Komentē
0

Autora foto.

 

Kā parasti, Sers Žans pie Baltā Nama uzradās negaidot. – Sveikas, meitenes!

Acīgais Bušs pavēra restoto lodziņu un jau stiepās pēc mēra, lai ielietu simtu.

– Tu proti uzkrist uz galvas, kā tāda aizkaru stanga!

– Prezidenta kungs, ļauj elpu atvilkt, – atspiedos pret pelēcīgo, nolupušo kioska leti un klusībā pavēlēju pulsam no rīkles gala nolaisties atpakaļ krūtīs, kur viņam vieta.

Bušs neklausīja un ar švunku nolika priekšā glāzi. Pilnu. Laikam jau ierasts, ka dienas vidū nāku tikai ar lielām vajadzībām.

– Tas laikam būs pasaules gals, kad redzēšu, kā tu dienas vidū ej mierīgi pa ielu.

Es tik pamāju. Aiz manis mazpilsētas tirgus laukumā vēl daži mierīgie iedzīvotāji līkņāja ap igauņu lietotiem apģērbiem, citi tirgotāji jau locījās nost, darbīgās dienas līnijas pamazām zaudēja asumu, pārvēršoties slinkā, saulainā pēcpusdienā. Re, pie dzērienu kioska stāv dzīves paplucināts vecis. Ui, es tas esu. Saule šodien ir mans draugs, re, apģērbs jau gandrīz sauss, neizskatos no meža izlīdis. Otrs vecis aiz lodziņa ir Bušs, mans klasesbiedrs, arī viņam vairs nav astoņpadsmit.

Nedaudz atslābu, – Labi, Buša kungs. Par to, ko alkohols mums nodarīja jaunībā, atriebsim viņam, kamēr aknas ierindā.

– Kā Tu, Žani, vari muldēt, gandrīz kā dzejā... Būvē tik savas gaisa pilis, vella ubags.

Tāds draugs man vienīgais pilsētā palicis. Kad mēs vēl, mazi puiki, gājām skolā, viņš bija Kalnabušu Georgs... bet nevar tak cilvēks sēdēt gandrīz baltā dzērienu kioskā pie tirgus un cerēt, ka garais uzvārds paliks nesodīts.

– Sers Žans, – es aizrādīju, – Tā mani dēvē, jo man brālis Anglijā... Gaisa pilīm nekas nekaiš, agri vai vēlu būs, projekts jau ir. Kalns sanāks augstāks par Gaiziņu, tu redzēsi.

– Ja? – Bušs neticīgi pārvaicāja. – Man te putniņš uz letes uzlika ziņu, ka tev kādi kreņķi... ar naudām vai...

– Pats nedzersi? – es pacēlu savu glāzi, ka Bušs beigtu gvelzt niekus. Bušs nogrozīja galvu. – Nē, es audzinu raksturu, līdz trijiem ne grama. Man jau likās, ka tev viss labi, to tik skauģi izmuldējuši.

– Jā, – es piekritu, – skauģu pietiek, Buša kungs. Nu tad...

Vispār es ne jau dzert nācu. Apciemot draugu, padomāt, ko iesākt tālāk.

Šņabis izrādījās silts un šķebīgs, kā parasti pie Buša dienvidū. Šoreiz to vairāk vēlējās galva, pārējais ķermenis ņerkstēja un taisījās uz streiku. Smeldza daži apdegumi un zilumi, bet tos jau zem drēbēm nemanīja, un tagad nebija laika par to domāt, vajadzēja pabeigt šo dienu ar godu.

– Kas ar tevi, Ser Žan? Galva sāp? Tad jāsūta dirsai telegramma, lai brauc uz bērēm! Švaks dzērājs būsi palicis, pa mežiem plosoties? Nevari nieka graņonku izdzert?

– Nemuldies, Buš. Tiešām jau nav trīs pulksteņi? – vienam dzert šodien nebija mans mērķis, tāpēc atklāju noslēpumu. – Es šodien ar iemeslu dzeru, nevis tāpat vien.

Bušs viegli pielieca galvu. Tikai bez piecpadsmit trīs.

– Kas tev par svētkiem?

Es uzmanīgi paraudzījos apkārt. – Drīkstu ieiet iekšā?

Bušs domāja, bet tikai mirkli. – Vispār tas ir noliegts, bet tagad latvietis savā zemē var darīt, kā grib! Kā tagad saka – Velkam!

Es priecīgs vilku iekšā, iepriekš vēl atskatoties pār plecu.

Buša saimniecībā nebija ne plašas izvēles, ne brīvas vietas. Cigarešu bloki, cepumi, kožamgumijas un baltā tēva tornis līdz pat griestiem.

– Labi dzīvojam, – skats mani iepriecēja, – Tu tiešām esi saimnieks savā zemē.

