals gans, [..] dusmīgais, bīstamais Kābīls. [..] Hubals un Kābīls noskatās...” Tā tikai vēl trūka, lai latvieši Rušdī piešūtu vēl arī nelaimīgā Hubala/Ābela piemiņas zaimošanu!
Kas attiecas uz vārdiem, kas iegūluši arī latviešu apziņā, mazliet savāda šķiet izvēle to, kurš, saskaņā ar Bībeli cēlis pirmo Jeruzalemes templi, saukt pa vecam par Zālamanu (Bībeles biedrības pēdējos tulkojumos – Salamans), bet to, kuru viņš tik karsti mīlēja, par Šebas, nevis Sābas ķēniņieni. Labi apzinoties stūrgalvību, ar kādu latvieši mēdz noņemties ar cittautu īpašvārdu atveides problemātiku, pierādot to vai citu taisnību, pārāk tālu par šo tematu negribētu aizrunāties. Un tomēr: kādā ceļā Aqabah kļuvusi par Akvabahu (117. lpp.), nevis Akabu? „Jāņa sētas” Lielais pasaules atlants mani atbalsta ar „Akabu” Jordānas upes Rietumkrastā, taču nekļūdīgs jau nav arī tas. Vēl varētu pastrīdēties par to, kā atveidojams gala patskanis autora uzvārdā, kurš, pēc lietpratēja Karstena Lomholta teiktā, ir „garš oriģinālajā arābu vārdā, bet tikai pusgarš urdu/hindi”, un, „tā kā latviešu valoda, cik zinu, necieš garos gala patskaņus īpašvārdos, šķita pieņemami izraudzīties īso patskani, lai atveidotu pusgaro,” taču, kā jau minēju, šīs lietas grūti izstrīdamas. Lai Karstenam paliek viņa pamatotais viedoklis, es turpināšu rakstīt Rušdī, jo „Rušdi” manai ausij neskan un acij nepatīk, turklāt nezinu nevienu, kurš šo vārdu tā izrunātu ne angliski, ne arī latviski (dzirdu latviešus sakām arī „Delī”, „Paganīnī”, „Fidžī”, lai gan izdomājuši, ka „valoda [to] necieš”).
Daudz interesantāk man tomēr liktos pārspriest, vai romāns saucams par Sātaniskajām vārsmām vai tomēr par Sātana vārsmām. Nekā īpaši „sātaniska” (LLVV piedāvātā definīcija: „saistīts ar sātanu, tam raksturīgs: arī ļoti ļauns, ļoti viltīgs”) šais vārsmās pat nav, toties gluži nepārprotami, ka Rušdī pravietim Mahundam (kurš pēc pazīmēm, jā, aizdomīgi atgādina Muhamedu) dažas vārsmas ausī iečukst Sātans (Šaitāns) – neko sātanisku, tik vien, ka Džāhilijā (romānā tā ir smilšu pilsēta, taču, kā palīdzīgi paskaidrots latviešu izdevuma beigās, vārda nozīme ir „neziņa, pagānisms, musulmaņu apzīmējums laikmetam pirmsislāma Arābijai”) pieļaujams lūgt palīdzību arī trīs sieviešu kārtas pagānu dievībām Al-Lātai, Uzai un Manātai (stāsts par to, ka šādas vārsmas bijušas daļa no Muhameda saņemtās atklāsmes, bet vēlāk izņemtas no Korāna, jo to suflieris nevar būt bijis Dievs, sastopams dažās agrīnās Pravieša biogrāfijās). Līdz ar to tiek grauts viendievības pamatpostulāts, kas, protams, Šaitānam izdevīgi. Man šķiet, ka tulkojot grāmatas nosaukumu kā „Sātaniskās vārsmas” (turpmāk SV) tiek veicināts tas pats pārpratums, kāds pamatā vienas daļas islāmticīgo sašutumam – proti, ka Rušdī pašu Korānu uzskata par sātanisku (arābu tulkojumā vārds „vārsmas” esot neveiksmīgi atveidots kā „ayat”, kas, kā apgalvo eksperti, attiecoties tieši uz Korāna vārsmām, nevis uz svētajiem rakstiem vispār. Angļu „Satanic” pieļauj abas nozīmes: 1) Sātana, 2) sātanisks).
