Foto – Dārta Vijgrieze
 
Sarunas
21.04.2016

Rakstnieki un rakstnieces latviešu literatūrā

Komentē
0

Kas šobrīd notiek latviešu literatūrā? Vai atdzimst romānu žanrs? Vai vīrieši atkal ir sākuši rakstīt? Cik korekti ir runāt par "sieviešu literatūru" Latvijā? Kādi virzieni mūsdienu latviešu literatūrā dominē? Sarunā "Satori" redakcijā piedalījās dzejniece un literatūrzinātniece Anna Auziņa, rakstniece un teoloģe Ilze Jansone un literatūrzinātnieks un Andreja Upīša memoriālā muzeja galvenais speciālists Arnis Koroševskis. Diskusiju vadīja Ilmārs Šlāpins. Foto – Dārta Vijgrieze.

Ilmārs Šlāpins: Saistībā ar Latvijas Literatūras gada balvu "Satori" mēneša tēma ir latviešu literatūra, tāpēc par to runāsim arī šajā diskusijā. Mani šajā tēmā interesē jauni viedokļi par to, kas notiek un kādas pārmaiņas vērojamas pēdējos desmit gados, mēģinājumi paskatīties uz latviešu literatūras vēsturi un saprast, kā kontekstā ar visu, kas bijis līdz šim, iezīmējas pēdējie laiki. Viens veids, kā skatīties uz literatūru, ir meklēt dažādus virzienus, strāvojumus, tendences, sagrupēt autorus noteiktās skolās, novirzienos, žanros vai domubiedros. Interesanti būtu to izdarīt arī ar šī brīža latviešu literatūru. Viena tendence, kuras pamanīšana, protams, ir politnekorekta, bet interesanta, ir tāda, ka vienu brīdi latviešu literatūrā, it īpaši prozā, dominēja sievietes, bet nu ir atgriezušies vīrieši: gan tās paaudzes autori, kas kaut kādu iemeslu dēļ bija pārtraukuši rakstīt, gan arī jauna paaudze – Joņevs, Zebris, Ignats, Kasims, Kuzmins, Sakss utt. – trīsdesmitgadnieki, kas diezgan aktīvi ir metušies rakstīt. Kā jums šķiet, vai mēs varam runāt par tendencēm latviešu literatūrā? Un vai to vispār vajag darīt?

Anna Auziņa: Pirmkārt, ja jārunā par dzimti latviešu literatūrā, tad, manuprāt, ir atrodamas daudz interesantākas nodarbes, nekā proporcionāli skaitīt, cik kurā piecgadē vai desmitgadē ir rakstošu sieviešu vai vīriešu. Otrkārt, man liekas, ka tavs apgalvojums ir spekulatīvs, būtu jāskaita kvantitatīvi, bet rodas jautājums – vai mēs pēc dzimumiem skaitām rakstošos autorus vai arī katra dzimuma pārstāvju sarakstītos darbus? Man šķiet, ka apgalvojumam par to, ka kādu brīdi būtu dominējušas sievietes un tagad atgriezušies vīrieši, nav pamata.

Ilze Jansone: Vienu brīdi šur un tur figurēja apzīmējums "sieviešu proza". Vēl pirms pāris gadiem. Tas tika lietots secinoši.

Anna Auziņa: Vai tas nozīmē, ka raksta tikai sievietes?

Ilze Jansone: Nē, tā bija sieviešu proza, autores tiek ieliktas konkrētā plauktiņā, un tad cilvēks var teikt: "Tā ir sieviešu proza, to es nelasīšu!" Būtu interesanti paskatīties perspektīvā, vai tāda ir vai arī tie vienkārši ir apvainojumi.

Anna Auziņa: Kad es studentiem prasīju, ko viņi saprot ar nosaukumu "sieviešu romāns", tad tikai pēc kādas sestās reizes viņi nonāca pie atbildes, ka tas ir romāns, kas sarakstīts no sievietes viedokļa, ar subjektu "sieviete". Pirms tam viņi teica: "Ai, nu tur ir par mīlestību", "Tāpat kā tas vai cits romāns, tikai nedaudz bezgaumīgāk". (Smejas.) Pastāv iespēja, ka nav vienošanās par to, ko mēs saprotam ar apzīmējumu "sieviešu proza". Es vairāk esmu interesējusies par dzeju tagad, tur daži ar apzīmējumu "sieviešu dzeja" saprot daļu no dzejas, kur tiek parādīta sievietes specifiskā pieredze, un tā ir daļa no labas dzejas. Savukārt ir arī autores sievietes, kuras nevēlas tikt ierindotas šajā plauktiņā, jo izjūt, ka tas ir nedaudz noniecinoši.

Ilmārs Šlāpins: Vai vīrietis var rakstīt sieviešu dzeju?

Anna Auziņa: Var imitēt. Džoiss taču uzrakstīja Mollijas Blūmas monologu.