– Nerunā. – Bušs viltīgi samiedza acis, – algas nedēļā klājas labi, bet pārējo mēnesi.. kaut gan, grēks sūdzēties.

Ierastām kustībām Bušs salika uz galda glāzes, attina pusdienmaižu vīstokli, grieza speķi, pār plecu svinīgi vaicājot: – Par ko dzeram, ser?

Varbūt tiešām jāiedzer. Es nopūtos. – Par šo.

Bušs atskatījās un iepleta acis, vērojot ar gumiju pārsieto naudas rulli. – Vella ubags. Tu gan esi...

– Un vēl nav pat trīs, Buš. Iedzeram, – es pasmaidīju. Atšķirībā no Buša, manās acīs naudai nebija nozīmes. Daži simti latu mani vairs neglāba.

Bušs satvēra glāzi, ilgi uz to raudzījās, tad nolika malā. – Kaut kas ar tevi nav kārtībā, ser, – viņš beidzot ierunājās, bet es smaidīju labāko iespējamo smaidu un teicu, – Vecs muļķis tu esi Buš, klasesbiedrs pie tevis atnācis. Jānosvin viens darījums, iedzer!

Bušs izmisīgi paraudzījās pulkstenī. Bez piecām. – Tev tiešām viss labi? – viņš lēnīgi vaicāja, bet es turpināju smaidīt, un ilgāk vilcināties bija muļķīgi.

– Redzēs, kā tev pašam ies ar to graņonku! – es vēl pakaitināju. To Bušs vairs nespēja izturēt, iesmilkstējās un dzēra. Es tikmēr izvērsu naudas paciņu vēdeklī uz letes. – Šī būs gara diena. Uzkod kaut ko.

Bušs turēja roku pie mutes, tad atliecās daudz taisnāks, daudz mirdzošākām acīm, nekā pirms tam. – Mežabrāļi pēc pirmās neuzkož!

Es nejauši ieskatījos saburzītajā sviestmaižu avīzē. Krietni ietaukots virsraksts par sertifikātiem, daudz cerīgu aicinājumu, lasītāju aptauja par privatizāciju, tādas tagad sākuši drukāt, dod vārdu cilvēkiem, Anna no Bejas bija noskatījusi vagonu rūpnīcu Rīgā, jo bērnībā viņai paticis braukt ar bānīti, Antons vēl šaubījās...

Iekšas sildīja šņabis, kļuva gaišāk, kas nekaiš mums, diviem jaunekļiem, stratēģiski svarīgā punktā ar visu provīziju... skolēni mūs sauca par opjiem, večuki joprojām par zēniem, dzīve pagājusi, peroties kā pa vircu, bieži aizturot elpu un ienirstot. Bet valstī viss sākās no jauna, un tas piešķīla spēkus. Beidzot varēja cerēt uz skaistākām beigām tai dzīves drāmai, kalt plānus, atrotīt piedurknes, sakopt zemīti, nokopt kasti šņabja ar bērnības draugu, ibio.

Un es uz to visu raugos kā caur stiklu.

Tajā mirklī pie lodziņa pieklauvēja. Kaut kur redzēts vīrs no vecās Lauktehnikas nopētīja iekšpusē uzklāto galdu, – O, bankets Baltajā namā!

– Ko vajag? – Bušs moži iesaucās. – Špicku nav!

Tad korekti ielēja vīram simtu, es raudzījos uz viņiem kā caur stikla sienu, acis viegli samiedzis, sirsnīgie veči, kā man gribētos uz mirkli vēl – tajā pusē sienai! Neviļus iedunkāju Bušam sānos un teicu: – Nekādu simtu, pilnu lej! Uz mana rēķina!

Nevienam pret to nebija nekas iebilstams. Vīrs sašūpojās, bet glāzi pieveica, ir mums vēl ozoli Latvijā.

– Tu kādreiz Lauktehnikā strādāji, ja nemaldos, novusu vēl spēlējām spartakiādē, atvaino, vārdu neatceros.

– Jānis esu, a kas? – atbildēja manāmi pieskārtušais vīrs, stiepdamies caur kases logu pēc gurķa.

– Nu skaidrs, ka Jānis, tāpēc arī neatceros, – es turpināju, – kā tev sokas, Jāni, brīvā Latvijā?

– Hrenova iet, katrs ar savu mašīnu kaut ko trinas, bet lielais autoparks drīz aizies pa pieskari, un ko tad zemnieki darīs, es nezinu.

Man tādas runas nekad nav patikušas, tāda īdēšana. – Ir taču tagad visas iespējas, paskaties vakarā Savai zemītei... ja tikai ir ideja, īstais brīdis kaut ko darīt.

