Visādā ziņā jācenšas izvairīties no pārmērīgas vienkāršošanas, ko gribētos nodēvēt par filozofu profesionālo kaiti.
(Ostins)
Filozofisko problēmu galvenais cēlonis – vienpusīga diēta: cilvēki sašaurina savu domāšanu, lietojot tikai viena veida piemērus.
(Vitgenšteins)
Recenzija par grāmatu. Džons Langšovs Ostins "Kā ar vārdiem darīt lietas", izdevniecība "Liepnieks un Rītups", 2011. Tulkojis Jānis Nameisis Vējš.
Nesen kāda amerikāņu rakstnieka darbā izlasīju, ka "cilvēki – pārsteidzošā kārtā – daudz ātrāk reaģē uz darbiem, nevis vārdiem". Teksta ironiskais konteksts gan liek "darbus" šeit saprast kā skanīgu pļauku, pretstatā pieklājīgam aicinājumam uzmanīgāk klausīties, un citētā frāze nav uzskatāma par pretargumentu Ostina runas darbību teorijai. Drīzāk pretēji – Ostina lekcijas, ko pēc viņa nāves izdod Džeimss Ērmsons, ir radījušas noturīgu priekšstatu jeb attēlu, kā teiktu Vitgenšteins, par valodas darbības spēku, tās iesaistīšanos mūsu ikdienas aktivitātēs un ārpusvalodas faktoru lomu semantikā. Ostina darba tulkojums ir ilgi gaidīts, tā pirmais uzmetums (šķiet, 8. lekcijas tulkojums mašīnrakstā, ko diemžēl man neizdevās atrast) 90. gados tika izmantots kā papildmateriāls Jāņa Vēja lekciju kursā Latvijas Universitātes filozofijas studentiem, un vēlāk ar tulkotāja laipnu atļauju un dažām viņa ieteiktām korekcijām, nu jau pašam uzstājoties pasniedzēja lomā, šo materiālu izmantoju arī es. Kaut ko no 90. gadu sākuma kāres pēc jebkura līdz šim nepieejama 20. gadsimta filozofijas teksta jūtu arī tagad, turot rokās nesen iznākušo grāmatu. Taču, atliekot malā personīgās atmiņas un zināmu nostaļģiju par kādreizējo aizrautību ar filozofiju, pievērsīšos šī raksta tiešajam uzdevumam.
Uzskatu, ka īsā recenzijā par Ostina darba tulkojumu būtu jāaplūko trīs temati: pirmkārt, Ostina teksta nozīmība, otrkārt, viņa teorijas konteksts un tā atspoguļojums recenzējamajā izdevumā (plašākā nozīmē – tulkojuma zinātniskais aparāts) un, treškārt, pats tulkojums, vispirms jau terminoloģijas latviskojums. Pirmais uzdevums ir arī visvienkāršākais, jo Ostins īsi raksturots ne tikai tulkotāja pēcvārdā, bet arī viņam veltītā esejā "Džons Ostins – lingvistiskais filozofs par exallenece", kas iekļauts Jāņa Vēja rakstu krājumā "Darbdienas filozofija" (Rīga: Zinātne, 2005).
Taču Oksfordas domātāja Ostina vieta 20. gadsimta filozofijā nav saprotama bez Kembridžas un Vīnes paralēles, proti, Vitgenšteina dažus gadus ātrāk veiktā pragmatiskā pavērsiena valodas izpratnē, un vēlākās runas darbību sistemātiskās versijas Džona Sērla darbos, kā arī bez, kā es to dēvēju, klasiskās semantikas, kuras nozīmīgākos momentus veido Gotloba Frēges raksti un Vitgenšteina "Traktāts". Ostina valodfilozofijas – izmantošu šo pēcvārda jaunievedumu – konteksts ir lakoniski un skaidri iezīmēts Jāņa Vēja tulkojuma pēcvārdā "Darīšana ar vārdiem". Tomēr tieši Vitgenšteina valodspēļu koncepcija un vēlākā Sērla teorija, kas līdz ar otro svarīgāko viņa darbu ("Intencionalitāte", 1983) nozīmes teorijā ieviesa analītiskajai filozofijai neraksturīgos intencionalitātes un apziņas jēdzienus, šajā pēcvārdā raksturoti vispieticīgāk. (Sērla valodfilozofiskais "gājiens" apziņas filozofijas virzienā gan nebūs nekas negaidīts uzmanīgam Ostina lasītājam, jo viņa izsmalcinātajās analīzēs gana svarīga vieta ierādīta runātāju nodomiem.)
