Sarunas
11.03.2008

Rakstnieka pienākums. Saruna ar Halgrīmu Helgasonu

Komentē
0

Izmantojot gadījumu, es vispirms vēlētos labot kļūdu, kas radās, nepieminot Dena Dimiņa veikumu  „101 Reikjavīkas” recenzijā. Viņa spožais tulkojums, kur ņemts vērā mūsdienu runas veids, ļauj pilnā mērā novērtēt Helgasona specifisko rakstīšanas manieri, kur būtisku vietu ieņem ikdienas žargons un ar to saistītās vārdu spēles, kas droši vien ir sagādājušas ne mazums galvassāpju tulkošanas procesā. Jāatzīst, ka šī bija viena no tām retajām reizēm, kad tulkotāja darbs ir tik tiešām nevainojams, liekot aizmirst, ka teksts nemaz nav radīts latviešu valodā. Pateicoties tulkojuma kvalitātei, tradicionālā iespēja pasūkstīties par dažādām neveiksmēm un nekonsekvencēm, kas  parasti piesaista recenzentu uzmanību, kaut kā nemanot atkrita, kā rezultātā man vispār aizmirsās pieminēt tulkotāja darbu. Par to es atvainojos un ceru, ka Dens Dimiņš man piedos. Tāpat es ceru, ka viņš tiks aicināts tulkot arī citus Helgasona darbus.  

Pirms dažām dienām visiem interesentiem bija iespējams apmeklēt Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā rīkoto tikšanos ar Islandiešu rakstnieku Halgrimu Helgasonu, kurš Latvijas lasītājiem ir pazīstams kā romāna „101 Reikjavīka” autors. Pirms tikšanās ar lasītājiem, rakstnieks piekrita sniegt interviju ¼ Satori. Mūsu saruna sākās ar jautājumu par to, kas pamudināja Halgrimu Helgasonu sākt rakstīt literārus tekstus. Helgasons saķēra galvu, izmisīgi paskatījās griestos un teica, ka viņš īsti nezina, kā lai to apraksta. Tas ir kā nepārvarams spēks, kas satver tevi, un tad ir vienkārši jāļaujas tam. Tev ir ideja, kas ir jāatklāj citiem, vīzija, kas rada nepārvaramu vēlēšanās dalīties ar citiem cilvēkiem. Tas ir tā, it kā tev kāds atklātu patiesību par kaut ko, un tā kļūst par atklāsmi, kas iemājo tevī, un tu nespēj ar to dzīvot, neizstāstot kādam. Spēju rakstīt Helgasons atklāja sevī pavisam nejauši. Astoņpadsmit gadu vecumā viņš stipri saaukstējās un gulēja mājās ar četrdesmit grādu temperatūru. Tad kādā brīdī viņu pārņēma kāds nezināms spēks, viņš paķēra pildspalvu un papīru un vienā rāvienā uzrakstīja stāstu. Šis incidents radīja Helgasonam skaidru pārliecību par to, ka viņam piemīt spēja rakstīt, taču pēc tam ilgu laiku nekas vairāk nav sekojis.

 

Izklausās, ka jūs piederat pie tiem autoriem, kas raksta drīzāk spontāni, nevis sistemātiski.

Sākumā gan tas tā nebija, bet tagad es cenšos būt sistemātisks. Tagad man ir jākonstruē savas grāmatas – gan domājot par tām, gan arī organizējot sižetus un katru nodaļu; jārūpējas par sava veida romāna konstruēšanu, kā arī tā uzrakstīšanu. Agrāk es strādāju vairāk, pat 12 stundas dienā, jo tad man nebija bērnu un ģimenes, bet nu jau tas man ir kā biroja darbs – no 8 līdz 17. Man ir divi mazi bērni, un es vairs nevaru pavadīt vakarus rakstot.

 

Jūs esat mākslinieks, dzejnieks, lugu, eseju, sleju autors – diezgan daudzveidīga personība. Vai ar vienu mākslu, teiksim, tikai rakstīšanu, jums nepietiek?

Es nezinu, tā tas ir sagadījies. Jo Islande ir maza valsts, viss ir jādara pašam, ikvienam ir jādara tik daudz, cik spēj, izliekoties, ka viņš vai viņa ir vienlaicīgi trīs cilvēki. Mūsu ir tikai tikai 300.000, kas cenšas strādāt tā, it kā mūsu būtu viens miljons, tādēļ katram ir 3 darbi.

 

Helgasons ir pazīstams ar saviem uzbrukumiem augstajai kultūrai, jeb t.s. institucionālajai, elitārajai kultūrai, ar kuru nodarbojas vien daži „izredzētie”. Savā romānā „We’re Getting There” viņš raksta, ka vēlas padarīt literatūru tuvāku cilvēkiem, padarīt to piezemētāku, pat zemisku – pietuvināt to dzīves mēslainei. Šis viņa mākslas darbu aspekts var tikt saistīts ar t.s. postmoderno stāvokli un dēvēts par „postmodernu”.

