Recenzija
03.12.2015

Reiz zaļoja jaunība

Komentē
2
Saglabā

Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,
Viss mira, kas agrāk bij' daiļš, kas bij' svēts,
Un dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.
(Veidenbaums)

 

Par Paolo Sorentīno filmu "Jaunība", 2015

Man ir pārliecība, ka itāļa Paolo Sorentīno filmas ir pateicīgs diskusiju priekšmets, tiesa, ar potenciālu šīm diskusijām kādā brīdī kļūt neauglīgām un pārvērsties kaislīgos, nesamierināmos strīdos. Atminos, ka pirms diviem gadiem sarunās ar draugiem kā karstu kartupeli viļājām viņa "oskaroto" Romas dekadences un dievišķās apgarotības manifestu "Dižais skaistums", bet nupat aizgājušajā nedēļas nogalē ar kādu labas gaumes sajūtu rūpīgi izkopušu draugu neveiksmīgi lauzām šķēpus par režisora jaunāko piedāvājumu ar kārdinoši pretenciozo nosaukumu "Jaunība", kas šķiet tik universāls un visaptverošs, ka vienlaikus neizsaka gandrīz neko. Acīmredzot šogad šādi filmu nosaukumi ir modē, vai citādi francūzis Gaspars Noē būtu gājis vēl tālāk un savu 3D pornogrāfisko drāmu nosaucis vienkārši par "Mīlestību"? Šķiet, ka Noē ar savu nosaukuma izvēli vēlas provocēt (vai paplašināt priekšstatus – atkarībā no jūsu skatpunkta un dzīves pieredzes), tikmēr Sorentīno nolūki manā uztverē ir krietni gaisīgāki, kaut cēlāki. Taču šīs idejas par zudušās jaunības atspoguļošanos vecumdienās un garīgo atgriešanos/atdzimšanu ēteriski vieglo lidojumu lejup rauj režisora brīžiem kaitinošā, nereti uz pašmērķīguma robežas balansējošā pompozitāte un... jā, arī banalitāte.

Ja jums patika "Dižais skaistums", visdrīzāk nebūsiet vīlies arī pēc "Jaunības" noskatīšanās, jo Sorentīno rīcībā esošais kinematogrāfisko paņēmienu arsenāls šo divu gadu laikā īpaši nav mainījies. Nevar noliegt viņa spēju panākt apdullinošu iedarbību uz cilvēciskajām maņām, īpaši redzes un dzirdes orgāniem. Sorentīno uzticamais operators Luka Bigaci kā vienmēr ir uzdevuma augstumos, un viņa izskaitļoto kadru perfekciju un nesatricināmo grāciju ir vēlme salīdzināt ar skaņdarbu kompozīciju, ko papildina lieliskā amerikāņu laikmetīgās mūzikas komponista Deivida Langa radītais skaņu celiņš. Ja jūtat sevī estētfašista garu, tad ietilpstat tajā filmas potenciālās mērķauditorijas grupā, kura visaugstāk novērtēs iepriekšminētā radošā dueta centienus. Grūti nepamanīt, ka Sorentīno savas filmas zināmā mērā veido analoģiski klasiskās mūzikas darbiem, teiksim, simfonijām, un brīžiem tās šķiet kā vairāku stundu garumā izvērsti mūzikas klipi (to nebūt nedomājot sliktā nozīmē), tas pats "Dižais skaistums" brīnišķīgi atbilst šādam traktējumam. "Jaunībā" mūzikas loma ir vēl nozīmīgāka, jo tā sajūtama ne tikai vizuālajā un audiālajā līmenī, bet arī integrēta sižetiskajā slānī.