Izvērstākas Vitgenšteina un Sērla analīzes trūkums gan ir netieši atrunāts, izmantojot vairākus citātus, kuros runāts par Ostina pieejas atšķirību gan no Vitgenšteina, gan Sērla filozofijas. Salikti sīkā šriftā pašā grāmatas sākumā, tie vērīgam lasītājam varētu dot mājienu, lai negaida uz Vitgenšteina–Ostina–Sērla triumvirātu balstītu eseju grāmatas beigās. Šāds triumvirāts, protams, būtu pārspīlējums, tomēr līdzības Vigenšteina un Ostina veikumā ir būtiskas – tā ir gan pievēršanās ikdienas valodai un tās lietojumam, gan ārpusvalodisko faktoru iekļaušana valodas teorijā (šeit arī abu domātāju kopīgā atšķirība no klasiskās semantikas, kur valoda tiek skatīta kā noslēgta sistēma un semantika ir stingri nodalīta no pragmatikas). Līdzības ir arī tīri formālas – gan Vitgenšteina, gan Ostina galvenie darbi iznāk pēc to autoru nāves viņu skolnieku redakcijā, gan Vitgenšteins, gan Ostins vēlāk sacerētajos tekstos ir kritizējuši savus agrākos uzskatus (kritizēšanas stratēģijas tomēr ir atšķirīgas). Jāatzīmē arī Vitgenšteina ideju hronoloģiskā prioritāte – terminu "valodspēles", kas uzsver valodas lietojuma aspektus, Vitgenšteins savās lekcijās izmanto jau 1932. gadā, kamēr Ostina lekciju pamatā esošie priekšstati, kā uzzinām no Ērmsona priekšvārda, izveidojušies 1939. gadā. (Ostina ironija par terminu "lietošana", kas nomainījis semantikā ierasto "nozīme", uzskatāma par netiešu polemiku ar Vitgenšteinu.)
Sērla gadījumā – lai arī viņu varētu uzskatīt par tiešu Ostina pieejas turpinātāju – interesantākas ir tieši atšķirības. Ja Ostinam bieži sastopam nenoteiktību, ko raksturo tādas frāzes kā "man pašam pagaidām nav īstas skaidrības" (143. lpp.) vai "mani skaidrojumi ir ļoti miglaini" (piezīme 127. lpp.), tad Sērla izteiksmes veids izceļas ar noteiktību un pat aroganci (teiksim, ignorējot visu fenomenoloģijas tradīciju, kuras pamatā taču ir Sērla izmantotais intencionalitātes jēdziens). Ja Ostins pēdējā lekcijā, runājot par vajadzību veidot sacījuma ilokutīvo spēku sarakstu, izšķir "piecas ļoti vispārīgas sacījumu klases" un tālāk raksta, ka "nekas no tā, ko lieku priekšā, ne mazākajā mērā nav jāsaprot kā negrozāms un galīgs", tad Sērls noteikti apgalvo, ka ir tikai piecas ilokūcijas darbību pamatkategorijas un ka, lai arī tās ir empīriski atrastas, tomēr tam jābūt dziļākiem iemesliem fundamentālajās prāta īpašībās (sk., piemēram: Intentionality, Cambridge Universit Press, 1983, p. 166). Lasītājs pats var izšķirt, kurš valodas anlīzes veids viņam šķiet pieņemamāks.
