Ievainots Pirmā pasaules kara karavīrs
 
Eseja
24.04.2017

Roze ir roze ir roze ir roze*

Komentē
0
Saglabā

Turpinām publikāciju sēriju "Šajā dienā pirms 100 gadiem" – atskatoties uz to, kas tika publicēts Latvijas laikrakstos tolaik, un samērojot to ar notikušo gadsimta laikā. Rakstu sērija top, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latvijai – 100" piešķirtajam finansējumam.

Piekrītot rakstīt eseju ciklā "Šajā dienā pirms 100 gadiem", es izvēlējos aprīli, šo ļaunāko no mēnešiem [1]. 

Kas gan tajā aprīlī ir tik ļauns? Tas taču ir pavasaris, viss plaukst un zied, ja vien tā nav Latvija 2017. gadā. Sasalusī zeme atsalst un kļūst auglīga, krokusi paver savas ziedlapas, koku zari izdzen pumpurus. Vairākus mēnešus pamirušie zemes locekļi atmostas, tajos sāk pulsēt asinis, viss tirpst. Un atsalstošie muskuļi sāp, un ievainojumi liek par sevi manīt. 

Pirms 100 gadiem aprīlī dr. Rozentāls "Baltijas Vēstnesī" vairākos turpinājumos rakstīja par ievainojumiem un to iespējamo ārstēšanu.

"Ja lode pirms ievainojuma ir noskrējusi lielāku attālumu un, ja viņa nav ķērusi kādu svarīgu dzīvības orgānu jeb kaulu, ievainojums nepieder pie grūtajiem."

Autors sniedz precīzus padomus, ko darīt konkrētos gadījumos, kas vedina domāt, ka šie raksti ir publicēti ar domu arī izglītot ārstus vai cilvēkus, kuri nonākuši ārsta pozīcijā.

"Tam pataisa vēderu vaļā, aizšuj zarnu cieti, jeb izgriež no viņas veselu gabalu ārā, ja tā saplosīta un sašuj atlikušos galus kopā. Vārdu sakot, rīkojas kā skroders ar saplīsušu svārku. Tad ieliek vēdera plēves priekšā marles gabalus, lai tie turētu ievainojumu sausu, lai caur viņiem kaitīgās vielas varētu mākties uz āru un, lūk, pēc laiciņa ievainojums sāk dzīt no iekšienes. Atjaunojušies audi no apakšas palēnām sāk spiest marles gabalus uz āru."

Autors lieto arī salīdzinājumus, tā padarot rakstu par tik šķietami nepievilcīgu tematu, dzīvāku un vēl nepievilcīgāku:

"Sašķaidītie, maz dzīves spējīgie audi, sagādā daudz barības vielu mikrobiem. Tie vairojas un priecājas: nu, izsalkušie tikuši pie gardumiem."

Mani personīgie ķermeņa ievainojumi ir bijuši niecīgi. Iekaisis, izrauts zobs, slikta redze, sāpoši krūšu gali, sākumā barojot bērnus, mēnešreižu sāpes. Lielākas sāpes saistās ar dzemdībām un, iespējams, vislielākās, ar dzemdes tīrīšanu pēc otrās meitiņas dzemdībām. Tomēr dzemdību laikā un attiecībās ar bērnu izstrādājies oksitocīns palīdz ar dzemdībām saistītās sāpes ātri aizmirst. 

Man šķiet, ka es vienmēr esmu bijusi ārkārtīgi veselīga. Man ļoti ātri viss dzīst. Es runāju par ķermeni. 

Savus gara ievainojumus es sāku apjaust, kad pēc pirmās meitiņas dzemdībām aizgāju pie terapeita. Tas notika 31 gada vecumā. Līdz tam acīmredzot es neuzskatīju sevi par tik svarīgu personu, lai meklētu palīdzību. Iespējams, tas, ka man tā šķiet un vēl joprojām ik pa brīdim ir nepieciešami apliecinājumi no ārpuses (ka es drīkstu par sevi parūpēties), ir vislielākais mans ievainojums. Un manā gadījumā tas, ka es esmu sieviete, atveseļošanos apgrūtina. Jo sievietēm mūsu sabiedrībā ir jārūpējas par citiem. Tomēr tieši tāpēc, ka es esmu sieviete, ārstēšanās process vispār ir uzsākts. Jo mūsu sabiedrībā vīriešiem ir jābūt īstiem večiem: nav jāčīkst un jāraud, un jāsūdzas terapeitiem. 

