Allaž esmu uzskatījusi, ka dažādas atzīmējamās dienas, kas veltītas cilvēka identitātei vai tās daļai, ir vērtējamas visai neviennozīmīgi (vienkāršākie piemēri ir Mātes diena vai Tēva diena). Šī iemesla dēļ mulsina arī 26. aprīlī gaidāmā Lesbiešu redzamības diena, kurā akcentēta pavisam konkrēta identitāte. Kāpēc lesbietēm būtu jātop redzamām (vai tad pastāv arī neredzamas lesbietes, kas izkāpušas no kāda Herberta Velsa romāna?), un kas līdz šim bijis neredzams?
Internetā vēstīts, ka Lesbiešu redzamības diena ir "nozīmīga iespēja svinēt brīnišķīgo dažādību mūsu sabiedrībā, kā arī lauzt dažus no stereotipiem par to, ko nozīmē būt LGBT". [1] Turklāt, kā uzsvērts šajā avotā, ir ārkārtīgi svarīgi cīnīties pret stereotipiem – te bloga autore atsaucas uz klasiskajiem dažādās kinofilmās un arī literatūrā propagandētajiem vienkāršotajiem lesbiešu iedalījumiem: butch, femme, dyke un tamlīdzīgi. Šos vārdus atļaušos neskaidrot, vien lasītājam ieteiktu ar "Google" palīdzību apskatīties pieejamos fotoattēlus, un tad jau arī nezinātājam atšķirība kļūs skaidra.
Runājot par stereotipiem Latvijas kontekstā, redzamība vai neredzamība, manuprāt, drīzāk attiecināma uz konkrētu laiku nogriezni vai vecumposmu, kad apģērbs definē seksuālo identitāti, nevis uz sociālo statusu vai prasmi sekot līdzi modei. Rīgas ielās visai reti var pamanīt piemērus klasiskajam stereotipam par lesbieti, kas tērpjas vīriešu uzvalkā un kūpina resnu cigāru. Tiem, kas par to šaubās, iesaku vēlreiz paguglēt iepriekš minēto lesbiešu "stilizāciju" un salīdzināt interneta dzīlēs atrodamās bildes ar retajām mūsu sabiedrībā publiski zināmajām lesbietēm vai ar tām, kuras pazīstat privāti.
Nevēlos viennozīmīgi apgalvot, ka šī "stilizācija" ir izmirusi – vienmēr būs sabiedrības daļa, kurai ir svarīgi ar apģērba palīdzību apliecināt kādu savas identitātes daļu, un kāpēc ne – redzamības diena ir arī par to, lai svinētu savu ārējo izskatu, ja tas gadījumā ir svarīgs (bet pavisam noteikti ne par to, lai paģērētu, ka šie ir vienīgie trīs iespējamie lesbiešu vizuālie veidi).
Taču redzamība kā līdztiesības daļa, kā tiesības netraucēti dzīvot līdzās citām seksuālajām identitātēm un necensties visiem spēkiem izlikties par Velsa neredzamo cilvēku šķiet gana svarīga, lai izgaismotu vienu no stereotipiem, kas saistās tieši ar lesbisko seksualitāti un vēl joprojām tiek uz nebēdu kultivēts pat visai tolerantu cilvēku sabiedrībā. Ja palūkojas uz prominentiem latviešu seksualitātes vēstures pētījumiem, var, piemēram, secināt, ka Latvijā starp abiem pasaules kariem "sievietes viendzimuma attiecībās dēvēja par lesbietēm un krimināllikums šādas attiecības vispār nepieminēja, tādējādi formāli padarot tās legālas".[2] Savukārt padomju okupācijas laikā šāda seksualitāte tika uzskatīta par garīgu traucējumu.[3] Noklusētā vēsture ir interesanta, jo, kā rāda pēdējo gadu pētījumu rezultāti, šādai attieksmei tolaik varēja būt vairāki cēloņi – varbūt sieviešu viendzimuma attiecības netika uzskatītas par sociālo iekārtu apdraudošām.[4]
Vai arī – iespējams, tajā laikā valdīja priekšstats, ka no vīrieša neatkarīga sievietes seksualitāte nav iespējama vispār.[5] Jāatzīst, ka šis apgalvojums gan neiztur kritiku, palūkojoties plašākā perspektīvā. Piemēram, pasaules vēstures kontekstā sievietes – tostarp arī lesbietes – gadsimtu gaitā gan vajātas, gan dedzinātas kā raganas, tātad pavisam noteikti uzskatītas par draudu vīriešiem, par būtnēm ar neatkarīgu seksualitāti.
