Tītiņš. Rvīna Vardes foto.
 
Proza
13.06.2019

Rīgas parku recenzija

Komentē
4
Saglabā

Ja galvaspilsētas viesis ir kļuvis kurls no dunas, tad elpu var atvilkt dzelzceļa stacijas viņā pusē, kur atrodas savdabīgs krēslu amfiteātris. No vienas puses, viņš sev zvēr, ka nekad vairs nebrauks uz Rīgu, no otras – cenšas atminēties, vai kaimiņš lūdzis atvest vēl kaut ko, izņemot pakavus un retu, plakanu bateriju, kas izskatās pēc jūras noapaļota akmens. Vēl viņš vēro savas smagu maisu sagrieztās rokas un pulsējošās pēdas. Turpat viņam piedāvā iegādāties kreklu, kas vēlāk derēs tikai plīša lācītim, kā arī smaržas, un viņš, noguruma pārņemts, nolemj, ka to visu viņam vajag. Turpat kāds mēdz piedzerties un kauties, nereti arī kauties un piedzerties, bet toties var notiesāt belašu, kura iekšienē atrodas neliels, asimetrisks gaļas disks.

Vēl viena no daudzajām atelpas iespējām ir Vērmanes dārzs, kuru savulaik pilsētai dāvāja Anna Vērmane, piekodinot, ka parku var apmeklēt par brīvu. Mūsdienās visi to ir piemirsuši un rīko tur maksas alus svētkus, no kuriem bezbiļetniekus raida ārā kā lepras slimniekus. Vēl tur kādreiz bija dziednīca ar īpašu ūdeni, ko brauca baudīt no visurienes, bet tagad neviens vairs nezina, kur tas ūdens ir un kas par to atbild, citādi izārstētos no visām kaitēm, būtu ņipri un spētu pievilkties vismaz trīsdesmit piecas reizes. Ulmaņlaikos šī oāze pārvērtās par strādnieku krodziņu, kurā vīri sacentās nevis izdzerto krūžu daudzumā, bet gan pēc iespējas ilgākā nečurāšanā. Tagad tur atrodas tāda abstrakta parādība kā "Vernisāža" – tā ir perfekta tikšanās vieta. Vārdu salikums "pie Vernisāžas" nozīmē teju jebko – viens ar to saprot akmens lauvu pāri, otrs – sabiedrisko tualeti, kurā no apmeklētāja gaida gaišreģa spējas. Tantiņa izsniedz papīru manuāli, gluži kā pret savu gribu, ik pēc loksnes ar acīm novērtējot klientu un minot, uz ko tad viņš varētu būt spējīgs, – jāprot nekļūdīgi paredzēt nepieciešamo papīra daudzumu.

Pie lauvām ir saules fanu pulcēšanās vieta: pirmie pavasara stari vilina viņus kā Meka muhamedāņus, liek tiem sasēsties rindā kā matrjoškām un svētlaimē aizdarīt acis. Annas Vērmanes pussabrukušajā kapličā Pokrova kapos šobrīd mājo kaķi, kurus baro vietējās tantes. Parkā atrodas arī piemineklis Mihailam Tālam, kurš, kad viņa sieva bija apslimusi, pats nejaudāja ieslēgt pat gāzes plīti un izmisumā lauzīja rokas, jo situācija bija sarežģītāka par gājienu no E-2 uz E-4. Savukārt pretī Benjamiņu namam latviešu rakstnieks Edvarts Virza esot vārtījies sniegā, tādējādi izrādot savas paralizējošās bailes no cenzūras orgāniem.

Reiz Vērmanes dārzā sastapu sievieti ar kazu pavadiņā, bet kādu citu reizi konstatēju, ka rabīns tur baro baložus ar maizi. Tie bija saplūduši vienā haotiskā murskulī un mutuļoja kā ūdenskrituma putas. Pie tualetes atrodas puķu tirgus, no kura man savulaik bija bail. Tas bija jaunībā, kad draudzējos ar vienu pīkstulīgu meitenīti, kura dievināja puķes un nevarēja gar augu vairošanās orgānu klāstu paiet mierīgi. Pārdevējas pravietiski juta meitenītes noskaņas, tāpēc veltīja viņai valdzinošus skatienus un saldmes pilnus vārdus, mudinādamas iegādāties puķes, kuru nogrieztie kāti iegremdēti plastmasas menzūriņās. Tad man pagalam nebija naudas, tāpēc centos no ziedu tirgus izvairīties, jo tur apelēja pie manas vīrišķības.

