Ansambļa "Les Talens Lyriques" publicitātes attēls
 
Recenzija
12.11.2015

Rietumu un Austrumu mūzikas dialogi

Komentē
0
Saglabā

Novembra pirmajā nedēļā viena festivāla noslēgums iezīmējis citas koncertsērijas sākumu, kam pa pēdām jau seko nākamais muzikālu notikumu cikls. Ar koncertu Svētā Pētera baznīcā 2015. gada 6. novembrī noslēdzies jaunās mūzikas festivāls "Arēna", un vienlaikus tas bija arī pirmais pasākums Latvijas Radio kora 75 gadu jubilejā. Turpretī nākamajā dienā Mazajā ģildē sevi pieteica Baha kamermūzikas festivāla ikgadējā rudens koncertu programma, Latvijā viesojoties franču baroka ansamblim "Les Talens Lyriques". Vismaz šajā gadījumā koncertu norises laiks nedublējas, un tiem, kuriem pietiks laika un enerģijas, turpmākā mēneša laikā būs izdevība iepazīt gan Bukstehūdes kantātes autentiskā interpretācijā un Radio kora skatījumu uz Mārtiņa Brauna un Jāņa Lūsēna mūziku, gan pianista Alekseja Ļubimova nenogurstošos radošos meklējumus un latviešu mākslinieku dialogu ar Aleksandra Rusteiķa filmas "Lāčplēsis" ainām – taču ilgi gaidītā un rūpīgi izplānotā programma "Canticum Canticorum" jeb "Augstā dziesma" pienāca pati pirmā.

Arī šim notikumam ir sava priekšvēsture – ansamblis "Sarband", kura repertuāru veido Tuvo Austrumu tradicionālā skaņumāksla un ar to saistītā sakrālā mūzika, Introvertās mūzikas festivāla ietvaros Latvijā viesojies jau vairākkārt un galu galā nonācis Latvijas Radio kora un diriģenta Kaspara Putniņa uzmanības lokā. Kopīgās sadarbības rezultātā pakāpeniski tika realizēta ideja par koncertprogrammu, kurā apvienojas Rietumu akadēmiskās mūzikas principi ar Austrumu kultūras tradīcijām, par tekstuālo pamatu izvēloties "Zālamana Augsto dziesmu". Jaundarbus apņēmās uzrakstīt igaunis Toivo Tulevs, norvēģis Lase Tūresens un libāniete Bušra Elturka, savukārt uzrunāto latviešu komponistu vārdi šajā kontekstā nebūt nepārsteidza. Kurš gan ar šādu uzdevumu varētu tikt galā vēl labāk par Santu Ratnieci, kas iepriekš guvusi iedvesmu no Tibetas sālsezeriem, Japānas klasiskā teātra, Šīrāzas mošejām, un Mārtiņu Viļumu, kura opusi balstīti persiešu kosmoloģiskajos mītos, ķeltu leģendās, lietuviešu folkloras senākajos slāņos, – un abiem komponistiem tas atkal izdevās. Tiesa, gluži ēnā nepalika arī ārzemju autoru veikums, lai gan visa muzikālā kopaina ar "Sarband" mākslinieciskā vadītāja Vladimira Ivanova pārraudzīto improvizāciju inkrustācijām raisīja arī pāris skeptiskāka rakstura vērojumus.