Ilmārs Šlāpins: Viens ir skaitīt statistiski – es domāju, ja skaitītu, tad pierādītos, ka 90. gadu beigās vīrieši uz brīdi sāka rakstīt mazāk…

Ilze Jansone: Varbūt mazāk publicējās?

Ilmārs Šlāpins: Rakstīja atvilktnēs? Vēl ir otrs variants – mērīt ne tik statistiski, bet pēc ietekmes un nozīmes, un vienu brīdi par dominējošo un ietekmīgāko latviešu prozu varēja saukt to, ko bija sarakstījušas sievietes.

Anna Auziņa: Ko viņas ietekmēja?

Ilmārs Šlāpins: Repše, Ikstena, Muktupāvela, arī Neiburga ar "Stum, stum" – viņas iezīmēja paraugu, uz kādu tiekties jaunajiem autoriem. Es domāju, ka liela daļa autoru – ne tikai sieviešu, bet arī vīriešu – ar to rēķinās, mēģina rakstīt tāpat vai labāk, vai, tieši otrādi, pretēji tam, bet, ietekmējoties no tā, kā rakstījušas ir viņas.

Anna Auziņa: Tikpat labi var ietekmēties, piemēram, no Dukta vai Bereļa.

Ilmārs Šlāpins: Nē, no Dukta nevar ietekmēties, jo viņa darbs pēc definīcijas ir darbs, ka noslēdz noteiktu zaru literatūrā, to nevar turpināt.

Arnis Koroševskis: Ieva Dobriņa pirms desmit gadiem formulēja interesantu ideju par to, kādēļ 90. gados vīriešu autori ir izteikti mazāk rakstījuši vai vismaz bijuši mazāk pamanāmi – tieši kvantitatīvajā aspektā. Kā viņa rakstīja, maskulīnie autori šajā laikā vairāk ir orientējušies uz literāriem eksperimentiem, tur tiek minēts tas pats Aivars Ozoliņš, Guntis Berelis, Mārtiņš Zelmenis. Turpretim femīnais flangs, ko viņa dēvē par postmoderno feminismu, ir vairāk orientējies uz reālo sadzīvi tajā laikā. Secinājums ir tāds, ka literārajiem eksperimentiem nav pēctecības, bet pēctecība ir literatūrai, kas aplūko sava laika problēmas.

Ilmārs Šlāpins: Man šķiet, ka viens skaidrojums, lai cik triviāls un bezgaumīgs tas būtu, ir sociālekonomisks. Tajā brīdī, kad par literatūru sāka maksāt mazāk – kad padomju laiki un padomju literātu labā dzīve beidzās, tad likās, ka tas vairs nav vīriešu darbs. Vīrietim ir jāpelna, jāiet uz kooperatīviem, jādibina firmas, vīrietis nevar atļauties rakstīt literatūru, tāpēc šo nišu nācās aizpildīt sievietēm. Patiesībā, ja mēs turpinām skatīties no šī aspekta, tad varam pamanīt, ka brīdī, kad pasaulē sākās globālā krīze un iespējas faktiski izlīdzinājās – jebkur bija slikti, arī ar savu firmu un nopirktajiem zemes īpašumiem cilvēki bankrotēja, un nebija vairs atšķirības, vai tu raksti vai neraksti –, vīrieši atgriezās. Optimistiska ievirze tajā ir tāda, ka tieši pēdējos gados, pēckrīzes gados, ir parādījies finansējums literatūrai – gan no Kultūrkapitāla fonda, gan citiem fondiem. Un vīrieši atgriežas pie rakstīšanas.

Anna Auziņa: Gan Dubiņas vispārinājums, gan sociālekonomiskais skaidrojums šķiet pārāk vienkāršots, jo tādā veidā pēc bioloģiskā dzimuma principa mēs automātiski vienā katlā saliekam ļoti dažādus rakstniekus. Nevar apgalvot, ka visas rakstnieces kopš 80. gadiem ir rakstījušas par reālo dzīvi un ka visi vīrieši ir bijuši eksperimentētāji, kaut gan var piekrist, ka Dukts, Berelis un vēlāk Einfelds ir bijuši eksperimentālāki nekā daļa viņu kolēģu. Bet tad, piemēram, nāk Margarita Perveņecka, kas nelīdzinās lielai daļai citu rakstnieču… Nu labi, 80. gados, protams, bija jaunās, dusmīgās meitenes… Es pareizi pateicu, ja? Neiburga, Repše, Kalpiņa, Vālodze un Rubene. Tomēr mēs nevaram par viņām izteikties viendabīgi, katrai ir bijis savs ceļš, kuru viņa ir vai turpinājusi vairāk vai mazāk.

Ilmārs Šlāpins: Šādi vispārinājumi un apvienojumi grupās vienmēr un it īpaši tajā brīdī, kad tiek izteikti, izskatās nepamatoti, tomēr, kad cilvēki raksta literatūras vēsturi un pasniedz to skolās vai augstskolās, ir vajadzīgi apzīmējumi, lai runātu par noteiktu periodu.

Anna Auziņa: Šajā brīdī vēl ir pagājis pārāk maz laika.