 

Vai jūs piekrītat šādam apzīmējumam?

Jā, es piekrītu. Sākumā, astoņdesmitajos, kad es izdzirdēju vārdu „postmodernisms”, nodomāju, ka tas ir kaut kas domāts man, jo man īstenībā nepatika modernisms, es to uzskatīju par vecu un vecmodīgu, un mēs bijām atklājuši kaut ko jaunu. Modernisms bija ļoti noteikts, ļoti konceptuāls, abstrakts, nopietns, nedaudz kā augstā kultūra, taču es vēlējos tik vien kā uzrakstīt labu grāmatu, uzrakstīt grotesku, smieklīgu, patiešām smieklīgu grāmatu par mūsu laikmetu, smieklīgu mūsu ikdienas izpratnē, proti, visbarbariskākajā veidā. Taču vienlaicīgi saglabājot arī dažas augstās idejas. Mēs to saucām par „pilno programmu”, mēs nevēlējāmies neko izlaist.

 

Tātad jūs ne tik daudz noliedzat augsto kultūru, bet drīzāk apgalvojat, ka tā nav vienīgā kultūras pastāvēšanas forma?

Es nenoliedzu augsto kultūru pavisam. Es domāju, ka es savā ziņā pat saglabāju to, jo daudz ko esmu no tās pārņēmis. Kad apmeklēju Vāciju, kāds sarunu biedrs man teica, ka Vācijā eksistē tikai šāda veida literatūra, augstā kultūra, intelektuālā universitāšu literatūra, kas nav sarakstīta plašam cilvēku lokam, kurus neinteresē „nopietnas” grāmatas, tāda veida grāmatas. Turpretim es nevēlējos būt tik intelektuāls rakstnieks, kā tie, kuri iegūst Nobela prēmijas. Es vēlējos pastāstīt labu stāstu, uzjautrināties, aizraut cilvēkus. Pastāstīt viņiem par dzīvi, kāda tā ir, nevis... ziniet, kādai tai būtu jābūt.

 

Jā, to jūs patiešām darāt, grāmata ir reālās dzīves pārpilna. Taču tas, savukārt, uzrāda kādu citu, tiešām iezīmīgu jūsu grāmatu aspektu: kritisku attieksmi pret moderno dzīvesveidu. Savos darbos jūs pastāvīgi kritizējat tās lietas, kuras ienīstat mūsdienu sabiedrībā – patērniecību, internetu, satelīttelevīziju. Daudzu cilvēku īstā dzīve diezgan lielā mērā sastāv no šīm lietām un nevis no augstās kultūras. Kā jūs redzat šīs divas puses mijiedarbojamies?

Mākslinieka uzdevums ir savest tās abas kopā. Es negribētu kļūt par daudz piederīgs „meinstrīmam” un es arī nevēlos būt tik avangardisks, ka nevienam mans darbs neinteresētu, tādēļ man ir jāatrod kāds jauns, kāds trešais ceļš. Ja tu rakstīsi tikai intelektuāļiem, tavu grāmatu nopirks varbūt kādi 300 cilvēki, ja tu rakstīsi tikai kaut kādiem nopietnajiem avangardistiem, būs tāpat. Daļēji tas ir saistīts arī ar atbildību, ar ko mūsdienās ir saistīta rakstīšana. Literatūrai nākas konkurēt ar mediju piedāvāto izklaidi, tāpēc rakstnieka pienākums ir rakstīt tā, lai cilvēki viņa tekstu vienkārši nespētu nolikt malā, pretējā gadījumā viņi vienkārši novērsīsies no literatūras par labu TV vai internetam. Taču es nevēlējos iziet uz kompromisiem ar sevi un būt vai nu pārāk ‘meinstrīms’ vai arī pārāk akadēmisks. Es tikai gribēju būt inteliģents, taču vienlaikus arī izdarīt kaut ko uzjautrinošu. Mana nostāja ir, ka es nevēlos būt tāds „meinstrīms” kā Makdonalds, es vēlos būt tāds kā Mikelandželo – viņš ir „meinstrīms”, taču viņš nav „pārdevies,” nolaidies līdz lētumam.

 

Kā jūs pats tiekat galā ar mūsdienu kultūras negatīvajiem aspektiem? Vai jūs, piemēram, pretojaties internetam?

Nē, es nepretojos. Es vienkārši nevēlos, lai cilvēki aizmirstu visas labās leitas, ziniet, nevēlos lai viņi aizmirstu par literatūru, teātri, mūziku... nevēlos, lai mūsu kultūra tiek noplicināta –vēlos, lai mēs saglabātu vismaz kaut kādus satndartus. Esmu nobažījies par jauniešiem, kas lasa mazāk, viņi vairāk skatās televīziju un spēlē datorspēles vai sērfo internetā. Man ir sajūta, ka neviens vairs nelasa, jo visi tā vietā raksta. Sēž pie datora un raksta.

