Raymond Federman. Aunt Rachels

Pirms sākt runāt par romānu “Tantes Reičelas spalvas”, būtu prātīgi atzīmēt, ka tas ir viscaur postmoderns. Es noteikti būtu vēlējusies, kaut man kāds būtu uz to uzmanīgi norādījis un piemetinājis, ka Federmans turklāt arī ļoti cieši turas pie visiem nerakstītajiem postmodernisma kanoniem (kas, protams, ir ironiskākais visā romānā), citādi var nākties piedzīvot dažu ne pārāk patīkamu pārsteigumu, kad, piemēram, vēl grāmatas pusē autors nav sācis runāt ne par tanti Reičelu, ne viņas spalvām, ne arī ko citu, kas postmodernisma smalkumos neizglītotu lasītāju spētu ieinteresēt, tā vietā demonstrējot “surfiction”, kas ir paša Federmana ieviests jēdziens un apzīmē atteikšanos no visiem pazīstamās realitātes atveidošanas, tās vietā piedāvājot autora subjektīvo realitāti, kurā uzmanība nav jāpievērš ne hronoloģijai, ne stāsta ticamībai, ne arī izteiksmes veida sakārtotībai. Federmana varonis grāmatas gaitā uztur dzīvu sarunu (vismaz tādu iespaidu vajadzētu atstāt garajiem, saraustītajiem teikumiem, kuros nereti parādās pa kādam izsaucienam franču valodā), kurā paspēj izrunāties par visu ko – savām bijušajām un esošajām sievietēm, erotiskajām fantāzijām par savu tanti, daudzajiem vārdiem, kādos angļu un franču valodās iespējams nosaukt dibenu, naudas trūkumu un sliktajiem dzīves apstākļiem, ģimenes pastrādātajām riebeklībām un pat tādām sāpīgām tēmām kā holokausts. Un tieši holokausts ir tas, kas notur vienos vākos visu grāmatas saturu. Ja ir izdevies samierināties ar Federmana narcisismu un postmodernajām izpausmēm pusgrāmatas garumā, lasītāju gaida krietni vien baudāmāks stāstījums grāmatas otrajā pusē – tajā romāna varonis stāsta par savu dzīvi Otrā pasaules kara laikā un to, kā viņam, esot gados jaunam ebreju puisim, izdevies izdzīvot, tiesa gan, nepavisam ne patīkamākajos apstākļos. Arī otrajā daļā Federmans nebeidz ironizēt un ārkārtīgi familiāri vērsties pie lasītāja, taču jau spēj radīt sajūtu, ka tas ir nevis viņa pašmērķis, bet drīzāk gan vienīgais veids, kādā viņš spējīgs runāt par sāpīgu pieredzi. Visa romānā gaitā autors atkal un atkal atgādina, ka vēlas no stāsta distancēties. To viņš dara, piemēram, apšaubot pats sevis kā stāstītāja uzticamību un krietni izpušķojot dažādas stāsta detaļas. Vai distancēšanās norāda uz stāsta neticamību, vai arī tieši otrādi – parāda, ka tas ir patiess, šķiet, ir jautājums, ko Federmans atstāj lasītāja ziņā.