Sērla runas darbību un nozīmes teoriju šeit plašāk neanalizēšu, tāpat kā neaplūkošu škietami pašsaprotamo – arī Ostinam – valodas konvencionālo iedabu, kuru pirmais savos rakstos apšaubījis pēcvārdā neminētais Donalds Deividsons. Tā vietā, runājot par Ostina darba kontekstu, izdarīšu vien īsu piezīmi par Frēgi. Ostina tekstā vairākkārt sastopami vārdi "jēga un reference". Piemēram, būtiskajā 8. lekcijā, nošķirot lokūcijas, ilokūcijas un perlokūcijas darbības, pirmajā no tām viņš ietilpina "trīs lietas": "izsacīt noteiktas skaņkopas, izsacīt noteiktus vārdus noteiktā gramatiskajā konstrukcijā un tos izsacīt ar noteiktu nozīmi jeb, kā vārdu "nozīme" visplašāk saprot filozofijā, ar noteiktu jēgu un noteiktu referenci" (165. lpp.). Ņemot vērā, ka Ostins ir tulkojis Frēges "Aritmētikas pamatus" un, visticamāk, zinājis arī citus Frēges darbus, varētu pieņemt, ka "jēga un reference" šeit un citās lekcijās jāsaprot kā Frēges pazīstamā nošķīruma (Sinn und Bedeutung) tulkojums. Problēmu rada termins "nozīme", jo Frēgem tas neparādās – atbilstošo vācu valodas vārdu (Bedeutung) viņš izmantojis, lai apzīmētu referenci. Šeit būtu vajadzīgs izvērstāks komentārs, vēl jo vairāk tāpēc, ka terminoloģisku sajukumu rada slavenā Frēges raksta Über Sinn und Bedeutung (1892) fragmentu tulkojums latviešu valodā (Kentaurs XXI, Nr. 20), kas nosaukts "Jēga un nozīme". (Tulkotāja Jurģa Šķiltera izvēlei par labu var minēt vairākus argumentus, taču neapšaubāms ir tas, ka šāds tulkojums rada putru lasītāju galvās – kā lai saprot, piemēram, to, ka vārdam "Odisejs" ir jēga, bet nav nozīmes?) Cits iespējams aizguvums no Frēges ir spēka jēdziens (sk., piemēram, "jautājuma spēks" 173. lpp.), un komentāra cienīgs būtu jautājums, vai Ostina ilokutīvo spēku doktrīna nav vienkārši Frēges apgalvojuma spēka koncepcijas (Frēge nošķīra sprieduma apgalvojumu, kas rada pretenziju uz patiesuma vērtību, no iespējamā sprieduma satura) vispārinājums.
Runājot par tulkojuma zinātnisko aparātu, nav šaubu, ka Ostina darba izdevums latviešu valodā atbilst augstajiem kritērijiem, ko savulaik, uzsākot filozofijas tekstu publikāciju sēriju, sev uzstādīja izdevniecība "Liepnieks un Rītups". Tomēr gribētu piezīmēt, ka izvērstie un precīzie Jāņa Vēja komentāri ir drīzāk uzskatāmi par esejas paragrāfiem vai rindkopām un tos varētu apvienot ar pēcvārdu, savukārt Ostina tekstam un atsevišķām tulkojuma izvēlēm vajadzētu sniegt daudz izvērstāku paskaidrojumu.