 

Un kāda ir sajūta būt rakstniekam interneta globālo emuāru rakstīšanas laikmetā? Vai jums nešķiet, ka mūsdienās teju vai ikviens nodarbojas ar rakstīšanu?

Jā, man ir tāda sajūta. Pēdējo trīs, četru gadu laikā situācija ir stipri mainījusies, cilvēki tiešām vairs nelasa grāmatas tik daudz kā agrāk. Viņi daudz vairāk laika pavada, lasot emuārus, zini, rakstīt emuāru pašam ir ļoti aizraujoši. Tāpēc, kad esi radījis romānu un iedod to kādam izlasīt – tas kļūst aizraujoši. Var teikt, ka es jūtutādu kā pārbīdi atpakaļ. Islandē cilvēki daudz lasa kriminālromānus, un tā ir sava veida tendence.

 

Kādā citā intervijā jūs sacījāt, ka ir cilvēki, kuri lasa grāmatas, kuri grāmatas nelasa un kuri lasa krimiķus...

Jā, tā es teicu. (smejas)

 

Vislielākais kompliments, ko Helgasons jebkad ir saņēmis no saviem lasītājiem ir šāds: kādā ceļošanas reizē viņš saticis lidostā bariņu krietni iedzērušu islandiešu jauniešu, kuru reiss kaut kāda iemesla dēļ bija aizkavējies. Jaunieši viņu atpazinuši un kāds no viņiem ņēmies ilgi un neatlaidīgi lūgties, lai rakstnieks iekļauj viņu romānā, kuru viņš patreiz raksta. Beidzot izdīcis no rakstnieka piekrišanu, puisis esot pagriezies pret saviem draugiem un sajūsmā bļāvis: „Džeki, šovakar es dabūšu nodrāzties, jo es esmu Helgasona jaunākajā romānā!!!” Helgasons uzskata Islandi par rakstnieku paradīzi. Islandieši lasa daudz un Ziemassvētkos viņi vienmēr dāvina viens otram grāmatas – tā ir tāda sena tradīcija. Vietējie autori tiek cienīti un atbalstīti gan institucionālā līmenī, gan arī ikdienas saskarsmē: bieži vien cilvēki paši nāk klāt un piedāvā materiālu stāstiem. Rezultātā, viņš joko, puse islandiešu nodarbojas ar rakstīšanu, bet otra puse vēlas, lai par viņiem kāds uzrakstītu.

 

Rakstīšana ir jūsu ienākumu avots, vai ne?

Jā, man ir ļoti paveicies. Taču mums ir arī grantu sistēma, kas ļauj rakstīt. Valsts mums piešķir naudu, mēnešalgu. Ir kādi 40 – 50 autori, kas dzīvo par šo naudu un nodarbojas tikai ar rakstīšanu.

 

Vai šīs valsts atbalsta politikas dēļ netiek diskriminēti tie, kas, viņuprāt, neiederas priekšstatā par to, kas ir labs autors?

Ir daži, kas tā apgalvo, taču, manuprāt, lielākoties tie ir slikti rakstnieki. Protams, reizēm mani sadusmo tas, ka es saņemu mazāk naudas, nekā citi, taču nav tā, ka man pietrūktu līdzekļu...

 

Varbūt tagad parunāsim par „101 Reikjavīku”, ja vien jūs vēl esat spējīgs par to runāt (pieļauju, ka vairāk nekā desmit gadus pēc publicēšanas jums šī tēma varētu būt jau pamatīgi apnikusi). Romāns ir lielā mērā balstīts Šekspīra lugā „Hamlets” – cik būtiski jums ir Šekspīra darbi, it īpaši Hamlets?

Viņš ir mans lielākais iedvesmotājs un varonis. Mani vienmēr ir pārsteidzis viņa rakstības veids. Un dažreiz man ir žēl, ka mums vairs nav ļauts rakstīt tā, kā rakstīja viņš – ja mūsdienās nāksi klajā ar kādu patiesi poētisku un skaistu rindiņu, cilvēki to uzskatīs par pretenciozu – tas īsti vairs neiederas modernajā literatūrā, jo visam ir jābūt tādam piezemētākam. Rakstot romānu, tu nevari atļauties būt pārlieku poētisks.

 

Tātad, jūs domājat, ka mūsdienu tekstam ir jāpiemīt tam, ko varētu saukt par patiesumu? Un Šekspīra valodai tā trūkst? Vai tā ir galvenā problēma?

Jā, tā ir tik pacilāta. Tā ir tik ļoti gaisīga un skaista, ka... Līdzīgi ir ar mūziku, piemēram, Mocartu. Tā nav tāda veida mūzika, ko varētu sarakstīt šodien, elektronikas laikmetā...

 

Bet vai literatūras uzdevums zināmā mērā nav pacelties pāri laika un telpas robežām?

