Kino
06.12.2018

Reiz, 1977. gadā, kādā Berlīnes nomalē…

Komentē
2
Saglabā

Par Lukas Gvadanjīno filmu "Suspiria", 2018

Man ir patiess prieks par daudzzāļu kinoteātra "Forum Cinemas" atbalstu mūsdienīgam un pretrunīgi vērtētam Eiropas ārthausam, demonstrējot Lukas Gvadanjīno filmu "Suspiria", jo šis noteikti nav no tiem kinodarbiem, uz kuru varētu plūst cilvēku masas. Šī filma pat nav ierindojama starp tām, kas būtu saņēmusi kādas ievērojamas festivālu balvas, tādējādi izpelnoties zināma kinoskatītāju loka uzmanību. Tomēr prieks, ka mums ir (vēl pagaidām) iespēja šo filmu redzēt uz lielā ekrāna, jo "Suspiria" ir jāredz un jāizdzīvo kinoteātrī, lai tā jums patiktu, riebtos, izraisītu sašutumu vai beznosacījuma mīlestību.

Personīgi piederu pie pēdējiem, respektīvi, filmas mīlētājiem, un to godīgi atzīšu uzreiz. Lai arī vēlējos šo filmu redzēt, tās reklāmas materiālu iedvesmots, man nebija pret to nekādu īpašu gaidu vai cerību. Kinomīļu apdziedāto Dario Ardžento 1977. gadā tapušo oriģinālu biju redzējis visai pasen, pirms krietniem desmit gadiem, un, lai gan tā nenoliedzami ir stilīga un vizuāli krāšņa filma, nevarētu teikt, ka jaunās amerikāņu baletdejotājas Sūzijas dēkas raganu sabatā Minhenē būtu atstājušas kādu paliekošu nospiedumu manās smadzenēs. Šķiet, ap to pašu laiku noskatījos arī cita šausmu klasiķa, Džordža Romero, episko darbu "Miroņu rītausma", un jūsma par reālistiski atveidoto zombiju apokalipsi teju vai izdzēsa no atmiņas Ardžento inscenētās hiperstilizētās, ekspresionistiskās raganu dejas. Tomēr Dario Ardžento ir kulta autors šausmu filmu cienītāju aprindās un tostarp arī Lukas Gvadanjīno favorīts, bet "Suspiria" režisors nodēvējis par vienu no savām mīļākajām un visvairāk skatītajām filmām. Tāpēc saprotama viņa vēlme radīt jaunu savas iemīļotās filmas versiju, taču pašam atturēties no režijas – tīri aiz pietātes pret oriģinālu. Tāda bija Gvadanjīno sākotnējā iecere, kurā viņš būtu filmas producents, bet par režisoru bija jākļūst amerikānim Deividam Gordonam Grīnam. Tomēr dažādu peripetiju rezultātā Grīns izvēlējās režisēt "Halovīna" jaunāko daļu, bet "Suspiria" kļuva par paša Gvadanjīno režijas projektu. Nešaubos, ka arī Grīna versija būtu interesanta, tomēr Gvadanjīno vīzijā ir tik skaidri nolasāms viņa rokraksts un režisora domāšana, ka būtu bijis patiesi žēl, ja filma atšķirtos no pašreizējās kaut par dažiem procentiem. Jo šeit spēks ir itin visā, bet visvairāk – niansēs un detaļās.

To, ka Gvadanjīno ir teju maniakāli pārņemts ar detaļām, mēs varam redzēt viņa iepriekšējā filmā "Sauc mani savā vārdā". Tas nav tikai elēģisks mīlas stāsts starp jaunu puisi un mazliet vecāku puisi, bet gan līdz pēdējam sīkumam rekonstruēta ārzemnieka esamības pieredze Itālijas lauku reģionā 1983. gada vasarā. Gvadanjīno pieeja asociējas ar Prusta prozu, kurā priekšplānā bieži vien izvirzās dažādi sīkumi un dīvainības, bet nozīmīgais paliek kaut kur apslēpts (arī Gvadanjīno atturas mums rādīt atklātas mīlas ainas, taču veltījis epizodi masturbēšanai ar persiku). "Suspiria" ir šīs apsēstības kulminācija, jo Gvadanjīno ireālo un fantasmagorisko ievieto ar neatkārtojamu detalizācijas pakāpi rekonstruētā 1977. gada t. s. "Vācijas rudens" atmosfērā. Tā ir viena no būtiskākajām atšķirībām, salīdzinot ar Ardžento oriģinālu, – šī vairs nav fantāziju pasaule, kas tikai šķietami atgādina realitāti, šī ir realitāte, kas šķiet reālāka par pašu vēsturisko realitāti un vienlaikus – joprojām rada drebuļus uzdzenošu sajūtu par atrašanos kādā baisā aizspogulijā. Šeit ir interjeri, piemēram, profesora Klemperera dzīvoklis vai raganu virtuve, kas radīti tik ticami un "apdzīvoti", ka uzreiz sajūties, kā nonācis atpakaļ vecvecāku dzīvoklī vai lauku mājās pie radiem, bet tikmēr nemitīgās lietusgāzēs un sniegputenī ietītā Berlīne atgādina vietu, kas it kā atrodas tepat, relatīvi netālu, bet kurā iespējams nokļūt, tikai izejot cauri kādam burvju portālam, gluži kā Alisei Kerola stāstos.

