Redzējumi
12.03.2015

Rīgas dzīvokļu kultūra

Komentē
3
Saglabā

Populārajā kultūrā pasaules lielo pilsētu vizuālo tēlu veido ne vien banālās arhitektūras ikonas un pastkartēs daudzkārt tiražētie ielu skati un silueti, publiskās telpas kultūra, kultūras dzīve un nakts dzīve, un "kopējā atmosfēra", bet arī privātās dzīves telpas stils. Dzīvesstila žurnālos un žurnālgaldiņu literatūrā to dēvē pat vienkārši par stilu – ir, piemēram, Parīzes stils un Londonas stils, un ir Ņujorkas stils. Tādus virsrakstus piešķir interjeru apskatiem periodikā un grezniem fotoalbumiem. Tos kā pašsaprotamu lielumu un darba uzdevumu dzird dizaineru un viņu klientu sarunās visā pasaulē. Piemēram, kino un nedaudz arī daiļliteratūras iespaidā par tipisku Parīzes interjeru tiek uzskatīts Napoleona III ēras salons kādā no lielajiem barona Osmana bulvāriem, un, pat ja tagad tas ir atbrīvots no smagajām drapērijām un palmām, un lielā mēbeļu blīvuma un ja tajā ir vairāk gaismas un kaut kas no Kaldera un Džakometi mākslas, un ja tajā tagad dzīvo kreisie intelektuāļi, fona apdarē joprojām būs manāms kaut kas no franču klasicisma ar rokajiem rotātu kamīna muti centrā. Noturīgākā Londonas stila klišeja ir tradicionālās rindu mājas durvjupriekša un priekšnams, un, lai gan aktuālajos interjera albumos redzams, kā stilīgie londonieši avangardiski uzlauž namu vēsturiskās čaulas ar atsaucēm uz savu pankroka un antitečerisma jaunību, postpadomju telpā ar "angļu stilu" parasti saprot konservatīvi smagnējās, tumši panelētās cigāru istabas. Acumirklī atpazīstamo mājokļu stilu sarakstu var turpināt ar vorholiskiem Ņujorkas loftiem, kuros var iekļūt tikai ar privātu kravas liftu, un protestantiski balinātiem Amsterdamas, Berlīnes un skandināvu galvaspilsētu dzīvokļiem, kuros katrā ir vieta nelielai, bet autentiskai 20. gadsimta dizaina ikonu kolekcijai, un, lai arī visi šie interjeri tiešām dabā pastāv, tie savas pilsētas pārstāv tādā kā vēlmju domāšanas modā. Tie ir konstruēti (lai gan būtu dīvaini par mērķtiecīgi iekārtotu vidi teikt ko citu), bet konstruēti tā, kā konstruē mītus, ideālus un identitātes. Šādu ikonisku, leģendu iedvesmotu un mediju tiražētu interjeru katrā pilsētā ir pavisam maz – attiecībā pret pārējo dzīvojamo fondu droši vien ne vairāk kā slavenu arhitektūras pieminekļu attiecībā pret ierindas apbūvi –, taču mēmiem piemīt varens spēks, un to varā ir arī katra pilsētnieka centieni apliecināt savu piederību vietai un kopienai, pat savas personības autentiskumu attiecībā pret svešo un neīsto, un kopš laika, kad publikai, pateicoties medijiem, ir pieejams ieskats citu mājokļos, par šāda pašradīšanas projekta instrumentu ir kļuvusi arī privātā dzīves telpa.

Par to, ka šāda raksta formātā varētu mēģināt identificēt tipiskā Rīgas interjera pazīmes un izpētīt, kā tas tiek konstruēts, pirmoreiz iedomājos pirms diviem gadiem. Šķita, ka ir pagājis pietiekami ilgs vingrinājumu laiks un kuriozu varētu būt kļuvis mazāk, savukārt radošas pašpārliecinātības – vairāk. Bet man nācās šo ideju atlikt, un es to atliku uz gadu un arī tagad jūtu, ka šī iecere vēl ir pāragra un ka, iespējams, Rīgas dzīvokļu kultūrai jātuvojas no pavisam citas puses, vispirms lūkojot saprast, kādi stereotipi un kādi priekšnoteikumi vada rīdziniekus savu mājokļu iekārtošanā. Un tad vēlāk varbūt rastos iespēja kādu no dažādajām tendencēm nosaukt par vadošu. Turklāt šim projektam ir cienījamas iestrādnes. Spilgtākos, augstas klases profesionāļu radītos interjerus, kuros galvenokārt dominē vai nu nordiska elegance un intelektuāls minimālisms, vai labskanīga kvalitatīvu materiālu un dizaina priekšmetu izlase, vai arī smalkjūtīga mantojuma interpretācija, savās publikācijās un izdevumos izceļ Ieva Zībārte, tie apskrien goda apli arī citās auditorijās, tiek pamanīti un godalgoti ikgadējās arhitektūras un dizaina skatēs, un tomēr tiem piemīt atsevišķu, izolētu faktu un ekskluzivitātes, nevis trenda raksturs. "Mēs varam!" šie paraugi saka, uzstājot, ka visā pasaulē pazīstamais ziemeļnieku briedums ir dabisks arī šeit, taču vairums rīdzinieku, ja šī ziņa viņus vispār sasniedz, aizver žurnālu un saka, ka arī var, bet kaut ko gluži citu un sekojot pavisam citām tendencēm.