Šobrīd es esmu jau divu meitu mamma un aizvadītajā sezonā esmu redzējusi trīs izrādes pieaugušajiem:"Tēvs varonis'69","Peldošie ceļojošie II"un "Raiņa sapņi". Un divas filmas kinoteātrī: "Vienu biļeti, lūdzu!" un "Nevainīgās".

To es saku tāpēc, lai izceltu to, cik svarīgs man ir bijis katrs no šiem mākslas darbiem. Man ir maz laika, jo man ir divas meitas, es esmu vienīgais pieaugušais mūsu ģimenē, es vēlos – un man ir arī nepieciešams – daudz strādāt, lai nopelnītu mums visām trim iztiku. 

Es gribu pastāstīt par vienīgo mākslas darbu, kurš man no minētajiem nepatika, – par"Nevainīgajām" [2] –, bet par kuru es visvairāk domāju.

Filma runā par daudzām ievainotām personībām un ievainojumiem – atbrīvojot Poliju, padomju karaspēks izvaro klostera mūķenes, un daļa no tām paliek stāvoklī. 

Diemžēl šajā gadījumā tas, ka es lietoju apzīmējumu "padomju karaspēks",nav stilistiska kļūme, bet raksturo to, kādu attieksmi filmas veidotāji ir ieņēmuši pret šo izvarošanas faktu. To ir veicis kāds šausminošs, melnais spēks. Kareivji izvarotāji gan parādās vēl divās filmas epizodēs. Tomēr tie ir tieši tik abstrakti kā melnais dūmu virpulis seriālā "Lost". Šķiet, nevienam no filmas veidotājiem nav bijusi vēlme padomāt par to, kas ir šie cilvēki un kāpēc viņi izvaro. Iespējams, ka filmas stāsts nebija par to. Viņi gribēja runāt par upuriem. Tomēr arī par tiem filma runā ārkārtīgi virspusēji, savu uzmanību centrējot uz to, vai izdzīvo bērni. Un tajā, kā šī filma, neskatoties uz potenciāli ārkārtīgi spēcīgu stāstu un spēcīgu aktieru komandu, tomēr neizaug līdz pārliecinošam mākslas notikumam, man kaut kas šķiet līdzīgs tam, kā mūsu sabiedrība, baidoties atklāti paskatīties uz problēmām, orientējas uz to, lai virspusē viss būtu labi – lai tikai bērni būtu dzīvi. Tas ir ļoti būtiski. Lai bērni izdzīvotu. Tomēr ikviens izvarotājs reiz ir bijis bērns. Ikviens izvarošanas upuris reiz ir bijis bērns. Mūķenes savu cilvēka vērtību filmā zaudē. Par to, kas ir nodarīts viņu garam un psihei, tiek mazliet runāts, tomēr uzslavētas un kā labie tēli izceltas tās, kuras apzinās to, kādu bagātību viņas ir ieguvušas, kļūstot par mātēm. Iespējams, ka filmas režisore Anna Fonteina ir gribējusi veidot filmu par ticības krīzi, par to, ka, nespējot būt pietiekami pieņemošas un mīlošas esošajā situācijā, spītīgi turoties pie ticības dogmām, sievietes zaudē cilvēcību. Tās, kuras spēj pieņemt realitāti, kāda tā ir, tās pieņem bērnus un izveido klosterī bērnu namu. Tas, kas palīdz mūķenēm pieņemt realitāti, – izvarotāji nekad netiks sodīti, neviens negrib zināt, kas notiek ar tavu ķermeni un garu, jo nav laika, ir bērni un mīlestība pret tiem. Kad vienai no mūķenēm bērns tiek atņemts, viņa izdara pašnāvību. Tas tēls, kura attīstībā var runāt par to, ka tiek pētīts, kādas sekas izvarošana atstājusi uz sievieti, klostera priekšniece, tiek nosodīts ar slepkavas lomu.

