Riteņi

Vakar uz soliņa trolejbusa pieturā pie veikala "Stockmann" atradu pabiezu kladi gaiši brūnos kartona vākos. Es nācu no veikala ar pilnu iepirkumu maisiņu – biju nopircis pāris artišokus, vienu saldo kartupeli, vienu iepakojumu ar mazajiem pak čoi salātiem, dažus čili piparus, austersēnes un vēl šādus tādus sīkumus.

Kladē bija šie ar zilu lodīšu pildspalvu rakstītie pieraksti (esmu tekstā veicis nebūtiskus labojumus un īsinājumus). Iesākumā pat negrasījos tos lasīt, taču manu uzmanību piesaistīja rokraksts – visi burti bija uzsvērti noapaļoti, taču nebūt ne tajā teicamniekiem raksturīgajā centīgi skolnieciskajā apaļumā, drīzāk tie atgādināja kaut kādu tehniski radītu burtu paveidu. Jā, es pat vienubrīd nodomāju, ka tā varētu rakstīt nevis cilvēks, bet kaut kāda mašīna, robots. Šī versija gan uzreiz jāatmet – kaut vai tāpēc, ka pierakstos ir arī vairāki dzejoļi (daži no tiem – angļu valodā, dzejoļi šeit netiek publicēti), un vai gan ir dzirdēts, ka roboti rakstītu dzeju. Tekstu dažviet papildina pagaidām neizprotami shematiski zīmējumi. Ceru, ka varbūt starp lasītājiem atradīsies klades īpašnieks vai vismaz kāds, kurš viņu pazīst. Lai novērstu viltus īpašnieku pieteikšanos, pāris nodaļas šeit nav publicētas. Ja esat klades īpašnieks vai īpašniece, iesūtiet, lūdzu, īsu trūkstošo nodaļu satura izklāstu un saņemsiet savu kladi atpakaļ kopā ar nelielu pārsteiguma dāvaniņu!

Šo dienasgrāmatu es mēģināju sākt rakstīt pēc tam, kad sapratu, ka esmu nonācis pie ārkārtīgi būtiska atklājuma. Man nav ne mazākās vēlmes pārspīlēt, taču es uzskatu, ka tas ir atklājums, kuram būs pilnībā jāizmaina daudzi mūsu pasaulē valdošie priekšstati. Ar "mūsu " es saprotu pasauli, kādu to līdz šim uztvērām mēs – cilvēki. Tā ir pasaule, kuras centrā neizbēgami un nemitīgi stāv kāds no mums – tas, kurš uz šo pasauli visgudri raugās, veic pētījumus, izdara minējumus, nonāk pie kaut kādas saprašanas un izdara secinājumus.

Kaut vai pavirši šo stāstu zina ikviens. Viss sākās ar kaut kā rašanos no nekā. Par to atbildīgs bija vai nu Lielais sprādziens, Dievs, dievi vai kādas citas pārdabiskas un visuspēcīgas būtnes. Pēc tam šīs pašas būtnes vai sugu izcelšanās un dabiskās izlases teorija mūs aizvadīja līdz punktam, kurā nu tagad visi te sēžam (jo, būsim godīgi, pārsvarā mēs savas dienas pavadām sēdus).

Kaut kādā starpposmā notika izdzīšana no Ēdenes, pirmo darbarīku izgudrošana, uguns atklāšana, tika darināta ķemmīšu-bedrīšu keramika, pirmā pūces sakta, kāds izgudroja riteni... Nu, jūs taču to zināt labāk par mani. Parastais stāsts. Pat ja kaut kas tajā nešķita īsti ticams, vienkāršāk bija pievērt acis un izlikties nemanām. Jo, kā mēdza sacīt zinātnieki, pat ja mums nav īstas skaidrības, kā tas uzbūvēts, tas tomēr lieliski darbojas! Ja priekšmetam nav saprotama pielietojuma, tas noteikti ir kāda sena kulta atribūts. Pasaule šķita sakārtota un saprotama. Cilvēki tajā piedzima, izauga par pieaugušajiem, kādu laiku padzīvoja, dzemdēja citus cilvēkus, bet pēc tam nomira. Un tā tālāk.

Taču tā nav tiesa, tā tās lietas nenotiek. Iespējams, ka itin nekas šajos stāstos – vienalga, vai jums labāk patīk tas par dabisko izcelšanos un atlasi vai tas par dievišķo spēku, – nav patiess. Viss notiek pavisam citādāk. Tagad es zinu.