Viens gan ir skaidrs – Latvijas Radio kora jaunākā programma atkal palikusi atmiņā kā nopietns, muzikāli līdzsvarots un radoši piepildīts notikums, kas licis komponistu un atskaņotāju atklāsmēm sekot ar saspringtu uzmanību un kas kārtējo reizi saucams par jaundarbu autoru un interpretu oriģinālas un veiksmīgas sadarbības piemēru. Jau pati pirmā no jaunradītajām partitūrām – Toivo Tuleva "Redzi, cik tu skaista!" – vēstīja par komponistu prasmi kora dziedājumu un austrumniecisku instrumentālo skanējumu savīt tembrāli niansētā un dinamiski skaidrā audumā, kur savu vietu atradusi gan kemenče (stīgu lociņinstruments), gan kanuns (stīgu strinkšķināminstruments), gan arī perkusiju spēlētie ritma piesitieni un Osmaņu impērijas muzikālās tradīcijas pārmantojušā vokālista kaprīzās ornamentālikas viegli eksaltētais raksturs. Kanuna trauslās arabeskas un kemenčes negaidīti daudzveidīgie tembri diapazonā no liriskām krāsām līdz spalgiem uzbrāzmojumiem caurvija arī turpmākos darbus – Bušras Elturkas opusu "Tava mēle", Mārtiņa Viļuma partitūru "Piespied mani kā zīmogu pie savas sirds", Santas Ratnieces jaundarbu "Nakts rasas lāses" un, visbeidzot, Lases Tūresena "Voces Salomonis", kuri, neraugoties uz komplicētu kompozīcijas tehniku klātesamību un visplašāko vokālo iespēju avangardisku izmantojumu, tomēr izklausījās jūtami atšķirīgi no mūsdienu kora mūzikas caurmēra paraugiem. Un šķiet, ka tieši Austrumu kultūras dimensija šiem skaņdarbiem piešķīra netipiskus vaibstus – mūzikas modālās struktūras un harmoniskās aprises klausītāju ieveda pasaulē, kur Rietumos ierasto māksliniecisko izjūtu pretstatījumu vietā stājusies neviendabīgāka emocionālā diferenciācija, stingri izplānotu tematiskās attīstības loģiku lielā mērā nomainījusi intuīcija, bet intelektuālu skatījumu uz mūzikas un dzejas mijiedarbību – paļaušanās uz to, ka "Zālamana Augstās dziesmas" vārdi paši atradīs īsto ceļu skaniskajam vēstījumam.

No otras puses – 9. novembrī iepazītās partitūras bija grūti uztvert kā piecus suverēnus skaņdarbus, tiem drīzāk paliekot atmiņā kā viengabalainam ritējumam ar kopīgiem izteiksmes līdzekļiem. Un šeit savukārt jāvērtē komponistu izvēlētās rakstības atbilstība viņu radošajām idejām. Visiem zināms, ka Latvijas Radio koris spēj dziedāt ceturtdaļtoņos, visdīvainākajos vokālajos tembros, visneierastākajos ritma salikumos, galu galā – tādā sarežģītības līmenī, kur katram no 25 dziedātājiem ir sava melodiskā līnija, turklāt vēl izvērsta galēju reģistru amplitūdā, kur tikai pats komponists spēj atrast kopējus harmoniskās saskarsmes punktus. Taču ne jau vienmēr visu iepriekšminēto vajag koncentrēt vienā skaņdarbā – tādā gadījumā tas aizēno radošās domas precizitāti un emocionālo rakursu tīrību un šoreiz to pašu iemeslu dēļ stājās ceļā "Augstās dziesmas" trāpīgajai un jutekliskajai poēzijai. Rezultātā Radio kora piesaistīto ārzemju autoru veiksmīgie atradumi – Toivo Tuleva planējošie skaņu mākoņi, Bušras Elturkas impulsīvi dramatiskie akcenti, Lases Tūresena mūzikā dzirdamie rezignācijas un aizrautības kontrasti (ne velti savā opusā viņš pievērsās arī fragmentiem no Vecās Derības grāmatām "Zālamana pamācības" un "Zālamans mācītājs") – zināmā mērā zaudēja ne tik izaicinošajam, toties emocionāli plastiskākajam latviešu komponistu veikumam. Koncerta gaitā vispirms uzmanību pievērsa Mārtiņš Viļums, kura skaņdarbā "Piespied mani kā zīmogu pie savas sirds" izgaismojās liriskas noskaņas, episks vispārinājums, trauksmaini kāpinājumi, nostalģiskas atkāpes – īsi sakot, pilns cilvēcisko izjūtu spektrs. Uzreiz pēc tam – Santas Ratnieces jaundarbs "Nakts rasas lāses", kas kļuva par koncerta lielāko atklājumu, mūzikas krāšņajām harmoniskajām vertikālēm uzrunājot ar īpašu skaistumu un vienlīdz pārliecinot arī citām skaņdarba mākslinieciskajām dimensijām: izkoptai formas struktūrai, piesātinātai un pilnskanīgai muzikālo pārdzīvojumu gammai un satura izteiksmīgumam.