Tulkojuma izvēles... Ostina teksta tulkojums, protams, ir varoņdarbs. Vispirms jau tāpēc, ka Ostins savu izsmalcināto analīzi balsta lingvistiskā intuīcijā, kas jārekonstruē pavisam citas valodas vidē. Viens no šīs "rekonstrukcijas" aspektiem ir atbilstīgu vārdu izvēle, kas, fiksējot dažādus nošķīrumus, tiecas kļūt par terminiem. Lasot Ostina darbu, es uz lappušu malām veicu piezīmes un sāku numurēt tās, kuras attiecas uz tulkojumu. Grāmatas beigās man bija sakrājies vairāk kā piecdesmit šādu piezīmju (daļa no tām gan bija vienkārša norāde uz veiksmīgu latviskojumu, ko varētu izmantot arī citā kontekstā). Šajā recenzijā es aplūkošu tikai trīs no visām piezīmēm.
Pirmā no tām saistīta ar pašas teorijas nosaukumu, kuru, kā vērīgs lasītājs, ceru, būs ievērojis, es atšķirībā no recenzējamā tulkojuma konsekventi saucu par runas darbību teoriju. Cik atceros, tad divi labojumi, kurus Jānis Vējš man ieteica izdarīt jau minētajā studentiem domātajā 8. lekcijas mašīnraksta versijā, attiecās uz terminiem utterance un act, proti, mēs vienojāmies kā tiem atbilstošus vārdus lietot "sacījums" un "darbība". Termins "sacījums" ir saglabājies, bet act vai acts tiek latviskots nevis kā "darbība" vai "darbības", bet kā "akts" vai "akti". Protams, vārdam "akts" ir ne tikai tēlotājmākslas plikņa vai (bezjēdzīga, birokrātiska) dokumenta nozīme. Tulkojot visu darbu, varētu rasties arī jauni apsvērumi, kas izrietētu no citiem termina lietojuma gadījumiem, turklāt izvēlei par labu "aktam" ir politiski cienījams precedents – žurnālā "Kentaurs XXI" ir publicēts Inas Druvietes veiktais neliela Sērla teksta tulkojums, kurā arīdzan parādās vārds "akts" (Kas ir runas akts? // Kentaurs XXI, Nr. 30). Mans pretarguments balstās vienkāršā valodas intuīcijā – gandrīz visos minētā termina lietojuma gadījumos "darbība" vai "darbības" skanētu labāk. (Vienviet gan tulkojumā šāds variants parādās – "because our acts are acts" latviskojot kā "tādēļ, ka mūsu akti ir darbības", 181. lpp.)
Otrs iebildums ir vērsts pret darba nosaukuma tulkojumu. Atceros, ka kādreiz mūsu – manās un Jāņa Vēja – sarunās tas skanēja "Kā veikt darbības ar vārdiem". (Piebildīšu, ka šāds nosaukums lietots arī minētajā Jāņa Vēja rakstā, kas ietverts krājumā "Darbdienas filozofija".) Tagadējā tulkojuma variantā izmantotā frāze "darīt lietas" man šķiet pieņemama, vien akceptējot krieviskā дело ("darbs", bet arī "lieta", darbības vārds делать – "darīt") ietekmi uz latviešu valodu, kad daudzajos padomju okupācijas gados arī mēs esam iemācījušies "nokārtot lietas".
Un pēdējā piezīme, ko gribētu izteikt un par kuru daļēja atbildība jāuzņemas pašam Ostinam, kurš ieviesis ne mazums, kā viņš pats atzīst, "briesmīgi" skanošu terminu, proti, pēdējā lekcijā minētās piecas ilokutīvo spēku klases varētu mēģināt atveidot bez "atbaidošajiem" (arī Ostina apzīmējums) vārdiem, kurus atļaujos citēt: "verdiktīvi", "eksercitīvi", "komisīvi", "behabitīvi", "ekspozitīvi" (sk., piemēram, 251. lpp.). Atšķirība no "lokūcijas" un "ilokūcijas" terminiem, kas kļuvuši gandrīz par ikdienišķiem filozofijas un lingvistikas jēdzieniem, šie vārdi var izraisīt vien vēsturisku interesi (daļēji pateicoties Sērla alternatīvajai klasifikācijai). Protams, tulkotājam un redaktoram Aldim Lauzim, kas arī pats ir tulkotājs un, visticamāk, līdzatbildīgs daudzos terminu latviskojuma izvēles gadījumos, būs un ir jābūt daudziem pretargumentiem. Vienīgā nelaime ir tā, ka publicētam tekstam piemīt kaut kas tikpat fatāls kā pagaidu būvēm arhitektūrā (kuras, kā zināms, ir vienas no ilglaicīgākajām) – to nevar vienkārši izlabot kā nejaušu pārteikšanos sarunas situācijā.