– Ha! – iebrēcās Janka, – ar ideju nepaēdīsi. Naudas ta nav, piecelties kājās neļauj, kad raža laba, iepirkums krīt, kad raža slikta, tāpat nekas nesanāk. Kas grib pirkt ārzemju auto un dzert jau pa dienas vidu, nupat sāk laist mežu no kājas vai velk dīzeli pār robežu!

– Pag, pag, ko tad bankas... – es ieminējos.

– Nedirs! Kurš tad var tos procentus nomaksāt?! – Janka iekarsis glūnēja uz pustukšo pudeli. Bet aiz muguras atskanēja spalga sievietes balss: – Jāāānīīī...

– Ui, priekšniecība sauc, varbūt vēlāk pieskriešu, – Jānis vainīgi pasmēja, paķēra pirkumu maisu un metās projām.

– Nepatīk man šitādi... – es skaļi nospriedu. – Dūres kā lāpstas, bet vaimanā kā vecenes. Mēs taču viņus toreiz vinnējām, neatceries? Novusā.

– Nē, zaudējām, – Bušs nostenējās, kioska kaktā pārceldams kastes. Es apsēdos viņa krēslā un mirkli paraudzījos uz pilsētu varenā Buša acīm. Kā pa šaujamlūku, viss manā tēmeklī. Bušam ir paveicies, prieks par viņu. Tie kredītu procenti tomēr neizgāja no prāta.

– Buš, tu nezini, trīsdesmit procentu, tas ir daudz?

Bušs iestenējās vēlreiz – Kā lai es zinu? Tu taču pa bankām staigāji, vai tad neuzzināji?

Nu bija mana kārta padomāt. Pat teorētiski tāds skaitlis šodien likās milzīgs, tas bija jāatzīst.

– Kā tad pats kiosku ar precēm piedzini? Naudas podu atradi vai jau sertifikātus pārdevi?

– Aj, labāk iedzeram, – Georgs aizdomīgi aši pielēja glāzi, un es sāku vārgi iebilst, kā dziesmā.

– Trīs glāzes... tīra šņabja... tukšā dūšā... pirmdienas dienā?

– Katrā laikā! – aiz loga noskanēja balss. – Ver vaļā, Baltais nams! Būs ieņemšana!

Bušs iesmējās. – He, Kilkens! Laipni lūdzam!

– Man jau Janka nostučīja, ka te verot vaļā čekas maisus... – Kilkens, mazā hūtē, vaigu bārdu un sārtu mūli, vienmēr skaļš un priecīgs, bija pirmais, kurš pilsētas robežās spēja saost atkorķētu pudeli. Ja bija iespēja tikt pie tās par brīvu, kustīgajam vīrelim pieauga spārni.

Kilkenu pirms liešanas gribējās pamocīt. Uz momenta man radās plāns.

– Mums te nav nekāda glābšanas komiteja, – es pamiedzu aci Bušam, un tas piebalsoja.

– Slīcēji glābjas paši!

– Pareizi, Georg! – es ieturēju pauzi lielākam uzsvaram... un spēru vaļā.

– Mums te būs spartakiāde!

– Sports un miers, un bērziņš! – Bušs uztvēra domu.

– Garais sprints divsimts gramu! – Ar šķēršļiem! – Jāspēj nostāvēt pie letes! – Ja tiek līdz finišam uzreiz – tad prēmija! – Sers Žans dzied, dejo un izmaksā! – Bet... ja paliec pusceļā...

 – Jā, ko tad, Ser? – Bušs ievaicājās.

– Tad jāveic dalības maksa! – es līksmi paziņoju.

Georgs Bušs pakasīja pakausi un cenrādi. – Lai iet par vienu jauno Latvijas latu.... Zinu, ka dārgi, bet ko lai dara. Kafejnīcas uzcenojums.

– Kur tu te redzi kafejnīcu, reketieri? – Kilkens mirkli lauzās.

– Nepatīk, ej mājās, – Bušs jau runāja lieliem burtiem. – Ņemam pilnu graņonku, ja esi vecis un vari izdzert, tad mēs maksājam, ja nevari izdzert – pats maksā, vella ubags. Augstākā līga!

Sportiskais azarts darīja savu, un Kilkens piekrita. – Labi, pierunājāt. Salej.

Bušs arī mirkli domāja, līdz viņam pieleca pasākuma iespējamais vēriens. – Nu, Ser Žan, tā tik ir ideja.

Es pasmaidīju. Ja viss izdosies, būs viena laimīga pēcpusdiena pilsētā.

– Uzmanību, uzmanību, – Bušs ieaurojās, – uz starta pirmais dalībnieks no Latvijas! Letonī! Senjors Kilkens, sporta meistars abrocīgā raušanā!

