Ar bērniem
14.09.2016

Reps vītolos

Komentē
0
Saglabā

Par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra muzikālo izrādi bērniem "Vējš vītolos", kas augusta beigās tika izrādīta festivāla "LNSO Vasarnīca" laikā koncertzālē "Cēsis”.

"Brīvdienās galu galā pats galvenais varbūt ir nevis atpūsties, bet redzēt visus citus bēdubrāļus strādājam kā kurmjus," ar prieku apgalvo Kurmis rakstnieka Keneta Greiema grāmatā "Vējš vītolos". Tradicionāli vasaras brīvlaiks ir simfonisko orķestru – vārda vistiešākajā nozīmē – klusā sezona, koncertiem noslēdzoties maijā un no jauna izskanot tikai septembrī. Tomēr jau otro gadu tas vairs nenozīmē, ka Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķi un viņu instrumenti ieraustos vēsās aliņās un dotos vasaras nomiedzī. Viņiem jāgatavojas "LNSO Vasarnīcai" – vasaras festivālam, kas izskan augusta beigās un, kā jau kārtīgam festivālam pieklājas, noris nevis galvaspilsētas mūros, bet vismaz teorētiski pārceļas "zaļumos" – Vidzemes koncertzālē “Cēsis”.

Festivāls iecerēts kā pasākums visai ģimenei, un notikumu programma veidota tā, lai visu triju dienu garumā būtu ko darīt gan pieredzējušiem un pieaugušajiem mūzikas baudītājiem, gan bērniem, kuriem šī varētu būt pirmā saskarsme ar akadēmisko mūziku. Mazajiem šogad tika piedāvātas muzikālās jogas nodarbības un mūzikas instrumentu darbnīcas, bet tiem vecākiem, kas vēlējās netraucēti baudīt vakara koncertus, bija iespēja atstāt bērnus radošajā bērnistabā, kurā darboties pieredzējušu audzinātāju uzraudzībā. Tomēr centrālais notikums bērniem bija īpaši festivālam radīta muzikālā izrāde "Vējš vītolos", kas manu uzmanību piesaistīja jau uzreiz pēc izsludināšanas – vēl pirms vispār biju dzirdējusi par festivālu kā tādu un pārējām "Vasarnīcas" norisēm.

Iemesls manai interesei, pirmkārt, bija izrādes veidotāju komanda, kas nu jau nešaubīgi kļuvusi par kvalitātes zīmi un garantu, ka izrādes mērķauditorija tiks uztverta kā atvērti, spriestspējīgi un ar gudru humora izjūtu apveltīti cilvēki – ar to saprotot gan pašus bērnus, gan arī pieaugušos, kas devušies mazajam skatītājam/klausītājam līdzi. Režisors Ģirts Šolis ne reizi nav licis vilties ar citkārt ierasto "izķēmosimies kārtīgi, bērniņiem patiks" attieksmi, tāpēc ne mirkli nešaubījos, vai vērts pamest ērtos galvaspilsētas mūrus, lai reiz jau Latvijas teātros spēlētās bērnu izrādes "Vējš vītolos" (nesenākā – Valmieras Drāmas teātrī) dēļ brauktu uz Cēsīm. Otrkārt, cerēju, ka koncepts "muzikālā izrāde" kopš šī brīža ļaus akadēmiskajai mūzikai dabiskāk iekļauties mūsu ģimenes bērnu kultūras notikumu kartē. Nelielu mulsumu gan radīja festivāla bukletā iekļautā informācija, kurā ierasto mārketinga kacekļu vietā tiku iepazīstināta ar drūmo Keneta Greiema dzīvesstāstu, kas sākotnēji lika domāt, ka šoreiz izrāde būs veltīta pagalam skumjajām grāmatas tapšanas aizkulisēm. Jāatzīst, mana uzticība režisoram ir tik liela, ka vienīgais, kas šādā teksta interpretācijā mani darīja bažīgu, bija bailes, vai pēc izrādes pati maz mācēšu par to sarunāties ar savu mazo pavadoni.

Tomēr šaubām nebija pamata – satura ziņā izrāde ir klasisks četru mums zināmo pie Temzas upes mītošo draugu – saticību mīlošā Kurmja, laiskā dzīves baudītāja Ūdensžurka, viedā, sabiedrību nīstošā vientuļnieka Āpša un izlutinātā, bet labestīgā jaunbagātnieka Krupja – aizraujošais draudzības stāsts. Izrādes sākumā Mārtiņš Brūveris un Valdis Vanags izstāsta spēles noteikumus, sadalot lomas: ar sevi viņi iepazīstina kā ar aktieriem, kas izspēlēs šo stāstu, talkā ņemot dažādus objektus un lelles (tādējādi parasta, zaļa cepure, izlaista caur mākslinieka Reiņa Pētersona rokām, kļūst par ekscentrisko, aso izjūtu cienītāju Krupi). Itin visiem telpā ir paredzēts savs uzdevums: tā skatītāji kļūst par baiso Mūžamežu, bet mūziķi – par nejaukajām zebiekstēm, kurām nekādā gadījumā nedrīkst uzticēties.