Neskatoties uz šīm un citām neuzrakstītām piezīmēm, Jāņa Vēja tulkoto Ostina lekciju lasīšana man sagādāja patiesu baudu. Jautājumi un iebildes palīdz asināt paša lingvistisko intuīciju un prasība pēc filozofiskiem komentāriem nekad nav pilnībā apmierināma. Ostina darba tulkojums Latvijas valodfilozofijas telpā paver jaunu lappusi, kas varētu sākties ar jaunu, franču literatūrkritiķa Žerāra Ženeta ieteikto runas darbības tipu: "Reiz Oksfordā..."
Uzskatu, ka īsā recenzijā par Ostina darba tulkojumu būtu jāaplūko trīs temati: pirmkārt, Ostina teksta nozīmība, otrkārt, viņa teorijas konteksts un tā atspoguļojums recenzējamajā izdevumā (plašākā nozīmē – tulkojuma zinātniskais aparāts) un, treškārt, pats tulkojums, vispirms jau terminoloģijas latviskojums. Pirmais uzdevums ir arī visvienkāršākais, jo Ostins īsi raksturots ne tikai tulkotāja pēcvārdā, bet arī viņam veltītā esejā "Džons Ostins – lingvistiskais filozofs par exallenece", kas iekļauts Jāņa Vēja rakstu krājumā "Darbdienas filozofija" (Rīga: Zinātne, 2005).
Taču Oksfordas domātāja Ostina vieta 20. gadsimta filozofijā nav saprotama bez Kembridžas un Vīnes paralēles, proti, Vitgenšteina dažus gadus ātrāk veiktā pragmatiskā pavērsiena valodas izpratnē, un vēlākās runas darbību sistemātiskās versijas Džona Sērla darbos, kā arī bez, kā es to dēvēju, klasiskās semantikas, kuras nozīmīgākos momentus veido Gotloba Frēges raksti un Vitgenšteina "Traktāts". Ostina valodfilozofijas – izmantošu šo pēcvārda jaunievedumu – konteksts ir lakoniski un skaidri iezīmēts Jāņa Vēja tulkojuma pēcvārdā "Darīšana ar vārdiem". Tomēr tieši Vitgenšteina valodspēļu koncepcija un vēlākā Sērla teorija, kas līdz ar otro svarīgāko viņa darbu ("Intencionalitāte", 1983) nozīmes teorijā ieviesa analītiskajai filozofijai neraksturīgos intencionalitātes un apziņas jēdzienus, šajā pēcvārdā raksturoti vispieticīgāk. (Sērla valodfilozofiskais "gājiens" apziņas filozofijas virzienā gan nebūs nekas negaidīts uzmanīgam Ostina lasītājam, jo viņa izsmalcinātajās analīzēs gana svarīga vieta ierādīta runātāju nodomiem.)