Protams. Bet tajā pašā laikā mēs nedrīkstam atdarināt vecos meistarus, mums ir jāatrod jauni veidi. Veids, kādā to darīt mūsdienās, protams, ir atšķirīgs no tā, ko darīja Šekspīrs, taču viņš mani nemitīgi iedvesmo, kā arī iedvesmo viņa kapacitāte, attēlojot it visu, sākot no rensteles, līdz pat zvaigznēm. Viņš var būt patiesi neķītrs un uzjautrinošs, runājot par kādiem pļēguriem uz ielas, un viņu starpā var tikt plēsti muļķīgi jociņi, un nākamajā ainā karalis deklamē ļoti skaistu poēmu. Tur ir it viss, viņš neko neizlaiž, un to es viņā ļoti cienu. Un vēl es apbrīnoju veidu, kā viņš rada savus tēlus, kas ir mūžīgi. Tad, kad biju uzrakstījis jau pusi grāmatas, es sapratu, ka „101 Reikjavīkas” galvenais varonis līdzinās Hamletam. Tas es pārlasīju lugu vairākas reizes un sāku ar to spēlēties savā grāmatā, ik pa laikam iemetot tekstā pa kādam jokam par Hamletu. Lai lasītājs to uztvertu un gūtu kādu labumu, viņam ir jābūt literatūras profesionālim, tādēļ cilvēki parasti neredzēja nekādu saikni. Taču pēc tam, kad sāku par to runāt intervijās, cilvēki beidzot sāka uztvert šo skarību.

 

Dīvaini, jo manuprāt tas bija diegan acīmredzami – teksta sākumā ir ievietots darbojošos personu saraksts, kas it kā norāda uz to, ka tālāk sekos luga. Turklāt, šajā sarakstā ir atrodami tādi tēli kā Gildijs un Rozijs, kas rada tūlītējas asociācijas ar Gildenšternu un Rozenkrancu no Šekspīra „Hamleta”.

Nu, jūs to ieraudzījāt, taču islandiešu kritiķi gan to neievēroja. Es biju patiešām pārsteigts, ka viņi to neuztvēra.

 

Hlīna tēls radies 1990. gadā, kādas izjādes laikā. Brīdī, kad rakstnieks aizgrābtībā baudījis savas dzimtenes dabas skaistumu, kāda balss viņa galvā ir nīgri norūkusi: „Phēē... Man nepatīk daba. Daba nav stilīga.” Bija skaidrs, ka ir radies jauns tēls, kuram tūlīt pat vajadzēja izdomāt vārdu. Gadījās tā, ka pēc neilga brīža Helgasona ceļu šķērsoja apvidus auto, no kura atvērtā loga pilnā skaļumā bija dzirdama futbola mača radiotranslācija: „Hlīnurs iegūst bumbu... padod to Bjornam...” Tādā veidā jaunradītais tēls tika pie sava vārda.

 

Kā jūs raksturotu savu moderno Hamletu? Vai jūs varat apgalvot, ka Hlīnurs ir mūsdienu Hamlets un traģiska figūra?

Savā ziņā viņu nepārtraukti nospiež mātes mīlas dzīve, viņu, līdzīgi kā Hamletu, dedzina mātes seksuālā aktivitāte, un Hamlets, šķiet, īsti nezina, kā rīkoties, viņš uzdod jautājumus, šaubās par sevi un nerīkojas.

 

Taču atšķirība starp Hlīnu un Hamletu, ir tā, ka Hamletam ir viņa atriebības misija, viņam jāveic kaut kas būtisks un nozīmīgs, kamēr Hlīna dzīvē nekā tāda nav. Varbūt par traģisku tēlu viņu padara tieši tas, ka viņam nekas nav jādara, vien jāturpina dzīvot uz priekšu. Vai, jūsuprāt, tā ir problēma, ka mūsdienu dzīvē ar visām tās piemīlīgajām ērtībiņām, visām patērētāju izvēles iespējām, cilvēkiem vairs nav patiesu izaicinājumu?

Jā, varbūt tā ir brīvās sabiedrības problēma. Kad viss ir tik līdzeni un dzīvi, var nodzīvot, bez nepieciešamības pūlēties, cīnīties par nākamajām vakariņām. Tu tā arī nekad nepieredzi dzīves šausmas, nepieciešamību cīnīties par to. Dažreiz es to izjūtu, esot Islandes dabā, kad pastaigājies, pūš vējš un laiks pasliktinās, un tu sajūti dabas varenību. Taču vienmēr var uzzvanīt kādam, lai atbrauc ar mašīnu un „izglābj” tevi. Tāpēc, manuprāt, mēs dzīvojam, ieslēgti tādā kā burbulī. Ir izaicinoši būt par rakstnieku laikā, kad nav problēmu, taču problēmas ir jāatrod un jāraksta par tām vai arī jārada tās pašam. Tik tiešām, Hlīna problēma ir tā, ka viņam nav problēmu, ka viņam reāli nekas nav jādara. Tādēļ viņš ieņem tādu kā ironiski distancētu attieksmi pret visu un ir pilnīgi atslābinājies, viņu nekas nesatrauc, viņam nav nekādas morāles. Un tas parāda mūsu sabiedrības greizumu.

