Kino
17.10.2019

"Riga IFF" filmu (un ne tikai) izlase

Komentē
0
Saglabā

Jau šovakar ar animācijas mākslinieka Ginta Zilgalvja godalgoto debijas filmu "Projām" sāksies Rīgas Starptautiskais filmu festivāls, kura 11 tematiskajās programmās un konkursu skatēs tiks izrādītas 148 filmas. Lai palīdzētu orientēties plašajā piedāvājumā, šoreiz aicinājām režisori un kinokritiķi Kristīni Želvi ieteikt, kuras "Riga IFF" filmas (un ne tikai) noteikti vērts atzīmēt savās "Riga IFF" programmās. Turpinājumā vārds viņai.

"Par bezgalīgo" (About Endlessness)
Rojs Andersons, SE, NO, DE, FR 2019 76' 
Programma: "Nordic Highlights".

Ja cilvēki man jautā (un viņi tiešām ik pa laikam tā jautā), kuru VIENU filmu noskatīties "Riga IFF", tad es saku, lai iet uz Roju Andersonu, droši zinot, ka nekļūdīšos, jo kategorijas "labi", "slikti", "patika", "nepatika" Andersona kinematogrāfs atceļ – tā pieredze, ko skatītājs saņems kopābūšanas nogrieznī ar šī zviedru režisora (reizēm dēvēta arī par "otro Bergmanu", bet tas nenozīmē, ka viņu kino izteiksmes līdzekļi kaut kā sasaucas) filmu, būs ne ar ko neaizvietojama, nesalīdzināma un diemžēl grūti verbalizējama. Mazas, filigrāni uzstādītas un inscenētas, katrā audiovizuālajā niansē noslīpētas ainiņas, kas vibrē kaut kur starp atsvešinājumu un absurda estētiku; sadzīves anekdotes un paradoksi tajās sadzīvo ar bibliskām līdzībām un vizuāli izsmalcinātām intertekstuālām atsaucēm; viņa varoņi ir gan neveikli, žēlojami kukaiņi, kas kuļas pa dzīves biezputru, gan trausli, pārlaicīgi eņģeļi virs Stokholmas reizē.

"Tas ir fantastiski!" kā saka kāds filmas "Par bezgalīgo" varonis.
"Kas tieši?" viņam jautā.
"Viss, pilnīgi viss."
Tātad – ejiet uz Roju Andersonu!

"Vilkokss" (Wilcox) un "Spoku pilsētas antoloģija" (Répertoire des villes disparues)
Denī Kotē, CA, 2019
Programma: "New Canadian Cinema".

Manas paaudzes un pieredzes skatītājs kinofestivālos gluži instinktīvi meklē tā saukto "Arsenāla sajūtu" – baudpilno, satraucošo tirpoņu, kāda rodas, kino kartē atklājot kādu jaunu, līdz šim nepazītu teritoriju. Objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ (neatgriezeniski augošais gadu un redzēto filmu skaits vs ar faktiem nepamatotas aizdomas, ka novatoriskas filmas rodas arvien retāk) šī sajūta kļūst arvien ekskluzīvāka. Šogad Berlīnes kinofestivālā man izdevās atkal tikt pie "Arsenāla sajūtas" dozas, skatoties kanādiešu režisora Denī Kotē lenti "Spoku pilsētas antoloģija". Kotē izmantotie kinovalodas līdzekļi ir askētiski un vienkārši, gluži kā kino pirmsākumos, filmas telpa – nomaļa un noslēgta. Mānīgā vienkāršība tikai pastiprina to pašu sajūtu, kāda rodas, lasot, piemēram, Sandro Veronēzi vai Džona Makgregora "bez pēdām pazudušo ļaužu" trillerus/mistiku/spoku stāstus un saprotot, ka lasi kaut ko krietni vairāk – kaut ko "biezāku", ar pamatīgu dubulto dibenu. Pēc iepazīšanās ar Kotē kinematogrāfu "Berlinālē", šoruden "Riga IFF" traukšos skatīties arī viņa jaunāko veikumu – ļoti ātri, ļoti lēti un ļoti radikāli filmēto lenti "Vilkokss". Īpaši mani uzrunā piezīme ailītē par filmas valodu – "bez dialogiem" .

"Geparda dzimšana" (Die Geburt Des Leoparden)
Luidži Falorni, DE, LV 2019
Programma: īpašais seanss.

