Autoportrets bronzā Davida gleznā. 1997. Kartons papīrs, grāmatas lapa ar krāsu reprodukciju, akrils, laka. 36,5 x 30 cm. Mūkusalas Mākslas salona kolekcija (fragments)
 
Pārpublicējumi
13.07.2016

Robežpārkāpēja nopratināšana

Komentē
0
Saglabā

Luīze Pastore, Miervaldis Polis, Luīze Miervalde, Polis Pastors*

Miervaldis intervē Poli v3**

Ar apsūdzēto es iepazinos 1986. gadā. Strādāju LPSR Mākslas Robežsardzē par vecāko praporščiku Rietumu Mākslas vēstures nodaļā, kuras uzdevums bija uzraudzīt padomju pilsoņus, lai tie patvaļīgi nešķērsotu Rietumu Mākslas vēstures robežas. Mūsu darbs nebija vienkāršs: Mākslas robežas vienmēr bija izplūdušas – vienā vietā tās uzcel, tikmēr jau nākamajā tās atkal sabrukušas –, arī perestroikas ietekmē tās bija pamatīgi saļodzījušās, un vispār visa tā ņemšanās ar māksliniekiem bija baigā ķēpa. Līdz tam apsūdzētais mūsu uzmanības lokā nebija nonācis, jo, pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, bija uzturējies Socreālisma specdienestu kontrolētajās robežās.

1986. gada 12. janvārī, plkst. 05:36, rīta apgaitas laikā pie Nīderlandes mākslas robežām es pieķēru apsūdzēto Mākslas vēstures robežu pārkāpšanas faktā, pēc kura apsūdzētais vairākkārt turēts aizdomās par atkārtotām noziedzīgām darbībām, taču viņa vaina tā arī netika pierādīta. Pastāv versija, ka apsūdzētais turpmāk slēpies zem sava alter ego – Bronzas cilvēka – maskas. Taču arī to neizdevās pierādīt. Pēc PSRS sabrukuma Bronzas cilvēks nokrāsojās balts un nevainīgs un pazuda aiz atvērtajām robežām.

Šeit publiskošu dienesta ierakstu, kas veikts aizturēšanas brīdī 1986. gadā. Apsūdzētā uzvedība bija tik neparasta, ka tā atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu. Veicot izmeklēšanu, ierakstu noklausījos tik daudz reižu, ka sāka likties, ka pats esmu kļuvis par apsūdzēto, bet apsūdzētais – par robežsargu. 1988. gadā apsūdzētā personas lietā piepeši parādījās vēl vienas intervijas ieraksts: tajā dzirdama mana un viņa balss, apsūdzība – nozieguma atkārtota izdarīšana. Tikai šoreiz noziegumu patiešām esot paveicis es! Tas, protams, bija tīrākais safabricējums, pret mani vērsta sabotāža. Taču viss beidzās ar to, ka tiku atstādināts no amata. Jau gadiem naktīs murgoju, ka esmu sodīts un ieslodzīts Žaka Luija Davida 1793. gada gleznā "Marata nāve". Lieki piebilst, ka mani sauc Marats Pastors, turpmāk tekstā – M. P.

Pats nezinu, kāpēc slepeno sarunu publiskoju. Varbūt ceru, ka tas kaut kādā mīklainā veidā palīdzēs man sevi atkal atrast.

(Tiek ieslēgts diktafons, dzirdami fona trokšņi, tiek pārbīdīti krēsli, noklaudz durvis.)

M. P. Apsūdzētais, nosauciet savus personas datus.

M. P. Miervaldis Polis, dzimis 1948. gada 23. jūlijā Rīgā.

M. P. Jūsu personas lietā redzam, ka šis ir jūsu pirmais pārkāpums. Mums par jums ir zināms viss. (Lasa.) Gleznotājs Miervaldis Polis slēpjas no sabiedrības. Mīkla vārdā Miervaldis Polis. Miervaldis Polis pieķer koku zagļus. Miervaldis Polis: Egocentrs atgriežas baltā zirgā. Bet tagad ieraksts būs nopietnāks. Pirkstu nospiedumus, lūdzu!