– Beidziet māžoties, – Kilkens aizrādīja, tomēr kaut kādu svinīgumu mums izdevās panākt. – Kad esi gatavs, nostājies uz metiena līnijas, Kilken!

Mēs pat saucām ūūūū kā basketbolistiem, metot sodus, un galā viņš tika tīri smuki, Bušs pat aplaudēja. Es rūpīgi veicu pirmo iemaksu kasē.

Kilkens uzkoda speķi, iepriekš pārliecinājies, ka firma par to īpašu maksu neprasa, un bija gatavs otrajai disciplīnai. Bet mums spartakiādes programmā citu sporta veidu nebija, tāpēc, Bušam skanīgi uzgavilējot, Kilkens atkal atgriezās trasē, virzoties uz priekšu daudz mazākiem soļiem. Re, kas notiek, ja neuztur formu. Kilkens sametās sarkans, ķēra pie rīkles, un pēdējais malks nolija garām, par ko noteikumi sekmīgu ieskaiti neparedzēja.

– Phe, – nicīgi novilka Bušs. – Un šitāds vēl cer nest Latvijas vārdu pasaulē. Maksā ragā!

– Viens viens! – es fiksēju rezultātu, un Bušs, kasei līksmi nodžinkstot, ievāca dalības maksu.

Kilkens samaksājis atslīga zemē viegli zilgans un rīstījās. – Laikam ieskrēja nepareizā rīklē.

Es līksmoju kā mazs bērns. Bušs nekādā veidā zaudētājos šodien nepaliks. Tā top leģendas!

– Izšķirošo raundu? – es līdzjūtīgi piedāvāju. – Jeb komandas ārstu?

Kilkens neteica neko, atguvās un, nedaudz sakaunējies, grasījās doties projām.

– Neņem galvā! – es mierināju. – Katram var gadīties. Karsts laiks, silts šņabis....

– Tev gadījās fallstarts, tas nekas, – Bušs piebilda. – Mierinājuma balva no sacensību rīkotājiem – Valmieras miroņūdens! Lielisks padzēriens, pats tur biju, visu redzēju – no gaļas kombināta viena truba ar ūdeni laukā, otra truba ar minerālo iekšā, bet...

– Falšstarts, Georg, – es aizrādīju kā jau izglītotāks cilvēks un saucu Kilkenam, – Eu, pirms tu pavisam noej no trases – pasaki večiem, ka spartakiāde sākas. Noteikumus jūs zināt!

Kilkens pamāja kaut ko nenoteiktu un pazuda aiz stūra. Man viņa gandrīz vai žēl palika.

– Vella ubags, – Bušs atslīga krēslā un uzlēja pierei minerālo. Mēs saskatījāmies un iesmējāmies.

– Viņš taču atgriezīsies, tu saproti, ko dari, ser?

– Es zinu.

– Nē, tu saproti, ne jau tikai viņš viens. Te drīz būs puse pilsētas!

– Tikai? Es cerēju, ka visa!

– Nu tu dod, tu... – Bušs grozīja galvu.

– Georg?

 Tu mani cieni?

– Jā...?

– Paši nedzeram vairāk, labi?

– Es jau sen tikai izliekos, ka dzeru, tirgotāja viltība. Te jau kļūst aizvien interesantāk.

Tas man bija pārsteigums. Bušs iesmējās vēl, tad pēkšņi apvaicājās, kā ģimenei, vai neesmu nomocījis pa laukiem. – Ģimenei nekas nekaiš, paldies Dievam. Palaidu brīvdienās.

Tā bija liela taisnība.

– Par naudu tu neuztraucies, šodien tāda diena, ka drīkst.

Georgs Bušs izslaucīja acis no minerālūdens un nogrozīja galvu. – Es patiešām nezinu, kas tev ir padomā, ser. Laikam neesmu tevi nekad līdz galam sapratis. Sirsnīgs tu esi, un traks vecis, plāni tev vēl trakāki, lai tev veicas, no sirds saku.

Es raudzījos laukā pa šaujamlūku, vēroju retos žigulīšus un ņivas kursējam pa pilsētu pēcpusdienas solī, vēroju tantiņas aizvien kuplākiem migliņu pušķiem rokās, kā smejies – Jāņi jau cauri, tūdaļ kapu svētki, Ziemassvētki un gads pagalam, vēroju putekļus zālājā, putekļus ceļmalā, putekļus uz namu sienām, un man joprojām nebija skaidra plāna, ko iesākt. Viss notika pats no sevis. Pēcpusdienas ēnas nostiepās garos skrejceļos, un pa šiem skrejceļiem mums tuvojās jauni, sacīkstēm gatavi sportisti, mūsu olimpieši. Lāčplēši, ibio. Sakiet, kāpēc tā notiek?