 

Bet Hlīnura tēls taču ir pārspīlēts, vai ne?

Jā, tā tas ir. Ja vēlies radīt tēlu, kam ir jāpaliek atmiņā, tad tam ir jābūt pārspīlētam. Tāpēc, ka, piemēram, aizejot uz restorānu, kurā ir daudz cilvēku, un tikai viens ir ar, teiksim, rozā matiem vai 6 iztrūkstošiem zobiem, tad tu, gribot negribot, atcerēsies tieši viņus. Taču rakstnieka izveicība vai uzdevums ir radīt pārspīlētu tēlu, kas tajā pašā laikā ir ticams un nav pārāk dīvains, nav galīgs frīks. Cilvēkos ir jārada tāda ieinteresētība, lai viņi būtu ar mieru nākamās  trīs dienas pavadīt ar šo puisi, lasot par viņu.

 

Vai jūs varētu izvēlēties pilnīgi parastu cilvēku, lai varbūt mēģinātu aprakstīt viņu tā, lai tas kļūtu problemātiskāk, interesantāk, nekā pirmajā mirklī šķiet?

Esmu par to domājis, un varbūt nākamajā grāmatā tā būs, taču lielākoties es rakstu par savādiem cilvēkiem. Tāpēc, ka rakstīt par normāliem cilvēkiem ir liels izaicinājums. Kā Tolstoja romāni – tie ir par parastiem cilvēkiem, taču viņi vienlaicīgi ir arī aristokrāti, tāpēc nav ‘normāli’ tajā nozīmē. Ja parokas dziļāk, vienmēr atrodas kaut kas interesants.

 

Vai jūs nekad neesat apsvēris iespēju uzrakstīt citu romānu, kas būtu, teiksim, par Hlīnura māti un viņas skatījumu uz dzīvi? Ņemt un apvērst visu otrādāk, lai paskatītos, ko darīt ar dēlu, kas caurām dienām vienkārši nīkst, nespēdams neko pasākt ar savu dzīvi?

Tāds romāns sekos, kad manam dēlam būs 33... taču man parasti nepatīk kavēties pie vecām grāmatām, man labāk patīk uzrakstīt jaunu grāmatu. Man nepatīk triloģijas.

 

Tā kā nekādi Gredzenu Pavēlnieki no jūsu puses nav gaidāmi...

Nē. Un arī ne Hariji Poteri.

 

Vai jūs reizēm nejūtat nepieciešamību atgriezties pie savām uzrakstītajām grāmatām un pārlabod dažas vietas? Ar domu: „Nu, tagad es zinu kā to vai to uzrakstīt labāk.”

Man vienmēr ir sajūta, ka būtu varējis izdarīt labāk. Vai arī varētu īsāk, ne tik gari, pakomentēt “101 Reikjavīku.” Taču es nedomāju, ka tā tiešām vajadzētu rīkoties, ir labāk likt to visu lietā, rakstot nākamās grāmatas. Es neticu vecu grāmatu “plastiskajai ķirurģijai”. Tas ir gluži kā ar bērniem – taču netaisīsi operāciju tikai tāpēc, ka viņu lūpas nav tik glītas, kā gribētos (smejas), ielikt tajās silikonu – tas taču nav loģiski.

 

Romāns pauž ļoti kritisku attieksmi pret Islandi un tās sabiedrību, tādēļ zināmu pārsteigumu rada tas, ka tieši šis darbs ir padarījis Helgasonu par vienu no pasaulē slavenākajiem islandiešiem (blakus tādiem māksliniekiem kā Bjorka un Sigur Ros). Komentējot šo fenomenu, rakstnieks jokojot atvainojās Islandes tūrisma nozarei par to, ka ir tik ļoti apgrūtinājis viņu dzīvi. Tomēr viņš uzsver, ka sākumā lasītāju reakcija uz romānu neesot bijusi nebija nekāda īpašā. Visvairāk iebildumu bija nevis par to, ka Islande un islandieši tajā parādīti tik sliktā gaismā, bet gan par to, ka galvenais varonis masturbē gandrīz vai katrā lappusē. Rakstnieks joko, ka šie iebildumi ir radījuši iespaidu, ka pirms „101 Reikjavīkas” par masturbāciju neviens Islandē nebija dzirdējis, un ironizē, ka pateicoties šai grāmatai, tā viņa dzimtenē ir kļuvusi par diezgan populāru nodarbi.

 

Jūs tēlojat Islandi kā diezgan drūmu un garlaicīgu vietu, kurā nekas interesants nenotiek nedz kultūras, nedz sabiedriskā ziņā, un ka islandieši ir zaudētāju nācija – pārāk maza un pārāk nespējīga izdarīt kaut ko nozīmīgu. Zināmā mērā latviešos mīt tāda pati sajūta, mums arī piemīt mazvērtības komplekss. Vai jums tas piemīt?