M. P. Lūdzu, lūdzu! Tā ir tikai niecīga pieskaršanās iluzorajai realitātei.

M. P. Sākšu ar to, ka gribu jums izteikt aizrādījumu: Mākslas vēstures robežu pārkāpšana ir pretpadomiska rīcība, par kuru varat tikt izslēgts no Mākslas vēstures. Kā jūs sevi attaisnosiet?

M. P. Nekad neesmu gribējis tikt izslēgts no Mākslas vēstures, tieši otrādi – es gribēju tajā iekļūt! Un es neuzskatu sevi par vainīgu kādā noziegumā. Mākslas darbi vieno tautas – viena cilvēka, vienas tautas pārstāvja radīti, tie ir piederīgi gan katram atsevišķi, gan cilvēcei kopumā. Tādēļ ir tikai saprotami tajos ierakstīties kā autoram un radītājam.

M. P. Ko jūs ar to domājat? Gleznas autors ir 1632. gadā dzimušais Johanness Vermērs! Jūs iejaucaties Mākslas vēsturē (turklāt Rietumu!) un piesavināt to par savu!

M. P. Kad es apceru Vermēra gleznu (mākslas darbs ir šīs apceres objekts), es kontaktējos ar pašu autoru. Gleznā es redzu Vermēru, identificējos ar viņu – tas ir, ar viņa "Es" – un pazīstu sevi. Pati glezna, kurā ir attēlota sieviete pie loga, lasot skumju vēstuli, man – skatītājam – ir tikai gleznas sižets, forma, kas darbojas kā parole uz autoru, jo mākslas darba būtība nav pašā darbā. Formulējot īsāk – priekšmeta būtība nav meklējama pašā priekšmetā, bet tā radītājā. Var teikt, ka identificējos ar radītāju tiktāl, ka kļūstu par viņu.

M. P. Tas nav iespējams. Jūs varat identificēties, cik gribat, bet nekad nekļūsiet par Vermēra gleznas līdzautoru.

M. P. Es esmu runājošs uzskates līdzeklis. Autoram nav svarīgs sava darba skatītājs, autoru interesē vienīgi, kā skatītājs reaģēs – kā viņš, darbu vērojot, kļūs par tā līdzautoru. Arī jūs, cienītais vecākais praporščik M. Pastor, jau esat kļuvis par šī darba autoru.

M. P. Nesaprotu, par ko jūs runājat. Es esmu robežsargs, man ar to jūsu mākslu nav nekāda sakara.

M. P. Un tomēr, un tomēr…

M. P. (Aizkaitināti.) Un tomēr! Kāpēc jūs pārkāpāt robežas? Kāpēc jūs maināt gleznas kā tādus sievišķus?

M. P. Es vienmēr vados pēc principa – nekad nedari to, ko vari nedarīt. Bet cilvēkam visu laiku nepieciešamas pārmaiņas. Vajadzīga jauna informācija, jo smadzenes visu laiku jābaro. "Iepazīsti pats sevi" – šo uzrakstu virs ieejas Delfu svētnīcā es lieku par devīzi savai darbībai. Uzskatu, ka indivīda dvēseles spējas ir neierobežotas un to atpazīšana, atklāšana ir viņa galvenā misija, augstākais uzdevums. Šodien es un jūs iepazinām sevi Vermērā. Rīt būsim Karavadžo, parīt – Rafaels…

M. P. Apsūdzētais, apklustiet! Par atkārtotu noziegumu sods būs bargāks! (Noklepojas.) Domājiet, ko runājat.

M. P. Vienmēr esmu sekojis tikai vienai patiesībai – pa priekšu dari un pēc tam domā. Domāšanas ceļš ir tikai šāds un nekad ne otrāds. Tie, kas saka – papriekš izdomā un tad dari, ir vai nu ierēdņi, vai vienkārši neko nesaprot no domāšanas.

