Tu esi atbildīgs par to, ko tu lasi. Palīdzi savākt 20 000 eiro līdz 16. novembrim.

Foto: Daina Geidmane, Dailes teātris
 
Recenzija
03.07.2018

Rudens reibonis pirms sala

Komentē
1

Par Regnāra Vaivara izrādi "Ivanovs!" Dailes teātrī

Kurš gan apšauba Regnāra Vaivara stereotipu spridzinātāja slavu? Kurš, izlasot anotāciju par "krievu Skroderdienām", gaidīja no izrādes "Ivanovs!" tradicionāli smalkstīgotus varoņu dialogus uz lauku garlaicības fona? Režisors attaisno uz sevi liktās cerības – iestudējums sākas ar krāšņu procesiju, galvenajam varonim šaujot gaisā, bet beidzas ar šāvienu, kas lugā ir, bet nepavisam ne tāds kā izrādē. Rudens krāšņums un celmi. Groteskas apslāpētas, tomēr skumjas. Un uzsvars uz pirmās zilbes varoņa uzvārdā – pa latviešu modei, nevis uz otrās kā muižniekiem vai uz trešās kā parastiem krieviem. Ar izsaukuma zīmi galā.

Jau sezonas sākuma publicitātes kampaņā, kas pieteica "Ivanovu", šķita, ka stereotipu laušana un apzināta citādība inscenējumā, atsakoties no čehoviskajiem pustoņiem, ir gandrīz vai galvenais uzdevums, ko režisors sev izvirzījis. Bet stāsts jau tomēr ir par cilvēkiem, kurus rāda Čehovs. Jautājums ir, kāds tad jaunajos apstākļos ir dramatiskais konflikts un kā tam pakārtojas (respektīvi, transformējas) raksturi.

Rudens pārbagātība

Vienas sezonas laikā uz Dailes teātra lielās skatuves parādās darbi, kuros gadalaiku maiņai ir konceptuāla nozīme. Lauras Grozas-Ķiberes iestudētajā Džeza Batervērta "Jeruzalemē" (lugā pamanāmāk nekā izrādē) nemitīgi atkārtojas dziesmiņa "Ardievu, jaukais pavasar", kas iezīmēja bezrūpīgā laikmeta beigas, jaunības pāriešanu briedumā, kad trakulības vairs nepiedod. Savukārt Regnārs Vaivars "Ivanova" darbību izlicis ārā no telpām un konkrēti iezīmējis gadalaiku – rudeni. Taču, pastiprinot sajūtu par rudeni kā zināmu beigu punktu pirms ziemas sasaluma, pirmajā cēlienā scenogrāfi Regnārs Vaivars un Toms Grīnbergs uz skatuves izveidojuši izcirtumu. Celmi ir par lielu, lai tas būtu citā Čehova lugā minētais ķiršu dārzs, taču ir skaidrs: kāds posms ir neatgriezeniski beidzies – kamēr saaugs jauns mežs. Tālāk sākas slāvu tradīcijām raksturīgi krāšņi ražas svētki ar ķirbjiem (pērnruden Maskavas centrā pie paša Kremļa gadījās redzēt ķirbju instalācijas, ar kurām tiek akcentēta rudens ražas bagātība), savukārt otrajā cēlienā par scenogrāfijas pamatelementu kļūst siena gubas. Un tomēr visam rudens krāšņumam ir neizbēgamā beigu sajūta – tas viss ir novākts, norauts, nopļauts, nozāģēts. Nekas no tā, kas sakrauts kaudzēs, neaugs nākamgad, augs jauni asni, jauni stādi.

Foto: Daina Geidmane, Dailes teātris

"Skumjas var nospēlēt tikai caur jautrību. Es pārcēlu lugas darbību no iekštelpām uz ārtelpām. Vienvārdsakot, es piedāvāju lugas varoņiem tādus apstākļus, lai viņiem būtu maksimāli grūti skumt. Es viņus izvedu dabā, paskumstiet, lūdzu, tagad te," intervijā saka Regnārs Vaivars. Viņam ir taisnība – pasīvas skumjas uz lielās skatuves ir statiskas, un uzmanību noturēt ar tām varētu būt zvērīgi grūti. Turklāt arī pietiekami strīdīgs ir jautājums, vai tradicionāli par čehoviskām uzskatītās galvenā varoņa ciešanas par situāciju, kurā viņš ir nonācis, no mūsdienu skatītāja (un inscenētāja) skatpunkta ir pamatotas un attaisnojamas.