Ilmārs Šlāpins: 25 gadi.

Anna Auziņa: Teiksim, Repšei un Neiburgai, izņemot vecumu, līdzīgu izglītību un piederību pie šīs tā saucamās "jauno, dumpīgo" grupas, nemaz nav tik daudz kā kopīga.

Arnis Koroševskis: Apzīmējums "jaunās, dusmīgās" patiesībā ir mazliet mulsinošs, jo, pētot šos tekstus tuvāk, rodas jautājums, kas tad tur ir dusmīgāks nekā citos darbos, kuri sarakstīti tajā laikā, un vai to patiešām var attiecināt tieši uz rakstniecēm? Nākot uz šejieni, es domāju arī par vīriešiem rakstniekiem, kas tajā laikā debitē vai ienāk kā cita paaudze. Arī Arvīdu Tarvidu, Gunti Bereli vai Jāni Vēveri, kurš 95. gadā ar milzīgu sarkasmu atskatās uz 80. gadiem, var nosaukt par "jauno, dusmīgo". Tas raisa jautājumu par to, cik objektīvi…

Ilze Jansone: Cik objektīvi mēs vispār varam ieviest kādu iedalījumus? Īpaši, ja runājam par cilvēkiem, kas vēl ir strādājoši. Mēs jau nezinām, kāda būs viņu nākamā grāmata. Tā jebkurā gadījumā būs spekulācija. Tomēr šādas spekulācijas ļauj pieņemt un uztaisīt sev tādas kastītes, kaut vai sagrupēt plauktā – ja ne pēc dzimuma vai alfabēta.

Anna Auziņa: Varbūt, runājot par jaunajām, dusmīgajām, jautājums ir – ko šajos vārdos uzsveram? Vai mēs uzsveram sieviešu dzimti vai dumpošanos pret iepriekšējo tradīciju?

Arnis Koroševskis: Arī literatūrvēsturiski skatoties, plaisa starp paaudzēm rodas jau nedaudz ātrāk. Šīs jaunās, dusmīgās – tas ir 80. gadu vidus, 80. gadu otrā puse, kad sākas sērija "Pirmā grāmata", bet, ja mēs palūkojamies uz 70. un 80. gadu redzamākajiem prozas darbiem, ko sarakstījuši tieši vīrieši rakstnieki, tad var novērot milzīgu paaudžu starpību, jo redzamākie ir Alberts Bels, Vladimirs Kaijaks, Marģeris Zariņš un Zigmunds Skujiņš – tie ir 20., 30., 40. gados dzimuši autori. Vīriešu iztrūkums, ja to tā nepieklājīgi varētu nodēvēt, attiecas uz 50., 60. gados dzimušajiem. Sanāk tā – kamēr vēl raksta šie autori, 80. gados vienkārši ienāk rakstnieces, kuras ir dzimušas 60. gados.

Ilmārs Šlāpins: Un kas notiek šobrīd, ja mēs atgriežamies pie pēdējiem pāris gadiem?

Anna Auziņa: Recenzijā par Dainas Tabūnas grāmatu es rakstīju, ka, manuprāt, Tabūnas un Joņeva grāmatas iezīmē tendenci, kas ir tuva amerikāņu telpā lietotajam apzīmējumam "new sincerity" jeb "jaunā sirsnība". Es rakstīju, ka saskatu tur pašironisku patiesīgumu. Pēc tam uz to citās recenzijās atsaucās gan Arvis Viguls, gan Artis Ostups. Man palika iespaids, ka viņi uzskata – pretstatot vienkārši, sirsnīgu un humorpilnu pašironiju ar murgainu manierīgumu, es automātiski aizstāvu kaut ko prastāku un nekvalitatīvāku.

Ilze Jansone: Ja jau par prastumu un kvalitātes trūkumu un par Joņevu un Tabūnu, tad mēs varam raudzīties tālāk, kur ir Sakss un Kuzmins – viņi jau ir solīti tālāk par pašironiju, viņi kļūst dzēlīgi, vismaz vairumā gadījumu. Vai tas ir prastums? Nezinu. Latviešiem ar spēju pasmieties pašiem par sevi ir gājis visādi, tieši tāpēc šie autori būtu apsveicami. Īstenībā kaut kur tuvumā es turētu arī Pūrīti.

Anna Auziņa: Pūrīša gadījumā tas ir citādi. Man šķiet, ka gan Tabūnas, gan Joņeva darbā ir ļoti daudz intelekta, tas nav tik vienkāršoti, kā izskatās.

Ilze Jansone: Pag, un Pūrītim nav?

Anna Auziņa: Nē, Pūrītis speciāli jokojas.

Ilze Jansone: Jā, bet ne vienmēr tas ir konstruēti, arī viņam tas bieži ir dabiski. Tas, ko tu nosauci par vienkāršību, ir manāms arī Pūrīša darbos – lai kā viņš aizkonstruētos, es tik un tā viņus turētu diezgan tuvu.