Jā, kad rakstīju šo grāmatu, piemita,  un vēl joprojām piemīt, taču pamazām sāk atkāpties, jo, ja labi veicas un ja Islande ir ļoti populāra, cilvēki brauc uz turieni nepārtraukti; viņi vēlas vien pabūt Islandē, un ir islandiešu kino un islandiešu šis un tas, un tāpēc iedzīvotāji pašlaik domā, ka ir pasaules valdnieki, tagad tas sāk izvērsties lielummānijā, lūk, monētas otra puse.

 

Kāpēc situācija tik krasi mainās? Kāds būtu jūsu skaidrojums?

Mēs pamazām atklājam sevī pašvērtību. Ir jāņem vērā, ka mūsu sabiedrība, ar to es domāju Skandināvijas modeli, ir vislabāk nodrošinātā sabiedrība pasaulē, kur ikvienam ir laba dzīve, mēs visi kopā esam kā ģimene, uz ielām nav redzami ubagi..–protams, ka nav redzami, jo ir pārāk auksts. (smejas) Man šķiet, ka mēs pakāpeniski iagūstam pašvērtību un zaudējam mazvērtības kompleksu. Islandē mēs desmit gadus esam klausījušies ārzemniekos, kas ir stāstījuši, cik lieliski mēs esam. Sākumā es tam neticēju, bet pēc desmit gadiem esmu palēnām sācis to pieņemt!  Jocīgi ir tas, ka esmu sarakstījis grāmatu, kas it kā nievājoši izsakās par Islandi un Reikjavīku, taču tā ir kļuvusi ļoti populāra to cilvēku vidū, kas nāk no citām valstīm. Viņi lasa manu grāmatu un mīl Reikjavīku tās dēļ. Tā ir sava veida pretruna, ļoti jocīga pretruna. Es tikai vēlējos būt patiess, paust to sajūtu, kas rodas, visu laiku dzīvojot mazā valstī, kurā ir ļoti daudz aizraujošu lietu... Kad esi tālu no visas pasaules, pie okeāna, kur visu laiku ir slikti laikapstākļi, gribas teikt – es ienīstu šo valsti (smejas).

 

Kāda, jūsuprāt, ir izglītības nozīme, topot par mākslinieku? Pastāv uzskats, ka māksliniekam nav jāmācās, jo tad prātā iegulst pārāk daudz svešu priekšstatu, pārāk daudz ierastu gājienu, kurus gribas atdarināt. Tādēļ, lai izkoptu savu talantu, nav jāmācās, ir vienkārši jābūt oriģinālam.

Ar mani tieši tā arī gadījās. Es pametu skolu, pēc vidusskolas es neaizgāju uz augstskolu. Skolas nav domātas man, taču es tik un tā mācījos. Var nodarboties ar pašmačību; es vēlējos būt rakstnieks un vēlējos lasīt, ko sarakstījuši citi, tādēļ lasīju grāmatas, savā nodabā studēju dzeju, studēju glezniecību. Cilvēkiem patiesi ir kaut kas jāapgūst; pašmācības varbūt prasa ilgāku laiku, taču es nevarēju izturēt skolu sistēmu, tā kaut kā man nederēja. Man visu laiku ir žēl, ka neesmu studējis Šekspīru vai 16.gadsimtu piecus gadus no vietas, vai kalis latīņu valodu... Kāpēc es neesmu pavadījis visu augstskolas laiku, lasot klasiķus vai ko tamlīdzīgu? Es to nedarīju, jo biju matemātikas nodaļā.

 

Spriežot pēc jūsu romāniem, šķiet, ka ļoti labi pārzināt bohēmisko dzīvesveidu; jūs daudz rakstāt par bāriem, un tā šķiet jūsu dabiskā vide. Kāda ir jūsu atieksme pret alkoholu un citām apziņu transformējošām vielām?

Pašlaik uz brīdi esmu pārtraucis lietot alkoholu, lai paskatītos, kā tas ir. Dzeršana man nav problēma, taču parasti man nepatīk cilvēki, kas ir piedzērušies, kad jāredz, kā cilvēki zaudē paškontroli, zaudē pašcieņu un to cieņu, ko pret viņiem jūti. Ir taču ļoti skumji redzēt cilvēkus zaudējam pašcieņu. Man pašam nepatīk būt iereibušam un īstenībā man nepatīk skatīties, kā piedzeras citi. Taču, jāsaka, man patīk alkohols, ja tas nelaupa spēju sevi kontrolēt. Glāze vīna vērš sarunu aizraujošāku, padara cilvēkus dzīvīgākus. Piemēram, vakar mēs ar draugiem vakariņojām Briselē, un mēs visi dzērām, un visi spēja kontrolēt sevi, izņemot vienu mūsu draugu, kurš kaut kā nemanot pamanījās nonākt pamatīgā tuņķī, līdz ar to izbojājot mums vakaru; viņš nepārtraukti visus pārtrauca un vēlējās kaut ko piebilst. Lai vai kā, ir jābūt ļoti uzmanīgam ar alkoholu.

