Publiskas līderu debates ir noderīgs rituāls, tomēr "Vienotībai" arī jāpatur prātā, ka t.s. politiskā identitāte un apmierinoša reitinga atgūšana nav viens un tas pats. Pirmā var pagaidīt.
Šis apgalvojums var likties dīvains, ņemot vērā, cik bieži teksta autors pats ir čīkstējis par skaidru ideoloģisku uzstādījumu trūkumu mūsdienu politikā, to skaitā Latvijas. Būtiskā nianse ir tā, ka "Vienotība" atbalstu elektorātā ir zaudējusi tik būtiski, ka debates partijā par liberālām vai konservatīvām vērtībām, protams, liksies interesantas šauram biedru un t.s. politikas vērotāju lokam, bet ne plašākai publikai. Tā zināmā mērā ir situācija, kas aprakstīta aizvēsturiskā anekdotē par Nenotveramo Džo. – Kāpēc viņu tā sauc? – Jo viņu neviens nav notvēris. – Kā viņam tas izdodas? – Jo neviens jau neķer... – Rupji sakot, politoloģiski saistošas diskusijas partijā, kas balansē uz 5 % robežas, liekas nevietā – vispirms "paceliet reitingu", dārgumiņi!
Tātad vispirms "Vienotībai" jāatgūst reitings 7–8 % līmenī.
Šī mērķa panākšanai primāra, manuprāt, ir iekšējās gaisotnes uzlabošana, to skaitā kašķu beigšana. Tas ir svarīgi ne tikai pašiem partijas biedriem, bet arī tiem "Vienotības" atbalstītājiem, kuri principā šādai partijai redz vietu Latvijas politikā, bet kuriem ir noriebusies paralizējošā plēšanās.
Arī te var atgādināt: šī raksta autors vairākkārtīgi ir paudis, ka iekšpartiju plūkšanās nav nekas neparasts Rietumu demokrātijā. Jā, tomēr, ja runa ir par faktiskām divpartiju sistēmām – lai gan to mēs vēl redzēsim, ko Tramps un "Brexit" nozīmēs attiecīgi ASV republikāņiem un britu konservatīvajiem –, tas var beigties slikti. Jebkurā gadījumā partija ar 5 % reitingu ekosistēmā, kur konkurentu netrūkst un publika kāri uzķer tieši personālijas, dažādus grupējumus nevar atļauties.
Viegli jau mācīt, ja redzam, ka līdz mielēm publiskajā telpā izvazāto nošķīrumu vietā nu "Vienotībā" iezīmējas vēl viens, ko ļoti vienkāršoti varētu aprakstīt kā "Rīga pret reģioniem". Pirmā (piemēram, slavenais "sešinieks") tā kā vairāk velk uz Piebalga pusi, otrie – Smiltēna. Lai kāds arī būtu abu kungu sacensības rezultāts, zaudējušajai pusei krupis būs jānorij, turklāt ne tikai vārdos, bet arī darbos. Piemēram, deleģējot savus cilvēkus jaunā līdera palīgu un padomdevēju komandai, savukārt jaunais līderis rīkosies muļķīgi, ja komandu veidos tikai no "savējiem".
Reitingu paaugstināt nevar, uzvedoties kā opozīcijai pozīcijas ietvaros – piemēram, dedzīgi piekrītot kritiskam situācijas novērtējumam, kā to varēja novērot pirmajās debatēs Cēsīs. Pareizāk sakot (un ja esam gana ciniski), tā varētu darīt, ja vien "Vienotība" tik ilgi nebūtu bijusi premjera un finanšu ministra partija. Elektorātam ir diezgan īsa atmiņa, bet ne jau, piedošanu, Alcheimera stadijas līmenī.
Te var iebilst, sakot, ka tad "zaļie zemnieki" plūks augļus, to skaitā "Vienotības" iestādītajā augājā, kas esot netaisnīgi. Jā, visticamāk, tā notiks. Jā, tas nebūs taisnīgi. Tomēr, atkārtošos, "Vienotības" fokusam primāri ir jābūt uz tiem, kurus nokaitinājusi partijas augstprātība un nespēja strādāt komandā. Ja "Vienotība" izvairīsies no kārdinājuma torpedēt ZZS, tad vismaz radīsies klusa cerība, ka partija ir kaut ko no kļūdām mācījusies.
Savukārt risku, ka ZZS noēnos, var mazināt, rūpīgāk strādājot ar redzamākajiem "Vienotības" biedriem. Lielākā daļa partijas ministru (Reirs, Ašeradens, Kozlovskis, Rinkēvičs) ir nu tik nosvērti, tik nosvērti, ka viņu klātbūtnē ūdens sasalst. Nemētāšanās ar rokām ir laba lieta, tomēr pārliecīgās devās tā cilvēku dara arī pelēcīgu, neizteiksmīgu. Lai cik jocīgi tas skan, "Vienotībai" lieti noderēs arī Āboltiņas talanti, jo viņa, atšķirībā no virknes partijas kolēģu, spēj argumentēti un, vēl svarīgāk, ne-garlaikoti izteikties – ja nu tas notiks nevis pavērsti pret pašas partijas biedriem, bet gan aizstāvot partiju, kaut daļēji tiks kompensēta jaunā līdera (vienalga – Piebalga vai Smiltēna), šķiet, instinktīvā piesardzība. (Vēlētājam vienlīdz nepatīk tas, ko viņš sauc par "aplamāšanos", un ļaušana kāpt sev uz galvas.)
Jaunajam "Vienotības" līderim būs jāstrādā ar vēl vienu problēmu, kas publiski apkošļāta mazāk, – t.s. reģionālo partiju cilvēkiem, kuri it kā atrodas sadarbības attiecības ar "Vienotību". Atļaušos apgalvot, ka šie personāži spēj sagādāt pamatīgus, pieklājīgi izsakoties, pārsteigumus – neslēptu lobismu, kaut kādu šmuci konkrētajos reģionos u.c. "Pārsteigumiem" kļūstot pārāk lieliem, ieteiktu nemēģināt par katru cenu viņus aizstāvēt – tāpat nākamajā vēlēšanu ciklā šie "pragmatiķi" meklēs sadarbību ar ZZS, toties "Vienotībai" paliks "nospiedums".
Tas viss izklausās ķēpīgi un nepavisam ne kā "jaunas, skaistas dzīves sākums". Tā gribas turpināt justies "politiskajam centram", no kura plašas tautas masas sagaida "jaunu saturisku vēstījumu". Stop. Kaut ko ir vērts gaidīt no struktūras, kuras pastāvēšana varā ir kaut cik droša prognozējamā nākotnē. Turklāt – laime nelaimē! – premjera partijas statusa zaudēšana "Vienotībai" nozīmē arī zināmu iespēju nemocīties ar "ideoloģiskā toņa uzdošanu". Turklāt pirmais tests "būs dzīvotājs vai ne" ir pašvaldību vēlēšanas, kuras saturiski "ideoloģiju" neprasa. Īsi sakot, "Vienotībai" ir 6–8 mēneši laika, lai atgūtu savu kā struktūras efektivitāti, starplaikā būs (varbūt) arī lielāka skaidrība par jaunās premjera partijas (ZZS) ideoloģiskajiem instinktiem, pret kuriem pozicionējoties par politisko identitāti varēs domāt arī "Vienotība".
2