Stāsts ir par to, ka izvaro kaut kāds melnais, tumšais, kurš mūs neinteresē ("padomju karaspēks"), ar izvarošanas upuru emocionālo stāvokli mums nav laika nodarboties, jo ir jādzemdē, un tās, kuras netiek ar to galā, kļūst par zvēriem. Tās, kuras tiek ar to galā, kļūst par mātēm vārda visplašākajā nozīmē vai, ja atdod bērnus bērnu namā, var doties franču ārstei līdzi un veidot savu dzīvi. Tāds stāsts. Tas mani ārkārtīgi uzrunāja un sadusmoja vienlaikus. 

Manuprāt, tā arī notiek Latvijas sabiedrībā. Neviens negrib, lai viņa skaistā dzīve tiktu traucēta, runājot par neglītām lietām. Izvarošanas statistikair ļoti dīvaina lieta. Latvijā 2016. gadā ir notikušas 80 izvarošanas, 2015. gadā – 60. Tomēr katrs no mums pazīst vienu vai vairākus cilvēkus, kas ir piedzīvojuši seksuālu varmācību, un reti kurš no mums pazīst cilvēku, kas ir par to ziņojis policijai. Turklāt no 2015. gadā par izvarošanu ir notiesāti 16 cilvēki. Iespējams, ka tiesvedība vēl turpinās. Tomēr arī iepriekšējos gados notiesāto skaits ir mazāks nekā notikušo izvarošanu skaits. Stipri mazāks. Daļa upuru nevēlas par notikušo runāt, jo tā ir retraumatizācija – t.i., upurim vēlreiz ir jāpārdzīvo notikušais. Ja turklāt nav pārliecības, ka tiksi uzklausīts, saprasts, atbalstīts, diez vai ir vēlēšanās vēlreiz par to runāt. Jo tu esi izdzīvojis. Un dzīve turpinās. Tā kā šajā gadījumā statistika ir tik grūti veicama, tiek pieņemts, ka seksuālu vai fizisku varmācību ir piedzīvojusi katra trešā pasaules sieviete. 

Tas nozīmē, ka varmākas mēs vairs nevaram attēlot kā kaut kādu melno dūmu mākoni, aizbildinoties, ka tie bija sliktie no sliktā "padomju karaspēka". Jo tās sievietes, kas ir cietušas no varmācības, atrodas mums līdzās. Un, kā asprātīgi to savā  "Ted"runā norāda Čimamanda Ngozi, – mēs rājam meitenes, ja tās agri zaudē nevainību, bet nerājam zēnus [3]. Kā mēs iedomājamies, kādā veidā tās meitenes ir to nevainību zaudējušas? Un ja no seksuālas vai fiziskas varmācības ir cietusi katrā trešā sieviete? Ko tas nozīmē? Es šajā gadījumā atļaušos izteikt hipotēzi: daļa mūsu sabiedrības cieš no neizrunātiem ievainojumiem. Un es runāju kā par upuriem, tā par varmākām. 

Neatkarīgi no dzimuma. Vai, precīzāk, daudzi no viņiem tiek ievainoti pēc dzimuma pazīmes. Un šo ievainojumu leģitimizācijā, normalizēšanā tiek ieguldīta milzu enerģija. Es vairāk koncentrējos uz izvarošanu kā ievainojumu. Tomēr ir daudz dažādu ievainojumu veidu. Sievietes apspiež savu seksualitāti, līdz 1991. gadam un arī vēl vēlāk aborts tika uzskatīts par kontracepcijas veidu, ļoti daudzām sievietēm ir bijuši aborti, kuri nav tikuši izsēroti. Par vīriešu ievainojumu šajā gadījumā mēs vispār vēl neesam sākuši runāt. Vīriešiem vispār nepienākas runāt par savām jūtām. Vēl šodien es avīžu kioskā redzēju žurnāla virsrakstu: "Man riebjas mīksti veči."

Dr. Rozentāls apraksta šautus ievainojumus krāšņi, bet ar tādu attieksmi, it kā viņš stāstītu par zobu higiēnu, it kā ievainojumi no lodēm, cauršauti vēderi, roku amputācijas būtu ikdienas sastāvdaļa. 

Acīmredzot 1917. gadā, kad karš notiek jau trešo gadu, tas ir kļuvis par ikdienu, vienu no sadzīves detaļām. 