Nu jau divdesmit piecus gadus ilgo iespēju par savas dzīves telpas stilu atkal rūpēties pašiem var uzskatīt par nesenu, lai gan padomju okupācijas gados pilnībā neizzuda nedz vernakulārā un arī pieklājīgā amata prasmē balstītā "dari pats" jaunrade, nedz no iepriekšējiem laikmetiem mantotās telpiskās čaulas un tajās iekodētie priekšstati. Un šie abi principi ir spēkā joprojām. Taču reizē ar iespēju "pašam radīt", nevis tik vien kā pielasīt materiālus un iekārtu savam tipveida dzīvoklim no nabadzīgā un tikpat tipizētā mēbeļu nama un blatu sistēmas sortimenta, ir atgriezusies arī pašradīšanas iespēja un universālā ideja par interjeru kā personības manifestācijas atribūtu. Paradoksālā kārtā nedz jaunajos apstākļos pieejamo materiālu un interjera priekšmetu spektrs, nedz Rīgai kā tiešām vēsturiskai pilsētai raksturīgā stilu un mājokļu plānojumu daudzveidība nav paglābusi pilsētniekus no krišanas ļoti ierobežotu un stereotipisku risinājumu varā. Šķiet, tikai nupat esam pārdzīvojuši deviņdesmito gadu "eiroremontu" sērgu. (Starp citu, par šo fenomenu vikipēdijas šķirkļi ir tikai latviešu, krievu un ukraiņu valodā, bet komiķu duets "Nerten" par to savulaik sacerēja dziesmu, uzskaitot visus "bagātas mājas" elementus – "Armstrong" piekaramos griestus, lamināta grīdas, hromēto stieni virtuves letē un, ja panta ritms ļāva un remonta brigāde prata un piekrita, arī ģipškartona arkas un citas liektas formas.) Šī nelaime nešķirojot ķēra gan bijušos patriciešu apartamentus vēsturiskajā centrā, gan strādnieku koka barakas perifērijā, gan ulmaņlaika savrupmājas, gan visas mikrorajonu tipveida sērijas. Ja to var kaut kā attaisnot, tad vienīgi ar vispārējo nabadzību un vēlmi ātri un lēti sanēt padomju laika nolietojumu. Tikpat nesimpātiski man šķiet nosacīti augstākas pakāpes vingrinājumi – vēsturiskošana, dzīvespriecīga izkrāsošana vai pārplānošana. Arī šajos gadījumos brīvajā tirgū pieejamā paņēmienu un toņu daudzveidība parasti atduras pret ļoti nedaudziem spēcīgiem mēmiem – eklektiskām polistirola aplikācijām, ar pseidovēsturisku mēbeļu replikām pieblīvētām viesistabām un neticamo laša krāsas daudzumu visur, un iepriekš diezgan racionāli organizētām telpām, kas ar bieži voluntāru iejaukšanos pārvērstas par nefunkcionāliem "studio tipa" dzīvokļiem. Mazāk kaitinoša, ļoti populāra, bet nomācoši garlaicīga tendence ir "mākslinieciskā" konstrukciju atstāšana bez apdares vēsturiskajos namos: lakots nesošās ķieģeļu sienas fragments šeit un nenosegts vecās koka starpsienas fragments citur. Un grāmatu tikpat kā nekur. Pelēkbrūnā padomju tipveida dzīve, individuālisma vārdā un bez jebkādas nožēlas izplēsta, tika nomainīta ar tipveida jauno.

Lai nenāktos likt vienādības zīmi starp Rīgas dzīvokļu kultūru un šausmām, kas atklājas, atverot "Ss.lv" izīrējamo un pārdodamo telpu sarakstu, ieintriģēts savulaik pievērsu uzmanību Viļņa Vītoliņa fotosērijai "Simts istabas", un tā man atgādināja par vietām, kur tiešām varētu meklēt jau nostabilizējušos autentiskumu un individualitāti, – vēlās padomju inteliģences interjerus, kas atšķirībā no iepriekš uzskaitītā ir īstens postmodernisms. Tie lielākoties ir mantotie vai padomju laikos radošajiem piešķirtie dzīvokļi un darbnīcas, kas jau kļuvušas kultūrvēsturiskas un memoriālas vai par tādām drīz kļūs. Cilvēkam strādniekam neiedomājami plašas telpas, modernas pēc savas uzbūves, bet piekrautas ar retro mēbelēm, kas lielākoties funkcionē kā virsma citu retro artefaktu krāvumiem. Pēc uzbūves modernas ir arī mājas bibliotēkas, bet plauktos cilvēkam strādniekam nesaprotami izdevumi (piemēram, padomju reprodukciju albumi angļu un franču valodā). Un daudz laikmetīgās postmodernās mākslas, pašu autoru dāvinātas. Bieži Blumbergs, bet ir arī Dimiters un Delle, un pa kādam mantotam vecmeistaram (kas man arī šķiet postmoderni kā princips).