Cita lieta bija netālu esošās estrādes gliemežnīcas soliņi: tur bija pārstāvētas vairākas iedzīvotāju kastas un nekas nebija jāpērk. Vieni bija Tāla sekotāji, kas klabināja ar šaha pulksteņu pogām kā no āra atnests ezis ar nagiem pa parketu piena meklējumos – par spīti tam, ka pienu ežiem nedrīkst dot. Blakus vienmēr joņoja bērneļi ar bumbu, kura noteiktā mirklī trāpīja pa galvu ikvienam, kas izvēlējies estrādes patvērumu. Te varēja ierasties netālu strādājošie ļaudis, lai apēstu savas pusdienas svaigā gaisā. Tiesa, vējš ātri vien nopūta viņu traukus no soliņiem un bulgurs ieripoja flīžu šuvēs. Vēl viena apmeklētāju daļa bija invazīva, pārsvarā ar kļūdainu priekšstatu par sava viedokļa nozīmīgumu. Ieraudzījis, ka man ir bārda un kamuflāžas bikses, viens dalījās atmiņās par Sužu izlūkbataljonu, un tās drīz vien pārauga atmiņās par kāda dienesta biedra vecticībnieka iekaustīšanu, pēc kuras tas esot atvadījies no ticības. Turklāt fabulas morāle bija tik nedivdomīga, ka steigšus bija jāskaidro, ka nebūt neesmu vecticībnieks vai Agafjas Likovas pielūdzējs. Neskatoties uz to, ka blakus estrādei siltajos mēnešos atradās āra kafejnīca, iedzert ārpus tās bija aizliegts. Tāpēc parka iemītnieki grozīja galvas kā tītiņi, lūkojot pēc patruļas, kuras acu zīlītēs, ja ieskatījās, varēja redzēt izrakstītu protokolu. Viens paziņa gan man apgalvoja, ka minētās kafejnīcas īpašnieki par neatdotu parādu esot viņu spīdzinājuši ar elektrošokeri, tālab nezinu, kurš šajā situācijā ir vinnētājs. Arī es tur uz soliņa esmu dzēris šņabi, uzkožot ar skābētiem kāpostiem no maisiņa, bet par to man tagad ir kauns, jo plastmasas maisiņi videi nav labi.

Blakus Vērmanes dārzam atrodas arī restorāns "Lido", kurā reiz man kāds mācīja zupā gremdēt kotleti, lai par to nebūtu jāmaksā, bet es jau tad biju skeptisks. Acumirklī bija skaidrs, ka skaidrotājs ir no tiem, kas pa pilsētas ietvēm brauc ar velosipēdu savu bērnu ielenkumā, turklāt, ja kāds no viņiem ietriecas mollīgas dāmas gūžā vai pakrīt zem garāmbraucošas mašīnas riteņiem, skaidrotājs nevis sajūk prātā, bet modri spēj to visu uzmanīt un dēvē tādu braucienu par atpūtu. Šādi cilvēki jūrā vai ezerā šļakstās ar ūdeni, pat ja viņiem pazemīgi lūdz to nedarīt. Tāpēc kotletes aktu es ātri vien aizmirsu, jo zināju, ka mana kotlete zupā nodevīgi uzpeldētu kā kuģu mīna. Savukārt, vienam citam paziņam Vērmanītī pirms daudziem gadiem čigāniete lūgusi ziedot naudu, bet pēc atteikuma viņa no krūts šim iešļākusi sejā savu pienu, ko viņš klasificēja kā ad hominem.

Pašā Vērmanes dārza centrā, spītējot jebkādiem laikapstākļiem, onkulis spēlē trompeti. Kādreiz biju kritisks attiecībā uz viņa muzikālo veiktspēju, bet vēlāk sapratu, cik tas ir sarežģīti. Kad mans brālis sāka apgūt trompetes spēli, viņa mute allaž bija uzblīdusi kā mugura pēc stikla burkām, trompetē krājās siekalas, un beigās pasniedzējs ieteica viņam atrast nomaļu vietu, kurā trenēt "ilgās skaņas" jeb nebeidzamu, monotonu pīkstienu. Brālis devās uz jūru, kura vienīgā bija spējīga pāršalkt ilgās skaņas, bet kāds garāmgājējs pēc ilgā ceļa kāpās, noklausījies muzikālo priekšnesumu, bezkaislīgi apvaicājās: "Tu esi slims?" Kopš tā laika visas parka trompetes balss vaļīgās interpretācijas uztveru ar sapratni.