2014. gadā, pirms trīs gadiem, sabiedrību saviļņoja, izsakoties dr. Rozentāla stilistikā, diskusija, kas risinājās tad, kad deputāts Kārlis Seržants ierosināja pacelt minimālo sankciju par izvarošanu līdz 4 gadiem. Vislielāko popularitāti ieguva Elitas Jurkjānes sacītais: "Tāpat ir tādas izvarošanas, kuras grūti pat nosaukt par izvarošanām, kur pati cietusī ir arī lielā daļā vainīga pie tā, kas ar viņu ir noticis." Īpašas diskusijas viņas teiktais sēdē neizsauca. Tikai Kārlis Seržants vēlāk ļoti simpātiski norādauz pasaules praksi šai jautājumā. "Es drusku vēl oponēšu prokurorei, "ka cietusī pati bija vainīga", –nu nav tā pasaules praksē, ka cietusī pati bija vainīga, jo tur uzskata, ka sieviete var pateikt "nē" jebkurā brīdī."

Tur uzskata, ka sieviete var pateikt "nē"jebkurā brīdī.

Vairs jau ne, varētu piebilst. Aizvadītajos divos gados šis tas ir mainījies arī tur. Vai drīzāk mēs esam uzzinājuši, ka cilvēku, kas uzskata, ka ir kaut kādas "dabiskas, bioloģiskas", varbūt pat"bībeliskas"vajadzības, kuras laika gaitā ir kļuvušas par tiesībām un kuru apmierināšana ir neapstrīdama un nepieciešama, pat ja otrs cilvēks saka nē, ir daudz vairāk, nekā mums gribētos atzīt. 

Domājot par ievainojumiem, kurus mēs esam sākuši uztvert kā pašu par sevi saprotamu, kā neizbēgamu situāciju, man vispirms diemžēl prātā ienāca izvarošana – šeit es domāju arī ikdienišķu izvarošanu, kuru uzbrucējs, iespējams, uzskata vienkārši par skarbu seksu. Bet tas nav skarbs sekss, kamēr abi partneri nav par to vienojušies.

Virsprokurores Elitas Jurkjānes nu jau kanoniskais teksts, kas nav nekāds izņēmums, bet ir, būsim godīgi, visai plaši izplatīts viedoklis, mani vedināja domāt par kara situāciju. 

Ja jau sievietēm ir jādomā, kā ģērbties un kā uzvesties, lai viņas neizvarotu, tas nozīmē, ka tā ir bīstama situācija, situācija, kurā ir jāuzmanās. 

Tā nav normāla situācija, kurā cilvēkam jāievēro noteikti piesardzības paņēmieni, jāuzvelk aizsargdrēbes,  jābūt visu laiku uzmanīgam, lai viņu neizvarotu. 

Paldies, protams Elitai Jurkjānei, ka viņa to tekstu pateica, jo, pateicoties tam, mēs esam varējuši par šo tematu diskutēt. Gadījumos, kad kāds plašsaziņas līdzekļos sāktu apgalvot, ka tie, kas ir apzagti, paši ir vainīgi, jo nav mācējuši pienācīgi rūpēties par savu mantu, droši vien izsauktu spēcīgāku pretreakciju nekā šis izteikums par izvarošanu.

Maz arī ticams, ka pie raksta par, piemēram, huligānisma noziegumu statistikas parādītos izteikumi, kuros tiktu aicināts rūpēties par kāda dzimuma labklājību vairāk ("Un kā ir ar vardarbību pret vīriešiem? No psiholoģiskas vardarbības cieš 90% viriešu. BET par to nedrīkst skaļi runāt, jo tas neatbilst karojošo feministu un liberastu stulbajai propagandai.") vai statistika tiktu apšaubīta ("Aptauja - farss! Ko vecenes anonimi saruna - neskaitaas! Vienigie ticamie fakti ir policijas uzskaitiitaas izvarosanas!!!").

Iespējams, raksts, kurā tiktu uzskaitīta citu noziegumu statistika, varētu izsaukt agresīvus komentārus par valdošo partiju, bet, ja rakstā ir minēta izvarošanas statistika, tad tiek lamāts feminisms, atražojot pašus virspusējākos priekšstatus par to. Izvarošana ir noziegums, kurš ir ļoti subjektivizēts, ļoti sasaistīts ar vienu dzimumu un arī ar seksualitāti. 

Mana hipotēze ir šāda: mūsu sabiedrības ķermeņa pieradums pie ievainojuma – izvarošanas – ir radies maskulīnās ideoloģijas uzliktā sprosta dēļ.