Tas, ka izrādē tiek iesaistīti skatītāji, jau pieredzējušam skatītājam šķiet gluži vai norma. Brīnišķīgi, ka arī mūziķi netiek atstāti novārtā kā fona statisti, kas kaut kur pustumsiņā atskaņo komponista skaņdarbus, bet tiek organiski iekļauti izrādē kā tās dalībnieki, turklāt ļoti svarīgi dalībnieki – sliktie tēli, kas arī pie nopietnajām nošu pultīm drīkst visādi izākstīties (un izbauda to!), acumirklī iekarojot mazo skatītāju sirdi un iespiežoties atmiņā kā neatņemami izrādes dalībnieki. Izrādi apmeklēju kopā ar bez-piecām-minūtēm pirmklasnieci, kura akadēmisko mūziku iepazinusi ar līdz šim aktīvi apmeklēto baleta izrāžu palīdzību un tāpēc radusi, ka "mūziķi slēpjas bedrē". Taču šoreiz tieši zebiekstes mūziķi un Edgara Mākena komponētā mūzika ir izrādes centrālais tēls, kas tomēr labdabīgi ļauj visus uzmanības laurus uzņemties lellēm aktieriem. Ņemot vērā, ka 40 minūšu laikā muzikālais saturs nepārtrūkst gandrīz nemaz, gribas šo izrādi dēvēt par mūzikas koncertu, kura atskaņojuma laikā tiek izspēlēts vizuāls stāsts. Skaņdarbi organiski vienojas ar darbību, tomēr ne reizi nekļūstot nemanāmi kā Temzas ūdenskrāsās pludināts fons – visas izrādes gaitā mūzika ir būtiski klātesoša. Kurmja pavasara noskaņojums ir priecīgs, pacilāts un darbīgs, bet Krupja avārija tik elpu aizraujoši dramatiska, tieši pateicoties mūzikai, un objektu teātra gadījumā tā ir lielisks emociju palīginstruments aktieriem. Atšķirībā no citkārt izrādēs dzirdētajām Mākena kompozīcijām, skaņdarbi šoreiz nešķita kaut kā īpaši "izdomāti" bērniem vai konkrētās izrādes vajadzībām, tāpēc varētu būt atskaņojami arī kā atsevišķs koncerts – un ne noteikti tieši bērnu auditorijai. Lai gan mūzikā bija vieglums un rotaļīgums, skaņdarbi bija arī gana sarežģīti un intensīvi, un tie noteikti bija liels piedzīvojums un pozitīvs ieguldījums nākotnē bērniem, kas ar akadēmisko mūziku Cēsu izrādēs iepazinās pirmo reizi.

Īpašs muzikālais brīdis bija asā džeka "no rajona" – Krupja no Krupjapils – piedzīvoto nedienu izklāsts repā. Mazais gangsteris (viņš taču automašīnu zaglis!) tik aizrautīgi izrepoja savas likstas tiesā, ķurķī un nedienās ar zebiekstēm, ka kamerorķestra mūziķi gluži nemanot sāka "kačāt" līdzi, un beigu beigās skatītāju Mūžameža ovācijas sajūsmā nerimās.

Atpakaļceļā uz galvaspilsētu mana mazā pavadone vismaz reizes četras secināja, ka izrāde viņai patika "ļooooooti" un "visļotāk" patika tieši nejaukās zebiekstes, kuras beigās pakļāvās Krupim, kad tas pieprasīja: "Eu, zebiekstes, uzspēlējiet kaut ko foršu!" Nākamreiz man pat nebūtu jāpiepūlas šādu, nu jau pozitīvi sagatavotu skatītāju pierunāt uz citas LNSO muzikālās izrādes apmeklējumu. LNSO producentes sola, ka izrāde būs klausāma un lūkojama arī Rīgā, tikai Krupim vēl jāatrod jauns kuģis, auto vai lidmašīna, ar ko atceļot uz galvaspilsētu.

Tēmas

Luīze Pastore

Luīze Pastore vienlaikus ir runājošs suns, vienacaina anakonda, 9 g. v. zēns un princese no J. Rozentāla slavenākās gleznas, jo par tiem visiem raksta piedzīvojumu stāstus bērniem. "Maskačkas stāsta" ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!