Izvērstākas Vitgenšteina un Sērla analīzes trūkums gan ir netieši atrunāts, izmantojot vairākus citātus, kuros runāts par Ostina pieejas atšķirību gan no Vitgenšteina, gan Sērla filozofijas. Salikti sīkā šriftā pašā grāmatas sākumā, tie vērīgam lasītājam varētu dot mājienu, lai negaida uz Vitgenšteina–Ostina–Sērla triumvirātu balstītu eseju grāmatas beigās. Šāds triumvirāts, protams, būtu pārspīlējums, tomēr līdzības Vigenšteina un Ostina veikumā ir būtiskas – tā ir gan pievēršanās ikdienas valodai un tās lietojumam, gan ārpusvalodisko faktoru iekļaušana valodas teorijā (šeit arī abu domātāju kopīgā atšķirība no klasiskās semantikas, kur valoda tiek skatīta kā noslēgta sistēma un semantika ir stingri nodalīta no pragmatikas). Līdzības ir arī tīri formālas – gan Vitgenšteina, gan Ostina galvenie darbi iznāk pēc to autoru nāves viņu skolnieku redakcijā, gan Vitgenšteins, gan Ostins vēlāk sacerētajos tekstos ir kritizējuši savus agrākos uzskatus (kritizēšanas stratēģijas tomēr ir atšķirīgas). Jāatzīmē arī Vitgenšteina ideju hronoloģiskā prioritāte – terminu "valodspēles", kas uzsver valodas lietojuma aspektus, Vitgenšteins savās lekcijās izmanto jau 1932. gadā, kamēr Ostina lekciju pamatā esošie priekšstati, kā uzzinām no Ērmsona priekšvārda, izveidojušies 1939. gadā. (Ostina ironija par terminu "lietošana", kas nomainījis semantikā ierasto "nozīme", uzskatāma par netiešu polemiku ar Vitgenšteinu.)
Sērla gadījumā – lai arī viņu varētu uzskatīt par tiešu Ostina pieejas turpinātāju – interesantākas ir tieši atšķirības. Ja Ostinam bieži sastopam nenoteiktību, ko raksturo tādas frāzes kā "man pašam pagaidām nav īstas skaidrības" (143. lpp.) vai "mani skaidrojumi ir ļoti miglaini" (piezīme 127. lpp.), tad Sērla izteiksmes veids izceļas ar noteiktību un pat aroganci (teiksim, ignorējot visu fenomenoloģijas tradīciju, kuras pamatā taču ir Sērla izmantotais intencionalitātes jēdziens). Ja Ostins pēdējā lekcijā, runājot par vajadzību veidot sacījuma ilokutīvo spēku sarakstu, izšķir "piecas ļoti vispārīgas sacījumu klases" un tālāk raksta, ka "nekas no tā, ko lieku priekšā, ne mazākajā mērā nav jāsaprot kā negrozāms un galīgs", tad Sērls noteikti apgalvo, ka ir tikai piecas ilokūcijas darbību pamatkategorijas un ka, lai arī tās ir empīriski atrastas, tomēr tam jābūt dziļākiem iemesliem fundamentālajās prāta īpašībās (sk., piemēram: Intentionality, Cambridge Universit Press, 1983, p. 166). Lasītājs pats var izšķirt, kurš valodas anlīzes veids viņam šķiet pieņemamāks.