Vispirms man jāapraksta vairāku dienu notikumi, kas risinājās vēl pirms tam, kad sāka uzmākties pirmās aizdomas. Tobrīd man vēl ne prātā nenāca ķerties pie rakstīšanas. Vienīgā reize, kad iesāku rakstīt dienasgrāmatu, bija pamatskolas 5. vai 6. klasē. Iemesls bija nelaimīga iemīlēšanās par sevi vecākā meitenē, tāpēc dienasgrāmatai bija jābūt pilnīgi slepenai. Lai neviens svešinieks to nespētu izlasīt, ierakstus nācās šifrēt, izmantojot visai sarežģītu šifrēšanas metodi. Ar man vien zināma atslēgvārda un tikai man zināmā vietā noslēptas burtu un skaitļu tabulas palīdzību tā rakstīto ļāva pārvērst garās skaitļu rindās. Tas bija darbietilpīgs process, un drīz vien dienasgrāmatas rakstīšanu pametu novārtā. Arī interese par meiteni izčākstēja kaut kā pati no sevis, un tagad var tikai minēt, vai intereses zudumu nebija veicinājusi tieši dienasgrāmata un šifrēšana.

Šīs rindas es rakstu pie atvērta loga, un, kaut gan ir jau melna nakts, no āra plūst sakarsēts, pēc asfalta un izplūdes gāzēm dvakojošs gaiss. Ir jūlija vidus, tātad tas viss sākās aptuveni pirms mēneša.

Pa ielu ar mežonīgu blarkšķi aizbrāzās motocikls, un man uznāca drebulis. Matiņi uz roku delmiem sacēlās stāvus, man uzmetās zosāda, sāka salt.

10. jūnijs (rakstīts 10. jūlijā)

Tas bija viens no pirmajiem braucieniem ar velosipēdu šajā gadā. Vasarās esmu visai čakls riteņbraucējs, taču pavasarī, rudenī un ziemā nevēlos saldēt rokas un raizēties par slapjām vai dubļainām drēbēm. Turklāt darba laikā kaut kur pārvietoties tāpat nav lielas vajadzības, tā nu braukšanai ar riteni atliek tie daži mēneši vai nedēļas vasaras vidū, kad varu atļauties garākas brīvdienas.

Bija agrs un saulains sestdienas rīts, ielas pavisam tukšas, un es minos uz netālo tirgu. Braucot ar riteni, tev jābūt vērīgam – ir jāuzmanās no gājējiem un automašīnām, jāpielūko, ka ar priekšējo riteni neuzbrāzies pārāk stāvām ietvju apmalēm, jāvairās no bedrēm un vēl arī jāpielūko citi velosipēdisti. Parasti tā ir tikai tāda strupa saskatīšanās, tāda kā neieinteresētu divu sugas brāļu satikšanās vai saostīšanās.

Mājupceļā no tirgus tieši šādi es sastapu viņu. Mana velosipēda grozā kratījās jaunie tomāti, svaigs baziliks, sīpolloki un jaunās sarkanās bietes. Braucot es jau apsvēru, ko no tā visa varētu pagatavot. Varbūt libāņu tomātu salātus, sava veida variāciju par tabulē, bet bez bulgura, toties ar pamatīgu čili piparu devu. Bet ko ar bietēm…?

Vispirms bija tikai īss pārmīts skatiens, taču jau nākamajā mirklī mēs abi nobremzējam. Es nospiedu aizmugures rata bremžu sviru, viņa kaut kā neveikli nokāpa no vēl kustībā esoša velosipēda, tas viņu vēl kādus dažus soļus stūma uz priekšu, viņa ļodzīgi patipināja uz priekšu un iesmējās.

Es viņu pazinu. Nebija šaubu, ka arī viņa mani pazīst, taču bija skaidrs, ka viņa tieši tāpat kā es nespēj atsaukt atmiņā nedz to, kur un kāpēc esam iepriekš satikušies, nedz to, kā mums vienam otru uzrunāt.

– Sveiks! – viņa teica.

– Čau! – es ņipri atsaucos.

– Kā iet?

– Normāli. Un tev?

– Man arī.

