28. decembra vakarā Maskavas Gogoļa centra mākslinieciskais vadītājs režisors Kirils Serebreņņikovs sociālajos tīklos izplatīja paziņojumu par cenzūru, ko attiecībā pret viņa vadīto teātri īsteno Maskavas valdības kultūras departamenta vadītājs, liekot atcelt 29. decembrī paredzēto Maika Lernera un Maksima Pozdorovkina veidotās dokumentālās filmas "Paraugprāva: "Pussy Riot" vēsture" pirmizrādi un tikšanos ar nupat atbrīvotajām "Pussy Riot" dalībniecēm Tolokoņņikovu un Aļohinu.
Publicējam šī emocionālā uzsaukuma tulkojumu:
"Vēl pavisam nesen es visās intervijās atkārtoju kā mantru: "Teātrī nav cenzūras, teātrī nav cenzūras, teātrī nav…" Viss, pizģec, ir cenzūra teātrī! Ciniska, bezjēdzīga un dumja.
Tagad jebkura brīvība, jebkura vēlēšanās rast jēgu, jebkura vēlme izteikties – viss sašķīst pret necaurredzamu krēslu un tumsību, kas atnākusi, aizpildījusi visu telpu mums apkārt un valda pār mums. Mums šķita, ka kaut kur (teātrī, "modīgās" kafejnīcās, pie sevis mājās, pie datora) vēl ir mazliet brīva gaisa. Kā plūdu laikā, kad uzkāpj uz skapja un meklē glābiņu pie griestiem, kur vēl palicis gaiss. Viss! Pizģec! Nav gaisa! Gaiss ticis "nospiedošajam vairākumam". Tas – šis vairākums – pasūta sev varu, vara pasūta mūziku, lai šo vairākumu izklaidētu un pamielotu.
Mums tika aizliegts rīkot filmas "Paraugprāva: "Pussy Riot" vēsture" pirmizrādi un tikšanos ar Nadju Tolokoņņikovu un Mašu Aļohinu. No Ņujorkas speciāli atlidoja Maksims Pozdorovkins. Visas savas darīšanas atcēla Irina Prohorova, kam vajadzēja vadīt sarunu. No kultūras departamenta pēc nervozās sarunās pavadītas dienas ar manu lūgumu pienāca aizliedzošs dokuments, kas nozīmē tikai vienu: cenzūra darbojas. Viss, tas ir noticis! Kuru gan ir nobiedējusi pirmizrāde filmai, kas ir saņēmusi kaudzi balvu un kas neko jaunu par varu vai mums pašiem nevar pastāstīt, jo ir uzņemta jau pietiekami sen? Nav saprotams…
Pirmizrādes un sarunas nebūs.
MHATā tik tikko ir noklusušas prokuratūras pārbaudes sakarā ar manu izrādi "Spilvencilvēks", bet jau ir sākusies vēstuļu un iesniegumu sērija no "sašutušo un aizvainoto" pilsoņu puses sakarā ar Kostjas Bogomolova izrādēm. Pieprasa (Oļega) Tabakova atstādināšanu. Prasa "nodot tiesai", "aizliegt", "slēgt"… Un redzams, ka tas nav tikai sezonālās šizofrēnijas saasinājums – tā ir visīstākā reliģiskā cenzūra. Pizģec! Laipni lūgti! Esam atpeldējuši. Tagad fanātiķi mums stāstīs, kā uzvest izrādes, ko drīkst darīt un runāt uz skatuves, bet ko nedrīkst. Visi zina, kas notiek MHATā, visi lasa ziņas. Un kur ir mūsu profesionālā sabiedrība? Ko klusējat? Esat nomīzuši? Malači! Nākamreiz atnāks pakaļ jums.
Nu, un visbeidzot – "ejietnahuj" kinematogrāfistu Ētikas harta – noslēdzošais akords šajā sasodītajā simfonijā. Cenzūra, kuru tiek mēģināts ieviest nevis ar ierēdņu vai baznīcas rokām, bet pašu kolēģu rokām – pašu veiklāko un izmanīgāko "Pūķa" skolnieku rokām. Tas ir vispretīgākais un derdzīgākais. Jā, cilvēks ir vājš, taču arī visvājākajam cilvēkam ir dota iespēja paiet malā, ir taču iespējams "nepiedalīties, neiestāties, nepievienoties", bet ir iespējams arī līksmi pagrūst biedru, palīdzēt viņam nokrist, turklāt tā, lai vairs nepieceltos, un vēl nopriecāties par "konkurenta novākšanu". Pareizi dzīvojat, draugi! Jums viss izdosies.
Īsāk runājot, žēl, ka mums nācās atcelt pasākumu. Man ir neiespējami pretīgi. Es nekad nedomāju, ka, runājot klasiķa vārdiem, "iekļūšu tādā pislī". Es aicinu visus cilvēkus, kam jēdzieni gods un brīvība vēl kaut ko nozīmē, kuriem ir svarīga mākslinieka pašcieņa un tiesības radīt un runāt brīvi, saliedēties un pretoties atnākušajai Krēslai. Pretoties ar vārdu, ar darbu, ar mākslu – ar ko nu katrs var.
Un ceru, ka tad, kad šī kaunpilnā hujņa beigsies, mēs, to atceroties, pasmiesimies paši par sevi un uzrakstīsim patiesību par šo sīko laikmetiņu. Ja vien "nospiedošais vairākums" līdz tam nebūs vēl atcēlis mūs pašus, patiesību un visu pārējo. Jo pieredzējuši cilvēki man zina teikt, ka mūsu gļēvuma un slinkuma dēļ šī "hujņa" nebeigsies nekad."
Dokumentālo filmu "Paraugprāva: "Pussy Riot" vēsture" varat noskatīties šeit:
2