– Olimpiskā komiteja dziļās sērās paziņo, ka gurķīšus izrija pirmajā raundā, uzkodas jāņem savas! Kiša Voldis met un... šoreiz viņa raidījums paiet rīklei secen. Beidzot, kā teiktu Liepiņ Eidis, metējiem ir, kur mest.

Es klausījos Buša līksmajā balsī un domāju, kad vēl viņš kaut ko tādu piedzīvos, nu gatavais Jākobsons, ja varētu viņu ielaist radio mājā, norunātu i hoķi, i futbolu, ko vajag.

Tad runāt vairs nebija laika, spartakiāde uzņēma apgriezienus. Bušs lēja, skaitīja naudu un komentēja, es nedaudz aiz viņa, atbalstīju tiešā un pārnestā nozīmē. Šad tad iedzērām arī mēs, man šķiet, tas nebija daudz.

Vīri nāca, pa vienam un bariņos. Karstgalvji centās izdzert pa divām uzreiz, daudzi izgāzās. Kas bija prātīgāki, meimuroja mājās, kur atvilka elpu, uzēda un pildīja citus ģimenes galvu pienākumus, dauzīja paklājiņus, rāja bērnus un laistīja dobes, bet tad gan teciņiem skrēja atpakaļ pēc vēl.

 Ekskavatoru Anna uzradās pēc darba, jau dziedamajā prātā. Mums sākās dzīva diskusija par to, vai pielaist viņu startam vīriešu konkurencē, vai tomēr atklāt īpašu olimpisko sieviešu disciplīnu. – Tūlīt dabūsi dirstciplīnu, ja neieliesi darba bitei! – Anna pārtrauca pārrunas, pielikusi kioska režģim dūri divreiz lielāku par manējo.

Es raudzījos cauri kioska stiklam, kā viņi nāk pie letes, kā ievelk elpu, koncentrējas. Pat tādi, kas principā nedzēra, pat tādi, kam ārsts bija aizliedzis. Pats ārsts droši vien tupēja pie loga, paslēpies aiz aizkara un knapi valdījās. Jo te bija izaicinājums, jautrība, draugi... un pastāvēja iespēja, ka nebūs jāmaksā.

Tas bija pretrunā ar manu pieredzi. Kāds vienmēr maksā, vienmēr.

Bitīt matos! – Bušs gavilēja, vecais cīņu biedrs, bija tik labi viņam blakus, lai gan. Lai gan jā, kopā cīnīties mums nebija agrāk sanācis. Tā īsti.

Prātoju par dzīvi un tās neatbildamajiem jautājumiem. Baltā tēva tornis kioska stūrī kritās acīm redzami.

– Veči, iedo’ ieraut uz otru kāju, – pazīstama balss lika man atgūties. Kaut kur jau redzēts Jānis ieradies, izsprucis no priekšniecības.

 – Ja jūs zinātu, kas pilsētā darās, – viņš zīmīgi izbolīja acis, – jūs drīz gāzīs riņķī.

– Bet noteikumus tu zini?

Jānis nosmējās. – Noteikumi ir labie. Man der! – un tika galā godam.

– Apsveicu, Jāni, jūs tikko klavi... klarificējāties fināldzērienam, – es svinīgi paziņoju.

Jānis neizskatījās priecīgs, bet finālu gaidīt palika.

– Ko tik bēdīgs un bāls kā izlietne? Pastāsti, mēs par brīvu ieliesim, būs treniņbrauciens.

Un, kamēr citi dalībnieki gatavojās un jautri pļāpāja tirgus laukumā, kas joprojām pildījās cilvēkiem, Jānis mums stāstīja, ka mammīte zvanījusi no ciema, tur pienotava slēgta. Stāsts bēdīgs, sākumā no lielā kombināta bija pasākuši braukt un dzirdīt priekšnieku, vienreiz šņabis, otrreiz konjaks, trešā reizē šņabis un zelta pulkstenis, cik ilgi to var izturēt. Tad nesen mājās, kā pacēlis kannu, tā bāls un stīvs. Pēc tam izrādījies, papīri parakstīti tādi, ka pienotava vairs neko uz vietas neražos, bet šodien pateikts, ka visu slēdz, un pienu vairs nepieņems.

Mēs ar Bušu paklusējām. Nezinājām, ka pienotava paputējusi un priekšnieks pagalam. Jānis satvēra ārpuskārtas glāzi un raudzījās dzīlēs, tad piebilda:

– No vienas puses, mammītei paveicās, tieši šogad sāka rokas tirpt, slaukt vairs ilgi nevarētu. Mammīte man, protams, mēdz tā pateikt, ka zāle neaug, Bet par priekšnieku, ziniet, ko viņa teica?

KAUT VIŅŠ, KAPĀ GUĻOT, ZĀRKU PIEDIRSTU.

