Bērnu bibliotēka
28.07.2015

Resnais svešinieks

Komentē
0

Cūkmens bērnu literatūrā ielauzās 2008. gadā, pateicoties rakstniekam Mārim Bērziņam, kurš atstāja malā savu rāmā absurda prātnieku Gūtenmorgenu un uz brīdi pievērsās Cūkmenam, turpinot likt lietā gūtenmorgenisko asprātību.  Māris esot bijis kopā ar Cūkmenu 16 dienas pēc kārtas, no 7.30 līdz "100 gramiem kultūras", kas tolaik sākās 19.30. Cūkmens ir darītājs!

Nereti rakstnieki bērnu grāmatās izmanto tradicionālus folkloras motīvus, taču pirmoreiz izrādījās, ka tik liels literārs potenciāls piemīt Latvijā radītam reklāmas tēlam. Seno teiku varoņi cīnījās ar pūķiem, lāčiem un ļauniem burvjiem, mūsdienu varonis Cūkmens ir radies, lai cīnītos ar modernu parādību – atkritumiem. Šādam varonim agri vai vēlu bija jāpiedzimst, jo viņš iemieso mūsu ilgas uzvarēt pašiem savu aprobežotību. Māra Bērziņa Cūkmens nav plakātisks ekoloģiskās misijas vadonis, bet ļoti cilvēcīgs raksturs, kas slēpj zem rozā apmetņa pretrunas, kaislības, nožēlu, varonību.

Kad Cūkmens nakts vidū izlien no Kristera gultas apakšas un norauj no savas sejas cilvēka masku, atklājas, ka viņš izseko bērnus, reģistrējot, cik kurš piecūko dabu. Pašiem cūcīgākajiem, kas atbilst noteiktiem kritērijiem, kā lielu godu piedāvā iespēju kļūt par cūkmeniem. "Aicināt uz mēslošanu, tur jābūt vai nu garīgi slimam, vai neprātīgi izmisušam," spriež Kristers. Un viņš nav tālu no patiesības! Izrādās, ir jāpalīdz Cūkmenam  tikt galā ar identitātes krīzi!

Patiesībā Cūkmena rīcībā ir dažādi brīnumaini līdzekļi cīņai pret mēslošanu mežā: spēja lidot, fantastiska datubāze, kas ļauj atkritumus no meža nogādāt atpakaļ pie izgāzējiem, un brīnumains rozā lukturītis, kura gaismā parādās cilvēku īstās sejas ar visām cūciskuma pazīmēm. Stāstā sliktais un labais satiekas uz visparastākās meža takas un katrs var pārbaudīt pirmkārt pats sevi – vai viņam nav jau izaudzis mēslotāja šņukurs. Kristers kļūst par Cūkmena palīgu, īstenojas grandiozais plāns "Dots devējam atdodas", un piepildās visu normālo cilvēku taisnīgā vēlēšanās – katrs saņem savus mežā izmestos atkritumus atpakaļ.

Taču izrādās, ka saņēmēji nav kādi noslēpumaini nelieši, bet tādi paši normālie – piemēram, Kristera tētis. Grāmatas smieklīgās un dramatiskās ainas var palīdzēt bērniem meža un atkritumu attiecībās ieņemt savu personisko pozīciju. Bērziņš ir Bērziņš – par nopietnām lietām, bet bez patosa, ar pašironisku smaidu.

8. nodaļa, kurā draugi iepazīstas ar Cūkmenu, spīd rozā gaisma un notiek dīvainas pārvērtības

Milzīgais rozā putns, protams, bija Cūkmens.

– Pagaidiet! Nebēdziet! – sauca Kristers, pamanījis, cik uztraukti Agnese skatās gaisā un mudinām Aigaru laisties lapās. – Tas ir Cūkmens!

– Kā vilku piemin, tā vilks klāt! – Gustavs aukstasinīgi noskaitīja tautas parunu. Viņš uzreiz noprata, ka Cūkmens ir Kristera labs paziņa un tāpēc var nebaidīties.

– Nu, zini! – Cūkmens jau bija nolaidies zemē. Viņš dusmīgi paskatījās uz Gustavu. – Es neesmu nekāds vilks. Es esmu Cūkmens! Un kā tevi sauc?

– Gustavs, – puisēns atbildēja.