M. P. Neapvainojiet ierēdņus valsts amatpersonu klātbūtnē.

M. P. Atvainojiet. Redziet, man arī ļoti gribas ceļot, bet mūsu laikos jau tas nav iespējams. Tālab jau agrāk iegleznoju sevi Venēcijā vai kaut kur Amerikā. Tā es ceļoju, un tā es realizēju sevi. Nesen sapratu, ka jebkurā mirklī varu arī aizlaisties uz jebkuru gadsimtu un ceļot laikā! Un arī jūs to varat.

M. P. Apsūdzētais, es jūs brīdinu! (Nopūšas.) Cik utopiska iedoma. Tātad apzināta noziedzīga nodarījuma veikšana jums nebija prātā. Lieliski – tas, ka tā bijusi tikai muļķīga mākslinieka iegriba, mīkstinās jūsu sodu.

M. P. Manu darbību kopumā, manu dzīvi un līdz ar to mākslu un visu, kas ar to saistās, nosaka kaut kas, ko aptuveni varētu nosaukt par dziņu. Es nenodalu savu dzīvi no mākslas, nestādu vienu pāri otrai. Tās atrodas nepārtrauktā cēloņu un seku mijiedarbībā. Kā es gleznoju, tā es dzīvoju.

M. P. (Nepacietīgi.) Jā, jā. Labi. (Dzirdams, ka jautā blakussēdētājam.) Vai esam visu izrunājuši? Kas būtisks sarunā nav iegājis?

M. P. Lielākā daļa! Visa mana dzīve. Kā jūs varat iebāzt vienā sarunā dzīvi? Nosist? Pārbraukt ar ceļa rulli?

M. P. (Neviens nesmejas, dzirdami pildspalvu švirksti.) Tā. Šoreiz tiksiet cauri ar brīdinājumu. (Paceļ balsi.) Bet lai tas vairs neatkārtotos!

M. P. Paldies. Ziniet, pēc šīs sarunas es vairs neesmu augstprātīgs pret ierēdņiem, kas pieņem cilvēkus no rīta līdz pat vakaram vai uzklausa visādu robežpārkāpēju domas. Tas patiesi ir nogurdinošs darbs.

(Tiek izslēgts diktofons.)

*Tekstā izmantoti Miervalža Poļa dažādu laikā un telpā izkaisītu interviju fragmenti un uz patiesiem notikumiem balstīti izdomājumi.

**1986. gada žurnāla "Karogs" 1. numurā Miervaldis Polis pirmoreiz publicēja interviju pašam ar sevi rakstā "Miervaldis intervē Poli". Populārāka ir otra pašintervija ar tādu pašu nosaukumu, bet gluži citu saturu, kas publicēta žurnālā "Māksla" 1988. gadā. Savukārt šeit publiskotajā tekstā apcerēts, kā abas vēsturiskās intervijas patiesībā varētu būt tapušas.

Autoportrets bronzā Davida gleznā. 1997. Kartons papīrs, grāmatas lapa ar krāsu reprodukciju, akrils, laka. 36,5 x 30 cm. Mūkusalas Mākslas salona kolekcija

 

Luīzes Pastores teksts pārpublicēts no izdevuma, kas pavada Miervalža Poļa darbu izstādi "Ilūzija kā īstenība" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Izstāde  ir aplūkojama vēl līdz šī gada 24. jūlijam un ir vērienīgākā mākslinieka darbu retrospekcija, ko apskatījuši jau gandrīz 68 tūkstoši interesentu.

 

Redakcijas piebilde – rakstā minētais darbs "Pašportrets Vermēra gleznā" (Miervaldis Polis, 1986. gads) nav pieejams, tāpēc ilustrācijai izmantots tā paša cikla darbs tikai ar atšķirīgu sižetu.

Luīze Pastore

Luīze Pastore vienlaikus ir runājošs suns, vienacaina anakonda, 9 g. v. zēns un princese no J. Rozentāla slavenākās gleznas, jo par tiem visiem raksta piedzīvojumu stāstus bērniem. "Maskačkas stāsta" ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!