Sērla runas darbību un nozīmes teoriju šeit plašāk neanalizēšu, tāpat kā neaplūkošu škietami pašsaprotamo – arī Ostinam – valodas konvencionālo iedabu, kuru pirmais savos rakstos apšaubījis pēcvārdā neminētais Donalds Deividsons. Tā vietā, runājot par Ostina darba kontekstu, izdarīšu vien īsu piezīmi par Frēgi. Ostina tekstā vairākkārt sastopami vārdi "jēga un reference". Piemēram, būtiskajā 8. lekcijā, nošķirot lokūcijas, ilokūcijas un perlokūcijas darbības, pirmajā no tām viņš ietilpina "trīs lietas": "izsacīt noteiktas skaņkopas, izsacīt noteiktus vārdus noteiktā gramatiskajā konstrukcijā un tos izsacīt ar noteiktu nozīmi jeb, kā vārdu "nozīme" visplašāk saprot filozofijā, ar noteiktu jēgu un noteiktu referenci" (165. lpp.). Ņemot vērā, ka Ostins ir tulkojis Frēges "Aritmētikas pamatus" un, visticamāk, zinājis arī citus Frēges darbus, varētu pieņemt, ka "jēga un reference" šeit un citās lekcijās jāsaprot kā Frēges pazīstamā nošķīruma (Sinn und Bedeutung) tulkojums. Problēmu rada termins "nozīme", jo Frēgem tas neparādās – atbilstošo vācu valodas vārdu (Bedeutung) viņš izmantojis, lai apzīmētu referenci. Šeit būtu vajadzīgs izvērstāks komentārs, vēl jo vairāk tāpēc, ka terminoloģisku sajukumu rada slavenā Frēges raksta Über Sinn und Bedeutung (1892) fragmentu tulkojums latviešu valodā (Kentaurs XXI, Nr. 20), kas nosaukts "Jēga un nozīme". (Tulkotāja Jurģa Šķiltera izvēlei par labu var minēt vairākus argumentus, taču neapšaubāms ir tas, ka šāds tulkojums rada putru lasītāju galvās – kā lai saprot, piemēram, to, ka vārdam "Odisejs" ir jēga, bet nav nozīmes?) Cits iespējams aizguvums no Frēges ir spēka jēdziens (sk., piemēram, "jautājuma spēks" 173. lpp.), un komentāra cienīgs būtu jautājums, vai Ostina ilokutīvo spēku doktrīna nav vienkārši Frēges apgalvojuma spēka koncepcijas (Frēge nošķīra sprieduma apgalvojumu, kas rada pretenziju uz patiesuma vērtību, no iespējamā sprieduma satura) vispārinājums.
Runājot par tulkojuma zinātnisko aparātu, nav šaubu, ka Ostina darba izdevums latviešu valodā atbilst augstajiem kritērijiem, ko savulaik, uzsākot filozofijas tekstu publikāciju sēriju, sev uzstādīja izdevniecība "Liepnieks un Rītups". Tomēr gribētu piezīmēt, ka izvērstie un precīzie Jāņa Vēja komentāri ir drīzāk uzskatāmi par esejas paragrāfiem vai rindkopām un tos varētu apvienot ar pēcvārdu, savukārt Ostina tekstam un atsevišķām tulkojuma izvēlēm vajadzētu sniegt daudz izvērstāku paskaidrojumu.
Tulkojuma izvēles... Ostina teksta tulkojums, protams, ir varoņdarbs. Vispirms jau tāpēc, ka Ostins savu izsmalcināto analīzi balsta lingvistiskā intuīcijā, kas jārekonstruē pavisam citas valodas vidē. Viens no šīs "rekonstrukcijas" aspektiem ir atbilstīgu vārdu izvēle, kas, fiksējot dažādus nošķīrumus, tiecas kļūt par terminiem. Lasot Ostina darbu, es uz lappušu malām veicu piezīmes un sāku numurēt tās, kuras attiecas uz tulkojumu. Grāmatas beigās man bija sakrājies vairāk kā piecdesmit šādu piezīmju (daļa no tām gan bija vienkārša norāde uz veiksmīgu latviskojumu, ko varētu izmantot arī citā kontekstā). Šajā recenzijā es aplūkošu tikai trīs no visām piezīmēm.