Stāsts par Alisi brīnumzemē ir viens no iespējamiem iedvesmas avotiem, tikai Alisi šoreiz aizvieto amerikāniete Sūzija, kas ieradusies apgūt laikmetīgo deju prestižā, taču noslēpumainā Berlīnes deju trupā. Gvadanjīno ir paņēmis Ardžento darbu par izejmateriālu, bet viņa pārraudzībā scenārists Deivids Kaiganičs uz šiem pamatiem ir uzbūvējis vērienīgu stāstu, kurā saplūst un pārklājas dažādi tematiskie un sižetiskie slāņi. Negribu lieki pārstāstīt sižetu, tomēr "Suspiria" var atstāt pamatīgā apmulsumā no masīvās informācijas gūzmas, kas jāuzņem un jāizfiltrē filmas skatīšanās laikā. Sūzijas stāsts ir tikai viens no šiem slāņiem, kas runā par jaunas sievietes traumatisko bērnības pieredzi un sarežģītajām attiecībām ar tirānisko māti, augot reliģiozā Ohaio amišu fermeru ģimenē. Filmas gaitā Sūzijai veidojas arvien ciešāka saikne ar deju trupas vadītāju Madāmu Blanku, kas arī pati lolo siltas, pat neizskaidrojami mātišķas jūtas pret jauno amerikānieti. Taču ne mazāk svarīga ir filmas darbības pārcelšana uz Berlīni un izvēlētais darbības laiks, kad Vācijā valda liela politiskā un sociālā spriedze, ko rada "Sarkanās Armijas Frakcijas" (RAF) teroristu centieni atbrīvot savus ieslodzītos barvežus. Tāpēc fonā nemitīgi atskan sprādzieni, televīzijā un radio ziņo par arvien jauniem teroraktiem. Šim fonam ir būtiska loma arī filmas sižetiskajā virzībā un tēmu atklāsmē, ļaujot vilkt paralēles starp noslēpumaino raganu kultu, kas uzurpējušas varu pār naivajām dejotājām, lai iegūtu viņu jaunības spēku, un varas un sabiedrības attiecībām gan reiha laikā, gan pēckara Vācijā, gan arī paceļot to simboliskā līmenī ārpus konkrētajām reālijām un pievēršoties mūsu kolektīvajām spējām ne tikai pieņemt pagātnes grēkus, bet arī apzināties, ka to radītās sekas nekad nepagaisīs no mūsu dzīves. Šīs tēmas atklāsmē nozīmīgākā ir pavecā psihologa Jozefa Klemperera sižeta līnija: viņš filmā kļūst par detektīvu, kas cenšas palīdzēt vairākām trupas audzēknēm. Caur Klempereru filmā ienāk gan pēckara Vācijas sabiedrībai uzkrautā nacisma mantojuma nasta (Klemperera sieva ir pazudusi, bēgot no ievietošanas koncentrācijas nometnē, jo viņš pārāk ilgi vilcinājies sievu nogādāt drošībā), gan racionālās un iracionālās pasaules sadursme, pārliecinātajam profesionālim pašam arvien vairāk grimstot apsēstībā ar ideju par raganu saietu, kas patiesībā pārvalda deju trupu. Nenoliedzami, filma ir ļoti piesātināta ar personāžiem un notikumiem, tomēr, manuprāt, visas sižeta līnijas ir ļoti precīzi izklāstītas un samontētas kopā, lai divarpus stundu ilgā ceļojuma beigās nonāktu līdz vienotam un katarses pilnam, eksplozīvam atrisinājumam. Lasītas arī daudzas neizpratnes pilnas skatītāju un kritiķu atsauksmes, kuri uzskata filmu par nesaprotamu un pārlieku sarežģītu, jo tā sabrūk pati zem sava ambiciozā vēstījuma svara. Šajā ziņā "Suspiria" ir viena no tām filmām, kuru noteikti vērts skatīties atkārtoti, lai izsekotu līdzi visām niansēm – filma ir paredzēta vērīgam skatītājam, tikmēr dažādu humanitāro jomu pētniekiem te paveras plašs lauks interpretācijām un zinātniskām apcerēm.