Man šķiet, tas ir spēcīgi un uz mūžu, kā jums šķiet?

Es savukārt domāju – vai man vispār vajadzēja dzirdēt šo stāstu?

Laikam negulētā nakts un degvīns sāk spiest uz apziņu.

Tas pats Bušs man reiz mācīja, ka ar cilvēkiem vajagot parunāt... bet kur viņš ir?

– Laikam izgājis pačurāt, – saka Jānis, bet es dzirdu, kā saku Jānim, lai ņem polšu uz mana rēķina un labāk iet mājās. Lai ielej sieviņai, lai padomā, kā dzīvot tālāk prātīgi, un tādā garā...

Es saku, ka gribu ar Georgu pagvelzt par visādiem niekiem, nāc Buša kungs, mēs parunāsim par skuķu mīcīšanu sienaugšā un bērnības vēdzelēm zem akmeņiem, Buš, tu esi riktīgs vecis, tu esi prātīgāks par mani, tev ir atbalsts tautā, vīri nāk straumēm, un pasākums ir izdevies, jo spartakiādei jau piebiedrojusies zemessardze pilnā uniformā un reizēm piestāj ceļu policisti, bet vai viņi ko dzer, vai tikai satiksmi regulē, to neredzu, grūti kontrolēt notikumu gaitu. Vietējā slimnīca atsūtījusi sporta ārstu, tauta uzgavilē. Kilkens kārtīgi nosnaudies un atgriezies, tomēr nespēj izraut neizšķirtu no divi pret trīs, vella ubags!

Mēs ar Georgu turam kanti. Ēnas jau stiepjas pāri tirgus laukumam kā vecas zeķbikses, kā vienā gleznā redzēju tādas garas ēnas, neatceros... Dilī? Dalī? Un nekā vairāk. Tuksnesis, Georg. Ko tu teici, kur nesis? Cik tad nu vairs, kad nesīs, tad pelnītā atpūtā, vēl tik nedaudz jāsarauj. Gribas man vēl ko labu pateikt, bet ko lai dara, ja parastie vārdi sāk neklausīt un vienīgā kopīgā valoda ir šņabis.

Te Georgs tā kā saļimst, kā raud, un es atceros to veco gabalu. Liels akmens guļ uz viņa kapa, lai neceļas tā grēku tapa! – es dziedu. Baigi neloģiski paliek, lai gan esmu laimīgs, ka viss izdevies labāk, nekā varēja domāt, Georg, ja tu būtu sieviete, es gribētu tevi apkampt, un tad Georgs ir mani apkampis un stāsta par to, ka patiesībā nemaz nav saimnieks Baltajā namā. Bet saimnieks ir... Te Bušs māj pāri ielai uz to otro namu, es gandrīz apvemjos, bet Georgs noplāta rokas, ko man bij’ darīt, man tā patīk savā kioskā, bet vispirms uzkūlās cietumnieki, pēc tam policisti, pēc tam paņēma priekšā par tīrību, pēc tam par nodokļiem, un pēc mēneša ar mani bija pavisam cauri, vēl meita mani par skopuli nosauca un naudas rausēju, jo es pavisam amatieru teātri esot pametis kioska dēļ, literatūras skolotāja esot teikusi, ka garīgās vērtības galvenās, es tikai gribēju rūpēties, lai ģimenei ir, ko ēst, tad nāca piedāvājums, ka ļaušot turpināt, kas man atlika, te patiesībā tikai motorzāģis kaktā pieder man.

Sakiet, kāpēc tā notiek?

Es vairs nespēju izturēt un pārtraucu Georgu. Ak, tu, pimps ar ausīm, to nu man patiešām nevajadzēja zināt, saproti? Lūk, tāpēc es nevienu galvā nelaižu.

Tāpēc arī esi tik dīvains, Georgs nosaka. Reizēm izrunāties vajag, lai sirds mierīgāka, cik reizes es tev to esmu teicis.

Dienas beigās es laikam protu tikai latviski iedzert, lai paliktu atmiņā.

Ko tu tur gvelz par atmiņām, diena vēl nav galā, re, kur ierodas jauni dalībnieki, hei, visi uz starta!

Tie nav jauni dalībnieki. Šos divus purnus es jau vakar satiku. Labs līdzeklis pret reibumu, noņem kā ar roku.

Viņi ienāk kioskā un atlauž man rokas uz muguras.

Bušs metas pa vidu. Rokas nost, tas ir Sers Žans, pisies dirst, bandīt, no mūsu sporta svētkiem!

Georg, neauro, viss ir kārtībā, tie ir mani kolēģi. Biznesa partneri, tā teikt.

Nemuldi, kas tev viņi par partneriem, žokļi kā skrūvspīles! Ka ņemšu zāģi!