– Tev šoreiz paveicās. Manu tēva brāli arī sauca Gustavs, – sacīja Cūkmens, bet Gustavs atviegloti uzelpoja, uzzinājis, ka vismaz šoreiz viņam ir veicies.

Cūkmens piegāja pie Kristera un sasveicinājās. Tas atstāja iespaidu uz pārējiem un izdzēsa gandrīz visus melnumiņus Kristera biogrāfijā. Ja kādam ir tāds lidojošs draugs, tad var daudz ko piedot.

Cūkmens aplūkoja Kristera nobrāzto vaigu un vaicāja:

– Es dzirdēju kņadu, tāpēc atlaidos. Diskutējāt?

– Mhm, – Kristers norūca.

– Un kurš izrādījās stiprāks? – Cūkmenu interesēja visādi sīkumi.

– Nezinu. Laikam neviens, – Kristers paraustīja plecus.

– Iepazīstināsi ar saviem draugiem? Gustavu es jau pazīstu.

– Labi. Tas ir Emīls, tā Elza, Agnese, Aigars, Mārtiņš...

– Kas Mārtiņam kaiš? – pieliecies Kristeram pie auss, čukstēja Cūkmens.

– Man liekas, nekas nekaiš, – Kristers brīnījās par tādu jautājumu.

– Kāpēc tad viņam mute tik plati atplesta?

– Ā! Viņam žoklis atkārās. Tevi ieraugot, tā gadās. Gan jau drīz pāries, – paskaidroja Kristers.

– Skaidrs, – noteica Cūkmens. – Vai tu ar viņiem runāji par to?

– Es tikko gribēju, bet tad tu atlaidies, – Kristers patiešām bija gribējis runāt ar draugiem.

– Labi, tad es pats pateikšu, – sacīja Cūkmens un izstāstīja par savu nodomu: visus atkritumus atdot atpakaļ tiem, kuri tos izsvaidījuši. Bet Mārtiņam pa to laiku mute aizvērās un viss bija atkal kārtībā.

–...un šis ir mans vēstījums: "NEMĒSLO MEŽĀ! Pirmkārt, tu tapsi par cūku. Otrkārt, tu sabojāsi mežu, saindēsi un nonāvēsi daudz dzīvu radību. Treškārt, tu sabojāsi prieku daudziem cilvēkiem. Un, ceturtkārt, ja man tevis dēļ būs jāpaliek par Cūkmenu pārāk ilgu laiku, es tevi piekaušu!" – Cūkmens izslēja dūri tik draudīgi, ka visi skaidri saprata, par ko ir runa. Un kā lai nesaprot – tāda dūre!

Gustavam izlikās, ka Cūkmens skatās tieši virsū. Viņš palūkojās apkārt, ieraudzīja mežā valdošo netīrību un sarāvās. Vai atkal brieda kautiņš? Ja pagrūž Mārtiņš – tas vēl ir sīkums, bet ja Cūkmens ķersies klāt... tad gan varētu būt lielas ziepes.

– Vai tagad tu mūs sitīsi? – Gustavs samiedza acis.

– Ja tas līdzētu, mazliet iekaustīt varētu gan, – Cūkmens pārlaida skatu izmētātajiem atkritumiem. – Taču izskatās, ka drīz jūs paši par sivēniem pārvērtīsieties. Nav vērts rokas smērēt.

– Tie ir puikas! Viņi vienmēr ir bijuši cūcīgi, – ierunājās Agnese, bet Aigars viņai iedeva dunku sānos.

– Izbeidz! Gribi vēlreiz pa degunu dabūt? – Agnese iebelza pretī. Viņa prata sevi aizstāvēt.

 – Tu beidz sūdzēties. Atradusies labiņā! Viņš tikai muld. Cilvēks nevar pārvērsties par cūku, – Aigars izaicinoši paskatījās uz Cūkmenu. – Un tos mēslus lai Kristers pats lasa, ja viņam tas sagādā prieku.

– Tā tev nevajadzēja teikt! – Cūkmens piegāja pie lecīgā puikas un veikli apklāja viņu ar apmetni. Tad izvilka no azotes pēc izskata parastu kabatas lukturīti un paspīdināja. Visa apkārtne pielija ar spilgti rozā gaismu. Apmēram pēc minūtes viņš izslēdza jokaino gaismekli un iebāza atpakaļ kabatā.

