Šī recenzija ir daļa no rakstu darbu sērijas, kuru veidos sešu autoru sešas recenzijas par recenzijām. Pirmais šīs sērijas darbs bija recenzija par Dafnas Maimonas personālizstādi "Ģimenes bizness: Strāvas pārrāvums" laikmetīgās mākslas centrā "kim?", otrā recenzija – recenzija par pirmo recenziju, trešā recenzija – par otro, ceturtā – par trešo utt.

Ideja radās joka pēc un attīstījās nepārejošas zinātkāres un urdošas intereses dēļ. Vai darbu sērija veidosies kā spēle, domu eksperiments, kā izvērsts ""Delfu" komentārs" vai kā kritikas komentāri pašai par sevi? Vai atklāsies paradokss, un vai vispār no tā kaut kas sanāks? Cik daudz tiks atklāts par izstādi un cik par kritikas jēgu laikmetīgajā mākslā? Rakstu sērijas jēga vai bezjēga ir neparedzama un lielā mērā paļaujas uz autoriem un viņu interpretācijas virzienu, kas, tāpat kā ierastajā recenzijas formātā, arī šeit netiek ierobežots. Darbu sērija necenšas par sevi radīt pārāk nopietnu iespaidu tieši šīs neparedzamības un spēles momenta dēļ.

Uzrunāti seši autori, kas piekrituši piedalīties rakstu sērijā: Eduards Dorofejevs, Kaspars Groševs, Šelda Puķīte, Santa Mičule-Hirša, Tomass Pārups un Vents Vīnbergs. Raksti tiks publicēti reizi nedēļā, sešas nedēļas.

Idejas autore un sērijas kuratore Luīze Rukšāne

Nejust un nesaprast

Pārskatot recenzijas par recenzijām, uzmanību visizteiktāk pievērš divi. Kaspara Groševa recenzija par rakstu sērijas pirmā autora Eduarda Dorofejeva recenziju un Santas Mičules-Hiršas recenzija par Šeldas Puķītes recenziju. Iemesli ir vairāki, bet minētie teksti ir ievērības vērti galvenokārt tāpēc, ka tie pārstāv divas krasi atšķirīgas, bet, manuprāt, jēdzīgas pieejas recenziju rakstīšanai. Groševa recenzija uztverama kā izstādes un Dorofejeva teksta izraisīts domu lidojums, savukārt Mičule-Hirša izvērš savu viedokli argumentēti un kritiski.

Santa Mičule-Hirša recenzijā ķidā rakstu sērijas pirmā autora Eduarda Dorofejeva recenziju. Vairākiem autores izteiktajiem aizrādījumiem varu piekrist, taču vienlaikus vēlos pateikties Dorofejevam. Viņš, iesākot šo rakstu sēriju, sniedz visai informatīvu un sausu ieskatu Dafnas Maimonas izstādes idejā, šādi arī nākamajiem recenzentiem atstājot daudz šaujampulvera. Nevarētu teikt, ka autoru apskaužu. Mičule-Hirša norāda, ka Dorofejevs, visticamāk, "īsti nejūt" vai pat "nesaprot" laikmetīgo mākslu kā tādu. Ņemot vērā faktu, ka autoram nevarētu gluži piedēvēt izglītības vai zināšanu trūkumu, pārmetums par nejušanu un nesaprašanu izklausās gandrīz vai ezoterisks. Apgalvojums liek domāt, ka ir daži īpaši cilvēki, kuri neizskaidrojamu iemeslu dēļ jūt laikmetīgo mākslu, bet pārējie no tās ir atstumti. Ja autore savu apgalvojumu neuzskata vien par retorisku paņēmienu, tad recenzijā derētu to izvērst. Citādi atliek secināt, ka laikmetīgās mākslas skatītāji dalās divās grupās. Proti, tie, kas vienkārši "saprot", un tie, kas "nesaprot". It kā pastāvētu kādas kosmiskas vibrācijas, kuras spētu uztvert tikai daži.

Turpretī Kaspara Groševa recenziju par Dorofejeva recenziju drīzāk uztveru kā impresijās balstītu domu pierakstu. Pārējo tekstu starpā tas nenoliedzami ir vislasāmākais. Iespējams, tā ir vienīgā publikācija, kuru būtu vērts lasīt ārpus šīs rakstu sērijas. Groševs neiegrimst pārmērīgā Dorofejeva recenzijas analīzē, bet izmanto to kā ieganstu pārdomām par mākslas kritikas kvalitāti. Viņš izsaka simpātisku domu – liela daļa laikmetīgās mākslas tekstu nogurdina ar autora piesardzīgo, pat neitrālo intonāciju un attieksmi. Tādā ziņā Groševs savā recenzijā rāda labu piemēru rakstītājiem – viņš izsakās viegli, un viņa pārdzīvojums ir izklāstīts veikli un godīgi. Viņš izvairās no kategoriskiem apgalvojumiem un tā vietā akcentē savu personīgo pieredzi. Domāju, tas ir vienīgais, par ko vari būt drošs, aprakstot mākslu. Lai arī nepievienojos tiem, kuri labprāt bārstās ar spriedumiem par to, kas ir laba kritika, domāju, ka Latvijas kultūras žurnālistikā nenāktu par sliktu piekopt šādu pieeju recenziju rakstīšanā. Veikli artikulēti iespaidi piešķir recenzijai ievērojamāku pašvērtību nekā kategoriski spriedumi. Arī manā privātajā pasaulē eksistē vārds "interesanti", taču nevarētu skaidri noformulēt, kur šis interesantums rodas. Santa Mičule-Hirša savas recenzijas noslēgumā raksta par bezprincipiālu saskarsmi ar mākslu, kura viņai ir tuva. Gribētu piebilst, ka līdzīgi attiecos pret recenzijām un jelkādiem citiem tekstiem par mākslu. Ja recenzija vairāk līdzinās informatīvam palagam nekā vērtējošam spriedumam, tad starp darbu aprakstu rindām cenšos saskatīt autora attieksmi pret aprakstītajām matērijām.

Jāatzīst, ka lasītās recenzijas vedinājušas uz daudz saistošākām pārdomām nekā pati izstāde. Dafnas Maimonas kebabnīca ir visnotaļ sirsnīga, komiska meditācija par autores ģimenes biznesu. Šķiet, tas arī viss. Nedz ekspozīcijā, nedz mākslinieces komentāros par izstādi neparādās artikulēts skaidrojums par to, kāpēc redzamais būtu uzmanības vērts. Ja uzdevums ir bijis skatītājus izklaidēt ar dažādām fifīgām dekorācijām, tad laikam arī es kaut ko īsti nejūtu vai nesaprotu. Manā gadījumā gan var vainot zināšanu trūkumu.