"Pirms tūkstoš gadiem sabiedrības līderis bija tas, kurš bija visstiprākais." Vēl 20. gadsimtā mēs izmantojām šo pašu novecojušo pieeju, lai parūpētos par savu izdzīvošanu. Fiziskā spēka pieeju. Šobrīd joprojām mēs reizēm ļoti agresīvi aizstāvam savas tiesības, lai viss paliktu, kā bijis. Lai vīrietis būtu vīrietis un sieviete – sieviete. Audzinām zēnus, aizliedzot viņiem baidīties, paust jūtas, uzsverot fiziskā spēka un veiksmes nepieciešamību, mācot viņiem kaunu par dzimuma lomām neatbilstošām izpausmēm. Meitenēm, reizēm pat neapzinoties, uzsverot izskata nozīmi viņu liktenī, visādos veidos iepotējot viņām, ka viņu mūža piepildījums ir partnerattiecības ar vīrieti un bērnu radīšana, kauninot viņas par savu seksualitāti un tās izpausmēm. Šis maskulīnās ideoloģijas sprosts, kurš nosaka stingras robežas, kādam katram dzimuma pārstāvim ir jābūt, atgādinot par to reklāmās, filmās, mākslas darbos, oficiālu un neoficiālu reliģiju norādījumos, izglītībā, nogurušu vecāku izteikumos, šis sprosts tur cilvēku nemitīgā spriedzē: bailēs to pārkāpt, neatbilst tam. Situācija, kad cilvēks jau ir apzinājies savu neatbilstību, ir labāka. Brūce ir atvērta, iztīrīta, mikrobi vairs nebarojas. Tomēr sabiedrība ik pa brīdim šo neatbilstošo cilvēku soda. 

Neatbilstība maskulīnajam sprostam rada spriedzi. Šīs spriedzes noņemšanai cilvēki atrod visdažādākos veidus: iedzeršana, sports, darbaholisms, vēlme pēc uzmanības u.c. 

Šo veidu galējās izpausmes sabiedrība nevēlas pieņemt un bieži arī soda. Vīrietis, kuram vajag iedzert ar draugiem alu (bez draudzenēm, jo "ejot uz mežu malku līdzi neņem"), tiek akceptēts, bet visu naudu nodzēris vīrietis, kurš stāv rindā uz zupas virtuvi, – netiek. Sieviete, kas ģērbjas izaicinoši, kārdinoši, reklamējot savas "mūzu prakses"ar fotogrāfiju, kurā redzama, pavērtajās lūpās bāžot rozes ziedu vai dimantu, ir sabiedrības akceptēta kā īsta sieviete, bet sieviete, kas darba dienā stāv uz Lienes ielas un gaida klientus, nav. Vīrietis, kurš kļūst par labāko pasaulē citu cilvēku sišanas sportā, saņem balvas un nedalītu Latvijas sabiedrības apbrīnu, bet vīrietis, kurš katru piektdienas vakaru kādu piekauj vai dusmās kādu nosit, – ne. Sieviete, kas ir dzemdējusi septiņus bērnus, ir bijusī modele un iestājas pret abortiem, ir visas republikas pielūgsmes objekts līdz brīdim, kad notiek šķiršanās un pirmās ciematu sasniedz ziņas par to, ka viņai ir uzradies jauns partneris, bet dziedātāja, kas piedalās divdomīgā video un pozē kaila, ir visas republikas apsmiekla objekts, viņai oficiāli draud atņemt bērnus, jo viņa ir piedalījusies video un internetā ir redzami viņas kailfoto. Šajā pēdējā piemērā, kur abas sievietes ir veidojušas savu publisko tēlu, sniegušas intervijas, ir bijušas publiskas personas, skaidri ir saskatāms maskulīnās ideoloģijas dubultais standarts. Sieviete, kas veido savu publisko tēlu pati – dzied, filmējas, nevis ir kāda vīrieša sieva –, uzreiz jau ir aizdomīga. Turklāt š.g. viņas ķermenis neatbilst pieņemtajam standartam, ko sievietei arī pārmetbāriņtiesas pārstāve. It kā varētu domāt, ka te mēs runājam par dažādām gaumēm. Vieniem patīk blonda, kopta septiņu bērnu māte (bijusī modele), bet citiem dziedātāja, kas izpilda popsīgus šlāgerus. Tomēr mums tā īsti nepatīkarī ārkārtīgi gaumīgā Linda Leen. Ir vispārpieņemts atzinums, ka viņa esot lecīga. Raidījumā viņai nākas it kā taisnoties par to, ka viņai gribas, lai viss būtu, kā nākas. Ja Linda Leen būtu vīrietis, mēs ne tikai neapspriestu viņas ārējo izskatu (mēs, iespējams, to apbrīnotu un slavētu), mēs mācītu dēliem, ka, lūk, ir cilvēks, kurš izvirza mērķi, strādā, to sasniedz. Kaut gan, protams, mēs teiktu, ka tā joma – popmūzika – tomēr ir diezgan riskanta vīrietim (to sakot, mēs mēģinātu noskaidrot, vai mūsu dēls nav gejs). It sevišķi tā ir riskanta, ja cilvēks nepatīk Raimondam Paulam, mēs teiktu.

