Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Recenzija
13.04.2006

Rakstīt laikmetam

Komentē
0
Saglabā

Jevgēņija Griškoveca „Krekls” ir stāsts par vienu dienu jauna arhitekta mūžā. Viņš ir neprātīgi iemīlējies kādā darba ballītē satiktā sievietē, bet nevar sadūšoties viņai piezvanīt, tikmēr viņa sirdsmieru traucē uz galvaspilsētu atbraucis draugs, ko viņam nav laika satikt, jo vienkārši nav īsti iemesla satikt. Ja šī būtu grāmatas aizmugure, vēl es rakstītu, ka grāmata ir par pilsētu, kuras nospiedošais tuvums cilvēkiem neļauj satikt vienam otru, un draudzību, par kuru neko nevar pateikt iepriekš, pirms tā neiekļūst muļķīgās derībās, sieviešu valdzināšanā krogos vai kaitinošos telefona zvanos trijos naktī.

Rakstīt ceļabiedram

Ir grāmatas, kurās pasaule tiek sarežģīta, lai caur rakņāšanos mēs nonāktu pie vienkāršām lietām un vēsa prāta. Ž. F. Liotārs, rakstot par postmodernismu, izceļ tādas iezīmes kā tiecību parādīt neprezentējamo, kolektīvās nostalģijas izjaukšanu un daiļdarba radīšanu pēc noteikumiem, kas „dodas rokās” tikai pašā radīšanas procesā. Varētu sacīt, ka varoņi tekstā vienmēr nāk par vēlu pašam autoram un to izstrādāšana vienmēr tiek sākta pāragri.

Jau 19. gs, noraidot jelkādus mēģinājumus mākslu konceptualizēt, itāļu filozofs B. Kroče apgalvo, ka autors darbā izsaka savas emocijas, kas vienmēr iet pa priekšu nolūkam, tāpēc par atskaites punktu var kalpot tikai pats gatavais teksts. Tai pat laikā, pētot gatavo tekstu, ir iespējams noteikt, kādas emocijas noteikušas darba radīšanas procesu. Šī neveiklā redukcija tad arī sabojā viņa teoriju un mūsdienu mākslas izpratni attālina no tās. Izceļot vien subjektīvās emocijas un intuīciju, kas rada mākslas darbu, tas kļūst sekundārs attiecībā pret mērķi - atbrīvot savas jūtas.

Mūsdienu autori, skaidrojot to, kādēļ mūsdienu mākslai ir tik grūti dot kopēju apzīmējumu un katrā atsevišķajā darbā vienoties par līdzīgu interpretāciju, teic, ka tā strādā kā atbilde pašai uz sevi, kā kodu atmaskošana, kā pašcitēšana un pašironija. No šejienes mākslas darbs kā uzdevums, kā spēles lauks, kurā orientēties var tikai tāds lasītājs, kas ir tikpat pieredzējis kā autors.

Iepretim šiem galvas lauzīšanas rēbusiem atrodas autori, kas reflektē par vecumvecajām vērtībām, mēģinot tās izgaismot no jauna, iekļaujot atpazīstamā kontekstā. J. Griškovecs, kas saukts tādos vārdos kā vīrišķās pasaules izgaismotājs un kas tur vēl, pieder pie šiem autoriem. Viņa stils ir viegls, atstāstošs, bet tai pat laikā aizrauj un neļauj paredzēt ne soli uz priekšu. Varoņa pirmā persona ir satriecoša, jo liek domāt par to, ka stāsts ir tikai pierakstīts uz piezīmju blociņa malām, nevis izdomāts. Reizēm šie vienkāršie, gandrīz realitāti dokumentējošie stāsti izraisa daudz lielāku rezonansi lasītāja apziņā, nekā grāmata, kuras priekšā jūties drīzāk kā uzdevuma risinātājs, ne ceļabiedrs.

Rakstīt ceļabiedram nozīmē pastāstīt lasītājam par tām skaistajām acīmredzamībām, kas notiek arī tavā pilsētā, ļaut viņam galvenajā varonī atpazīt savus krodziņus, savas ēstuves, savus taksistus un savas sievietes. Rakstīt ceļabiedram nozīmē kliedēt vientulību ar savu stāstu, paturot atvērto noslēgumu, kas vienmēr dod mums iespēju kļūt labākiem.