Anna Auziņa: Ar Saksu un Kuzminu ir sarežģītāk, jo viņu stāsti ir daudzveidīgāki, ja tā var teikt, bet Tabūnas un Joņeva grāmatas ir līdzīgas tajā ziņā, ka abas vēsta par pusaudža pieaugšanu. Mēs, protams, varam teikt, ka tas nav pa īstam autobiogrāfisks darbs, tomēr tajā pašā laikā mēs varam vienoties, ka galvenais varonis, stāstītājs, implicētais autors un biogrāfiskais autors ir kaut kas ļoti tuvs. Savukārt Pūrītis raksta izdomātus stāstus.

Ilmārs Šlāpins: Viņš neraksta par sevi.

Anna Auziņa: Jā, viņš neraksta par sevi. Sakss reizēm raksta par sevi…

Ilmārs Šlāpins: Nē, neraksta.

Ilze Jansone: Es domāju, ka tas, vai autors raksta par sevi, nav leģitīms jautājums.

Ilmārs Šlāpins: Bet attiecībā uz Joņevu un Tabūnu patiesībā mēs nevaram pāragri izdarīt tālejošus secinājumus, jo tās ir viņu vienīgās grāmatas. Tad jau drīzāk no Kuzmina vairākiem dažādiem stāstiem mēs redzam daudz vairāk, spriežam, ka viņš ir dažāds autors, lai gan viņš vēl nav izdevis nevienu grāmatu. Savukārt šīs te, izdotās… Ej nu sazini, kāda būs nākamā Jāņa Joņeva vai Dainas Tabūnas grāmata!

Anna Auziņa: Ir iznākuši arī Joņeva stāsti bērniem.

Ilmārs Šlāpins: Bet tie nepavisam neturpina iesākto virzienu.

Anna Auziņa: Tieši tā, tie ir atšķirīgi no "Jelgavas 94", bet Pūrītis gan ir izdevis vairāk par vienu grāmatu, arī Sakss ir izdevis vairākas grāmatas.

Ilmārs Šlāpins: Pūrīti, piemēram, droši var ierindot latviešu humoristiskās literatūras žanrā, bet tagad viņš raksta citādāk, viņš to neturpina.

Anna Auziņa: Es laikam neesmu tik kompetenta par Pūrīša daiļradi.

Ilmārs Šlāpins: Kādu brīdi viņš bija pārtraucis, bet tagad viņš ir atgriezies un raksta citādāk. Bet es lasīju tikko izdoto Artūra Snipa grāmatu, viņš arī neko nebija publicējis kādus 20 gadus. Tie ir dažādos laikos tapuši stāsti, kas salikti kopā – ļoti veiksmīgi salikti. Tie turpina vienu līniju, lai gan pēc satura drusku saraustītu. Šai ziņā, ja, neskatoties uz dzimšanas un biogrāfijas datiem, salīdzina Pūrīti un Snipu, viņi raksta ļoti līdzīgi, lai gan es šaubos, ka Pūrītis kaut kādā veidā būtu varējis ietekmēties no Snipa.

Arnis Koroševskis: Ja atgriežamies atpakaļ pie debitantiem, tad esmu pamanījis, ka – apzināti vai neapzināti – ir mainījies veids, kādā debitanti sevi piesaka tagad un kā tas bija vēl pirms 10, 20 gadiem. Vēl 90. gadu vidū un divtūkstošo gadu sākumā debitanti bieži šokēja ar saviem darbiem. Tas bija tāds kā pārsteiguma variants un, iespējams, konstruktīvi apzināti veidots. Es nedomāju, ka Jānis Einfelds apzināti bija domājis pārsteigt lasītājus, tā ir viņa pasaule, un tā viņš raksta, tomēr Jāņa Einfelda debija bija pārsteigums. Vēlāk pieminams ir Edmunds Frīdvalds, arī Ieva Melgalve un Nils Sakss – viņi visi deva šoka momentu. Bet, ja skatāmies uz pēdējo gadu debitantiem, tad šādas tendences nav.

Anna Auziņa: Vai tu domā Ievas Melgalves agrīno debiju 14 gadu vecumā?

Arnis Koroševskis: Jā, tas laikam bija 1996. gadā.

Ilmārs Šlāpins: Un kāpēc tas tā ir? Vairs nav sociālā pasūtījuma pēc šoka literatūras?

Anna Auziņa: Es nedomāju, ka Joņeva debija nebija pārsteidzoša.

Ilmārs Šlāpins: Bet šokējoša tā nebija.

Arnis Koroševskis: Jā, pārsteidzoša un šokējoša ir divas dažādas lietas.