Arī mūsdienu sabiedrībā mēs gribam, lai vīrietis ir izlēmīgs, noteikts, mēreni agresīvs, lai viņš ir līderis, lai viņš nebaidās, nav čīkstulis, tomēr, ja viņā gadiem apspiestās, neizrunātās jūtas kādā brīdī izlaužas brīvībā, vīrietis kļūst pārmēru agresīvs, izvaro sievieti, tad tas, protams, nav labi. Ja sieviete ziņo par notikušo policijā. 

Tomēr tieši šī maskulīnās sabiedrības sprosta dēļ tas ir īpaši grūti – ziņot par vīrieti, it sevišķi gadījumos, kad vīrietis ir pazīstams. Vēl lielākam pārbaudījumam ziņot par notikušo ir pakļauti vīrieši, it sevišķi, ja izvarotāja ir sieviete. Daļā sabiedrības pastāv uzskats, ka tas vispār nav iespējams: izvarot vīrieti. 

Pastāv uzskats: ja cilvēka ķermenis fiziski nepretojas, tad acīmredzot cilvēks seksuālam aktam piekrīt. Tomēr arī tad, ja vīrietis saka nē, tas nozīmē "nē", pat ja fizioloģiski mums šķiet, ka viss notiek: viņam taču ir sacēlies, kas par vainu. 

Spriedze par savu neatbilstību maskulīnās ideoloģijas noteiktajam sprostam, nepieciešamība kaut kā citādāk izlādēt savas jūtas, ja nav par tām iespējams runāt atklāti, manuprāt, ir primārā ievainojuma sekas. Un primārais ievainojums ir dzimuma vienādošana ar cilvēka būtību. Dievs radīja cilvēku. Nevis vīrieti. Cilvēku. [4] Motivācija ievērot šīs maskulīnās ideoloģijas noteikumus ir vēlme būt veiksmīgam, netikt izstumtam. Un šī ir tā vieta, kur mēs varam kaut ko mainīt. Runājot par to, kas mums ir "būt veiksmīgam", ko nozīmē – būt labam cilvēkam. Atzīstot, ka mēs esam izstūmuši cilvēkus, jo tie mums nav bijuši ērti. Feminisms ir viens no veidiem, kā runāt par to, ka cilvēki (arī dzīvnieki) ir līdzvērtīgi.

Tomēr, spriežot pēc virtuālajā vidē valdošā noskaņojuma un personīgās pieredzes, lielākajai daļai vīriešu tie ieguvumi, kurus tie iegūtu, vēršoties pret dzimumuesenciālismu, iestājoties par dažādu dzimumu cilvēku līdzvērtību, nešķiet tik būtiski, lai atsvērtu zaudējumus.

Latvijā ir ļoti maz sieviešu, kas ir atklāti pateikušas, ka ir feministes. Latvijā ir tikpat maz vīriešu, kas ir apliecinājuši, ka identificējas ar šo kustību vai izprot tās jēgu un nozīmi. 

Kādi tad, manuprāt, būtu ieguvumi, ja mēs atbrīvotos no dzimumu stereotipiem un šī maskulīnās ideoloģijas sprosta? 