Georg, Georg, nu patiešām. Viss taču ir lieliski. Tepat viņiem ir mašīna, droši vien aiz stūra, tūlīt brauksim aplūkot saimniecību. Palaidiet seru savā gaitā, es nekur netaisos mukt, apriebies bēgt. Visi solīdi cilvēki!

Aizbrauksim mēs, Georg, un būs viss kā pēc projekta, būs tur skaista ieleja ar karūsu dīķiem, tai blakus augstākais kalns visā Latvijā un galā nevis gaisa pils, bet skatu tornis ar platformu, lai tiktu tik augstu, pacēlājā nevajadzēs bāzt koku dibenā, bet trose jau ar visām sēžamvietām raus uz augšu, pakājē būs liela māja ar zirgiem, tur sajās visādi vācieši un zviedri par cietām valūtām... Atceries, kā tu vēl kādreiz par mani smējies, Georg, ka neviens nebrauks tādu gaisa gabalu uz šejieni, bet es tev mierīgi teicu, muļķības, pilna Šveice ar tādiem pacēlājiem, un brauc turp no visas pasaules, bet Šveice ir ellē kur, salīdzinot ar manu kalnu, tepat, pa divdesmit minūtēm autobuss var aizraut no pieturas.

Tu tiešām esi dulburis un sapņotājs, turklāt piedzirdījis veselu pilsētu man par prieku, nu tiešām gatavais Sers.

Bet kā tu domā, kā armijā varētu nodēvēt seržantu Žani Serumu, ko. Labi, čiu riu, bija jautri. Paldies tev, Georg, par visu. Rīt atpūties, netraucēšu, kādu dienu tiksimies.

Davai, vasals.

Un mēs mierīgi ejam projām, es klusām dungoju to veco es pie tevis braukšu sapņu zirgā, aiz manis kioskā paliek tikai pasākuma beigas, ne naudas uz letes, ne šņabja.

Esmu nāvīgi mierīgs, mēs līkumojam starp cilvēkiem un automašīnām, kas sastājušās ap Balto namu. Redzu, uz dažiem motora pārsegiem izklāti palagi ar rasolu, stilbiņiem, galertiņiem, kāds spēlē akordeonu, svētki turpinās, spokaina sajūta.

Mani pavadītāji arī ir mierīgi, viss jau ir puslīdz skaidrs. Kad vakar pie saimniecības piebrauca melnais džips, es, protams, sapratu, ka ir pamatīgi mēsli ar to manu kredītu, jo ar rēķiniem negāja labi, projekts stāvēja uz vietas, un arī jaunā saimniecība neko neienesa. Bet, ka soda naudas jau sakrājies tik daudz, ka procenti ir tik lieli, es nebiju iedomājies, tāpat kā nezināju, ka šajos atmodas laikos bankas vārdā atbrauks divi bandīti, kas pat īsti latviski neprot, ka viņus interesē vienīgi visa nauda tūlīt.

Es Georgam taisnību teicu, ka ģimene ir atvaļinājumā, drošībā. Melots nebija. Kad vakar pēc ilgākām pārrunām zaudēju samaņu, manējie vēl bija ieslēgti istabā, bet es jau pats tur visu biju būvējis, zināju, kas vēl nav nostiprināts, vasarā, kamēr silts un māja nepabeigta, mums ar dēlu bija dažādas slepenas ejas, lūka bija, lai nolaistu ēdienu, kur mēs pagrabā plauktus likām. Tumsā izkūņojos laukā, savācu no slēptuves naudu, cik vēl bija, izcēlu logu, izvedu ģimeni, atdevu naudu sievai. Kopā pārmaiņus nesām dēlu, pret rītausmu jau bijām igauņos, viņai tur bērnības draudzene, atvadījāmies, apsolīju, ka visu nokārtošu, cik labi pratīšu.

Jā, negribējās padoties, domāju, iešausies prātā kāda dulla doma, un radīsies kāds risinājums. No dokumentiem pie manis palika tikai sertifikātu grāmatiņa, paziņa krājkasē palīdzēja nokārtot ātri... Man šķiet, ka ieguldīju tos labākajā iespējamā veidā. Tikko parakstīju arī kādus papīrus, jācer, ka ģimeni neviens vairs nevajās.

Ko lai vēl piebilst, raugoties caur stikla sienu uz to, kas ar mani notiek tagad.

Esmu iespiests džipa aizmugurē, pašķielējot atkal redzu burvīgos dzimto pakalnu pakaušus, redzu putekļu vērpetes baltā ceļa jostā, redzu mēnesgaismu kāpjošā miglā. Iedomājos, cik daudz man nesen bija draugu, lielā pūlī krastmalā mēs bijām pat vesela tauta. Bet ar likstām kāvāmies katrs viens, tāpat kā iet satikt nāvi, vai tu bagāts vai nabags.

