Rasela ievads filozofijā

To, kāpēc viena vai otra grāmata tiek tulkota latviski, bieži vien nosaka vai nu autora prominence, vai arī tas tiek darīts tāpēc, ka grāmatas temats var būt saistošs iespējami lielākam potenciālo pircēju skaitam. Šajā ziņā Bertranda Rasela grāmata trāpa precīzi mērķī – gan tāpēc, ka Rasels ir viens no ievērojamākajiem 20. gs. filozofiem, gan arī tāpēc, ka grāmatas saturs var būt aizraujošs plašam lasītāju lokam. Rasela darbs ‘Filosofijas problēmas’ ir šķietami vienkāršs ievads filozofijā un sarakstīts saistošā un viegli saprotamā valodā. Manuprāt, lai arī darbs ir sarakstīts teju pirms gadsimta, tas vēl joprojām ir viens no labākajiem tekstiem, kas varētu kādu ieinteresēt filozofijas problemātikā. Protams, arī no vēsturiskā viedokļa šī grāmata ir pietiekami interesanta, jo tajā var iepazīt Rasela uzskatus par filozofiju un tās uzdevumiem. Potenciāliem interesentiem par Rasela filozofiju šī grāmata ļautu labāk saprast tos iemeslus, kāpēc Rasels vēlākajos darbos modificēja vairākus savus uzskatus.[1]

Grāmata

Tomēr grāmatas šķietamā vienkāršība sevī slēpj fundamentālas problēmas, kurām Rasels mēģina atrast risinājumus. Rasela darbs lielā mērā ir programmatisks un ataino viņa priekšstatus par filozofiju un tās iespējamo pienesumu zinātnei. Grāmatas autora centrālie jautājumi skar metafiziku un epistemoloģiju. Šajā nozīmē grāmatas mērķis ir līdzīgs Dekarta Meditācijām. Viens no galvenajiem Dekarta filozofijas uzdevumiem bija atrast kādu neapšaubāmu pamatu, uz kā turpmāk varētu būvēt ‘zinātnes celtni’. Tāpēc tā nav nejaušība, ka Rasels izvirza Dekarta ‘metodiskās šaubas’ kā tādu kriticisma paraugu, kas veido ‘filozofijas būtību’, un ar savas metodes palīdzību mēģina atbrīvoties no tāda skepticisma, kas noliegtu to, ka ir iespējamas skaidras un noteiktas zināšanas.[2] Tas ir iemesls, kāpēc Rasels savu grāmatu iesāk ar līdzīgu jautājumu, kā Dekarts savas ‘Meditācijas’. Proti, cik lielā mērā mūsu zināšanas par lietām un notikumiem ir drošas un uzticamas? Ja netiek atrasti skaidri zināšanas kritēriji, tad var joprojām šaubīties, vai pastāv matērija (kā to dara Bārklijs) un ārpasaule, vai mums vispār iespējams kaut ko zināt par citām apziņām, vai zināt, ka dabā pastāv vienveidība, utt., u.tml. Šī problemātika atrodas modernās filozofijas centrā.

