Jauno gadu sākot, domāsim labas domas. Un jaunās valdības sastādīšana mums, lai cik tas neliktos paradoksāli, ir devusi tādu iespēju. Nezinu, cik daudzi no jums vēl atceras Kurta Vonnegūta romānu "Zilbārdis" – latviešu lielā aizraušanās ar šo autoru laikam ir aizgājusi pagātnē. Tas ir tas stāsts par gleznotāju Rabo Karabekjanu, abstrakto ekspresionistu, kurš savā dzīvē bija šo to pieredzējis. Viņš vecumdienās savā kartupeļu šķūnī uzzīmēja milzīgu fotogrāfiski precīzu panorāmas gleznu, kas attēloja Otrā Pasaules kara pēdējās dienas – ar visu milzīgo destrukcijas, ļaunuma un haosa atmosfēru. Šai gleznai bija dots zīmīgs nosaukums: "Nu ir pienākusi sieviešu kārta" (Now it's the women's turn). Citiem vārdiem – vīrieši ir visu salaiduši tādā grīstē, ka ir laiks dot parullēt sievietēm. Kazi, sliktāk jau nebūs. Tieši šie vārdi nāk prātā, sveicot Laimdotu Straujumu ministru prezidenta amatā. Varbūt tiešām – lai pamēģina sievietes. Nezinu, vai tas ir seksisms vai feminisms, bet – patiesi. Vīriešus premjerus mēs esam jau redzējuši un, ja var, labprāt pamēģinātu kaut ko citu.
Apspriest Straujumu un viņas gaidāmo valdību pagaidām nav piemērots laiks. Ņemot vērā visu dīvaino procesu, kā atkāpās iepriekšējais Ministru prezidents un kā tika meklēts viņa pēcnieks, ir tikai jāpriecājas, ka tas ir beidzies. Lai nu veicas Straujumas valdībai. Taču pagaidām varam pamest acis nākotnē – tajos miglā tītajos 2014. gada mēnešos, kad mēs dzīvosim ar Straujumas valdību un braši cīnīsimies divās vēlēšanās. Tad, lūk, mana tēze ir sekojoša – izskatās, ka nekādi dižie jaunumi mūs tajās negaidīs. Par nožēlu visiem tiem, kuriem kārtējo reizi "nebūs, par ko balsot", nekādi jātnieki baltos zirgos vai bruņinieki tīģera ādās šoreiz visdrīzāk neparādīsies. Varbūt es kļūdos. Tomēr šķiet, ka tā būs.
Vēl vairāk. Šķiet, ka Latvijas sabiedrība patiesībā nemaz nav spējīga izspiest no sevis vēl vienu jaunu elites iesaukumu, kurš daudzmaz ticamā veidā varētu aizpildīt "jauno un profesionālo" nišu. Tā patiesībā ir nopietna problēma. Ja neticat, veiksim kādu domu eksperimentu. Iedomāsimies, ka jūs gribat dibināt partiju, jums ir iniciatīvas grupa un pat nauda (nuja, kā Repšem un Jaunupam). Pie kā jūs dosieties? Kas būs tās apņēmīgās sejas, kuras salikt uz plakātiem un ar kurām masveidā saraudināt sievietes virs piecdesmit? Grūti iedomāties. Katrā gadījumā neliekas, ka kaut kur kulisēs dīžājas virkne ar ticamu "jauno eliti", kura varētu nomainīt pie varas esošos. Ir gan bariņš tādu, kas ļoti grib, bet nevar – vai nu pagātnes grēku, vai vienkārši sava stulbuma dēļ. Un ir bariņš tādu, kas gan var, bet negrib, – un šiem arī to ir grūti pārmest. Kā mēs to redzam no nesenajiem premjera meklējumiem, ja pie mums kāds grib nonākt labā politiskā amatā, tad pēdējais, ko viņam vajadzētu darīt, ir stāties partijā. Labāk sēdēt savā "uzņēmēja", "jurista" vai "diplomāta" nišā un labi izskatīties. Gan jau tad, kad pie kārtējās krīzes pavērsies iespēja, gan jau tavā "Vertu" telefonā atskanēs samtaina balss: "Klausies, vecais, vajadzētu aprunāties par vienu tādu lietu..." Un tad nu profesionālis liks pie malas savas vieglās dienas un varbūt nostāsies pie stūres. Tiesa, balss telefonā var arī neatskanēt. Taču iespēja, ka tā atskanēs, noteikti ir lielāka nekā iespēja izdzīvot partiju iekšējos ķīviņos, saglabājot veselo saprātu un labu sejas ādu.
Šis kliedzošā elites kadru deficīta fenomens ir redzams abos it kā pieteiktajos jaunajos projektos – Attīstības partijā un diezgan neskaidri formulētajā Ingunas Sudrabas "tautas kustībā". Einars Repše manās acīs gan nav pelnījis tik zemu reitingu kā mīnus 60, taču tāds nu viņam tas šobrīd ir. Vienlaikus problēma nav tikai reitingā, bet gan nespējā piedāvāt viņam līdzās daudzmaz ticamu komandu, kas spētu šo šķietami vērienīgo stāstu padarīt ticamāku vēlētāju acīs. Arī Sudrabai, kura kā iespējamā premjera kandidāte ir vispopulārākā Latvijā, apkārt nespieto nekādi izcilie kadri, kuri varētu realizēt visus radikālos pārkārtojumus. Kur viņi ir, šī jaunā, lieliskā Latvijas elite, kura, dzejnieka vārdiem runājot, "spēs apturēt auļojot zirgu/ un ienākt namā, kas liesmo"? Mana atbilde ir – viņu vienkārši nav. Acīmredzot tas elites resurss, no kura savulaik smēlās Tautas partija, pēc tam "Jaunais laiks" un kura pēdējās mieles vēl nosūca Zatlers, ir iztukšots. Pa kādam jaunam indivīdam jau parādīsies. Taču, kopumā ņemot, tā muciņa ir tukša.
No tā varam izdarīt dažus secinājumus. Vispirms – uz nākamajām vēlēšanām mēs varam arī nepiedzīvot nekādus revolucionārus piedāvājumus a la Zatlers vai "Jaunais laiks", kas ar solījumiem pārkārtot visu un uzreiz nosmeltu ceturtdaļu balsu Saeimā. Tas būtu pozitīvi vērtējams fenomens: var būt, ka cilvēki, kas līdz šim ir gribējuši ikreiz dabūt kaut ko jaunu, drusku nopietnāk sāks izturēties pret esošajām partijām. Kazi, varbūt vēl mūsu paaudze piedzīvos laikus, kad Latvijā izveidosies kaut kas līdzīgs partiju sistēmai. No otras puses, mēs pie šāda rezultāta varam nonākt, tikai pateicoties politikas zemajam prestižam. Jaunie, populistiskie piedāvājumi neparādīsies tādēļ, ka neviens sevi cienošs cilvēks vienkārši negribēs smērēt rokas. Tam vai tai, kas vēl drusku apsvērs šādu iespēju, pietiks ieskatīties tajā kloākā, kur pēc 12. Saeimas vēlēšanām būs nonākuši lielākā daļa bijušo Zatlera partijas entuziastu – un viņam vai viņai šāda vēlme ātri pāries.
Bet, kā teica neaizmirstamais Vasisualijs Lohankins – var būt, ka tā vajag. Var būt, ka tieši tur slēpjas lielā, raupjā dzīves patiesība. Var būt, ka tieši tā, caur kanalizāciju, Latvija atradīs savu ceļu pie patiesas demokrātijas.
6