Anna Auziņa: Ievas Melgalves skolas darbs, kurā viņa bija lietojusi rupjos vārdus un par kuru dabūja prēmiju, bija šokējošs, tomēr es neuzskatu, ka tas ir pieskaitāms pie literatūras. Es domāju, ka viņa pati būtu priecīgāka, ja viņai to visu laiku neatgādinātu, jo tagad viņa raksta normālas grāmatas. Viņa raksta ļoti labas grāmatas. Es vēl gribēju paturpināt par to, ka neesot leģitīmi interesēties, vai autors raksta par sevi. Protams, nav svarīgi, vai autori raksta par savu biogrāfiju vai ne, bet ir starpība starp stāstu, kas notiek izdomātā pasaulē, un stāstu, kas notiek realitātē, kas mums ir pazīstama, ar lineāru stāstu, kur notiek vienkāršas lietas. Tā bija tā atšķirība, ko es domāju. Kaut gan manas personīgās neleģitīmās domas ir, ka autors raksta par sevi un par to arī var runāt. Vienkārši jāzina veids, kā par to var leģitīmi runāt – lietojot korektus apzīmējumus.

Ilze Jansone: Es domāju, kas tas paredzams jebkurā testā. Ja cilvēks raksta, tad viņš tajā brīdī no sevis nevar atbrīvoties, līdz ar to, protams, kaut kāda daļa no autora būs un atspoguļosies jebkurā tekstā. Joņeva gadījumā – Latvijas vide arī ir tik maza, ka mēs visi zinām, kurā rajonā kurš ir audzis, kurā pilsētā uzturējies, un, ieraugot to tekstā, mēs automātiski to sasaistām ar autoru. Jautājums ir – ko mēs darītu, ja mēs autoru nepazītu? Vai mēs nolasītu, ka viņš raksta par sevi?

Ilmārs Šlāpins: Dainas Tabūnas grāmatā tas sagādā lasītājam zināmas problēmas – ja pēc pirmā un otrā stāsta lasītājs notic, kas viņa to par sevi…

Anna Auziņa: Jā, ja skaita māsas un brāļus... (Smejas.)

Ilmārs Šlāpins: Jā, un tad pēkšņi vairs nesakrīt. (Smejas.)

Ilze Jansone: Jā, tas ir tas patīkamais, protams.

Anna Auziņa: Bet, teiksim, dzejā… Ir Marta Pujāta dzeja, kas ir pilnīgi izdomātā pasaulē, un ir arī Ingas Gailes dzeja, par kuru nebūtu leģitīmi teikt, ka tā ir autobiogrāfiska.

Ilmārs Šlāpins: Bet pag, Pujātam arī ir diezgan autobiogrāfiski dzejoļi.

Anna Auziņa: Piemēram, "es jūtu plikas vecenes klātbūtni"?

Ilmārs Šlāpins: Vai par to, kā viņš sēdēja pie Doma baznīcas un dzēra vīnu. Tas, man šķiet, pilnīgi dokumentāls pieraksts. Tekstam ir divas pieejas – triviāli sakot, vienam ir svarīga forma, otram ir svarīgāks saturs, ko ieliek iekšā. Ja mēs latviešu literatūru mēģinātu saskaldīt un sadalīt drupās, un tad mērīt savā starpā, šī brīža latviešu literatūrā diezgan viegli būtu norādīt ar pirkstu, kuram autoram svarīgāka ir bijusi forma vai valoda, kādā viņš to izstāsta, un kurš ir pēc iespējas vienkāršāk vai labāk izstāstīt stāstu.

Anna Auziņa: Kā tu domā, vai Ingai Ābelei svarīgāka ir forma vai ziņa?

Ilze Jansone: Ilmāra teiktajam es īstenībā vēl pievienotu klāt trešo – ideju. Forma, stāsts un ideja.

Anna Auziņa: Ja stāsts un ideja nav kopā… Es saprotu, ka Ilmārs gribēja likt vienā svaru kausā vienu, otrā – otru.

Ilmārs Šlāpins: Kāpēc svaru kausā? Vienkārši mēģināt saprast, kurā virzienā kurš autors raksta?

Ilze Jansone: Es drīzāk teiktu, kas tas būtu kā trešais svaru kauss. Bieži, iespējams, formai ir lielāka nozīme par ideju.

Ilmārs Šlāpins: Es tagad galvā mēģinu sadalīt tos autorus. (Smejas.)

Anna Auziņa: Pēdējo gadu laikā lielākais lēciens latviešu literatūrā ir bijis Ingas Ābeles "Klūgu mūks", kur viņa, manuprāt, gan savas daiļrades kontekstā, gan arī pārējās latviešu prozas kontekstā vienkārši palēcās, apliecinot spēju uzrakstīt nevis tikai personiskā pieredzē vai vērojumos balstītu romānu, bet rakstīt arī no vēsturiskiem faktiem, meistarīgi tos saliekot sarežģītā sižetā un tajā pašā laikā nezaudējot to, kas viņai iepriekš bijis lādzīgs.

Ilmārs Šlāpins: Bet man vienalga šķiet, ka tur svarīgākais bija stāsts.

Anna Auziņa: Bet Ābelītes valoda…

Ilmārs Šlāpins: Tā nav pašmērķis…

Anna Auziņa: Tas nav pašmērķis, protams. Bet kam tad tas ir pašmērķis?