Grāmatas sākumā Rasels risina jautājumus par realitātes un šķietamības, apziņas un ārpasaules attiecībām. Rasela uzstādījums ir klasisks – ja mēs nevaram tiešā veidā uztvert lietas – ‘sajūtu dati’ mums vēl nesniedz pamatotu pārliecību, ka eksistē ārējs uztveres cēlonis. Tad iespējams, ka visas mūsu pieredzes ir ilūzija vai ka zināšanas ir subjektīvas un ir atkarīgas no perspektīvas, ko ieņemam attiecībā pret pasauli. Ir skaidrs, ka šādā gadījumā zinātnes pretenzijas uz objektivitāti ir nepamatotas. Rasels mēģina pierādīt, ka, iespējams, eksistē no gara neatkarīgas lietas, par ko mums ir iespējamas objektīvas zināšanas.[3] Turklāt, ja mēs pievēršamies savām zināšanām par pasauli un sevi, tad ir redzams, ka pastāv dažādas pārliecības – dažas no tām ir pašsaprotamas, citas – neskaidras, par dažām mēs neesam pārliecināti, citas aptveram intuitīvi, utt. Tieši tāpat ir iespējams runāt arī par pārliecību objektiem – tas var attiekties uz sajūtamām lietām, abstrakcijām, atmiņām, sapņiem utt. Protams, lielākoties mūsu pārliecības ir koherentas, taču tas vēl nevar kalpot par pārliecības patiesuma kritēriju (koherenta var būt, piemēram, Deivida Koperfīlda pasaule, taču visticamāk, ka mēs neapgalvosim – ja nu vienīgi metaforiski – ka tas ir patiess reālās pasaules atainojums). Taču Rasels uzskata, ka visdrošākās zināšanas ir zināšanas pēc iepazītā, tad tomēr šāds strikts fundamentisms ļautu apgalvot, ka lielākoties mums ir pieejamas vairāk vai mazāk skaidras pārliecības. Protams, Rasels pieņem, ka mums ir pieejami arī citi zināšanu veidi, kas sniegtu pārliecības par nepiepazītām lietām (piemēram, atvedinātie spriedumi, zināšanas pēc apraksta). Tāpēc grāmatas beigās Rasels norāda, ka dažkārt koherence tomēr var būt kritērijs, lai izvēlētos kādu pārliecību vai pārliecību kopumu. Šāda zināšanu izpratne, kas pamatā balstās uz iepazīto, savukārt ļauj Raselam apgalvot, ka ‘Mums atliek tikai izzināt pasauli pakāpeniski, un mēs nezinām neko par to lietu attiecībām, kas atrodas aiz mūsu pieredzes robežām. Šāds secinājums varbūt liek vilties daudziem, kuru cerības rosināja dažu filozofu sistēmas, tomēr tas ir visnotaļ saskanīgs ar mūsu laikmeta induktīvo un zinātnisko gaisotni’ (128.lpp.). Taču šāds apgalvojums, protams, neparedz, ka filozofijai nav jārisina arī tādi jautājumi, kas nav atbildami viennozīmīgi un sniegtu mums zināšanas. Teoloģija vai arī, piemēram, Visuma jēgas meklēšana ir šādas sfēras. Rasels uzsver, ka pārdomas par šādiem jautājumiem ļauj izvairīties no šauras dogmatikas un ļauj aptvert jaunas skaidrojuma perspektīvas.

Dažas piezīmes par tulkojumu

Rasela grāmatu ir viegli lasīt – ir jāuzteic tulkotāja darbs. Tulkojums ir adekvāts un saglabā to pašu vieglo un skaidro izteiksmes stilu, kāds piemīt Rasela darbiem.

Tiesa, līdzīgi kā daudzos citos tulkojumos, tajā var atrast dažas neprecizitātes, kas lielākoties ir nebūtiskas un īpaši nemaina teksta jēgu. Ir dažas neuzmanības kļūdas, piemēram, izteikums ‘process of inference’ kļūst par vienkārši procesu (43.lpp.). Privātās pieredzes (experience) vietā ir privātā eksistence (existence) (55.lpp.). Ir arī paviršības, piemēram, 7.lpp. – ir ievietota Rasela piezīme septiņpadsmitajam izdevumam, taču Rasela uzrādītās lapaspuses neatbilst tulkojumā esošajām. Vēl viens aspekts, kas grāmatas kontekstā nav īpaši būtisks, ir, piemēram, ka tulkojumā Leibnica matērijas izpratnes apraksts parādās vairākos dažādos veidos: kā ‘rudimentārs prātu (mind) apkopojums’ (15.lpp.), ‘rudimentāras apziņas (mind)’ (34.lpp.). Visticamāk, ka Leibnica gadījumā monādes, kas ir sīkākā matērijas vienība, varētu apzīmēt kā ‘dvēseles’ vai gari. Jo tikai atsevišķām monādēm piemīt apercepcija, kas raksturo apziņu vai prātu. Nedaudz ērmīgs likās vārdu salikums – ‘atturīgā zinātne’ (sober science) (16.lpp.). Laikam jau Rasels domāja nevis zinātni, kas atturas no dzērieniem vai seksa, bet gan saprāta robežās esoša, skaidra zinātne, kuras apsvērumi nav balstīti uz murgainiem pieņēmumiem.

Neesmu pārliecināts, vai angļu vārda public labākais tulkojums ir sabiedriskais. Līdz ar to rodas tādi izteikumi kā ‘sabiedriski neitrāli objekti’, ‘permanenti sabiedriski objekti’ (22.lpp.), sabiedriski identiska telpa (30.lpp.), ‘sabiedriskais laiks’ (31.lpp.) u.t.t.

Manuprāt, tulkotājs ir izvēlējies interesantu un apsveramu tulkojumu nošķīrumam starp particulars un universals. Tie kļūst par īpatņiem un universālijām (lpp.84.ff). Interesants piedāvājums ir arī piedāvājums tulkot – zināšanas pēc iepazīšanas (by acquitance) un zināšanas pēc apraksta (by description).