– Tagad paskatīsimies, kā man būs sanācis, – teica Cūkmens un norāva pārklāju.

– Apčī! – Aigars nošķaudījās.

Šoreiz ne tikai Mārtiņam, arī pārējiem mutes palika vaļā. Aigaram deguna vietā bija izaudzis šņukurs. Par to pat varētu pasmieties, ja vien neizskatītos tik šausminoši. Nevienam smiekli nenāca, vēl trakāk – Agnesei acīs sariesās asaras, bet Gustavam, kurš parasti mēdza laist smējienu gan vietā, gan nevietā, sāka klabēt zobi. Viņš neuzkrītoši aptaustīja savu degunu. Šķiet, ar to viss bija kārtībā. Vienīgi pats galiņš likās apaļāks nekā parasti. Salīdzinājumā ar Aigara šņukuru, tas nebija nekas. 

– Nu? Kā jums patīk? – vienīgi Cūkmens izskatījās apmierināts. – Redziet, viņš vēl nav pilnībā izveidojies par īstu cūku.

– Lūdzu, lūdzu, pārtaisiet visu, kā bija! – vaimanāja Agnese.

– Patiešām, varbūt nevajadzēja tik traki, – Kristers saviebās.

– Es taču neko neizdarīju. Viņš tāds jau bija! Vai tad nav skaisti? – Cūkmens bija pielicis lielas pūles, bet neviens to nenovērtēja.

– Atburiet, lūdzu, atpakaļ! Mans brālis vairs tā nedarīs! – Agnese solījās Aigara vietā.

– Darīšu gan! – Aigars pats zināja, kā viņam dzīvot un ko darīt. Turklāt viņš nemaz nenojauta, pēc kā tagad izskatās draugu acīs.

Agnese skatījās uz brāli. Viņa no visas sirds gribēja tam palīdzēt, bet Aigars atteicās. Kaut kas traks! Vai tad viņš neko nejuta?

– Parādiet viņam spoguli! – iesaucās Emīls. Arī viņš labprāt būtu paskatījies uz sevi, jo nepameta sajūta, ka nāsis ir kļuvušas platākas. Protams, salīdzinot ar Aigara šņukuru, tas bija nemanāms sīkums.

Kur lai meža vidū atrod spoguli? Emīls paskatījās uz Elzu, bet tā noraidoši purināja galvu –pat viņa uz mežu spoguli līdzi neņēma. Kristers pētīja zemi, mēģinādams atrast kādu lausku, taču veltīgi – apkārt rēgojās tikai plastmasas pudeles, polietilēna maisiņi un visādi dzelži.

– Mārtiņam ir spogulis, – iesaucās Gustavs un norādīja ar pirkstu uz Mārtiņa velosipēdu. Viņam vienīgajam ritenis bija ar spogulīti. Visi par to bija aizmirsuši. Arī pats Mārtiņš.

Viņš uzslēja savu braucamo, bet Agnese pieveda Aigaru pie spoguļa. Māsa bija pamatīgi nobijusies – kas nu būs? Bet Aigars, ielūkojies spogulī, vienaldzīgi paraustīja plecus. Viņš neko īpašu tur nesaskatīja.

– Es nesaprotu, ko jūs ņematies? Nu, deguns mazliet piepampis, – viņš atkal nikni paskatījās uz Kristeru. – Gan tu vēl dabūsi!

– Tu tiešām neko neredzi? – Agnese šausmās saķēra galvu.

– Kas man jāredz? – Aigars dusmojās.

– Tev deguna... – Gustavs gribēja atklāt Aigaram rūgto patiesību, bet Mārtiņš aizlika viņa mutei priekšā plaukstu.

– Labāk, lai nezina, – viņš čukstēja Gustavam ausī.

Visi pieklusa. Tātad Aigars sevi redz kā normālu cilvēku, kamēr citi var mierīgi smieties vai šausmināties par viņa šņukuru!

Kristers paaicināja Cūkmenu sāņus. Vajadzēja nopietni parunāties.

– Klausies, pārvērt viņu atpakaļ. Lūdzu! Man uz Agnesi grūti skatīties, – teica Kristers.

– Ja es mācētu. To tikai viņš pats var izdarīt, ne es, – atzinās Cūkmens.