No Vērmanes dārza pa šauro ielu, kurā trolejbuss apšļaksta gājēju gaišās bikses, var nonākt apstādījumos ap Brīvības pieminekli un operu. Turpat universitātes ēkas virsotnē atrodas observatorija, taču vērot zvaigznes apmeklētāji tajā drīkst tikai katra mēneša ceturtajā trešdienā vai 29. februārī pēc vienpadsmitiem vakarā, kad nekursē neviens transports, turklāt tikai tad, ja pie debesjuma ir mākoņi. Pie paša pieminekļa atrodas vietējā vistu vanaga iecienīts novērošanas punkts jeb, ornitologu mēlē, sēžamkoks. Vanags ir tāds plēsīgs putns, kurš cilvēkos pārsvarā izraisa vienu no tipveida reakcijām: a) "Es nezināju, ka pie mums tādi ir", b) "Es tādu redzēju pa televizoru", c) "Mans vectēvs mēģināja pieradināt vanagu, bet viņam nesanāca", d) "Dzeguze noteiktā brīdī pārvēršas par vanagu", e) "Tas ir Moldovas piekūns, nevis vanags". Ir vēl arī dažas citas. Par laimi, vistu vanags ar tām sadzīvo visnotaļ vienaldzīgi, pārsvarā nododoties baložu un pīļu skaita regulēšanai pilsētā. Reiz es turpat uzgāju beigtu jaunu kaiju, taču vanagu pārliecinoši vainot nespēju, jo putnam nebija nekādu ārēju bojājumu. Kad mēģināju aizgājēju nofotografēt, kāda sieviete atzīmēja: "Idiots, būtu labāk apglabājis." Un iemeta kaiju miskastē.

Brīvības piemineklis dažos indivīdos izraisa nepārvaramu vēlmi čurāt, turklāt turpat uz vietas. Tajā it kā varot arī ieiet, bet durvis vienmēr ir ciet un neviens man pazīstams cilvēks nekad iekšienē nav bijis. Varbūt tieši tur ir tā brīvība. Pieminekli sargā divi jaunieši zābakos un pesto krāsas uniformās. Viņi ir apmācīti ignorēt lapseni piedurknē un savas jūtas. Cauri apstādījumiem vijas kanāls, kura krastos ir baļķu zobu rindas. Kādreiz netālu atradusies arī upe Rīdzene, bet to aizraka ciet, jo tā vairs neesot bijusi patīkama. Pa kanālu kursē vairāki kuģīši, kuru pasažieri māj ar rokām tiem, kas tup uz soliņiem vai zālē. Nereti tie māj pretī. Uz viena no kanāla tiltiem sēž tantiņa ar kruķi. Viņa domā, ka spēlē ksilofonu, un tādēļ cer uz naudu. Cilvēkiem sēdēt zālē te ļauj, te neļauj, atkarīgs no gada. Vienbrīd aizliedza sēdēt tieši kanālmalā, jo nogāzes zāli atpūtnieki mēdza izbradāt īpaši ātri, bet tagad vairs ne, tāpēc patrulējošie policisti var žāvāties un atgaiņāt no sejas mušas, nevis cīnīties ar zāles nīdējiem.

Pie operas atrodas piemineklis baletdejotājam, kuru visi atdarina un tad bildējas, bet turpat blakus – piemineklis sunim un kādreizējam Rīgas mēram ar kundzi. Bronzas sunim mēdz uzsēsties bērni, kuri turpat dodas barot pīles ar maizi. To darīt, protams, nedrīkst, bet, ja tā vienmēr ticis darīts, tas nenoliedzami ir pareizi. Pie operas ir strūklaka, ko ieskauj soliņi. Vējainā dienā tur ēdot desmaizi ar servelādi, var sajust smiltis starp zobiem gluži kā Jūrmalā – šim nolūkam celiņi tur ir atstāti kaili un nepiesegti. Kad vējš pamaina viedokli kā kanālmalas zāles sargi, tas smilšu vietā cilvēkiem velta Šarko dušu, ko garantē strūklakas klātbūtne. Ņemot vērā soliņu garumu, neviļus var nākties noklausīties svešu cilvēku sarunas. Esmu dzirdējis, kā viena dāma ar nopūtu tur paziņoja draudzenei: "Ak Dievs! Ak Dievs! Kā man apnikušas visas manas šmotkas!”