 

„101 Reikjavīkā” jūs esat sarakstījis daudzas lieliskas pasāžas par dzeršanu un narkotiku lietošanu, un lasītājam sāk šķist, ka pats, visticamāk, aizraujaties ar šīm lietām. Taču tagad izrādās, ka tas ir nevis jūsu, bet Hlīna viedoklis.

Kad raksti, ir jākļūst par citu personu. Piemēram, es neko daudz nezināju par rokenrola mūziku, tādēļ man tā bija jāapgūst, man bija jāiegādājas rokenrola bībele, rokenrola enciklopēdija, tagad es zinu visu par Talking Heads, par Def Leppard vai Stray Cats un it visu, ko Hlīnurs klausījās, man tas bija jāpārzina. Rakstīšana prasa pamatīgu koncentrēšanos un liela informācijas apjoma apguvi, tādēļ rakstot cilvēks kļūst daudz gudrāks, nekā viņš patiesībā ir.

 

Sekss un pornogrāfija ir ļoti spēcīgi mākslinieciskie līdzekļi, ko tie nozīmē jums kā rakstniekam?

Mans viedoklis par seksu ir mainījies, pateicoties tam, ka pats kļūstu vecāks. Sākumā es vēlējos visu aprakstīt detalizēti, izpaust visu iespējamo; nebaidījos būt pornogrāfisks, taču pašreiz esmu no tā noguris. Tas ir līdzīgi kā ar Madonnu, kurai palika 40 gadu, un tad viņa vairs nevēlējās izģērbties pilnībā. Kad tev ir bērni un ģimene, var nākties nožēlot, ka esi publicējis kaut ko tādu kā viņas slavenā grāmata „Sex”, kurā viņa ir kaila. Taču, zini, vēlāk tas viss var vēlreiz apgriezties otrādi, piemēram, kad man paliks septiņdesmit vai astoņdesmit, es atkal kļūšu par pornogrāfijas maniaku (smejas).

 

Un kā ir ar vardarbību? Lasot reizēm likās, ka Hlīnurs varētu nespēt apvaldīt savu iekšējo agresiju, ka viņš varētu pārvērsties berkserkā, piekaut kādu līdz nemaņai, taču dīvainā kārtā grāmatā neparādījās.

Ak, viņš nav tas tips.

 

Viņš ir trīcvaidziņš?

Jā, uz to pusi, viņš vienmēr ir nedaudz atstatus, neuztraucas, viņš neapgrūtinātu sevi ar mēģinājumu kādu nogalināt vai piekaut. Tas nav viņa stilā. Taču esmu pielietojis vardarbību citās savās grāmatās, piemēram, manā pēdējā romānā ir vīrietis ar šaujamo. Un jaunajā romānā, ko pašlaik rakstu, ir vardarbība – tas ir par slepkavu, kas srādā Ņujorkā un aizbrauc uz Islandi. Man šķiet, ka mēģinu pievilināt vairāk lasītāju, jo cilvēki vairs nelasa tik daudz, tāpēc nepieciešams viņus savaņģot, tātad: jāpiedāvā viņiem vairāk vardarbības (smejas).

 

Kādā citā savā intervijā jūs teicāt, ka tieši tas ir iemesls, kāpēc daudzas Rietumu valstis karo Irākā. Jūs minējāt, ka tas ir rezultāts -  cilvēki taču vairākas desmitgades ir baroti ar vardarbību televīzijā. No jūsu teiktā izriet, ka rakstniecībā vardarbība ir neizbēgama, rakstniekiem ir jāraksta par vararbību, jo tieši par to cilvēki vēlas lasīt. Kur tad paliek ētika?

Es nedomāju par ētiku, kad rakstu. Tāpat ir arī ar mākslu. Drīkst rakstīt par jebko, savā romānā tu vari izvarot savu māti, smadzenēm nav cenzūras. Ar to es gribu teikt, ka rakstīšanas procesā tu esi brīvs, tā tam ir jābūt, un ir jāvar rakstīt par visu, jāspēj saprast un izskaidrot visļaunāko, kas mīt cilvēkos. Vienmēr ir iemesls, kāpēc cilvēks ir ļauns, tur ir tik daudz šķautņu, nekas nav vienkārši.

 

Šķiet, ka Hlīnurs ir cilvēks bez morāles, viņš nekad nedomā morālās kategorijās. Piemēram, viņš izdara to smieklīgo gājienu ar extasy tableti, ko viņš ielika konfektē, klusībā tīksminoties par to kas būs, kad kāds to apēdīs.

Nē, viņš bija nedaudz noraizējies par to, un tur bija morāle, viņš taču nevēlējās, lai to apēd viņa māsas bērni, viņš nevēlējās samaitāt svētku brīdi.