– Kā!? Pārvērst tu viņu prati, tātad jāmāk arī dabūt atpakaļ! – Kristeram bija dzelžains viedoklis.

– Es taču saku – es viņu nepārvērtu, viņš tāds jau bija.

– Kāpēc tu tā... – Kristers jutās apbēdināts. – Melo acīs skatīdamies! – zēns nespēja aptvert, kālab Cūkmens viņu tik muļķīgi māna.

– Tu laikam neko nesaprati? – Cūkmens nopūtās. – Eh, ko jums tur skolā māca? Es apgaismoju jūs ar savu rozā gaismu un jūs kļuvāt redzīgi! Saproti? Mainījies nekas nav, vienkārši jūs tagad redzat to, kā ir patiesībā!

Kādu brīdi Kristers mēģināja apjēgt Cūkmena teikto. Tad zēns pieskrēja pie Mārtiņa velosipēda un drošības pēc apskatīja sevi spogulī. Cūkmens to pamanīja.

– Neuztraucies, ar tevi pagaidām viss ir kārtībā, – Cūkmens pasmaidīja. – Taču vēl vakar... cik tur trūka.

– Tātad mēs redzam... – Kristers sasprindzināja visas savas smadzeņu šūniņas. – Un Aigaru tu paslēpi zem apmetņa tāpēc, lai viņš... neredzētu?

– Malacis, puika! Beidzot tev pielēca. Tagad jūs varēsiet visus cilvēkus redzēt patiesajā izskatā!

– Forši! – priecīgi izsaucās Kristers un tūdaļ apklusa. Viņš atcerējās savu tēti. Ja nu patiesais izskats ir tāds, ko nemaz negribētos ieraudzīt? – Nēē, nav gan forši.  

– Ko jūs tur čukstaties? – Emīls nevarēja ciest, ja kāds pa kaktiem trina mēles, bet nerunāja atklāti, visiem dzirdot.

Kristers nolēma neko neslēpt. Pat no Aigara nē. Un viņš izstāstīja visu par rozā gaismu un to, kādēļ Aigars tika apsegts.

– Ko tu tur muldi! Laikam gribi pa purnu dabūt? – Aigars uzreiz līda kauties. – Pašam tev ir cūkas šņukurs! 

Agnese nostājās brālim ceļā.

– Nē, brālīt! Diemžēl Kristeram ir taisnība. Tu zini, es tev nemelotu.

– Tātad tu esi viņa pusē? – Aigars samulsa, jo pēc pieredzes zināja, ka lai nu ko, bet tik klaji mānīties māsa nemēdza. Runāt muļķības – jā, bet melot tieši acīs, to gan nē. – Es tam neticu! – viņš izmisumā iekliedzās un pagrūda māsu. – Jūs visi esat pret mani! Jūs melojat! Un tas viss viņa stulbo maisu dēļ! – Aigars metās ar dūrēm virsū Kristeram.

– Rāmāk, rāmāk! – Cūkmens gribēja pieturēt Aigaru aiz pleca, bet puika viņam sāpīgi iesita un izrāvās.

– Ak tu šitā?! – Cūkmens sadusmojās. Viņš izrāva no kabatas savu dīvaino lukturīti un ieslēdza to. Atkal viss ietinās rozā gaismā. Aigars pārsteigumā apstājās un sastinga. Pēc minūtes Cūkmens lukturīti izslēdza.

– Apskati vēlreiz savu degunu! – viņš sacīja Aigaram.

Aigars piegāja pie Mārtiņa velosipēda un ielūkojās spogulītī. Ieraudzījis savu patieso izskatu, viņš šausmās aizklāja seju. Viņam no kauna gribējās izgaist, ielīst zemē, pazust izplatījumā, pārvērsties par neredzamo cilvēku, vai vēl labāk – aizlidot uz Mēnesi. Viņš palūrēja starp pirkstu šķirbām uz pārējiem. Kā par brīnumu, neviens nesmējās. Tomēr kauns tāpēc nemazinājās.

– Ko lai es tagad daru? – pār Aigara vaigiem straumēm plūda asaras.

– Ja es pareizi sapratu, to redzam tikai mēs, vai ne? – Emīls vaicājoši vērās Cūkmenā, un tas pamāja ar galvu.