Bail ir, bet ap sirdi tā mierīgi. Ceru, ka Georgs nenoticēs, ka esmu pats pielicis punktu.

Brālīša žēl, pirmo iemaksu atsūtīja, nu nauda vējā. Par dēliņu raudiens. Kā lai to pasaka...

Dēliņ, tu visticamāk sanāksi mans pēctecis, nevis mantinieks. Vienīgais, ko varu novēlēt tev, ir kādudien atklāt šo smeldzīgi skaisto novadu. Lai mans posts tev šo tikšanos neaizēno. Līdz stāsta beigām agri vai vēlu tiek katrs, par to galīgi nevajag bēdāties.

Es ļoti ceru, ka tu atgriezīsies, dēliņ, lai gan katram savs ceļš. Kā es reiz mēness gaismā miglā noskatīju savu Dēliņu, tā reiz tu ieraudzīsi savējo un nāksi paveikt lielas lietas, jo ar mazumiņu te vienkārši nav vērts pērties iekšā. Dzīves līnija te nebūs gluda un miegaina kā Virešu taisne, tu varēsi stundām traukties pa baltiem līkumiem līdz pat saullēktam, maldīties, pamanīt pieturu Murjāņi un domāt, ka iekšējais kompass sajucis prātā. Pededzes noslēpumu es tev novēlu atklāt, mēneseņu sausajai naudai čaukstot pa vējam, jo te neko nevar iekrāt, tikai skriet tālāk. Kaislīgo asinsrites kūleni es tev novēlu, karstākajā siena laikā iekāpjot desmitgrādīgi ledainā Vaidavas straumē. Te nav nekā mērena, te nelaimes var izdzīvot tikpat skaidras un skaistas kā laimes, te joks ir dzīvs un lūst ar skanīgu krakšķi kā sauss priedes zars. Šajā ainavā, kur es staigāju, saulrietā meklēdams vectēva balsi, tu varēsi staigāt un runāties ar mani, un sajust, ka dzīvo. Jo te viss tik saviļņots, tik izteikts, te katrs cilvēks nāk pretī kā greizs, ragains sakārnis vai slaida, sīka liepa, vai negrozāms kā paugurs, vai glums kā purvs ar metrīgiem ciņiem, tu satiksi cilvēkus kā bērzus, un alkšņu ne mazums, bet visus vienlīdz aizrauj pavasaris, kurš sākas no visa spēka, lai gan zina, ka vasara pienāks un arī reiz beigsies.

Lūk, tas ir īsts reibums.

Redzi, dzīvē var pienākt brīdis, kad vinnēt nav iespējams. Es nesaku, ka noteikti, bet var gadīties. Tu arī kādudien atteiksies palikt zaudētājos, lai ko tev nodarītu. Tu iesi, kamēr nav vairs, ko zaudēt, un raudzīsies, lai viss izdotos skaisti.


 

PS. Šķiet, ir nomainījušās dažas paaudzes, un kādam varbūt noder skaidrojumi.

* Graņonka – slīpēta stikla glāze 200 g tilpumā, padomju un neatkarības sākuma laika kafejnīcu, vilcienu un citu vienkāršu krogu neatņemams atribūts.

* "Savai zemītei" – LTV1 raidījums 1989–2004, veidotāja Daina Bruņiniece. Presē dēvēts kā „ilgstošākais raidījums par laukiem, lauku cilvēkiem un darbiem kopš atmodas laikiem”.

* Gunārs Jākobsons (dz. 1935)– leģendārs radio žurnālists un sporta komentētājs.

* „Metējiem nav kur mest” – citāts no aktiera Edgara Liepiņa (dzimis 1929 g. Zeltiņos, Alūksnes raj., miris 1995) humora ierakstiem, kas padomju laikā ceļoja no rokas rokā.

* Nostāsts par lauku pienotavas likvidāciju ir patiess, noklausīts ap 2000. gadu.

* Dēliņš – ar lielo burtu domāts Dēliņa kalns Alūksnes raj., otrais augstākais paugurs Latvijā.

* Vēl viena pietura ar nosaukumu „Murjāņi” patiešām atrodas Alūksnes rajonā, netālu no Mālupes.

* Mēnesene – daudzgadīgā mēnesene, latīņu val. Lunaria rediviva. Kā raksta www.latvijasdaba.lv, „augam noziedot, izveidojas ļoti plāns un plati eliptisks pākstenītis”.

Pati dzeršanas derību formula dzērienu kioskā dienu pirms nāves balstās uz patiesiem notikumiem, varoņu īpašības un sižets ir radošas iztēles auglis. Atvainojos tuviniekiem un cilvēkiem, kuriem ir citas versijas par konkrēto notikumu.

 

Andris Akmentiņš

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!