Ja visa izglītības sistēma un audzināšana nebūtu vērsta uz to, ka vienam dzimumam nav normāli paust jūtas, kamēr otram nav normāli negribēt bērnus un apprecēties, ja tiktu uzsvērts, ka primāri cilvēks ir cilvēks, ja bērnam mēs nodrošinātu izvēles brīvību un drošības sajūtu, ka mēs viņu mīlēsim, pat ja viņa izvēle neatbildīs vairākumam, tad, manuprāt, uzlabotos visas sabiedrības garīgā veselība – t.i., samazinātos alkoholisms un vīriešu pašnāvības. Savukārt sieviešu vidū samazinātos abortu skaits, jo, piedzīvojot adekvātu dzimumaudzināšanu, arī meitenes spētu labāk izsargāties un nošķirt seksuālu iekāri no mīlestības un pieķeršanās jūtām. Savukārt, ja arī zēniem tiktu mācīts, ka "īsta mīlestība gaida", t.i., tiktu mācīts: neskatoties uz to, ka viņa ķermenis nevar piedzīvot seksuāla akta sekas – grūtniecības iestāšanos –, viņš ir atbildīgs par šo notikumu, ka iespējamais bērns ir viņa līdzvērtīga atbildība, tāpat kā iespējamais aborts, ievainojums viņa dvēselei. Tomēr es domāju, ka, audzinot bērnus kā līdzvērtīgas personības, kuras godā gan savu ķermeni, gan garu un mācās atpazīt tās vajadzības vēl pirms sabiedrība un plašsaziņas līdzekļi ir pateikuši viņiem, kādas tās ir, es domāju, ka šādā gadījumā kāda daļa sabiedrības arī kaut ko zaudētu. Daļa sabiedrības zaudētu drošības sajūtu par to, ka viņu materiālās, seksuālās un citas vajadzības tiks nodrošinātas, ja vien viņi uzvedīsies pareizi, atbilstoši savam dzimuma rāmim. Kā arī daļa sabiedrības zaudēs gandarījumu par to, ka ir dzīvojuši pareizi. Tomēr, zaudējot šo drošību, būtu iespējams iegūt lielāku personības brīvību, kas savukārt varētu nodrošināt pilnasinīgas dzīves iespēju. 

Tātad, vienkāršāk un īsāk mēģinot izteikt savas samudžinātās domas, kas, manuprāt, ir tas, ko vīrieši zaudētu, ja sabiedrība audzinātu bērnus saskaņā ar līdzvērtības principiem, ir:

Ko viņi iegūtu:

Ko zaudētu sievietes:

Ko iegūtu sievietes:

Manuprāt, kā vīrieši, tā sievietes iegūtu vairāk brīvības un iespēju dzīvot pilnasinīgu dzīvi, ja mēs visi kļūtu vairāk feministi. Tomēr šķiet, ka aprūpe un regulārs sekss mums patīk labāk nekā nedrošie pilnasinīgas dzīves solījumi. 

Un ja nu mani neviens nemīlēs, ja es vairs nekrāsošos un nemanipulēšu ar savu izskatu? Un ja nu viņa mani negribēs, ja es viņai pastāstīšu, ka es patiesībā gribu palikt mājās un rūpēties par bērniem? Un ja nu viņi visi mani nosodīs, ja pateikšu, ka nevēlos bērnus? Un ja nu viņš mani nemīlēs, ja uzzinās, cik partneru mani ir bijis? Un ja nu viņš mani nemīlēs, ja uzzinās, ka esmu izvarota? Un viņa? 

Mēs ļoti daudzi esam ievainoti ar bailēm, ka mēs nederēsim un neatbildīsim standartam. Mēs nerunājam par savām bailēm. Mēs mēģinām atbilst standartam vai, labākajā gadījumā, sakām, ka tas ir stulbs. Vai mēs varētu būt tik drosmīgi, lai apsvērtu ideju, ka tāda standarta, dzimuma lomu sprosta vispār nav? 

"Viena no visiem zināmām ievainojuma komplikācijām ir visiem pazīstamā roze. Ar sabaidīšanos, kā to bieži tautā domā, tai nav nekāda sakara. No sabaidīšanās vien viņa nekad nevar celties. Īstais cēlonis ir mikrobi. Kur nebūt rozes tuvumā kādreiz ir bijusi kāda nepamanīta skrambiņa vai plaisiņa, vai arī lielāks ievainojums, kur mikrobi ir tikuši ādā. Roze ir sevišķs ādas iekaisums un nopietns iekaisums, kurš norisinās, pareizāki sakot, virsējās ādas kārtā limfu audos. Viņa iesākas ar piepešu stirpu drudzi un karstumiem, galvas sāpēm un sāpēm kaut kādā miesas daļā, kur piemetusies roze."