Latvijā pirmatskaņoto partitūru komplicētais skaņuraksts Kaspara Putniņa vadītajam Radio korim nebija šķērslis – mūzika izskanēja tembrāli dzidri, jūtīgi un līdzsvaroti, interpretāciju racionālajiem parametriem un noskaņu kontrastiem kļūstot par vienlīdz nozīmīgām un spilgtām priekšnesuma sastāvdaļām. Turpretī spoži izdziedāto daudzo soloepizožu mijas visās kora balsu grupās, kur īpaši nozīmīgas lomas šoreiz uzņēmās Rūdolfs Bērtiņš, Iveta Romancāne, Agate Burkina un Gundars Dziļums, kārtējo reizi apliecināja, ka Latvijas Radio koris ir nevis profesionāli trenēta diriģenta pārraudzīta homogēna kopa, bet gan divdesmit piecu dažādu, vienlīdz suverēnu individualitāšu savstarpējā sadarbībā veidots ansamblis. Atliek vēl piebilst, ka no ansambļa "Sarband" māksliniekiem īpaši priecēja kemenčes un kanuna spēlētāju Efstratija Psaradellis un Salahedina Marakas meistarība, vokālista Mustafas Doana Dikmena un sitaminstrumentālista Vladimira Ivanova devumam vairāk iezīmējoties kā kolorītai tembrālai krāsai, nevis precīzas un izcilas muzicēšanas piemēram. Un jācer, ka pēc Latvijas pirmatskaņojumiem Latvijas Radio kora un "Sarband" kopīgi iedzīvinātās partitūras nenogrims aizmirstībā, jo vismaz Santas Ratnieces darbs katrā ziņā pelnījis, lai to atskaņo vēl un vēlreiz. Pat ja tas nozīmētu latviešu mūziķu speciālu apmācību eksotiskajā kanuna un kemenčes spēles mākslā.

Arī ansambļa "Les Talens Lyriques" koncertā 7. novembrī pavīdēja kāda nianse no Austrumu kultūras sasaukšanās ar Eiropas mūziku – viola da gamba spēlētājs Acuši Sakai dzimis Japānā, bet vēsturiskās interpretācijas skolas metodes apguvis jau Francijā; tiesa, tas viņam neliedz līdztekus baroka instrumenta spēlei muzicēt arī kā čellistam džeza kvartetā. Baha kamermūzikas festivāla ietvaros gan viss bija caurcaurēm akadēmiski – uz Latviju atbraukušais baroka ansamblis "Les Talens Lyriques", kurš kopš tā izveides 1991. gadā tiek augstu respektēts arī klasicisma un agrīnā romantisma interpretāciju jomā, uzstājās ar programmu "Mūzika Francijas karaļa galmā 18. gadsimtā". Ansambļa sastāvs un apjoms ir mainīgs – operu uzvedumos var piedalīties arī sešdesmit mākslinieki, bet Mazajā ģildē muzicēja pieci – jau pieminētais gambists Acuši Sakai, vijolniece Žilona Žobēra-Žaka, flautists Žoslēns Dobinjē, dziedātāja Judīte van Vanroja un klavesīnists Kristofs Rusē, kurš citkārt uzņemas ne tikai "Les Talens Lyriques" mākslinieciskā vadītāja, bet arī diriģenta pienākumus. Turpretī koncerta pieteikumā minētais Francijas karalis nešaubīgi identificējams kā Luijs XIV – laika nogrieznis, kurā tapis priekšnesuma repertuārs, ilgst no 1692. gada līdz 1715. gadam, kad arī slavenā "Saules karaļa" un vienlaikus mazāk zināmā baletdejotāja valdīšana noslēdzās.

Tātad – nepārprotami baroka ziedu laiki, tomēr programmā netrūka pārsteigumu. Vispirms jau – Latvijā absolūti nepazīstamā Elizabete Žaketa de Lagerra, viena no nedaudzajām sievietēm komponistēm pirms 20. gadsimta; turklāt viņas kantāte "Odiseja miegs" patiešām uztverama ne tikai kā vēsturiska raritāte, bet arī kā spilgta, izteiksmīga, tēliem un noskaņām bagāta mūzika. Līdzīgi ar otru kantāti – "Leandrs un Hērona" –, kuras autora, Luija Nikolā Klerambo, vārds gan ir zināmāks, tomēr Latvijas koncertzālēs vienalga neko neizsaka. Ar Senās mūzikas festivāla programmām nedaudz lielāku pazīstamību te guvusi Marēna Marē un Žana Ferī Rebela mūzika, savukārt Žaku Hoteteru aizēnojuši viņa slavenākie līdzgaitnieki. Tas, protams, nenozīmē, ka šo autoru skaņdarbi būtu bezpersoniski – gluži otrādi, teicamā interpretācijā tie paliek atmiņā gan ar formas un stila slīpējumu, gan ar emocionālu valdzinājumu, un "Les Talents Lyriques" priekšnesumam atskaņojuma kvalitāšu bija pietiekami daudz.

