Recenzija
21.10.2014

Rasas Jansones paradoksālais skaistums

Komentē
1
Saglabā

Par Rasas Jansones izstādi "Barošanas migla" Rīgas Mākslas telpā

"Kultūras ziņu" reportāžā no Rasas Jansones personālizstādes atklāšanas ekrāna augšdaļā parādījās neliels, bāls, gandrīz caurspīdīgs rombiņš, uz kura, ragus virzot uz priekšu, atradās saniknots zelta bullis. Rūpīgāk ieskatoties, bija salasāms vārds "Nākotne". Tas bija Rēzeknes gaļas kombināta logotips – acīmredzot neliela reklāma. Visai uzjautrinoši gan šķita tas, ka komentāros pie feisbukā ievietotās saites uz reportāžu viena no gleznu modelēm norādīja, ka šāds zīmogs piešķir darbiem "īpašu piesitienu". Un jāatzīst, tie nedaudz atgādina lielus, nodīrātus, vietām asiņainus gaļas gabalus.

Izstādē "Barošanas migla" skatāmi četrpadsmit sieviešu portreti. Viņu sejas, kas aizņem visu audeklu, cieši sakārtas pie Rīgas Mākslas telpas Intro zāles sienām. Nelielajā telpā nav kur atkāpties, atliek vienīgi pieiet viņām pavisam tuvu, ielūkoties acīs, paliekot neaizsargātam tiešā konfrontācijā. Jūtos neomulīgi, jo skatiens no manis nekad nenovēršas. Viņas vēro no ārpuses, caur gleznu logiem skatoties telpā un ielencot mani no visām pusēm.

Izstādi apmeklēju trīs reizes, neskaitot tās atklāšanu. Pirmajā reizē zālē bija divas meitenes, kas pie darbiem uzņēma selfijus, un ārzemju ekskursantu grupa. Otrajā un trešajā – pilnīgs klusums – tikai es un knapi sadzirdamā dīkšana, kas nāca no ventilācijas. Taču, ikreiz atgriežoties un veroties gleznās, atminējos sajūtu, kas mani pārņēma Ģirta Muižnieka izstādē galerijā "Māksla XO", – neviltots prieks par savu nezināšanu, jo gleznotāja žests bija noslēpumains, neskaidrs, un tajā pašā laikā darbiem bija raksturīgs vieglums, graciozs jutekliskums, kas liek nonākt stāvoklī, kurā nav jūtama vajadzība censties atsegt virskārtu vai lauzīt galvu par to, ko tad autors ir centies pateikt. Turpretī Rasas Jansones izstāde "Barošanas migla" rada intrigu. Nevaru nedomāt par zemtekstiem, jo skaidrs, ka tie tur ir, taču tie neatklājas izstādes apmeklētājam. Vismaz ne pilnībā. Skatīties ir sarežģīti, nojaušamie autores nodomi ir traucējoši, un gandrīz liekas, ka es tieku ķircināts, jo ieraugāmais salīdzinājumā ar neredzamo ir niecīgs.

Kas tad ir redzams? Četrpadsmit lielformāta darbi, gleznoti ar košām eļļas krāsām biezās kārtās, veidojot skarbi trieptās sieviešu sejas – teatrālas, dramatiskas un mazliet baisas. "Skaistums nespēj pastāvēt, ja tajā netiek attēlota arī dzīves sāpe," teiktu Marlēne Dimā. Sejas izskatās kā negadījuma upuri, kā Dimā slimīgie personāži, un vienlaikus tajās ir kaut kas skaists. Patiesums parādās radītāja skatienā, tā viņas izskatās, un tā tam arī vajadzētu būt – tā viņas redz autore.

Jansones skatiens esot krāsa. "Tās sejas peldas manā skatienā, tai krāsā."

"Plunkš."

Tā rakstīts izstādes anotācijā.

Arī izstādes darbi it kā nogrimst, un tad atliek uz tiem skatīties kā caur ūdeni vai miglu, kas izpludina un aizklāj – cilvēcisko, saprotamo ar savādo, murgaino un atbaidošo. Tie pieskaras tam, ko nevar redzēt fotogrāfijās, kas izmantotas par pamatu gleznām. Ik pa laikam to fragmenti uznirst, nedaudz papeld, kā izrādot žēlastību pret skatītāju, bet tas neko daudz nelīdz, jo viss ir izmircis un kļuvis neskaidrs. Vien sirreālas cilvēkveidīgas detaļas, tagad līdzinoties abstrakcijām, redzamas zem pāri uzklātā filtra.

Nezināšana iedragā vēlmi ielūkoties tajā, kas tieši neatspoguļojas attēlos. Es nezinu to, ko zina Jansone. Es nepazīstu šos cilvēkus tā, kā viņus pazīst autore, jo tie tik tiešām ir cilvēki, nevis psihedēlisku halucināciju vai izdomu radības. Sarunās izteiktie  pārdzīvojumi tagad atspoguļojas uz audekla. Un Jansones attiecības ar gleznotajām modelēm, šķiet, pāri visam ir dziļi personīgas – intīmas. Viņām ir kopīgs nogurums – izmisums, kas redzams acu skatienos, lai gan dažām ir līksms (vai varbūt traģisks) smaids, bet citas izskatās garlaikotas. Te ir kaut kas nepārprotami smags. Viņas neizrāda savas ciešanas, bet var redzēt, cik ļoti viņas grib izkliegties, izārdīties, taču nespēj.

Izārdījusies ir vienīgi māksliniece, kurai gleznošana šoreiz, šķiet, ir bijusi katartiska pašterapija. Emocijas izliktas uz audekla, bet mērķis nav bijis vienkārši uzgleznot, tā sakot, "māmiņu klubu". Jansones impulss ir neapmierinātība. Ar to, ka, piedzimstot bērnam, mātei ir jāatsakās no daļas savas sievišķības. Tieši šī neapmierinātība, kuru izteikusi autore, manī rada vēlmi censties atsegt virskārtu, "portretu", un lūkoties dziļāk. Nepievērsties tikai sejas pantu rūpīgai pētīšanai, bet meklēt pavedienus gleznu formā. Tādus kā audekla apakšdaļā ar krāsu uzrakstītos darbu nosaukumus, piemēram: "Alises mamma" vai "Edvarda un Madaras mamma". Zem viena izstādē šķietami neiederīga portreta rakstīts "pati bērns". Maznozīmīgie uzraksti norāda uz būtiskāko – piedzimstot bērnam, sieviete vairs nav tikai sieviete. Viņa ir māte. Tādēļ arī, piemēram, pie mākslas kritiķes Ievas Lejasmeijeres portreta nav atzīmēts, ka tā ir viņa, jo tur nav portretēta viņa. Tur portretēta "Marta mamma". Viņas personība ir sadalīta, un, iespējams, autore ar šādu žestu iznīcinājusi sievietes tēlu, proti, sievieti kā tikai sievieti, un to aizstājusi ar kaut ko līdzīgu.

Jansones izstāde rada virkni paradoksu. Murgainais kļūst skaists, atsvešinātais – personisks. Gleznas tik tiešām ir baisas, kā ainas no delīriska murga. Tomēr tās valdzina un intriģē, jo šķietamā necilvēcīgumā parādās kaut kas patiess.

Tēmas

Tomass Pārups

Tomass Pārups raksta par mākslu un kultūras notikumiem, dažkārt cenšas organizēt laikmetīgās mākslas izstādes.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!