Varam arī teikt, ka ir vēl viens no mazzināmo un noslēpumaino "pārsteidzošās Latvijas" stāstu sērijas – itāļu aristokrāts, senas sicīliešu dzimtas atvase Džuzepe Tomazi di Lampedūza (kas ir autors savas dzīves laikā tā arī nepublicētajam šedevram "Gepards", kuru savukārt 1963. gadā cits ģēnijs – Lukīno Viskonti – ekranizē kinofilmā). 1932. gadā Rīgas Vissvētās Dievmātes pasludināšanas baznīcā Lampedūza salaulājas ar vācbaltiešu psihoanalītiķi Aleksandru Alisi fon Volfu no Stāmerienas muižas… Latvija, protams, ir tikai vizlas gabaliņš lielā stāsta nogulumiezī, ko varam papulēt savam prieciņam, kamēr filma – meistarīgi uzbūvēta daudzslāņaina konstrukcija, kurā caur klasiskas portretfilmas rāmi iespējams ielūkoties vēsturē, laikmetā, Eiropā.

"Skandināvijas klusums" (Skandinaavia vaikus)
Marti Helde, EE, FR, BE 2019
Programma: konkursa skate.

Pirmkārt, mani interesē igauņu kino: tur daudz kā visai interesanta un ziemeļnieciskais temperaments man tuvs. Otrkārt, mani interesē tieši šis autors – viņa debijas pilnmetrāža "Krustvējos"/"Risttuules" 2014. gadā kļuva par negaidītu un spēcīgu vizuālu pārdzīvojumu un arī pārsteigumu, kā jauns autors nekonvencionāli un drosmīgi var izstāstīt baltiešu deportācijas traģisko stāstu – emocionāli dramatiskākajās un nežēlīgākajās epizodēs filmas darbība apstājas, cilvēki kadrā pēkšņi it kā pārakmeņojas, sastingst kā ledū iesaluši, bet filmas (un dzīves) laiks turpina ritēt – te kādam viegli nodreb skropsta, caurvēja plūsmā pakustas matu cirta vai svārku mala, gaismas starā turpina dejot putekļi. Ja režisors debijas filmā spēj tik "gatavi" realizēt tādu inovatīvu uzstādījumu, otrā filma vienmēr būs ļoti bīstama – sekos neizbēgams salīdzinājums ar pirmo, vērtējums, vai tā ir "solis uz priekšu" vai "atpakaļkritiens". Mani interesē virziens, kādu Marti Helde būs uzņēmis pēc "Krustvējiem".

"Kinomāna slimības vēsture"
Viktors Freibergs, LV, 2019

"Kinomāna slimības vēsture", protams, vispār nav nekāda filma, piedodiet! (Bet varbūt ir, tikai vēl neuzfilmēta.) "Kinomāna slimības vēstures" autoru, asociēto profesoru Viktoru Freibergu vispirms iepazinu kā erudītu, ironisku "Arsenāla" filmu tulku, vēlāk – kā tikpat erudītu un ironisku kino teorētiķi (kinolektoriji, pētījumi, kritikas, lekciju kursi, filmu ievadvārdi un vēl daudzi profesionāli līdzīgi subžanri), tāpēc fakts, ka "Riga IFF" laikā tiks atvērta Viktora Freiberga grāmata, neizbrīnīja, lai gan žanrs ir atšķirīgs – "iedomāta dienasgrāmata" (V. F.), kurā dzīve saplūst ar kino gan vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē. Eksistenciāli skarbs dzīves brīdis kļūst par placdarmu erudītā kinomāna kā allaž elegantām virāžām kinovēsturē, semiotikā un intertekstualitātē… bet varbūt tā vienkārši ir atzīšanās mīlestībā kino. Viss iepriekšminētais, protams, neaizmirstamajā un neatkārtojamajā Freiberga kunga melni ironiskajā intonācijā. (Man acu priekšā kāda "Arsenāla" laika epizode, kad viens "sponsoru gala" pārstāvis visā nopietnībā vērsās pie Viktora ar lūgumu: "Tulka kungs, vai Jūs nevarētu tulkot tā… nedaudz jautrāk?" ) Teksts, kas apliecina, ka baltā ekrāna un gaismjutīgā kino projekcijas stara mijiedarbība dažu prātos un rakstītajos vārdos spēj kļūt tikpat reāla kā Eizenšteina stikla nams, Bunjuela bārdas naža pāršķeltais acs ābols un Antonioni "Fotopalielinājuma" tenisa serve. Man šķiet, ka arī Tam, Kurš Izdomāja Kino, patiks Viktora grāmata.

Tēmas

Kristīne Želve

Kristīne Želve ir režisore un prozaiķe, autore dokumentālajai filmai par latviešu izcelsmes somu režisoru Teuvo Tulio "Fedja" (2012) un dokumentālajai spēlfilmai par Mēriju Grīnbergu "Mērijas ceļojums...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!