Latviešu tulkojuma eksemplārā, kas bija manā rīcībā, esmu atzīmējusi kādus pāris desmitus vārdu un frāžu, kuru vietā, manuprāt, varētu lietot citus, nozīmes niansei precīzāk atbilstošus, taču tulkojums kopumā ir tik solīdi veikts, ka tos var arī nepamanīt (izņēmumi varētu būt „uzkrīt izmisums”, „piespiež apzinātu pieri”, „šķidra nelaime” – aprakstot paisuma vilni plūdu vīzijā – lai arī oriģināls un tulkojums šķietami „pārklājas”, angļu liquid disaster vienkārši nevedina uz tik neveiksmīgām asociācijām; „galīgais ierocis” [ultimate weapon], „dubultais vaidieniņ”, par ko pārvērties īsais, onomatopeiskais double eek un daži citi). Bet ļoti žēl man ir, piemēram, tik skaisti ietilpīgā un etimoloģiski interesantā vārda caravanserais – proti, tā kā „senos laikos uzskatīja, ka preces pārvadāt pāri tuksnesim, nevis jūrām, kur musoni varēja uznākt kuru katru brīdi [..]”, uzplauka caravanserais – tās bija četrstūrveida ēkas ar portālu, pa kuru varēja ienākt precēm nokrautie nastu nesēji kamieļi, un iekšējo pagalmu, kuru apjoza ēkas iekšējā sienā izveidotās nišas, kambari, stadulas un pat mazi veikaliņi, kur notika apmaiņa ar precēm. Ja arī pašu vārdu nav iespējams saglabāt, gribētos vismaz kaut ko no tā uzburtā vizuālā tēla. Varbūt latviski tās varētu saukt, teiksim, par „karavānu sētām” vai kaut kā talantīgāk, nevis pliki konstatēt: „karavānu pārvadājumi uzplauka” (117. lpp.).
Kad lasīju SV pirmoreiz, savā ziņā biju tās mērķauditorija, jo viena no Rušdī galvenajām tēmām romānā ir identitātes sairums, kultūru kolīzijas, trimda u.tml., bet es 1989. gadā vadīju savas „trimdas” (ja ar to saprot emigrāciju, no kuras tādu vai citādu politisku iemeslu dēļ nav iespējams atgriezties) vienpadsmito gadu. Kaut gan problemātika man līdz ar to bija tuva, grāmata man diez ko nepatika, daudzviet šķita pavirša un izplūdusi, turklāt rakstīta ar kādu ārpusliterāru, bet precīzi izkalkulētu blakusmērķi. „Te jums būs bestsellers, par kuru Holivuda drīz vien pārskaitīs prāvu avansu” – apmēram tā varētu formulēt šo blakusmērķi. Raugoties no seku, no tās drāmas viedokļa, kādu romāns patiesi izraisīja, šādas domas šķiet nepieklājīgas un zaimojošas, par spīti tam, ka romāna saceltā ažiotāža neapšaubāmi nesa arī peļņu – jo kāds labums no naudas, ja miljoniem kareivīgu cilvēku uzskata, ka tevi jānovāc pēc iespējas drīzāk (vēl 2006. gadā kāds Irānas fonds paziņoja, ka summa, kādu saņems Rušdī slepkava, tiek palielināta līdz 2,8 miljoniem dolāru; vētrainus protestus un atkārtotu apņemšanos rakstnieku nogalināt izsauca Rušdī iecelšana bruņinieku kārtā gadu vēlāk). Šoreiz – varbūt tāpēc, ka nu jau sen skaidrs, Holivuda Rušdī romānam ne pirkstu nepiedurs – esmu iecietīgāka. Iespējams, arī tāpēc, ka mazliet pabalējis krāšņais iespaids, kādu savulaik atstāja Rušdī romāns Midnight’s Children(1981) (2002. gadā Silvijas Brices tulkojumā Pusnakts bērni „Atēnas” apgādā iznāca arī latviski), kura valodisko, sižetisko un emocionālo līmeni, SV, manuprāt, ne tuvu nesasniedza. Šoreiz es paklausīju Rušdī un lēni pārlasīju SV pēdējo nodaļu, kura pēc raibās, brīžam gluži vai psihedēliskās ņirboņas un trokšņa pārējā grāmatā, pārsteidz ar savu nepastarpināto intimitāti, kuru nenieka nemazina ar vēzi slima cilvēka nāves klajais naturālisms, un, kā saka pats autors, „klusumu”. Tur, kur romāns beidzas, Rušdī 1991. gadā atzīst kādā intervijā, viņš nākamo grāmatu gribētu sākt. Kas attiecas uz visu pārējo, „Tas, ko es izjūtu visvairāk -- un patiesi, saku to bez izlikšanās --, ir absolūti nomācoša neveiksmes apziņa. Es jūtos tā, it kā viss, ko savā dzīvē, savā darbā esmu mēģinājis paveikt... tas, ko es mēģināju paveikt, ir savest kopā divas pasaules, kas bija manī – patiesībā pat vairāk nekā divas pasaules – Indiju, islāmu, Rietumus – šīs trīs pasaules, kas visas manī bija ļoti vitālas, es mēģināju satuvināt. Katru no tām es lūkoju aprakstīt no citas viedokļa. Bet man neizdevās. Lai ko arī domātu par Sātana vārsmām kā romānu, ja paskatās uz to kā notikumu, ir redzams, ka tas šīs pasaules vēl vairāk nošķīra, padarīja citu citai nesasniedzamu.”
Par spīti visam, ļoti gribas „paskatīties” tikai uz romānu, vismaz neļaujot notikumam pilnībā aizsegt redzes lauku. Man tas šķiet kvalitātes ziņā nevienāds, tomēr interesants, asprātīgs un dzīvīgs – ar spilgtām sapņu un halucināciju ainām, ar teicami nostrādātām komiskām epizodēm ar vietām izcilu valodas iespēju izjūtu. Laimīgā kārtā labāko, kas romānā ir, atspoguļo arī latviešu tulkojums. To, kā tur nav, jālasa citur.
0