Ilze Jansone: Bieži ir tā, ka stāsts pazūd valodā, ka tajās mežģīnēs var tā apmaldīties un stāsts kļūst mazsvarīgs.

Arnis Koroševskis: Stāsts pazūd valodā, ja autors ir pārāk pļāpīgs, bet Inga Ābele nekad tāda nav bijusi, arī īsprozā.

Ilmārs Šlāpins: Droši es varētu nosaukt Bereli. Bereļa romānā "Vārdiem nebija vietas" stāsts nav primārs.

Anna Auziņa: Bet varbūt tur ir tas, ko saka Ilze, – tā ir tā ideja.

Ilmārs Šlāpins: Jā, var to nosaukt par ideju.

Anna Auziņa: Nav tā, ka ir plika forma. Anda Baklāne par to pušu Pujātu rakstīja, ka, lasot viņa dzeju, katarse iestājas tieši no formas.

Ilmārs Šlāpins: Mhm, un ka faktiski ir vienalga, par ko…

Anna Auziņa: Nē, nu tur ir ideja, bet vai tā ir apzināta vai ne tik apzināta… Šķiet, ka tur ideju pauž tieši forma. Ja tu saki, ka mežģīnēs viss pazūd, tad varbūt tas vienkārši ir manierisms.

Ilmārs Šlāpins: Manierisms jau nav uzreiz ar lamuvārda nozīmi.

Anna Auziņa: Es domāju citādāk.

Ilmārs Šlāpins: Ka tas ir lamuvārds?

Anna Auziņa: Jā. Man Rozentāla skolā tā mācīja – ka manierisms ir lamuvārds. (Smejas.)

Ilze Jansone: Es nedomāju, ka viedoklim vienmēr ir jāsatur arī vērtējums. Vienkārši ir bijis tā, ka, lasot kādu grāmatu, pazaudējas stāsts, un tu redzi, kā autors ir aizrāvies ar valodu, kas, iespējams, strādā kā forma, bet tai pašā laikā autors neko nepasaka. Es to esmu novērojusi kā slimību vai infekciju, kas izplatās no grāmatas uz grāmatu.

Arnis Koroševskis: Manuprāt, pēdējos gados vērojams tas, kas nav gluži radies no jauna, bet ik pa laikam viļņveidīgi uznirst, – tās ir sociālkritiskas tendences, kas latviešu literatūrā periodiski parādās jau kopš 19. gadsimta. Vienu brīdi šis sociālais aspekts literatūrā ir bijis mazsvarīgāks, un tagad divtūkstošo gadu sākumā un otrajā desmitgadē tas ir atgriezies. Īpaši, ja mēs skatāmies uz jauno autoru darbiem, ir vesela virkne piemēru, kuros autori ļoti kritiski vērtē laiku, kurā viņi dzīvo, ne tikai vēršoties pagātnē. Tāda, piemēram, ir Andra Manfelde "Dzimtenītē". To faktiski iedibināja Nora Ikstena ar "Dzīvesstāstiem" divdesmit pirmā gadsimta sākumā, atgriežot latviešu literatūrā "mazo cilvēku", un pēdējā gada literatūrā tādi ir veseli divi darbi, Viļa Kasima "Lielā pasaule" un Alda Bukša "Parādu piedzinēji". Bukšs jau pavisam konkrētu laiku apraksta, tas ir 2010. gads, krīzes drūmākais brīdis.

Ilmārs Šlāpins: Vai tad tur ir sociāla kritika? Man šķiet, tur ir drīzāk ir tāda aizgūta žurnālistiska intonācija, kurā, kā kādam varētu šķist, vajadzētu rakstīt. Bet pamatā tomēr tas ir mēģinājums uzrakstīt detektīvu, piedzīvojuma romānu. Bez nolūka kritizēt šo "kapitālistisko sabiedrību". Manuprāt, tevis nosauktie autori tomēr drīzāk bija izņēmumi, nevis tendence.

Arnis Koroševskis: Vēl jau ir Gundars Ignats.

Anna Auziņa: Tas gan! Manuprāt, tā bija ļoti precīza sociālā kritika par valsts iestāžu darbību!

Ilmārs Šlāpins: Tad jau Kafka arī ir sociālkritisks!

Ilze Jansone: (Smejas.)

Anna Auziņa: Kafka tomēr nebija tik reālistisks, cik Ignats.

Arnis Koroševskis: Gundars Ignats taču pat sīki iziet dažādām ierēdniecības dzīves detaļām, un tur es saskatu arī radniecību ar Bukšu, lai gan jūs minējāt žurnālistikas toni, manuprāt, tur ir ļoti spēcīgi jūtams atmaskošanas elements.