Uzdrīkstēšos teikt, ka "Suspiria" itin labi funkcionē tikai audiovizuālajā līmenī vien, un, pat tad ja nespējat vai negribat sekot līdzi visām sižeta peripetijām vai nevēlaties iedziļināties feminisma, varas un maģijas savstarpējās attiecībās, vienmēr ir iespēja atslēgt prātu un baudīt brīnišķīgos, ar vieglu sēpijas slāni klātos attēlus, ko Gvadanjīno radījis kopā ar uzticamo operatoru Sajombu Mukdīpromu, kadru kompozīcijas, interjerus, eksterjerus, vārdu sakot, līdz kaulu smadzenēm izjust uzturēšanos filmas pasaulē. Šajā fantasmagoriskajā vidē arī aktieri izskatās pēc elegantām, kustīgām dekorācijām, it īpaši virtuozajos deju numuros (starp citu, izņemot Dakotu Džonsoni, Miu Gotu un Hloju Greisu Morecu, visas pārējās trupas audzēknes atveido profesionālas dejotājas), ko pavada Toma Jorka ne mazāk satriecošais, krautroka un ārtroka tradīcijās ieturētais skaņu celiņš. Epizode, kurā trupa demonstrē publikas priekšā ilgi iestudēto dejas izrādi "Volk" (tauta, vācu val.), ir tik niansēti inscenēta, horeografēta un apskaņota, ka nemaz negribas domāt par tās simbolisko sasaisti ar filmas tēmām vai nozīmi dramaturģiskajā struktūrā, bet var kaifot par šī priekšnesuma radītajām ķermeniskajām trīsām. Pieminētais dekoratīvisms gan nenozīmē, ka filmā nav labu aktierdarbu. Daudz apspriesta ir Tildas Svintones iejušanās veselās trijās lomās, kuru vidū gan Madāma Blanka, gan sažuvušais Klemperers, gan groteskā, izkropļotā raganu vecāmāte Helēna Markosa (jāpiebilst, ka filmas efektu un grima mākslinieki ir parūpējušies, lai cilvēkiem ar vājiem nerviem uz beigām rastos vēlēšanās pievērt acis), kas ievērojami pārsniedz vienkārša reklāmas trika robežas. Taču arī Dakota Džonsone Sūzijas lomā atstāj visnotaļ pārliecinošu iespaidu, un Gvadanjīno jau iepriekš veiksmīgi sadarbojies ar abām aktrisēm filmā "Saules apžilbinātie". Raibu aktrišu ansambli režisors pulcējis raganu lomās, viņu vidū bija interesanti redzēt gan Fasbindera iemīļoto Ingrīdu Kavenu, gan francūzieti Silviju Testudu, gan savulaik nīderlandiešu režisora Pola Verhovena atklāto Renē Sautendijku. Mazā lomiņā pavīd arī oriģinālās "Suspiria" galvenās lomas atveidotāja Džesika Hārpere.

Personīgi man "Suspiria" ir viens no šī gada spilgtākajiem kino notikumiem – efektīga šausmu filmas, psiholoģiskā trillera un vēsturiskās drāmas sintēze, baisa pasaka, kurā realitāte bieži šķiet draudīgāka par tajā iedzīvināto fantāziju. Atsaucoties uz filmas reklāmas saukli ("Give your soul to the dance"), es atdevu savu dvēseli dejai un ceru, ka tas izdosies arī jums.



P.S. Paldies apvienībai "Kino Kults" un personīgi Sergejam Timoņinam par iespēju apmeklēt filmas pirmizrādes seansu.



Tēmas

Aivars Madris

Aivars Madris ir liepājnieks, kas aizķēries Rīgā. Diplomēts filologs. Strādā muzejā un paralēli tulko utilitāra lietojuma tekstus. Slimo ar literatūru un kino. Cenšas skatīties plašāk.       

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!