Iespējams, mēs pateicām vēl kaut ko tādā pašā garā, tad atvadījāmies un mināmies katrs uz savu pusi. Pie nākamā krustojuma manu ceļu aizšķērsoja lēni klunkurējošu pensionāru pāris. No sadursmes izvairījos par mata tiesu, un līdz pat mājām pie sevis šķendējos par nesamanīgajiem stulbajiem gājējiem, kas iedomājas, ka visa pilsēta ar tās ietvēm, brauktuvēm un parkiem pieder viņiem vien. Tad nu viņi klenderē pa trotuāriem krustu šķērsu bezmaz vai zombiju gaitā, runā pa saviem mobilajiem vai akli baksta aifonos un neko ne redz, ne dzird; viņi strauji un neprognozējami maina savas pārvietošanās trajektorijas un vispār uzvedas tā, it kā būtu pasaules centrs un visam pārējam, velosipēdistus ieskaitot, būtu paklausīgi jāriņķo tiem apkārt. Pamēģiniet tādu pabrīdināt, patrinkšķinot zvaniņu vai palūdzot dot ceļu, – viņu reakcija būs tikpat pārsteidzoša kā tad, ja dzīvam mironim ļausiet noprast, ka neesat vēl beigts un pagalam.

10. jūnijs (rakstīts 12. jūlijā)

Naktī redzēju sapni. Katrā ziņā tagad, jau pēc mēneša, man šķiet, ka tas bija sapnis un ka tā bija nakts. Es sēdēju uz motocikla. Aiz manis, cieši man piekļāvusies un aptvērusi mani ar rokām, sēdēja viņa. Lai arī es viņu neredzēju, es kaut kā nojautu, zināju, ka tā ir tā pati viņa, ko iepriekšējā dienā biju sastapis mājupceļā no tirgus.

Mēs stāvējām krustojumā pie sarkanās gaismas. Bija silta vasaras nakts, ielas pavisam tukšas, un tikai krogu terasēs vēl murdēja kaut kāda rosība un skanēja spalgas klaigas.

Sarkano gaismu nomainīja zaļā, es uzgāzēju, un mēs rāvāmies uz priekšu. Kaut gan mēs nepārmijām ne vārda, mūs vienoja droši vien jau iepriekš – vēl pirms šī sapņa vai nomoda – noslēgta vienošanās. Mēs bijām saderējuši, ka no pilsētas centra, no Brīvības pieminekļa līdz pilsētas robežai es aizbraukšu piecās minūtēs. Viņa apgalvoja, ka tas neesot iespējams.

– Bet tu taču redzēji to "Youtube" video, – es iebildu. – Tajā džeks no Pārdaugavas līdz Šmerlim aizmauca astoņās.

Bet viņa vienalga neticēja un gribēja saderēt, ka nekas nesanāks. Elizabetes ielu mēs pārbraucām pie zaļā, Dzirnavu – vēl pie dzeltenā, Lāčplēša, Stabu un Bruņinieku – pie zaļā, pie Matīsa ielas bija jāpiebremzē, jo tur tas bruģis, tad bija divi gājēju luksofori, kuros mirgoja dzeltenais, Artilērijas iela – zaļais, Tallinas iela – dzeltenais, pie Cēsu ielas pārmaucām pie pirmā sarkanā, bet iela tāpat bija tukša, sarkanais bija arī uz Pērnavas ielas, bet es nesamazināju ātrumu. Laika vēl bija atliektiem galiem, un bija skaidrs, ka viņa derībās zaudēs.

Mēs saderējām uz pudeli "Veuve clicquot", tieši tādu pašu, kādu bijām dzēruši zivju restorānā toreiz, kad ēdām vispirms austeres, pēc tam baltvīnā sutinātas gliemenes ar frī kartupeļiem, pamatīgi sametāmies, pēc tam mīlējāmies, un viņa pieprasīja, lai beidzu viņai uz krūtīm.

Mazais baltais kravas buss no šķērsielas pie fabrikas VEF izbrauca tik strauji, it kā tā vadītājs arī par pudeli šampanieša būtu saderējis tikt līdz pilsētas robežai noteiktā laikā. Es centos izvairīties, rāvu sāņus, taču ātrums bija pārāk liels un tur bija tramvaja pieturu norobežojošā barjera. "Forevers" – bija rakstīts uz busa, un es paguvu nodomāt, ka tāda šī aina man paliks atmiņā uz mūžu, mūžīgi mūžos un forever. Nošņirkstēja dzelzs, busiņš strauji nozuda tālumā, un mēs lidojām pāri aizsargbarjerai, tieši pretī pirmajām darbā braucēju mašīnām.

Tāds, lūk, sapnis. Vai arī tas nebija nekāds sapnis, jo pamodies es uz pieres sataustīju divas simetriskas iedobes, tādus kā aizaugušus skrūvju caurumus, itin kā reiz kaut kādā citā dzīvē es būtu bijis saskrūvēts.