Filmas vēstījumu veido divu "laimīgās" vecumdienas sasniegušu draugu pieredzējumi kādā neaptverami gleznainā Šveices Alpu kūrortā. Protams, tie nav nekādi sačākstējuši pensionāri, kas visu dienu gulšņā dīvānā, skatoties "Eurosport". Freds (Maikls Keins) ir izbijis klasiskās mūzikas komponists, kurš vēlas saraut saites ar mūziku savas smagi slimās sievas dēļ (un tāpēc asi noraida britu karaļnama piedāvājumu diriģēt prinča dzimšanas dienā), bet viņa labākais draugs Maiks (Hārvijs Keitels) nav atmetis kinorežisora ambīcijas un kopā ar jaunu, mazliet apdullušu scenāristu brigādi strādā pie savas jaunākās filmas scenārija, kurai lemts kļūt par viņa "testamentu". Filmas gaitā viņiem pievienojas arī Freda meita un asistente Līna (Reičela Vaisa), kuru kādas popdziedātājas dēļ pamet vīrs (viņš arī Maika dēls), eksistenciālā krīzē nokļuvis aktieris Džimijs (Pols Dano), pavisam jauniņa masiere, kurlmēms pusmūža pāris, prostitūta, pārcilvēciski aptaukojies Djego Maradona (aktiera izpildījumā), kārdinošā, trūcīgi ģērbtā Mis Pasaule, budistu mūks, kuram padodas levitācijas māksla, un nežēlīga kinozvaigzne labākajos gados efektīgā Džeinas Fondas uznācienā. Tas viss kopā rada Sorentīno raksturīgo raibo dzīves kolāžu, ar kuras pedantisku iezīmēšanu viņš nodarbojās jau "Dižajā skaistumā". "Jaunības" centrā ir minētie Freda un Maika tēli, tāpēc daudzās atkāpes ar otrā plāna personāžiem brīžiem šķiet liekas un pat kaitinošas, to nolūks it kā ir ilustrēt pašsaprotamas lietas vai vienkārši radīt skatītājā pārlaicīga skaistuma sajūtu, zogot laiku, ko varētu izmantot abu galveno varoņu tuvākai iepazīšanai. Freds ir pametis komponēšanu un vēlas nodoties letarģiskai pagātnes apcerēšanai, taču viņa mieru satricina meitas pārmetumi par komponista mūžīgo aizņemtību, seksuālajām dēkām un ģimenes atstāšanu novārtā – visai klasisks radošas slavenības grēku komplekts. Turpretī Maiks ir daudz aktīvāks, rosīgāks, viņam šķietami viss vēl priekšā, un iecerētos nākotnes plānus neapturēs pat mūžīgās nedienas ar prostatu (joki par urinēšanu ir viens no caurviju motīviem). Varat trīsreiz minēt, vai līdz filmas beigām viss apgriezīsies kājām gaisā... Man šķiet, ka es saprotu Sorentīno pasniegto ironiju, skumjas un nepārejošo melanholiju, ko brīžiem papildina vecišķs sentiments, es varu pieņemt, ka pastāv kaut kāds paralēls Sorentīno visums, kurā visi cilvēki ir apsēsti ar nemitīgām pārdomām par dzīves lielajiem jautājumiem ("man jāizvēlas, kas ir stāstījuma vērts: šausmas vai iekāre," spriedelē Džimijs), taču filmā netrūkst brīžu, kad visas šīs intonācijas strauji tiek pārforsētas līdz banalitātei, vienā mirklī sabojājot tik rūpīgi būvēto iespaidu kokteili. Ņemsim par piemēru kaut vai "Sigur Ros" mūzikas pavadījumā levitējošo mūku vai ainu, kurā Freds pļavā diriģē govis un koku zarus. Vai arī grotesko parodiju par popmūzikas kultūru Līnas sapnī. Šādas lietas izsit no līdzsvara stāvokļa, kura radīšanā šķietami ieguldīts daudz laika un līdzekļu. Un neglābj pat pašironija un apoloģiskās atziņas, kas it kā čukst priekšā, kā šī filma uztverama. Kādā brīdī Maiks deklarē: "Tu saki, ka emocijas ir pārvērtētas, taču tās ir muļķības. Emocijas ir viss, kas mums atlicis." Tiešāk nepateiksi. Bet jābūt lielam meistaram, lai ar šīm emocijām prasmīgi manipulētu un skatītājs to nejustu.

Sorentīno bieži tiek minēts kā Fellīni radošais mantinieks, un dižā režisora ietekmi grūti nepamanīt. Arī "Jaunībā" ir vairāki spilgti "Fellīni momenti", no kuriem atmiņā paliekošākais ir Maika vīzija par dzīves sievietēm, kuras piepeši vienkopus parādās Alpu pļavā, bet filma kopumā atgādina parafrāzi par "8½". Nepārprotiet, "Jaunība" noteikti ir labs, kvalitatīvs kino, Keina un Keitela aktierspēle ir augstā līmenī un padara viņu samērā plakanos personāžus par dzīviem, emocionāli sajūtamiem cilvēkiem, un to papildina jau sākumā minētais audiovizuālais baudījums. Taču mani mulsina Sorentīno uzturēšanās šajā šķietami drošajā "Fellīni teritorijā", kurā viņš īsti nespēj tikt galā ar paša izvirzītajām mākslinieciskajām ambīcijām. Krietni interesantāks un aizraujošāks šķiet tas Sorentīno, kura prātam pieder "Mīlestības sekas", "Dievišķais" un arī pretrunīgi vērtētā "This must be the place", un ceru, ka šis piektajā gadu desmitā iekāpušais režisors tāpat kā Hārvija Keitela enerģiskais Maiks joprojām atrodas radošajos meklējumos un negrasās apstāties pie sasniegtā. The show must go on, Paolo!

Aivars Madris

Aivars Madris ir liepājnieks, kas aizķēries Rīgā. Diplomēts filologs. Strādā muzejā un paralēli tulko utilitāra lietojuma tekstus. Slimo ar literatūru un kino. Cenšas skatīties plašāk.       

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!