Sergejs Timofejevs, foto - Toms Harjo
 
Dzeja
13.07.2018

Replika

Komentē
1
Saglabā

Apvienība "Orbīta" laidusi klajā dzejnieka Sergeja Timofejeva bilingvālo dzejas krājumu "Replika". Piedāvājam dažus no šajā krājumā iekļautajiem atdzejojumiem Arvja Vigula, Toma Treiberga un Andra Akmentiņa latviskojumā.

 

Rīts introvertu zemē

Suns pusbalsī aprej
garāmbraucošo velosipēdistu.
Savaldīgi maitājas laiks,
un jūk ārā šķūnītis.
Naktsputni ir nedaudz kritiski
attiecībā uz rīta brīnumiem.
Saule nespēj atcerēties,
līdz kuram punktam uzkāpusi vakar,
un cenšas trāpīt nedaudz zemāk.
Bērni pamostas agrāk par visiem
un lasa savas grāmatas,
lai nepamodinātu pieaugušos.
Ūdens no krāna tek atturīgi,
nešļakstās un gandrīz uzreiz pazūd notekā.
Tik tikko kustas eglīšu un priežu ēnas.
Kāds noziež maizes šķēli ar plānu sviesta kārtu.
Radio "Klasika" raida interviju ar pianistu,
kurš uz visu atbild ar "jā" vai "nē".
Taču spēlē viņš ļoti precīzi,
ar nelielām, pārliecinošām pauzēm.

 

Viesnīca "Ritz"

Ar zilu, vadzvaigznēm rotātu mozaīku
Izliktā baseina grīda un pārdomātais apgaismojums
Kopā ar plūstošā ūdens skaņu,
Kas it kā mūžīgi cenšas apsteigt pati sevi,
Noskaņo uz filozofisku toņkārtu. Tagad
Ir pusdienlaiks, un te neviena nav, vien kaut kur
Dziļumā aiz stikliem zib baltā tērptas
Melnmates ēna, viņa pārbauda,
Vai joprojām ir pietiekami kristāltīro dvieļu
Un peldmēteļu. To ir vēl vairāk. Augstajos
Plauktos līdz griestiem kārtojas
Vafeļauduma ruļļi. Tajā pašā laikā tie
Nav saspiesti, ap katru ir telpa,
Jo arī apmeklētāji šeit ir prece uz skaita.
Izkāpis no džakuzi un noslaucījies sauss,
Tu uzvelc peldmēteli, sasien jostu,
Ievieto pēdas baltās frotē čībiņās
Un paej garām ādas zviļņiem un
Sporta zālei, garām stikla
Plauktiem ar dažādiem niekiem ķermenim, un nonāc
Pie spoguļiem un lifta. Atveras durvis,
Tu ievieto savu karti un nospied stāva
Pogu. Tu dzīvo astotajā. 808. It kā
Iesprostots starp divām bezgalībām. Tu esi pazudušais
Sadarbības konferences dalībnieks. Datorā notikusi kļūme,
Un tevi neizreģistrē jau trešo nedēļu. Tu apmeklē
Brokastis, kur tev ir savs galdiņš, un atstāj
Numuriņā konfektes apkopējām, jaunām gaišmatainām
Meitenēm, izmisīgi pieklājīgām un pedantiskām. Ar bagātīgajām
Brokastīm pietiek visai dienai, bet vakarā var paķert
Kebabu un pēc tam aiziet patrenkāt zaķus milzīgā parka
Mauriņā. Tajā laikā parku gandrīz bez izņēmuma šķērso
Riteņbraucēji. Gulēt tu guli labi, aizvēris logu un
izslēdzis kondicionieri. Kad viņi beidzot atklās
Kļūdu, visdrīzāk tev izdosies nozust un noiet pagrīdē.
Galvenais, lai arī tur būtu zila mozaīka.

 

                                                           Atdzejojis Arvis Viguls

 

Es lasīju

Vakar lasīju smieklīgu tekstu par krievu literatūru.
Pēc tam lasīju smieklīgu tekstu par latviešu literatūru.
Vēl pēc tam lasīju smieklīgu tekstu par somu literatūru.
Visu laiku smējos, visu laiku dzēru ūdeni, brīžiem pavingroju.
Lūk, tā es pavadīju vakardienu – bet kā tu, draugs, pavadīji vakardienu?
Un tu, dārgā, kā pavadīji vakardienu? Ēdi ābolus, šad tad slepus nopūties?
Atnāc uz mūsu lasītāju klubiņu – nekādus dokumentus neprasīsim,
Par iemaksām vispār aizmirsti. Lai zvaigznes tev rāda ceļu. Jo mums taču
Ir tik daudz smieklīgu tekstu par franču literatūru, angļu literatūru, vācu
Literatūru, sēdēsim, skaļi smiesimies nez kura dzīvokļa stūrī.