14. jūlijs

Iespējams, to satikšanos uz ielas es jau sen būtu aizmirsis, un vienīgais iemesls, kāpēc vēl laiku pa laikam tomēr par viņu mēdzu iedomāties, bija aptuveni pirms mēneša redzētais sapnis vai dīvainā pusnomoda fantāzija. Taču arī tajā mani ne tik daudz nodarbināja tieši viņa, cik savādais atgadījums. Savu mūžu nespētu sevi iedomāties braucam ar motociklu. Atzīšos, pret šiem braucamajiem izjūtu vienādās daļās sajauktas bailes un naidu. Kad biju uz ielas un man garām, dzīvnieciski gaudojot, dobji rēcot vai burkšķot, spēji aiztraucās motocikls, es allaž sarāvos tādā kā nenovēršamas nelaimes priekšnojautā. Un tajā pašā laikā ar ļaunu prieku nodomāju, ka gan jau kādudien arī šim braucējam ceļš beigsies morgā, bet daži noderīgākie orgāni nonāks pie jauniem un saprātīgākiem saimniekiem Jā, jā, es runāju par tevi, kas tagad pie krustojuma lepni parauj augšā priekšējo ratu, jā, jā, un par tevi, kura moča izpūtējs vakarnakt izšāva tieši zem maniem logiem...

Aptuveni tādas bija manas pārdomas šorīt, kārtējo reizi ar riteni braucot mājup no tirgus. Mana riteņa groziņā šūpojās svaigu piparmētru, koriandra un pētersīļu buntes, dažādu krāsu tomāti, sīpolloki, svaigie zirnīši, nedaudz cūku pupu un viens brangs granātābols. Biju iecerējis pagatavot kādu irāņu ēdienu no lielās Persiešu pavārgrāmatas.

Taču tad es ieraudzīju viņu. Šoreiz viņa nebrauca ar velosipēdu, bet gāja kājām. Mēs stāvējām katrs savā ielas pusē un gaidījām iedegamies zaļo gaismu. Viņai rokā bija sarkans "Rimi" maisiņš. Es centos notvert viņas skatienu, lai jau iztālēm kaut kā nebūt sveicinātu, ļautu noprast, ka esmu viņu pamanījis, taču viņa, šķiet, mērķtiecīgi no mana skatiena vairījās. Lūkojās man riņķī apkārt vai pat man cauri – tā, itin kā manis tur nemaz nebūtu.

Es zinu, ka šādās reizēs pats neveiklākais ir satikšanās tieši ielas vidū. Jūs palēnināt gaitu, sasveicināties, gribat pārmīt kādu vārdu, taču zaļā luksofora gaisma gājējiem deg tik īsu brīdi, ka no tā visa pagūt var labi ja pusi, un pēc tam vēl ilgi nepamet nepatīkama sajūta, ka esi bijis nepieklājīgs, pārāk steidzīgs un ka noteikti kaut kas ārkārtīgi nozīmīgs ir palicis nepateikts. Tāpēc es viņu gaidīju ielas šajā pusē. Iedegās zaļā gaisma, viņa nāca un vēl arvien nepievērsa man uzmanību.

– Čau! – es viņai visbeidzot sacīju. Viņa satrūkās un beidzot uz mani paskatījās.

– Sveiki, – viņa novilka un nedaudz palēnināja soli.

– Čau, čau! – es atkārtoju. – Kā iet?

– Vai mēs esam pazīstami? – viņa pabīdīja uz pieres saulesbrilles un aplūkoja mani kā kaut kādu jaunatklātu dzīvības formu.

Tas bija ļoti neveikls mirklis. Viņa mani pētīja, bet man nebija īsti nekā, nedz ko teikt, nedz ko darīt. Varbūt patiešām biju kļūdījies, pārskatījies, noturējis viņu par kādu citu? Varbūt tā viņa, kuru biju reiz sastapis braucam ar velosipēdu, nemaz nebija tā pati viņa, kuru redzēju sapnī, kas, iespējams, nemaz nebija sapnis...

– Atvainojos, es laikam pārskatījos, – žigli nomurmināju, atgrūdos no ietves malas un paguvu šķērsot pāreju, vēl pirms iedegās sarkanā gaisma.

Tomēr šī satikšanās tā arī neizgāja no prāta. Atcerējos reiz grāmatiņā "Ne vējš, ne karogs" lasīto dzenbudistu koanu par diviem mūkiem – vecu un jaunu. Abi gāja pa ceļu un pie lielas peļķes sastapa izskatīgu meiteni, kas peļķei netika pāri. Vecais mūks meiteni uzcēla plecos un pārnesa pāri. Tālāk abi mūki gāja klusēdami, un tikai pēc kāda laika jaunais vecajam sāka pārmest, kā gan tas atļāvies pieskarties meitenei. "Es viņu atstāju turpat pie peļķes," bija teicis vecais mūks, "bet tu nes sev līdzi vēl arvien."