Tas, ko, manuprāt, precīzi nospēlē Artūrs Skrastiņš, ir Ivanova izdegšanas sindroms – naudas nav un diez vai būs, sieva mirst, un ir skaidrs, ka nomirs, un faktiski kaut ko jaunu gaidīt no dzīves nomales muižniecības vidē, kurā nekas nemainās, būtu naivi, un Ivanovs to saprot. Bet tā vietā, lai drebošām rokām to pārdzīvotu, Skrastiņa Ivanovs ir ļoti mierīgs. Jo vairs nav, kam sāpēt. Viņš ir samierinājies ar kapitulāciju, un arī pie kaimiņiem un viņu enerģiskās meitas Sašas viņš lielā mērā brauc aiz inerces. Ivanovs uz skatuves nenonāk pats, viņu uznes. Šis cilvēks ir kā skaida, kuru nes straume, un pretoties viņš vairs nesaskata jēgu.

Konceptuāli ļoti svarīga ir aina, kurā Ivanovs lietišķi informē sievu Annu/Zāru, ka viņa drīz mirs. Un Kristīnes Nevarauskas varone absolūti ikdienišķā tonī atbild, ka to zina. Nekāda strīda, nekādas "klusē, žīdiete!", nekādas greizsirdības. Un nekādu acīmredzamu savstarpēju emocionālu ievainojumu.

Par Annu konvertējusies Zāra Kristīnes Nevarauskas atveidojumā ir kā tāds vēlā rudens pirmo salnu apdullināts taurenis, kas vēl gurdeni lidinās, bet apzinās, ka tūlīt būs beigas. Nekāda sakāpināta traģisma viņās nav. Un arī greizsirdībai īsti vairs nav spēka. Drīzāk viņa pārdzīvo nolemtību garlaicībai, kamēr vīrs var aizbraukt kaut vai uz kaimiņu muižu.

Foto: Daina Geidmane, Dailes teātris

Izrādes samērā neitrālās emocionālās temperatūras upuris ir Ginta Grāveļa ārsts Ļvovs, kura aktivitātes, cenšoties kļūt par Ivanova sirdsapziņu, uz šī optimistiski rosīgā fona brīžiem šķiet pārspīlētas. Jā, Ļvovs lielā mērā ir rakstīts kā Ivanovs jaunībā, abi varoņi ir arī zināmā mērā vizuāli līdzīgi. Tas, ko nesaprot ārsts, ir – kā var nemīlēt tādu sievieti kā Anna? Bet Ivanovs nemīl. Nu, nemīl un neko nevar izdarīt. Par to, ka nespēj atkal iemīlēt, saukt viņu par nelieti? Jo cilvēku jau nevar atkal sākt mīlēt tikai tāpēc, ka viņš mirst, lai cik cietsirdīgi tas izklausītos. Vai tad, ja šīs mīlestības nav, obligāti jāmokās vainas apziņā? Par to arī var diskutēt. Ivanova ļaunākais nodarījums lielā mērā ir pret sevi – sava potenciāla nejēdzīga izniekošana un kapitulācija sadzīves problēmu priekšā, taču nav īsti realizējams arī sapnis par atdzimšanu, ieprecoties Ļebeģevu ģimenē pie lēnīgā papuča, skopās mammiņas un ideālistiski sakāpinātās Sašas, kas par Ivanovu ir krietni jaunāka.