Repertuāra izvēles ziņā par koncerta sākumu ar Fransuā Kuperēna Pirmo "Karalisko koncertu" varētu diskutēt – varbūt mūziķi šo opusu programmā iekļāva tādēļ, lai tur būtu pārstāvēts arī kāds vispārzināms ģēnijs, taču atskaņojums, kurā bija jādublē ne tikai basso continuo partijas, bet arī melodiskās līnijas, nepadevās tik saliedēts kā Marēna Marē 5. svītā mi minorā un Žana Ferī Rebela 6. sonātē si minorā ar ansambļa sastāvam piemērotāku instrumentāciju. Ja reiz patiešām lūkojas uz vēsturisko kontekstu, šeit drīzāk iederētos atkāpšanās pagātnē par vēl vienu paaudzi iepriekš un atcerēšanās par Žanu Batistu Lulli – ne tikai vadošu sava laika komponistu, bet arī, kā izteicās Luijs XIV, "vienu no karaļa nedaudzajiem patiesajiem draugiem" –, taču, godīgi sakot, arī Kuperēna melanholijai nebija ne vainas. Tāpat jādomā, ka nekas slikts nenotiktu, ja no Žaka Hotetera 3. svītas sol minorā būtu izskanējušas ne tikai četras daļas, bet arī viss opuss – pirmkārt, šīs partitūras gaišais raksturs veidoja patīkamu kontrastu pārējo instrumentālās mūzikas autoru nostalģiskajām pastorālēm, otrkārt, flautists Žoselīns Dobinjē kā solists Hotetera svītā priecēja vairāk par jebkuru citu "Les Talens Lyriques" dalībnieku. Visa koncerta gaitā flautists no baroka instrumenta spēja panākt niansētu un krāsainu skanējumu, spēles autentiskajam stilam pievienojot arī personisku attieksmi un radošu aizrautību – kvalitātes, kas nedaudz pietrūka citādi profesionālajā un izsvērtajā vijolnieces Žilonas Žobēras-Žakas priekšnesumā un rūpīgi izzīmētajos Acuši Sakai baroka lasījumos.

Par otru nenoliedzamu "Les Talens Lyriques" uzstāšanās veiksmi kļuva de Lagerras un Klerambo kantāšu interpretācijas, instrumentālistiem pievienojot soprāna solo Judītes van Vanrojas dziedājumā. Jau pati mūzika ar operas ainām raksturīgu struktūru un emocionālajiem izvērsumiem bija nepieciešamais pretstats sonāšu un svītu iekšēji apvaldītajai grācijai, bet dziedātājas sniegums līdz ar viņas domubiedru pienācīgu atbalstu to tikai akcentēja. Rezultātā abas baroka kantātes izskanēja sakāpinātā spriegumā, pārsvaru pārmaiņus gūstot te liriskai, te dramatiskai izteiksmei, un vokālā priekšnesuma tembrālie vaibsti teicami atbilda mūzikā ietvertajām kaislībām un laikmeta estētikas atspulgam. Vēl tikai jāpiebilst, ka "Les Talens Lyriques" koncerts, visticamāk, iepriecināja ne tikai baroka vokālās mākslas, bet arī klavesīna mūzikas cienītājus, uz Kristofa Rusē veikumu lielā mērā balstoties visu interpretāciju temporitmam un dramaturģiskajai arhitektonikai, kas apliecināja ansambļa vadītāja pieredzi un meistarību.

Baha kamermūzikas festivāla viesi Latvijā mēdz atgriezties atkal, un jācer, ka "Les Talens Lyriques" nebūs izņēmums. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Latvijā pietrūkst baroka operu interpretācijas tradīciju – līdz ar 7. novembra koncerta programmu jau ir zināms priekšstats, kā franču mūziķu versijā izklausītos 17. –18. gadsimta operas uzvedums, taču piecu mākslinieku vietā kādreiz patiešām varētu atbraukt visi sešdesmit. Un, atklāti sakot, no ansambļa repertuāra šeit noderētu arī kāds Masnē vai Sensānsa skatuves darbs bez visiem vēsturiskajiem uzslāņojumiem. Varbūt nākotnē šāds brīdis pienāks.

Tēmas

Armands Znotiņš

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!