Irāņu rīsi ar zaļumiem, granātābolu sēklām un kraukšķīgu jogurta cepurīti sanāca lieliski. Desertā es apēdu nedaudz saldo ķiršu un izdzēru glāzīti "Zacapa" ruma.

17. jūlijs

Parasti man nepatīk no rītiem skatīties televīziju, taču laiks bija iegriezies samācies un lietains, un šajā rītā televizoru ieslēdzu. Studijā notika diskusija par velosipēdistu drošību un gājēju un velosipēdistu attiecībām pilsētā. Nebija grūti noprast, ka galvenais konflikta cēlonis bija velosipēdistu vēlme braukt pa gājēju ietvēm un gājēju neapmierinātība, ka arī no viņiem tiek prasīta satiksmes noteikumu vai tikai vienkārši piesardzības ievērošana. Es dzēru savu rīta kafiju, bez lielas intereses tajā visā klausījos, griezu šķēlītēs tomātu, pēc tam mocarellu, pārkaisīju ar bazilika lapām un svaigi maltiem melnajiem pipariem, uzleju kādu lāsi pirmā spieduma olīveļļas. Baziliks šogad bija padevies īpaši labs, varētu pat teikt – stiprs.

Pats būdams velobraucējs, es to visu labi zināju un biju izbaudījis pats uz savas ādas. Gan agresīvu lamāšanos, kad atļāvos patrinkšķināt zvaniņu, gan autobraucēju riebeklības, kad izvēlējos braukt pa ielas braucamo daļu. Es jau sen par bīstamākajiem pilsētas satiksmes dalībniekiem uzskatu nevis auto- vai velobraucējus, bet neko neredzošus un nedzirdošus gājējus, kas runā pa mobilo tālruni. Un, protams, nolādētos motociklistus.

Un tad es beidzot izdzirdēju skaidrojumu tam, kāpēc tieši šajā rītā televīzijas tiešraidē notika šāda runāšana. Ziņās tika vēstīts, ka pirms divām dienām, braucot pa pilsētu ar velosipēdu, satiksmes negadījumā cietusi populārā aktrise N. No gūtajām traumām, tā arī nenākusi pie samaņas, aptuveni diennakti vēlāk viņa bija mirusi. Tika pieminētas viņas lomas gan teātrī, gan televīzijas filmās, runāts par priekšlaikus pārtrūkušo dzīves pavedienu, pieminēta riteņbraucēju drošība un atgādināts, ka aizsargķiveru valkāšana būtu jāpadara par obligātu noteikumu.

Es to visu dzirdēju, bet neklausījos. Tas visu beidzot izskaidroja. Vispirms jau to, kāpēc viņa man šķita pazīstama. Ar aktieriem vai populāriem televīzijas diktoriem tā taču gadās. Tu viņus esi redzējis tik bieži, ka sāc dzīvot ar neapzinātu ilūziju, ka viņus pazīsti. Nāk viņš vai viņa tev pretī pa ielu, un tev gribas ne vien sveicināt, bet arī kaut ko pastāstīt vai pavaicāt. Dažkārt tu tā arī dari un tajā pašā brīdī nokaunies, samulsti un pieliec soli, lai aizbēgtu no paša izraisītā neveiklības mirkļa. Jo tu, atšķirībā no viņiem, esi pavisam parasts cilvēks. Bet viņiem – visiem tiem aktieriem, mūziķiem, diktoriem – šādu mirkļu ik dienas ir desmitiem, varbūt pat simtiem. Viņi ir burtiski spiesti peldēties šajā nepazīstamu ļaužu uzspiestajā neērtībā. Tāpēc nav brīnums, ka viņa vienudien varbūt ļāva man noticēt, ka esam pazīstami, bet mēnesi vēlāk – nelikās par mani ne zinis. Var taču būt nelāgs garastāvoklis, varbūt bija aizdomājusies par kādu jaunu lomu – mazums kas. Viss daudzmaz bija skaidrs.

Vienīgi nebija skaidrs, kā gan es viņu varēju sastapt tajā pašā dienā, kad, kā stāstīja ziņās, viņa, tā arī nenākusi pie samaņas, bija aizgājusi mūžībā. Domīgs atvēru pudeli "Penfolds Grange".

(..)