 

Vai jūs nejutāt kārdinājumu pēc visām atklāsmēm un lietām, kurām Hlīnuram nākas iziet cauri, likt viņam grāmatas beigās mainīties? Viņš taču nebūt nav stulbs par spīti riebumam pret grāmatām, viņš tiešām daudz zina, vērtē pats sevi kritiski, viņam attiecībā uz sevi nav nekādu ilūziju. Taču nekas tamlīdzīgs nenotiek. Viņš tikai aizdodas uz tualeti pamasturbēt, taču nekādi netiek pie erekcijas un tur arī grāmata beidzas.

Tas ir nāves simbols. Vispirms es vēlējos, lai viņš beigās izdara pašnāvību, taču tad nospriedu, ka tas būtu pārāk klišejiski, tāpeč es pacentos aprakstīt viņu tā, it kā viņš garīgi būtu miris, kā zombiju, kā beigtu gaļu. Varbūt tajā apstāklī, ka viņš zināmā mērā bija miris, pie vainas ir viņa māte, kura izrādījās lesbiete...

 

Vai, jūsuprāt, viņš tiešām bija iemīlējies tajā ungāru meitenē?

Nu, manuprāt, tā bija ilūzija. Tā bija nereāla mīlestība, ziniet, kā gaisa piļu būvēšana par viņu nākotni; šķita, ka viņš bija iemīlējies tajā ārzemju meitenē tikai tāpēc, ka zināja, ka tur nekas neizdosies, viņš pats ir tik tālu prom un var pārraidīt visas savas mīlestības jūtas šajā tunelī. Hlīnurs visu laiku baidās iemīlēties kādā citā personā, tas ir arī iemesls, kāpēc viņam nepatīk viņa Islandes meitene – viņš var mīlēt tikai to cilvēku, kas nemīl viņu.

 

„101 Reikjavīkas” ideja maisījās rakstniekam pa galvu kādus piecus gadus, līdz beidzot šis romāns tika pabeigts. Arī nosaukums neradās uzreiz, tā meklējumos pagāja vairāki mēneši un alternatīvie varianti bija „101 Hamlets” un „Hamlets Reikjavīkā.” Šajā laikā Helgasons deva lasīt romāna manuskriptu saviem draugiem un paziņām, lūdzot viņus izteikt viedokli par to, kāds varētu būt nosaukums. Rezultātā teksts nonāca arī pie pazīstamā islandiešu režisora Baltazara Kormakura, kurš esot atnācis un teicis: „Man ir vienalga, kā tu to sauc, bet es gribu to filmēt”. Ekranizācijas sakarā rakstnieks atzīmēja, ka ir bijis visai izbrīnīts par galvenās lomas tēlotāja izvēli. Saskaņā ar viņa ieceri grāmatas galvenais varonis Hlīnurs Bjorns ārēji nav diez ko pievilcīgs, jo viņš ir tipisks briļļains datornūģis. Turpretim viņa atveidotājs aktieris Hilmirs Gudnasons ir Islandes Antonio Banderass. Taču Kormakura pamatojums šādai izvēlei esot bijis dzelžains: neviens taču neiet uz kino, lai skatītos uz neglītiem cilvēkiem.

 

Kā jūs vērtējat Kormakura filmu?

Man tā patīk. Filma atšķiras no grāmatas.

 

Tātad jūs neiebilstat, ka viņš ir izmainījis noslēgumu?

Nē, viņš drīkstēja darīt, kā vien vēlas, un viņš ir izdarījis visu labi – tā ir kļuvusi par populāru filmu visā pasaulē. Viņš ir paveicis lielisku darbu, reklamējot grāmatu, un savā ziņā ir palīdzējis man izlauzties ārpus Islandes – pateicoties filmai, šī kļuva par manu pirmo grāmatu, kas tika tulkota. Es esmu ļoti priecīgs.

 

Vai jau ir plāni ekranizēt citus jūsu romānus?

Jā, es vienmēr esmu to vēlējies, man ir plāns uzraksīt kopēju scenāriju angļu valodā, amerikāņu filmu, domājami amerikāņu filmu. Minētajam režisoram un scenāristam ir labi sakari Holivudā, tāpēc es ceru, ka tas realizēsies. Tapis ļoti labs scenārijs, viņš pie tā ir strādājis piecus gadus, cerams, ka reiz tas arī ieraudzīs dienas gaismu.

 

Cerams, ka tā arī būs.

Pagājušajā gadā viens pazīstams Holivudas aktieris minēja, ka ir gatavs būt par galveno varoni, un mēs sapriecājāmies, cik tas būs lieliski! Taču kopš tās reizes mēs no viņa neko neesam dzirdējuši;  nekad jau neko nevar zināt.

 

Pēdējais jautājums – mēs zinām, ko jūs ienīstat Islandē, un intervijās esat minējis, ko ienīstat Parīzē un Amerikā, tāpēc mans pēdējais jautājums ir par to, ko jūs ienīstat Latvijā?

(smejas) Esmu šeit tikai trīs stundas un jau uzreiz ir jāienīst? (uzspēlēti) Man nepatīk, ka tā ir līdzena, es nespētu dzīvot valstī, kas ir tik līdzena.

Vents Sīlis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!