Daži strūklakā met monētas, citi, tieši pretēji, velk tās ārā. Arī pie strūklakas daudzi fotografējas – pēc noklusējuma viegli iegriezušies ap savu asi, bet izlaidumus piedzīvojušās meitenes tur demonstrē kurpes, kuras acīmredzot tiek pārdotas komplektā ar plāksteriem. Vēl tur mēdz skaisti precēties, lai uzliktu metāla slēdzeni uz tiltiņa margām. Kad slēdzeņu ķekari apdraud tilta konstrukciju, vīrieši uniformās tās visas nozāģē, lai process atkal varētu turpināties. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ pāri tajā dienā sastrīdas, bet vakarā skaļi ieslēdz mūziku un dejo, cenšoties ne par ko nedomāt, kā arī ar šķērēm griež kopējās bildes tieši pa vidu. Turpat netālu dzīvo bebrs, kuram vienā brīdī aizliedza ar bezjēdzīgu degsmi grauzt kokus un apjoza tos ar sietiņu, piedevām bebram ved zarus, ko sakrauj skaistā kaudzītē. Daugavpilī bebrs bija sakodis cilvēku, bet Rīgā, par laimi, – tikai zariņus. Savukārt, mana bijusī krievu valodas pasniedzēja pie operas agrā rīta stundā pret minēto bebru reiz paklupa un ievēlās dubļos. Kādreiz aiz operas ēkas stāvējušas sakrautas dekorāciju kaudzes, tai skaitā milzīgs ziedkāposts no papjēmašē, kas, iespējams, palicis pāri no kāda moderna "Burvju flautas" iestudējuma, kurā visi puspliki ērmoti vārtījās pa grīdu trīs stundas no vietas, kā tas parasti notiek televīzijas kanālā "Mezzo", bet tagad ziedkāposts ir paslēpts no acīm. Iespējams, bebra.

Pilsētas kanāls turpinās blakus esošajā parkā, kur stāv Kongresu nams, lai gan es neesmu dzirdējis ne par vienu kongresu, kas tur norisinātos. Blakus tam atrodas stikla piramīdas, kurās cilvēks iegūst superspējas un produkti uzglabājas bezgalīgi, tāpat kā Tutanhamons, kurš izskatās kā tikko aizmidzis, pat veselīgi zeltains. Tā vismaz esmu lasījis kādā avīzes izgriezumā astoņdesmit septītajā gadā. Netālu atrodas vairākas lapenes, viena pat ieturēta ķīniešu stilistikā. Vēl tur ir maza dekoratīvā bāka, kura naktī mirgojot kā malduguns. Šo rajonu sauc par kluso centru, jo pēc nogurdinošās naudas pelnīšanas tā iedzīvotājiem gribas vienkārši paklusēt. Kanālmalā stāv piemineklis Puškinam, nostāk arī Annai Kernai, kaut abi nav nedz nošauti, nedz apglabāti tur, bet citā parka galā ir piemineklis kaut kādam persiešu astronomam, no kā jāsecina, ka pieminekļus var likt, cik un kam grib.