21. jūlijs

"Pētīt," kā teica Rainis. Man ir aizdomas, ka esmu nācis uz pēdām kādai ārkārtīgi nozīmīgai patiesībai. Nespēju vairs lūkoties uz viņiem (cilvēkiem) tāpat kā agrāk. Teiksim, šorīt no rīta, pie autobusa pieturas. Kāda sieviete ar maisiņu, kurā bija putrā saspiestas ogas – vai nu avenes, vai zemenes –, skaļi sarunājās pati ar sevi un uzrunāja kaut kādus iedomu tēlus ielas otrā pusē. Tur neviena nebija. Vēl autobusa pieturā stāvēja divi melnos uzvalkos tērpti mormoņu sludinātāji. Abi klusēdami raudzījās sāņus un izlikās klaigājošo sievieti nemanām. Lai gan varbūt viņi patiešām viņu neredzēja? Varbūt arī viņu pašu tur nemaz nebija? Varbūt pieturā vispār nebija neviena dzīva cilvēka, tikai kaut kādu nervu sistēmā vēl arvien pulsējošu elektronisku impulsu vadītas cilvēciskas čaulas, dzīvi miroņi? Lūk, piemēram, vīrietis, kas aiz rokas mēģina no "Drogām" izvilkt sievieti, viņa izmisīgi stīvējas pretī, cenšas ieķerties durvju rokturī. Uz kurieni viņš viņu velk, ko viņš ar viņu grasās darīt?

Pēdējās dienās esmu sācis pievērst uzmanību sēru sludinājumiem un tā sauktajām līdzjūtībām avīzēs. Visiem tiem pantiņiem un standarta frāzēm. Jo vairāk es to visu salasos, jo mani pārņem lielākas šausmas. Pagaidām man nav tam pierādījumu, tās ir tikai aizdomas, taču man šķiet, ka zinu – neviens no šiem nelaiķiem, dārgajiem aizgājējiem nav aizgājis mūžībā un neatdusas vieglās smiltīs velēnu kalniņā.

Viņi visi vēl vienmēr ir tepat, klejo mūsu vidū, un varbūt vispār nav pat nekāda iztēlota "mūsu vidus" – iespējams, dzīvo vispār vairs nemaz nav un runas par to, ka dzīvo planētas iedzīvotāju skaits pirmoreiz pasaules vēsturē pārsniedz visos laikos mirušo skaitu, ir tikai tāda nomierinoša pasaciņa.

Manus vērojumus pie autobusa pieturas iztraucēja riteņbraucējs. Tas bija viens no tiem velokurjeriem, kas nosvīduši, netīri un smirdīgi milzu ātrumā traucas cauri pilsētai, īpaši nešķirodami, kur gājējiem paredzēta ietve, kur auto satiksmei – brauktuve. Viņiem vienalga, vai luksoforā sarkans vai zaļš. No sadursmes ar mani viņš izvairījās tikai par mata tiesu. Es nemēdzu būt agresīvs, taču laikam atļāvos kādu instinktīvu kustību vai žestu, jo riteņbraucējs izbīlī gandrīz izmeimuroja garām braucošā trolejbusa priekšā.

– Skaties, kur brauc, tu! – es vēl viņam uzbļāvu un nespēju nomierināties arī labu brīdi pēc tam. Ar baudu iztēlojos, kā trolejbuss viņu nogāž gar zemi, nepagūst nobremzēt, pavelk zem sevis kā tāds plēsīgs dzīvnieks un dzelzs un asfalta žokļi sakošļā riteņbraucēja miesu vienā pikucī ar velosipēda rāmi.

Iespējams, tas mani iedvesmoja vakarā pagatavot liellopa gaļas steiku "vjetnamiešu mērcē", ar to saprotot marinādi, kurā izmantota ķīniešu zivju mērce, laima sula, ķiploks, halapenjo pipars un sezama eļļa. Man patīk steiks ar asiņainu vidu.

23. jūlijs

Tikai šorīt, brokastīs gatavojot pastas strēmelītes sojas un citronu mērcē ar olām Benedikta gaumē un atceroties maznozīmīgo starpgadījumu vakar pie autobusa pieturas, es pamanīju kādu dīvainību.

Vakar biju ļāvies domu gājienam, kas, kā man šķita, vēl pavisam nesen man bija pilnīgi svešs, pat nepieņemams. Es biju kļuvis par kājāmgājēju!