Mūsu bailes un neatbilstības sajūta ir kā roze. To var radīt neliela skrambiņa – vecāku mēģinājums ieaudzināt zēnā drosmi, biedējot viņu tumšā telpā, mātes izteikts "es taču saku, kā ir"vērtējums par pusaugu meitenes ķermeni, pusaudžu bariņu izsauciens, redzot meitenes briestošās formas, fizkultūras skolotāja nicīgs izteikums zēnam, kurš nespēj piepumpēties, vai arī nopietnāks ievainojums – seksuāla varmācība, pamešana, badināšana, sišana u.c. 

Dr. Rozentāls par to raksta: "Ar cilvēka veselību ir tāpat, kā ar kādu lietu: salauzt to var viens, divi, trīs, bet, lai viņu atkal izlabotu, paiet ilgāks laiks. Pie citām slimībām, šo gaitu zinādami, piederīgie pacietīgi to nogaida, bet pie rozes ne par ko. Nāk viena sieviņa pēc otras ar saviem dumju pilniem vārdiem, ar krītu kabatā un zilo, cukura papīri azotē."

Arī šobrīd dziednieku un dzīves mākslas mācītāju netrūkst. Par pateicības, enerģijas apmaiņas vai citādi nosauktiem samaksas veidiem tie apsola sadziedēt cilvēku sāpes, atklājot viņu sievišķību, attīrot vagīnu no iepriekšējiem partneriem, iemācot vīriešus plānot, sievieti būt tik gudrai, lai šo gudrību slēptu, utt. Un, iespējams, šīs"sieviņas ar krītu kabatā un zilo, cukura papīru azotē"arī kādam palīdz. Tomēr domāju, ka, tāpat kā pirms simts gadiem, viņas un viņi tikai nomierina "slimnieku", ka viņš kaut ko dara lietas labā, nerunājot par primāro ievainojumu. Viņi iemāca cilvēkus, kā dzīvot kara situācijā.

Tomēr, ja 1917. gadā karš bija realitāte, kura prasīja tādus padomus, kā "tad ieliek vēdera plēves priekšā marles gabalus, lai tie turētu ievainojumu sausu, lai caur viņiem kaitīgās vielas varētu mākties uz āru", šobrīd šķiet, ka nekāda kara nav. 

Kāds vīrietis, kuram es stāstīju par savu personīgās dzīves krīzi, mani mierināt gribēdams, stāstīja, ka šobrīd esot tā, ka sievietes vēl varot iziet iniciāciju – pieaugt caur dzemdībām. Bet vīriešiem neesot kur to izdarīt. Jo neesot taču kara. 

Bet varbūt arī nevajag vairs karu? Lai pieaugtu? Ko, meitenes un zēni? [5]

* Ģertrūdes Steinas dzejas rinda.

[1] Atsauce uz T. S. Eliota rindu dzejolī "Nīkā zeme": "aprīlis ir ļaunākais no mēnešiem".

[2] "Tēvs varonis'69"ir mana luga, un attieksmē pret to grūti runāt par patiku vai nepatiku, tās ir vēl subjektīvākas jūtas.

[3] Mēs ne tikai viņus nerājam. Caur dažādām kultūras zīmēm, mēs novērtējam šādus zēnus kā īstus vīriešus. Klapējam viņiem pa plecu un sazvērnieciski smaidām. 

[4] Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla viņš to radīja, vīrieti un sievieti viņš radīja. Genesis 1. 27. 

[5] Pat Bībelē ir teikts "sava vaiga sviedros tu maizi ēdīsi",nevis tu karosi, kamēr beidzot pieaugsi. 

 

Inga Gaile

Inga Gaile ir dzejniece un dramaturģe. Klāva Elsberga, Annas Dagdas fonda un Ojāra Vācieša prēmiju laureāte, Prozas lasījumu balvas ieguvēja. Dzejoļu krājumu "Laiks bija iemīlējies", "Raudāt nedrīkst ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!