Ilmārs Šlāpins: Vēl jau arī Jundze bija sarakstījis "Gardo vistiņu nedēļu". Un Johanam Korinam bija "Dižais gars" un "Kartona kareivji". Nezināt tādu? Tas ir autors, kas ar pseidonīmu uzrakstīja divus romānus, turklāt ļoti labus. Viņš esot zināmās aprindās pazīstams bridža spēlētājs. Taču, runājot par tendencēm un mēģinājumiem iekļaut autorus kādā novirzienā, protams, to gaida no literatūrzinātniekiem un varbūt arī recenzentiem, kritiķiem – ka viņiem vajadzētu tos kaut kā klasificēt un pateikt, kas tas īsti ir. Bet cik lielā mērā tas ietekmē pašus autorus un viņu turpmāko darbu? Kā ir ar tevi, Ilze? Ja kāds par tavu grāmatu pasaka, ka tur ir tā un šitā, kā tu pēc tam dzīvo tālāk? Tu raksti tāpat – vai arī tev jācenšas apstrīdēt kritiķa teikto?

Ilze Jansone: Tas īstenībā ir atkarīgs no tā, kas to saka. Jo noteikti būs tādi kritiķu izteikumi, par kuriem es padomāšu, vai man tie jāpatur prātā vai nav, un tad būs tādi kritiķu izteikumi, kurus es ņemšu vērā un domāšu, vai es gribu mēģināt rakstīt citādāk vai ne. Bet droši vien līdzīgi kā tevis pieminētā Ieva Melgalve, kas droši vien labprāt aizmirstu, ka viņai ir tāda vārdā neminamā grāmata, kas ir viņas...

Anna Auziņa: Bet tā nav grāmata!

Arnis Koroševskis: Grāmata, šķiet, tika izdota 1999. gadā, bet 1996. gadā tika publicēts pirmais stāsts.

Ilze Jansone: Jā, 1999. gadā tika izdota grāmata "Bezzaudējuma punkts", bet 1996. gadā "Izglītībā un Kultūrā" tika publicētas "Definīcijas". Bet šis tēls visu laiku velkas Ievai līdzi. Katram autoram vienmēr velkas līdzi kāda viena grāmata.

Anna Auziņa: Man šķiet, ka tagad jau retais asociē Melgalvi ar "Definīcijām".

Ilze Jansone: Jā, droši vien. Tagad aug jaunā paaudze, kas lasa viņas fantāzijas romānus. Bet jā. Es ceru, ka es atbildēju uz tavu jautājumu. Protams, neviens autors neraksta pats sev, tāpēc tomēr ieklausās tajā, ko viņam piekabina, kā viņu apzīmē, kādās kastītēs viņu ieliek. Kā uz to reaģēt, tas jau ir cits jautājums. Viens turpina strādāt tāpat, cits cenšas kaut ko mainīt.

Anna Auziņa: Man šķiet, ka ir labi šīs kastītes apzināties. Kad es sāku rakstīt, es biju bezvainīga tādā ziņā, ka ne visai interesējos, ko par mani raksta. Un, ja es aiz pārskatīšanās nejauši izlasīju, es biju ļoti pārsteigta. Piemēram, Anda Kubuliņa par manu pirmo grāmatu uzrakstīja, ka tas ir iniciācijas rituāls, atceros, viņa tur bija saskatījusi falla un visādus citādus simbolus, kas man šķita tik dīvaini, taču ar laiku es sapratu, kāpēc viņa tā bija rakstījusi. Diemžēl es arī esmu sākusi lasīt recenzijas par savām grāmatām un sekot līdzi, vai es neesmu kaut kam nominēta, kas sākumā mani vispār neinteresēja. Un jā, zinot, ko par tevi saka, tu vari apzināti ar to strādāt vai arī pārsteigt cilvēkus.

Ilze Jansone: Man ienāca prātā viens konkrēts piemērs – romāns "Insomnia", kas tika nodēvēts par lesbiešu romānu. Kad tas tā ir nosaukts un ielikts noteiktā kategorijā, tu saproti, ka tev ir jāraksta citādāk, lai izteiktu to, ko tu gribi izteikt. Savā ziņā šādas birkas palīdz tev saprast savas kļūdas, kas autoram ir ļoti svarīgi. Ja tu redzi, ka trīs kritiķi pēc kārtas tev piekarina vienu un to pašu birku, par ko tu pats neesi domājis, tev jāsāk domāt, ko tu dari nepareizi.

Ilmārs Šlāpins: Bet birkas diemžēl arī palīdz pārdot grāmatas kā preces.

Ilze Jansone: Nu, protams. Tas lielā mērā strādā arī kā mārketings.

Ilmārs Šlāpins: Preci, kurai nav birkas, var nopirkt tikai nejauši. Šajā ziņā autoriem mūsdienās būtu jābūt ieinteresētiem, lai viņu pamanītu.

Ilze Jansone: Lielā mērā tā ir arī izdevēju atbildība – nokomunicēt šo produktu līdz konkrētam lasītājam. Ideālā gadījumā autors atdod manuskriptu izdevējam un tas rīkojas tālāk. Autors pats nenodarbojas ar mārketingu, paliekot malā. Nezinu, cik lielā mērā tas ir iespējams Latvijas apstākļos.