– Tad ejiet prom un neskatieties uz mani, – slaucīdams vaigus, vaidēja Aigars. – Nē, es pats aiziešu! Braukšu uz citu pilsētu! Tad jūs mani vairs neredzēsiet!

– Vari braukt kaut vai uz Austrāliju, no sevis vienalga neaizbēgsi, – teica Cūkmens.

– Varbūt man īīīzdosies, – Aigars īdēja. – Vai tiešām nav nekādas izejas?

– Tik ātri tu nevarēsi paskriet. Vai nebūtu vienkāršāk salasīt atkritumus? Varbūt, ka pāriet, – ieteica Cūkmens.

– Kādus vēl atkritumus? Atdodiet manu degunu! –Aigars kliedza.

– Tos pašus, kas te mētājas pa zemi.

– Un viss!? – Mārtiņš negribēja tam īsti ticēt. Šņukura ārstēšanas kurss likās pārāk vienkāršs.

– Nu, ko tad mēs vēl gaidām? – iesaucās Kristers, bet Elza jau pacēla pirmo kokakolas pudeli, kas gulēja tieši pie kājām. – Uz priekšu!

– Jā, bet kur mēs to visu liksim? Maisu nav, – Emīls rauca degunu.

– Maisus es tūlīt sagādāšu, – apsolīja Cūkmens un noplandījis ar apmetni, uzšāvās gaisā. – Tūlīt būšu atpakaļ. Bet jūs lasiet... lasiet... lasiet, – pāri koku galotnēm aizskanēja atbalss.

Viens veiklāk, cits negribīgāk, taču visi ķērās pie izsvaidīto drazu lasīšanas. Pamazām krājās kaudzes. Agnesei izdevās arī Aigaru izraut no histērijas un viņš, kaut visai gausi, tomēr pietiekami centīgi līkņāja pie zemes. Cūkas šņukurs bija atņēmis daudz spēka. Agnese bija apsējusi lakatiņu pār brāļa pārvērsto degunu, un tagad viņš mazliet atgādināja mazgadīgu bankas laupītāju.

– Es nedomāju, ka to te ir tik daudz! – Emīls atlieca muguru.

– Mhm, un kas vēl ir dziļāk mežā! – norūca Kristers un lasīja tālāk.

Bet Gustavam galvā laikam bija dators vai vismaz pamatīga materiālo vērtību uzskaites programma. Pacēlis kādu grabažu vai iesaiņojuma gabalu, viņš ik pa brīdim skaļi paziņoja:

– Kreisais pedālis no Emīla vecā riteņa; čipši ar krējuma garšu – es ēdu pagājušo ceturtdien; divas kvasa pudeles, Kristera un Emīla mīļākā marka, šķiet no pagājušās vasaras; Snickers – atkal mans; Mārtiņa dubļusargs, salauzts pagājušā gada septembrī...

Tā viņš turpinātu bezgalīgi, bet Mārtiņam apnika nemitīga sava vārda pieminēšana un viņš zvērīgā balsī uzbrēca:

– Aizveries vienreiz! Citādi tūlīt dabūsi ar šito sarūsējušo bundžu pa galvu!

Kad atgriezās Cūkmens, mēslu čupa jau bija izaugusi Gustavam līdz acīm. Sastūķējuši atkritumus maisos, visi atkrita kur kurais – kāds uz celma, cits tāpat sūnās. Nogurums bija jūtams. Vienīgi Aigars slēpās aiz priedes. Viņam bija bail noņemt apsēju, bail pieskarties degunam un bail rādīties draugiem. Ja nu nav līdzēts! Arī pārējie atcerējās un bažīgi saskatījās. Kā glābiņu meklēdamas, visu acis pievērsās Cūkmenam.

Cūkmens saprata, ko no viņa gaida. Bērni sēdēja elpu aizturējuši, gaiss likās sastindzis un pat putnu dziesmas bija apklusušas. Tuvojās izšķirošais brīdis. Kaut kur no tālienes atskanēja dramatiska, pieaugoša bungu rīboņa. "Gandrīz kā pirms baisākā cirkus numura!" paguva nodomāt Kristers, pirms Cūkmens drošu soli piegāja pie Aigara un noņēma apsēju viņam no sejas.

PIEDĀVĀ IZDEVNIECĪBA "LIELS UN MAZS"

Māris Bērziņš

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!