Vai gan es pats vēl nesenā pagātnē nebiju uzskatījis, ka velosipēdistiem un gājējiem ir jāspēj dzīvot mierīgā saskaņā un jāizturas citam pret citu ar cieņu? Un vai gan es pats arī reiz nebiju pārvietojies pa pilsētu ar riteni? Jocīgi, tagad likās, ka tas noticis vai nu ar kādu citu, vai varbūt kādā citā dzīvē. Vai sapnī. Smieklīgi, jo man taču pat velosipēda nemaz nebija! Un vai maz es māku ar velosipēdu braukt? Atceros, bērnībā tas sagādāja neizturamas mocības. Es nekādi nespēju iemanīties braukt ar divriteni, kad tēvs tam noskrūvēja mazos papildu ritenīšus. Un vēlāk? Vai es iemācījos? Un, ja iemācījos, vai braucu? Saka jau, ka māku braukt ar riteni neesot iespējams aizmirst. Bet ritenis? Kur tad ir tas mans ritenis? Varbūt nozagts? Bet es pat neatceros tā krāsu! Nez, tas varētu būt bijis kaut kāds sporta velosipēds vai pavisam parasts? Nē, tas nav iespējams. Pētīt!

(..)

25. jūlijs

Šodien atkal uz ielas redzēju viņu. Teikt, ka satiku, nozīmētu iztēlot vēlamo par esošu. Es redzēju viņu, pazinu, taču viņa – pat ja redzēja mani – nepievērsa man ne mazāko uzmanību. Viņai bija jauna frizūra. Viņa bija nogriezusi matus. Pareizāk sakot, matu nu jau viņai nebija gandrīz vispār, tikai tāds pāris milimetru garš akots. Es viņas acīs biju nekas. Droši vien arī viņai manējās bija jākļūst par neko un nelaimes cēlonis bija apslēpts manī. Ģenētiska kļūda?

Starp citu, esmu pamanījis, ka nu jau labu laiku vairs nelasu grāmatas. Vispār. Vienīgais, kas mani vēl spēj ieinteresēt, ir ēdienu receptes. Mans rīts sākas ar "Saveur.com" pārlūkošanu, pēcpusdienā ieskatos "The New York Times" dzīvesstila sadaļas apakšrubrikā, kas veltīta ēdienam un dzērienam, bet pievakarē sāku grozīties ap plauktu, kurā ir tikai un vienīgi pavārmākslai un ēšanai veltītas grāmatas, žurnāli un almanahi.

Vakaram no žurnāla "Art Culinaire" izvēlējos pastu papardelle ar truša aknām, vīģēm un Marsalas vīnu.

(..)

29. augusts

Viņš man parādījās milzīgā spoži baltā nenosakāmas markas un modeļa apvidus auto. Uz numura zīmes bija rakstīts "Dievs".

– Kas es esmu? Kas es esmu? – viņš gardi smējās un braucīja savu balto bārdu, un tepat manā pagalmā pīpēja. Viņš bija liela auguma vīrs, par tādiem mēdz sacīt – kā skapis, un kāds gan tur brīnums, ka tādam vajadzīgs arī pamatīgs auto. – Vot, Dievs es esmu! Deus ex machina, kā saka, ha ha ha!

Un, lūk, ko viņš pastāstīja.

Iesākumā Dievs nav radījis ne debesis, ne zemi, Dievs izgudroja riteni. Tāpēc jau arī ir tas teiciens par riteņa izgudrošanu no jauna – nu, nevajag pat pūlēties. Mūža rats, samsāras vai vāveres ritenis, Rotari klubi – tie visi ir tikai tādi atvasinājumi. Cilvēku un visu pārējo Dievs radīja tikai pēc tam. Iesākumā cilvēks bija šķietami kusls un nespējīgs, sargājams no lietus, vēja, karstuma un stihijām. Palūk, zīdaiņi vēl šobaltdien ir neveikli un apaļīgi, citu stumjami, ripināmi un barojami. Pašiem ne pirkstiņš nav jāpakustina, pat no vieniem sāniem uz otriem tevi pagriež kāds cits. Tikai vēlāk tu sāc pats rāpot, iemācies sēdēt, staigāt, skriet, mēli izkāris, sāc domāt, ka vari paļauties tikai pats uz saviem spēkiem, viss jāvar un jāiespēj pašam, un tu, cilvēks, no dienas dienā kļūsti arvien kārnāks, kaulaināks, stūraināks, it visur aizķeries kā tāds piektais ritenis, kā sprungulis paša dzīves rata spieķos. Un tas nekas, ka arī pieaugušie reizēm ir apaļīgi, jo viņu iekšējais dvēseles kārnums spiežas laukā pa malu malām. Bet atliek vien uzlūkot Budu, uzlūkot nimbus virs svēto galvām, pievērst uzmanību Saulei un citiem debess ķermeņiem, un ir skaidrs, ka vienīgi apļi, riteņi, lodes ir pati pati pilnība.