Pirmā no tām saistīta ar pašas teorijas nosaukumu, kuru, kā vērīgs lasītājs, ceru, būs ievērojis, es atšķirībā no recenzējamā tulkojuma konsekventi saucu par runas darbību teoriju. Cik atceros, tad divi labojumi, kurus Jānis Vējš man ieteica izdarīt jau minētajā studentiem domātajā 8. lekcijas mašīnraksta versijā, attiecās uz terminiem utterance un act, proti, mēs vienojāmies kā tiem atbilstošus vārdus lietot "sacījums" un "darbība". Termins "sacījums" ir saglabājies, bet act vai acts tiek latviskots nevis kā "darbība" vai "darbības", bet kā "akts" vai "akti". Protams, vārdam "akts" ir ne tikai tēlotājmākslas plikņa vai (bezjēdzīga, birokrātiska) dokumenta nozīme. Tulkojot visu darbu, varētu rasties arī jauni apsvērumi, kas izrietētu no citiem termina lietojuma gadījumiem, turklāt izvēlei par labu "aktam" ir politiski cienījams precedents – žurnālā "Kentaurs XXI" ir publicēts Inas Druvietes veiktais neliela Sērla teksta tulkojums, kurā arīdzan parādās vārds "akts" (Kas ir runas akts? // Kentaurs XXI, Nr. 30). Mans pretarguments balstās vienkāršā valodas intuīcijā – gandrīz visos minētā termina lietojuma gadījumos "darbība" vai "darbības" skanētu labāk. (Vienviet gan tulkojumā šāds variants parādās – "because our acts are acts" latviskojot kā "tādēļ, ka mūsu akti ir darbības", 181. lpp.)
Otrs iebildums ir vērsts pret darba nosaukuma tulkojumu. Atceros, ka kādreiz mūsu – manās un Jāņa Vēja – sarunās tas skanēja "Kā veikt darbības ar vārdiem". (Piebildīšu, ka šāds nosaukums lietots arī minētajā Jāņa Vēja rakstā, kas ietverts krājumā "Darbdienas filozofija".) Tagadējā tulkojuma variantā izmantotā frāze "darīt lietas" man šķiet pieņemama, vien akceptējot krieviskā дело ("darbs", bet arī "lieta", darbības vārds делать – "darīt") ietekmi uz latviešu valodu, kad daudzajos padomju okupācijas gados arī mēs esam iemācījušies "nokārtot lietas".
Un pēdējā piezīme, ko gribētu izteikt un par kuru daļēja atbildība jāuzņemas pašam Ostinam, kurš ieviesis ne mazums, kā viņš pats atzīst, "briesmīgi" skanošu terminu, proti, pēdējā lekcijā minētās piecas ilokutīvo spēku klases varētu mēģināt atveidot bez "atbaidošajiem" (arī Ostina apzīmējums) vārdiem, kurus atļaujos citēt: "verdiktīvi", "eksercitīvi", "komisīvi", "behabitīvi", "ekspozitīvi" (sk., piemēram, 251. lpp.). Atšķirība no "lokūcijas" un "ilokūcijas" terminiem, kas kļuvuši gandrīz par ikdienišķiem filozofijas un lingvistikas jēdzieniem, šie vārdi var izraisīt vien vēsturisku interesi (daļēji pateicoties Sērla alternatīvajai klasifikācijai). Protams, tulkotājam un redaktoram Aldim Lauzim, kas arī pats ir tulkotājs un, visticamāk, līdzatbildīgs daudzos terminu latviskojuma izvēles gadījumos, būs un ir jābūt daudziem pretargumentiem. Vienīgā nelaime ir tā, ka publicētam tekstam piemīt kaut kas tikpat fatāls kā pagaidu būvēm arhitektūrā (kuras, kā zināms, ir vienas no ilglaicīgākajām) – to nevar vienkārši izlabot kā nejaušu pārteikšanos sarunas situācijā.
Neskatoties uz šīm un citām neuzrakstītām piezīmēm, Jāņa Vēja tulkoto Ostina lekciju lasīšana man sagādāja patiesu baudu. Jautājumi un iebildes palīdz asināt paša lingvistisko intuīciju un prasība pēc filozofiskiem komentāriem nekad nav pilnībā apmierināma. Ostina darba tulkojums Latvijas valodfilozofijas telpā paver jaunu lappusi, kas varētu sākties ar jaunu, franču literatūrkritiķa Žerāra Ženeta ieteikto runas darbības tipu: "Reiz Oksfordā..."
0