Nevar nepieminēt arī Esplanādi. Savulaik tur bijuši karavīru plači, tad vienkārši tukša vieta, bet tad parks, kurā reizēm parādās truši un karuseļi. Pārsvarā tur ar elektriskajām mašīnām brauc mazi bērni, tiesa, braukt viņi nemāk. Tur esošais dievnams ar daļēji apzeltītajiem kupoliem un apsargu, kuram ir gumijas steks, laika gaitā piedzīvojis ievērojamas pārmaiņas. Padomju laikā tur bijis planetārijs un kafejnīca "Dieva ausī". Uz soliņa pie baznīcas mani reiz uzrunāja izkāmējis onkulis, pēc profesijas kurpnieks, kurš meklēja iespēju tapt sadzirdēts. Viņš pirms stundas bija piedzīvojis nelāgu atgadījumu veikalā, kur kasiere viņam apzināti nozagusi divdesmit latus, izliekoties, ka tie esot pieci. Onkulis licis viņai skaitīt kasē esošās banknotes, un, kad izrādījās, ka arī tas nelīdz, pieļāva, ka šī krāpniecības shēma ir atstrādāta un roka roku mazgā. Iejaucies sargs, kas kurpnieku izgrūdis laukā no veikala, un nu viņš bija nonācis Esplanādē. Pabeidzis atstāstu, viņš iegrima atmiņās par šo vietu. Es uzzināju, ka visus, kas padomju laikos zāģēja no dievnama krustus, sagaidīja baiss Dieva sods, tāpēc nododu šo informāciju arī jums. Dievnama teritorijā atrodas mazs baznīcas modelis, ko viegli noturēt par kaķu templi (patiesībā tā ir aka no rituāliem pāri palikušam svētajam ūdenim, ko neklājas liet zemē), bet, izejot no kurpnieka paustā, arī tā mazo krustiņu es zāģēt nost neieteiktu. Dieva sods gan par to varētu būt proporcionāli mazāks. Kādreiz uz soliņa pretī Raiņa piemineklim es atstāju kaudzi erotisko žurnālu, kas bija man apnikuši, un tie pazuda pusstundas laikā, neraugoties ne uz kādu Dieva sodu.

Blakus dievnamam atrodas piemineklis karavadonim Barklajam de Tolli. Monuments reiz esot ar kuģi vests prom pārkausēšanai, jo metāls bijis nepieciešams kara vajadzībām, bet abi negaidot nogrimuši. Tad kāds nolēma pieminekli atjaunot, uzlikt atpakaļ uz pjedestāla un uzdāvināt pilsētai. Tam apkārt ir daudz puķu, kuras, apbrīnotas no gaisa, veido elpu aizraujošus ornamentus un rakstus, tikai no gaisa neviens uz tām paskatīties nevar, jo augums tam ir par īsu. Otrā parka malā atrodas mākslas muzejs, kuru nesen nolēma atjaunot, jo tam tecēja jumts. Kad pirms restaurēšanas devos muzeju apskatīt, tur izveidojās gara cilvēku rinda. Norādot uz pulksteni un piesaucot saprātu, muzeja darbinieks man sacīja: "Muzejs darbojās 107 gadus, un visu šo laiku jūs nevarējāt atnākt to apskatīt?" Devos prom, jo visus šos 107 gadus biju rīkojies nekorekti. Pēc laika kāds man priecīgi paziņoja, ka muzejs ir atjaunots un var doties to apskatīt atkal. Izveidojās identiska, gara rinda, kurā stāvēdams uzzināju, ka eksponāti pie sienām vēl nemaz nav pielikti, varot apskatīt tik pašu ēku. Es nospriedu, ka 107 gadus veidojies paradums ir pārāk spēcīgs un ēka mani interesē nosacīti, tāpēc atkal devos projām. Tagad tur piedevām nedrīkst ienākt ar mugursomu, bet es bez tās nevaru staigāt, jo tad jūtos pārāk viegls.

Nostāk no galvaspilsētas ciemiņa maršruta atrodas Ziedoņdārzs, un tas ir pat labi, jo šī vieta nekad nav bijusi pārlieku draudzīga. Netālu ir ne tikai Lienes iela, bet arī Sparģeļu iela. Tiem par godu parkā iestādītas Holandes liepas – sparģeļi perfekti sader ar holandiešu mērci. Nesen sastapu parkā vienu bezpajumtnieku, kurš izskatījās vieds un reizē dzīves piekauts. Pagājis viņam garām, atģidos, ka man kabatā ir monētas, tāpēc pagriezos un sniedzu viņam vienu no tām. Bezpajumtnieks ar nefokusētu, tālumā vērstu skatienu to paņēma rokā un izdvesa: "Vai jūs varētu man palīdzēt?" Vaicāju, kādu vēl palīdzību viņam vajag, un viņš paskaidroja: "Vai jūs varētu aiziet līdz tam veikalam un atnest man divas odekolona pudeles?" Cita starpā Ziedoņdārzā atrodas ne tikai pašsaprotams piemineklis Čakam, bet piemineklis arī man, turklāt nevis viens, bet veseli četri. Uz atjaunotās strūklakas malām sēž četras granīta vardes. Tas manī izraisa tikai siltas jūtas.

Rvīns Varde

Rvīns Varde ir šifrētājs un fotogrāfs, reizēm prozaiķis. Brīvajā laikā saista daba.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!