Dažas piezīmes par pēcvārdu

Diskutējams jautājums ir, vai šādām grāmatām vispār ir nepieciešams pēcvārds. Sevišķi, ņemot vērā, ka gan tīmeklī, gan arī bibliotēkās ir pieejams visai daudzpusīgs grāmatu un rakstu klāsts, kas ļauj interesentiem iepazīties ar konkrētā autora devumu arī plašākā kontekstā. Manuprāt, tulkota darba pēcvārdam ir jēga, ja tajā ir piedāvāta kāda oriģināla interpretācija vai arī nopietns pētījums, kas paskaidrotu darba saturu. Tomēr ‘Filosofijas problēmām’ tulkotājs pēcvārdu ir sarakstījis. Un ievads kalpo nogurdinātā lasītāja izklaidēšanai, jo, paralēli dažu Rasela filozofijas un publicistikas tēmu minēšanai, ievadā dominējošu vietu ieņem anekdotes un izklaidējoši fakti par Rasela politisko pārliecību. Taču paša Rasela filozofijas izskaidrošanai ir atvēlēts visai neliels apjoms.

Tulkotājs savā pēcvārdā Raselu apzīmē kā analītisko filozofu, ko viņš pretstata ‘Latvijā dominējošajai vācu un franču filozofijai’. Ar šāda veida izteikumiem man ir nācies saskarties salīdzinoši bieži. Bez precīzākiem paskaidrojumiem šāds apgalvojums ir neko neizsakošs, jo gan t.s. kontinentālā, gan arī analītiskā filozofija pēc sava rakstura ir pietiekami daudzveidīga. Dažkārt skaidrības labad pat varētu minēto tradīciju pretnostatījumu atmest. Piemēram, Bernards Viljams antitēzi starp analītisko un kontinentālo filozofiju raksturo šādi, - ka tikpat labi mēs varētu salīdzināt mašīnas ar priekšējo piedziņu ar mašīnām, kas ir ražotas Japānā. Tas nozīmē, ka ir ne tikai sajauktas dažādas kategorijas, bet arī tas, ka nav nemaz tik vienkārši pēc ģeogrāfiskā vai valodas principa noteikt piederību tradīcijai. (Piemēram, Frēge, kas ir nozīmīgs analītiskai filozofijai, bija vācietis un rakstīja vācu valodā. Tāpat arī Francijā varētu atrast analītiskos filozofus, savukārt anglosakšu zemēs – t.s., kontinentālās tradīcijas pārstāvjus.)

Protams, tas vai Rasels ir uzskatāms par analītisko filozofu, ir atkarīgs no kritērijiem, kurus izmantojam. Piemēram, M. Damits (Dummett) uzskatīja, ka analītiskā filozofija sākas ar Frēgi un to pamatā raksturo valodas analīze, ar kuras palīdzību ir iespējams izprast domas struktūru.[4] Turklāt, atšķirībā no Damita, Rasels noliedza, ka valodas analīze ir galvenais pamats, lai saprastu pasauli. Salīdzinājumam -  I. Ijaba apgalvojums, ka ‘Tomēr tā [analītiskā tradīcija] turpina uzskatīt valodu par vienīgo drošo pamatu pasaules izziņai kopumā un noteicošo punktu filosofiskai refleksijai’ – tas, vai Rasels bija ietekmējis vai pieņēmis šādu uzskatu, manuprāt, ir diezgan diskutabls jautājums, sevišķi ņemot vērā, ka viņš pat kritizēja pārlieku aizraušanos ar valodas analīzi, kas pametot novārtā vienu no filozofijas galvenajiem uzdevumiem – saprast pasauli.[5] Otrs diskutabls aspekts ir tas, vai tik tiešām Rasels turpina G. Frēges nošķīrumu starp jēgu un nozīmi, kā to apgalvo tulkotājs (151.lpp.)? Šāds jautājums varētu būt par pamatu oriģinālai un interesantai tulkotāja esejai, kurā varētu precīzāk norādīt atšķirības un kopīgo starp Frēgi un Raselu.

Manuprāt, tulkotāja pēcvārda rakstīšana sevi būtu attaisnojusi, ja tulkotājs tajā būtu vairāk iezīmējis grāmatā paustās pozīcijas. Īpaši vēlāms tas būtu, ņemot vērā, ka Rasela uzskati ir vairakkārt mainījušies. Būtu arī interesanti uzzināt dažu termina tulkojuma pamatojumu, u.tml.

Tomēr vēlreiz ir jāuzsver, ka Rasela ‘Filosofijas problēmas’ ir rūpīgas lasīšanas vērtas. Sevišķi, ja tas kādam ir pirmais teksts par filozofiju.