Rakstnieku savienība pieprasa saglabāt esošo literatūras stundu skaitu

Man tā tīri teorētiski interesē, cik lielā mērā dzimtās valodas mācību programmā mācību saturs, kam ir vairāk teorētisks raksturs, nevis funkcionāla nozīmība - piem., lietvārdu iedalījums deklinācijās, skaldījums daļās, darbības vārdu konjugācijas, dubultloceklis, sintaksē vārdu savienojumu attieksmju veidi, u.c., kā arī jau mirušu tekstu (Rainis, Virza, Upīts u.c.) kuru pandektos vai katrs pārdesmitais vārds mūsdienu cilvēkam nav zināms, - "bērnus un jauniešus pievērš lasīšanai, attīstot viņu domāšanu un valodu"? Izņemot, protams, nedaudzus vidusskolēnus, kuros jūtama vēlme pēc skolas absolvēšanas doties studēt filoloģiju. Žēl, ka par to Jundze nav sīkāk izteicies. Varbut kādā publikācijā tas plašāk tiks izklāstīts?