Smieklīgie ļaudis

Regnāra Vaivara attieksme pret plašo ļaužu galeriju, kas parādās Čehova lugā, ir distancēta, kopumā visnotaļ ironiska. Te nav pārāk daudz personāžu, ar kuriem identificēties. Ja Arta Robežnieka zem sievas tupeles panīkušajam Ļebeģevam vēl iespējams tīri cilvēciski just līdzi, pasmaidot par viņa groteskajām izpausmēm, tad, piemēram, nozīmīgajā grāfa Šabeļska lomā vismaz pirmizrādē Juris Bartkevičs spēlēja tikai izkāpinātu formu. Dažādās pragmatisma izpausmes, mēģinot pakampt no dzīves to, ko var, piemīt gan Vitas Vārpiņas līdz sīkumainībai taupīgajai Zinaīdai Savišnai, gan izdevīgu laulības partiju meklējošajai Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Babakinai, gan Indras Briķes robustajai preciniecei Avdotjai Nazarovnai, nerunājot par tīrradni Borkinu, kurš Laura Dzelzīša azartiskajā izpildījumā jebko, ko ierauga savā ceļā, vēlas pārvērst ja ne uzreiz zeltā, tad pelnošā uzņēmumā. Te lodā arī vēl mazāki gariņi, kas spēj runāt tikai par kaut ko vienu, teiksim, kāršu partiju, kā Ginta Andžāna Kosihs. Tā ir ļoti konkrētu interešu vide, kurā nevar atļauties drebelīgi reflektēt par dzīves jēgu, un Ivanovs to nudien nedara. Viņš netrako līdzi Madaras Botmanes fantāzijas šļakatās koši satērptajai sabiedrībai, bet tā viņam vairs arī aktīvi neriebjas.

Būtiski arī saprast, ko Ivanova dzīvē varētu ienest laulības ar Sašu. Anetes Krasovskas versijā tā tiešām ir idejām pārņemta hiperaktīva meitene, taču absolūti bez garantijām, ka šī enerģija nevarētu sublimēties māmiņas piekoptajā tēva izrīkošanas manierē. Ļebeģeva vairākkārt atkārtotā nopūta – "Žorža Sanda!" – meitas virzienā šinī gadījumā skan drīzāk ironiski. Taču tā ir enerģija, kas pievelk, būt šīs nevaldāmās meitenes tuvumā ir aizraujoši, un Ivanovs "pavelkas". Jā, viņš pirms kāzām nosvārstās, šaubās, taču viņā nenobriest sajūta, ka šī rīcība būtu liktenīga kļūda. Tāpēc arī tāds izrādes fināls. (Joprojām neatklāsim to, lai arī pārņem šaubas, tieši no kādiem rakstveida avotiem pēc 10, 15, 30 gadiem lasītājs sapratīs, kas īsti izrādes beigās notiek, ja reiz visi kritiķi bailēs no pārmetumiem spoilošanā tā arī neizpaudīs režisora risinājumu. Vai paļausimies uz Teterevu fondu, ka izrādi ierakstīs?)

Foto: Daina Geidmane, Dailes teātris

Vēl diskusijas vērts ir jautājums, kāpēc Regnārs Vaivars izmanto ne tikai latviešu teātrī vien tik novazātu simbolu kā vecas klavieres. Pirmajā cēlienā ir skaidrs, ka tiek parodēts Vladislavs Nastavševs, bet izrādes beigās par to vairs nevaram būt droši. Noskaņojušās klavieres, uz kurām tiek spēlēts, nepārprotami ir neizdevušās dzīves simbols. Vai šo sajūtu vēl vajag pastiprināt, ja tieši par to esam skatījušies trīs stundu garu izrādi?

"Ivanovs" ir temperamentīga mākslinieka darbs. Regnārs Vaivars ir ļoti emocionāls režisors, un arī viņa emociju viļņi un atplūdi ir jūtami izrādēs, tās nav viendabīgas. Tomēr nevar noliegt, ka šajā rudens karnevālā ir daudz kā pievilcīga.

Foto: Daina Geidmane, Dailes teātris

Atis Rozentāls

Atis Rozentāls ir laikraksta "Diena" Latvijas ziņu redaktors, kurš regulāri raksta recenzijas un ir bijis Spēlmaņu nakts žūrijas komisijas loceklis, bet 2016./2017. gadā - tās priekšsēdētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1
Ziedo "Satori" darbībai!