Anna Auziņa: Es nepiekrītu, ka tā vienmēr būtu tirgus prece. Tas jau būtu pārāk. Un man vispār nepatīk, ka man te tik daudz jārunā par prozu. Jo es neesmu prozas eksperts.

Ilmārs Šlāpins: Bet kādas tendences ir mūsdienu latviešu dzejā?

Anna Auziņa: Dzejā ir viena tendence – tāda modernisma estētika.

Ilmārs Šlāpins: Ko tas nozīmē? Modernisms ir kas? Divdesmitā gadsimta pirmās puses mākslas novirziens? Latvijā nāk modē vecmodīga dzeja?

Anna Auziņa: Piemēram, Artis Ostups ir ļoti labs paraugs, kuram ļoti patīk modernisms un kurš arī pats to izmanto.

Ilmārs Šlāpins: Vai Artis Ostups šobrīd ir latviešu dzejas centrālā ass?

Anna Auziņa: Es domāju, ka viņš ir viens no labākajiem. Turpat var pieskaitīt arī Arvi Vigulu. Tur forma ir svarīga un estētika kā tāda. Lai gan Viguls ir sācis no tā drusku attālināties. Un pretējais gals ir Inga Gaile, kura gan arī tagad laikam prozu sāks rakstīt. Bet viņas dzejas grāmatās estētika galīgi nebija pašmērķīga, tur ziņa bija svarīga.

Arnis Koroševskis: Inga Gaile jau pirms trim gadiem sevi ļoti labi pierādīja Prozas lasījumos un ar romānu "Stikli" tikai nostiprinās.

Anna Auziņa: Es vēl neesmu lasījusi, bet dzirdēju atsauksmes, ka esot ļoti prozai atbilstoši. Nav dzejiski. Bet stāsts "Piena ceļi" bija ļoti poētisks.

Arnis Koroševskis: Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā bija īsproza. Bet šis romāns manuprāt arī viņai ir izdevies. Interesanti būs nodzīvot šo gadu līdz galam un sagaidīt varbūt vēl kādu vēsturiskās sērijas romānu un salīdzināt tos savā starpā. Iepriekšējie arī bija katrs pavisam atšķirīgs. Bet, ja runājam par jaunāko īsprozu, tad pēdējos gados īsprozā atgriežas novelistiskas tendences. Tās ļoti spilgti ir jūtamas Ingas Žoludes pēdējā grāmatā, kuru gan viņa ir askētiski nosaukusi par "Stāstiem", tomēr saturs kopumā atgādina tādu modernu novelistisku. Inga Žolude šajos stāstos pārsteidz ar negaidītām situācijām. Tā nav tāda stāsta tradīcija, kāda ir Norai Ikstenai vai Ingai Ābelei.

Ilmārs Šlāpins: Grūti būtu iedomāties Žoludes stāstus, izdotus katru atsevišķā grāmatiņā. Lai gan savulaik tā tik darīts – izdeva kabatas formāta grāmatiņas, kurās bija viens stāstiņš.

Arnis Koroševskis: Prozā ir arī aktivizējusies atskatīšanās uz deviņdesmitajiem gadiem. Nomuļļāts piemērs ir Jānis Joņevs, ko visi māk piesaukt, bet itin bieži tās ir arī autores, kas, būdamas  divdesmitgadnieces, piedzīvo deviņdesmitos, – Kristīnes Želves krājums, Andrai Manfeldei tas ienāca autobiogrāfiskā veidolā. Savukārt deviņdesmitajos Mārtiņam Zelmenim ar "Rokenroliem" vai Jānim Vēverim bija tieksme atgriezties pie astoņdesmitajiem gadiem. Toreiz bija tā sociālisma sabrukuma robežšķirtne, tagad ir jaunā gadsimta atskatīšanās uz iepriekšējā gadsimta nogali. Vajadzēja paiet tiem divdesmit gadiem, lai spētu sagremot to, kas bija tie deviņdesmitie.

Ilmārs Šlāpins: Bet par mūsdienām?

Anna Auziņa: Viss, ko mūsdienās raksta, ir par mūsdienām. Tas ir šeit un tagad. Tāpēc tās tendences ir par agru iezīmēt. Mums, ar lupu skatoties, tas viss šķiet ļoti sadrumstalots.

Ilmārs Šlāpins: Bet es baidos, ka ir liela daļa literatūras, tajos pašos deviņdesmitajos sarakstītā, uz kuru mēs šobrīd tā īsti nemaz nevaram atskatīties, mēs to esam aizmirsuši. Tā ir palikusi nepamanīta, neaprakstīta. Varbūt vajag to darīt, kamēr tā vēl svaiga, nevis paļauties uz to, ka laiks visu noliks pa vietām.

Anna Auziņa: Es tā saprotu, ka vēl šogad iznāks zinātnisko rakstu krājums par literatūru no 2007.  līdz 2015. gadam Un tāds jau iznāca par iepriekšējo periodu. Tur tas būs izdarīts profesionālāk, nekā mēs te varam, pie galda sēdēdami, izvērtēt.

Satori diskusija

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!