Vēl neesmu atradis citu izskaidrojumu, tāpēc turos pie tā, ka interjera dizainu vai – plašāk – mājokļa kultūru kopumā, pirmkārt, nosaka neapzināta nepieciešamība atdarināt, vēlme likt telpai izskatīties pēc kaut kā tāda, kas atbilstu privātam priekšstatam par savu statusu, arī priekšstatam par ērtībām un drošību, un arī par normālību jeb vispārpieņemto (vai gluži pretēji – priekšstatam par ekstravaganto, ja cilvēks sevi uzskata par tādu personību). Un nevis kādiem absolūtiem, ārpus sevis esošiem, dabas vai pareizas dzīvošanas likumiem, kas šo vispārpieņemto pamatotu. Pat gadījumos, kad komfortu, ergonomiju un zinātniskā antropometrijā balstītu funkcionalitāti kāds deklarē kā primāro noteikumu telpas organizēšanā, galarezultātu es tik un tā redzu kā estētisku paņēmienu kopumu, kas nevis ir funkcionāls un ergonomisks pats par sevi, bet gan atklāj centienus pēc tāda izskatīties. Jo, esot ciemiņa statusā, man nekad nav iespējas par to pārliecināties citā veidā, kā vien samērojot to ar savu gaumi, statusu un savu antropometriju.

Šim redzējumam, protams, nav tieša sakara ar to, kā savu uzdevumu redz interjera dizaineri un arhitekti, kuri tagad varētu ņemt ļaunā pārmetumu par blefošanu. Bet tāda pārmetuma nav. Pirmkārt, ir ļoti maz interjeru, ko būtu radījuši profesionāļi. Un proporcionāli pret tipveida un standarta risinājumiem un pašdarbību to vairāk nekļūs, un nemaz nevajag. Tā tas ir visur. Otrkārt, profesionāļa interesēs ir nedomāt par to, pēc kā viņa darbs kādam vēlāk varētu izskatīties. Pietiek jau ar pūlēm panākt gatavu to, ko klients vēlas un amatnieki spēj. Klients vēlas "angļu stilu", un dizaineram jāprot tas radīt. Tas, ka dizainers ar izcilām ergonomiskas projektēšanas iemaņām, nevainojamu materiālu izjūtu un harizmu spēs reizē radīt racionālu, nekādus angļus neatdarinošu dzīvestelpu, pie viena pārliecinot klientu, ka tieši tāds tas angļu stils arī ir, ir vēl pavisam cits stāsts. Lai gan saistīts ar iepriekšminēto.

Ar jebkuras konkrētas personības īsto interjeru jāsaprot viņa vai viņas guļamistaba; tieši tā vislabāk rāda, kas notiek personības galvā. Neatceros, kā tur bija būt par Džonu Malkoviču, bet ir kaut kāda sajūta, ka viņi tur šo domu bija ļoti precīzi ilustrējuši – ne jau tā glumā tuneļa veidā, bet tajā, kā pa actiņu redz konkrētā cilvēka guļamistabu. Ja tur kaut kas mētājas, tad tas arī galvā mētājas. Ja gultu nesaklāj, tad arī galvā nesaklāj. Vispār viss, kā ir guļamistabā – sienu toņi, griestu augstums, gaisma, māksla, funkcionalitāte, – tāpat ir arī galvā. Lūk, tagad nezinu, kāpēc iedomājos par Pegijas Lī interjeru. Es taču nemaz nezinu, kāds tas bija, bet iztēlojos un netieku vaļā. Tas nav tāds kā to drausmīgo, bagāto veceņu kruzuļi, mirstošu ziedu smaka, skaļi švīkstoši, jaunai ādai nepatīkami tekstili. Pegijas Lī interjers ir tāds dzintaraini saulains ne vairs sešdesmito, bet septiņdesmito gadu minimālisms – dominē horizontālais kārtojums, plašas, tīras virsmas – vai tas būtu spogulis vai logs. Tonāli viss ir balts, dzeltens un okers, varbūt kāds melns akcents kā pie Džulianas Mūras vakartērpa filmā "Vientuļais vīrs". Ir lakots finierējums, bet ar mēru. Šur tur, galvenokārt uz kosmētikas letes, stāv nedaudz savam laikam atbilstošas iepakojuma plastmasas, bet viss pēc augstumiem un garumiem sakārtots. Jūtu, ka gaisa atsvaidzinātājs ir neatbilstošs, bet citādi – viss perfekti.

Vents Vīnbergs

Ventam Vīnbergam ir arhitekta izglītība, bet publiskajā telpā viņš piedalās kā aktīvs dažādu kultūras fenomenu kritiķis un komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!