Greizajiem priekšstatam par sievietes seksualitāti varētu būt visai vienkāršs izskaidrojums, kas Rietumu kultūrā sakņojas dziļāk, nekā varētu iedomāties. Agrīnā kristietība veidojās pasaulē, kurā cilvēki no visdažādākajām jomām pieņēma, ka starp sievietēm var pastāvēt seksuālas attiecības, un arī agrīnajiem baznīctēviem tas nebija nekāds jaunums (atcerēsimies, ka sieviešu kopdzīvi piemin arī Pāvils homoseksuālu cilvēku vidū bēdīgi slavenajā vēstulē romiešiem). Tomēr Romā pastāvēja strikts nošķīrums starp aktīvām un pasīvām lomām, un šis pasaules uzskats lielā mērā ir veidojis tālaika priekšstatus par sieviešu homoerotismu – un, visticamāk, itin brīvā, bet nebūt ne radikālā transformācijā izdzīvojis arī līdz mūsdienām. Vienlaikus šis nošķīrums paredzēja arī dabiskā un nedabiskā definējumu – brīvs vīrietis, pilsonis, varēja būt aktīvs, taču sieviete – nekad. Ja sieviete bija aktīva, sabiedrībā šāda uzvedība tika apzīmēta par pretdabisku (para physin).[6]
Manuprāt, šis senais nošķīrums arī palīdz izgaismot iemeslus daudziem stereotipiem saistībā ar lesbiešu seksualitāti mūsdienās. Viens no atbaidošākajiem stereotipiem ir pornoindustrijas nostiprinātais uzskats, ka jebkurš lesbiešu pāris alkst seksu trijatā ar kādu vīrieti – kā liecina privāti novērojumi, joprojām visai izplatīts arī diezgan izglītotu cilvēku vidū. Proti, te pavisam tiešā veidā atspoguļojas vīrieša vēlēšanās objektivizēt sievieti un kontrolēt viņas seksualitāti (tāpat kā pasaules vēsturē tikušas kontrolētas tik daudzas citas sievietes tiesības). Tieši šis ir viens no veidiem, kā lesbietes padarīt neredzamas arī mūsdienu sabiedrībā, proti, aizvien pakārtojot viņas maskulīnajai seksualitātei. Tam seko atruna, ka tā nekādā ziņā nav diskriminācija un attieksme ir pozitīva, jo ir taču tik skaisti, ka divas sievietes mīlējas (acīmredzot neatkarīgi no viņu intīmās telpas).
Protams, šī ir tikai viena no ikdienišķās diskriminācijas šķautnēm. Ir vēl ārkārtīgi daudz citu jautājumu, kas joprojām liedz lesbietēm būt vienlīdzīgai sabiedrības daļai. Piemēram, aizspriedums, ka lesbiete nevar būt māte, un nereti arī attieksme, ar kādu lesbietes, kurām ir bērni, apvelta sabiedrība (to pašu gan, starp citu, var teikt arī par gejiem, un, iespējams, šī stigma ir vēl spēcīgāka tieši sabiedrības neizglītotības dēļ). Cits piemērs – aizdomas, ka vārdam "lesbiete" joprojām ir negatīva valodas konotācija. Es nemaz neminēšu savstarpējos aizspriedumus, kas valda pašu lesbiešu vidū, vien atkārtošu – Lesbiešu redzamības diena nav par iziešanu ielās, tas nav lesbiešu praids (lai arī, protams, kāpēc gan ne). Vienkārši piemērots brīdis, lai atzītu – ir iespējama lesbiešu cieņpilna un līdzvērtīga līdzāspastāvēšana sabiedrībā ar tieši tādām pašām tiesībām kā jebkuram ar seksualitāti apveltītam cilvēkam, neatkarīgi no dzimuma un dzimumidentitātes.
[1] Jessica Bornham, "Lesbian visibility matters", pieejams: https://www.stonewall.org.uk/our-work/blog/lesbian-visibility-matters, skatīts 22.04.2019.
[2] Ineta Lipša, "Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914–1939", Rīga: "Zinātne", 2014, 275. lpp.
[3] Rita Ruduša, "Pagrīdes citādība", Rīga: "Mansards", 2012, 7. lpp.
[4] Ineta Lipša, "Bez tiesībām. Seksuālās minoritātes 20. gadsimta Latvijā", "Citādība. Iecietība. Līdztiesība", sast. I. Šlāpins, A. Skopa-Šlāpina un D. Bargā, Rīga: ¼ satori, 2015, 47.
[5] Turpat.
[6] Bernadette J. Brooten, "Love between Women. Early Christian Responses to Female Homoeroticism", Chicago: University of Chicago Press, 1996, 2.
3