 

Notikums

No meža iznāk Čingačguks, Zvērkāvis
un Robins Huds un smagiem, mērķtiecīgiem
soļiem dodas turp, kur sākas
vasarnīcu ciematiņa "Gaisma" apbūve.
Viņi pieiet pie tuvākās mājas, kuras pagalmā
ģimenes galva cep šašliku uz neliela mangaļa. Viņš ir
tik ļoti aizrāvies, ka viņus nemaz nepamana.
Viņi piestājas tuvāk pie vārtiem. "Atvainojiet, kur šeit ir tuvākā
bibliotēka?" – Zvērkāvis jautā. Vīrietis atskatās,
ierauga trijotni, no rokas viņam izkrīt iesms. Viņš to paceļ no zemes
un pavērš pret atnācējiem. "Brāl, kur tuvākā bibliotēka?" – viņam jautā
Robins Huds. Čingačguks lepni pamāj ar galvu,
apstiprinot jautājumu. Vīrietis aizskrien aiz mājas stūra un
rakņājas pa šortu kabatām, meklējot telefonu.
Tad atceras, ka to atstājis mājās, un skrien turp.
Zvērkāvis vīlies nopūšas un ar roku norāda uz mežu. Robins
Huds pamāj, Čingačguks tik tikko manāmi sarauc uzacis.
Viņi uzsāk gaitu vienlaicīgi, norādītajā virzienā. Viņu silueti
jau samanāmi starp krūmāju un pirmajiem mežmalas kokiem,
kad piepeši no mājas izskrien tas pats vīrietis, izstieptā rokā
turot telefonu, un kliedz: "Uzzināju, uzzināju! Raiņa ielā septiņi,
pieci kilometri no šejienes! Cauri mežam, pāri dzelzceļam un pa kreisi!
Pa kre-e-eisi, dzi-i-irdat?!" Čingačguks, kurš gājis pēdējais,
pagriežas, pamāj ar roku, pēc tam piespiež to pie krūtīm.
Koku galotnēs pamazām iešalcas vējš, vāveres dzenā
viena otru, skripstošām pārskrējienu kārtām. Vīrietis
stāv pie saviem vārtiņiem un smaida,
pēc tam lēni pagriežas un iet uz māju,
grozot galvu, it kā neticēdams pats sev.

 

Slavēt tevi

Kad no visiem vecajiem zābakiem, kādi vien pasaulē,
Uzcels jaunu Tadžmahalu
Un kad oficiante tā ap piecdesmit,
Aizskatījusies uz sportiskā tipa studentiem,
Aizies uzsmēķēt aiz ieskrietuves durvīm,
Un kad meitene, kura trīs gadus veltījusi anoreksijai,
Iecirtīs zobus pirmajā hamburgerā pa visu šo laiku,
Un kad cilvēks, kurš ik trešdienu spēlē bandžo,
Iesēdīsies lielā, sagrabējušā auto un aizbrauks
Līdz horizontam vai tuvējam benzīntankam,
Es slavēšu tevi, tavas garās kokvilnas kleitas,
Tavas brošas ar lieliem, ovāliem akmeņiem,
Jo tas ir pats labākais, ko darīt, kad apkārt
Mirgo tādi kadri, noput tādi pakāpieni,
Un pat priežu zaru lasītāji kapu vainagiem
Noslauka sviedrus un pasmaida.

 

                                           Atdzejojis Toms Treibergs

 

Romance


Skatos, tu zaļiņus zariņus griez,
Uz taburetes pakāpusies,
Un kaut kādi bērneļi klaigā un tīšām
Pa atslēgas caurumu sviež mums ar bumbiņās saveltiem
kārtējo konfekšu papīrīšiem.
Es tinos garā šallē, jo salst,
Skapja durvīs iecērtas šalles gals,
Un notiek vēl visādi smieklīgi sīkumi,
Un es mulstu, it kā man atkal teiktu: – ņem krītu,
Vai ciešamās kārtas galotnes uzrakstīt proti?
Septītajā klasē, kad centāmies kļūt vispārizglītoti.
Tagad sēžu pie galda un turos stalts,
Tu salej tēju, bet izbirst sāls.
Un logu rūtis cenšas neraudzīties uz mums,
Delikāti, puspagriezienā neraudzīties uz mums,
Ak, kāpēc, kāpēc elpo kakls,
Dzied balss, bet ausī neskan nekas,
Un šī dzimumzīmīte klaiņojošā,
Un tava roka – tuvā, godīgā, nepastāvošā?
Tādus jautājumus es risinu,
Kā oglītes spožo malu papirosā īsinot.
Bet tik sarežģītiem zemādas jautājumiem
Nekad nav un nekur nav risinājumu.

 

                                 Atdzejojis Andris Akmentiņš

Sergejs Timofejevs

Sergejs Timofejevs (1970) ir dzejnieks, dzejas grāmatu autors. Piedalījies virknē starptautisku dzejas festivālu, viņa dzeja tulkota citās valodās. Poētiskā multimediju projekta "Orbīta" dalībnieks, v...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!