Šāds sākotnējais pasaules iekārtojums allaž ir atspoguļojies sabiedrībā, viņš klāstīja. Palūk, valdniekus vienmēr ved – vienalga, karietē, motociklistu un miesassargu pavadītā limuzīnu kolonnā. Ne velti saka, ka vienīgi ateja ir vieta, uz kuru ķeizars kājām iet. Kareivjiem pienākas vest sevi pašiem – kaujas ratos, zirga mugurā, tankos, ar motociklu vai kā citādi. Un tikai vergiem jāiet kājām – ar vai bez važām, apkarinātiem ar kauna zīmēm un visādiem atstarotājiem. Un tā nu ir iekārtots, ka vergs allaž ienīdīs karavīru, mazākas pakāpes karavīrs neieredzēs augstākā pakāpē esošos, bet visi kopā perinās naidu pret valdniekiem. Tā nu kājāmgājējs nīst velosipēdistus, velosipēdists lamā motorolleristus, motorolleristi necieš motociklistus, motociklisti – autobraucējus, tie autobraucēji, kas stūrē, paši neieredz visus tos, kuru vietā stūrē kāds cits. Visu savās vietās un samērīgā līdzsvarā spēj noturēt vienīgi spēks, vara un valdnieku gudrība. Un Dieva pirksts, jo pēc tam, kad Dievs radīja automašīnu, viņš cilvēkiem arī piekodināja nepārsniegt atļauto ātrumu.

Taču tā ir tikai patiesības virskārta, un zem tās slēpjas kas krietni vien būtiskāks, Dievs teica. Visi tie, kas nav spiesti pārvietoties saviem spēkiem – vispirms jau valdnieki –, vēl arvien ir vistuvāk Dievam vai dieviem (atkarībā no jūsu gaumes un ieskatiem), vistuvāk bezpalīdzīga un bērnu ratiņos vizināta zīdaiņa stāvoklim. Par motociklistu kļūst tikai miris un vēlreiz pārdzimis autovadītājs, par velosipēdistu – reiz bojā gājis motociklists, bet par gājējiem pārtop tie, kam savā beztiesiskumā un nezināšanā vairs nevajadzētu būt itin nekādu cerību – nedz uz paša vai cita vadītiem četriem, nedz diviem riteņiem.

Ar katru nākamo pārmiesošanās soli mēs kļūstam par arvien trauslākiem un neaizsargātākiem miroņiem, kas savā skriešanas un trakošanas ātrumā ienīst tos, kam vairāk riteņu, kas ātrāki, pasargātāki, vēl arvien par pārējiem nedaudz dzīvāki – tādā pat nozīmē kā zīdaiņi, kas ir dzīvāki par, piemēram, astoņdesmit deviņdesmit gadus veciem večiem.

– Tātad mums, tas ir – kājāmgājējiem – nav nekādu cerību? – es teicu.

– Ā, draugs, cerība! Cerība ir muļķa mierinājums! Joks, – iesmējās Dievs. – Saprotams, ka ir cerība. Tikai ne visi to zina. Viss ir pavisam vienkārši. Ja esi kājāmgājējs, tev jāapzinās savs bēdīgais stāvoklis. Un visiem spēkiem jācenšas atgriezties pie sākotnējās apziņas, pie tās apziņas, kas līdzinās nesen piedzimuša bērna prātam. Aizmirsti visu, ko esi zinājis, iemācījies, redzējis vai pratis. Sāc lūkoties uz pasauli tā, it kā nekad iepriekš nebūtu to redzējis. Un, kas zina, varbūt arī tu kādudien kļūsi par vienu no mums un brauksi tādā pašā auto kā es.

(..)

13. septembris

Šodien notika pirmā sanāksme. Bija atnākuši kādi divdesmit cilvēki. Protams, tas vēl ir tikai pats sākums. Biju pamatīgi uztraucies, neesmu radis runāt publikas priekšā, taču tad kaut kas atnāca vaļā un, šķiet, izdevās tīri labi. Pats galvenais – runāt nedrīkstu tikai es viens, ir jāiesaista pēc iespējas visi. Katram jāizstāsta savs stāsts, un katram no savas kājāmgājēja pagātnes jāatbrīvojas pašam. Ziedojumu kastītē bija drusku vairāk par 30 latiem. Mēs esam uz pareizā ceļa. Galvenais – iekustināt, dot pirmo grūdienu, ieeļļot zobratiņus, likt ritentiņiem griezties. Un varbūt kādudien pie mums atnāks arī viņa.