Rakstīt par vīriešiem

Dīvaini, bet, pētot feministu tekstus, grūti atrast kaut ko par pašas vīrišķības noteiksmi. Ja reiz sieviete tiek pakļauta priviliģētajam „tēviņam”, ir jābūt taču kaut kādai atbildei uz to, kādas konkrētās kvalitātes nosaka šo pakļaušanu. Jāņem vērā, ka atbilžu nav tādēļ, ka tādā gadījumā atkal tiktu atzīts vīrišķības pārsvars un atšķirība no sievišķā. Kā redzams, sabiedrība labprāt iegulstas vīrišķajās un sievišķajās lomiņās gandrīz bez apdomāšanās, jo tas vieglāk sakārto dzīvi un galu galā dara pasauli harmonisku. Nezinu kādēļ, („Drednautus” JRT neesmu redzējusi), bet Griškovecam piesien šīs atbildes devēja godu.

Rakstīt par vīriešiem nenozīmē nedz zināt, nedz atklāt kaut kādu nebūt vīrišķības definīciju. Un vēl muļķīgāka doma ir tā, ka rakstīt par vīriešiem nozīmē rakstīt sievietēm. Sievietēm, kas ir sievietes, nevajag nekādus paskaidrojumus, tikai lielā V sargājošo skatienu un autoritāti, sievietēm, kas nav pārliecinātas, ka vienmēr gribējušas būt sievietes un ko tas galu galā nozīmē, nav nekā garlaicīgāka par autora vīrieša vispārinātiem pārspriedumiem par to, kas ir vīrietis.

Grāmata būtībā parāda, ka nekā tāda kā vīrišķības nav. Katru reizi mēs no jauna iesaistāmies attiecībās, kuras liek mums domāt par kaut ko ārpuslaicīgu, par kādu „labāko lietu kārtību” kā pilnībā atrauti no savām lomām. Aizmiršanās ir tādu labo lietu kā mīlestība un draudzība atslēgas vārds.

Rakstīt laikmetam

Filozofs Merabs Mamardašvili saka, ka tas, kas neiekrīt mūsu dvēselē, nav literatūra, un veseli literatūras gabali mums paliek slēgti vienkārši tāpēc, ka tie nesakrīt ar mūsu dzīves ceļu un nenotiek vissvarīgākais - lasītais nemodina mūs sevis atsegšanai. Līdz ar to var sacīt, ka lasījums var notikt tikai tādā gadījumā, ja teksts un lasītāja pieredze pārklājas, ja atpazīstamība gūst virsroku pār tukšu teoretizēšanu. Tādēļ, ka distancei jābūt tik lielai, lai nenotiktu sajaukšana ar dzīvi un patiesību, taču pēc tam vislielākie iespaidi gūstami, tieši caur identificēšanos un atpazīšanu.

Viņš uzsver, ka literatūra pārāk bieži tiek uzlūkota kā ārēja piedeva dzīvei, t.i., vai nu kā greznuma vai izklaides sfēra, vai kā ārēja iejaukšanās lasītāja dzīvē pamācības veidā. Skaidrs, ka literārs darbs izmaina lasītāja dzīvi, un grāmatas nolikšana plauktā nenozīmē tās patērēšanas beigas. Tas notiek, pateicoties tam, ka esam apveltīti ar estētisko domāšanu, sauksim to tā, kā rezultātā pat pašu ikdienišķāko aktu var izjust estētiski, ar aizkustinājumu un izmaiņām sevī. Taču nosacījums šādai piesaistītībai ir tāds, ka objektā mums jāsaskata kaut kas tuvs un atpazīstams.

Droši vien, ka nākotnes maskaviešiem un visiem citiem urbānajiem bērniem „Krekla” naivā un neizteiksmīgiem dekoriem piesātinātā Maskava šķitīs vien vēsturiska liecība. Tāpat diez vai iemīlēšanās trīsas tiks atpazītas „atvainojiet, telefons atrodas ārpus zonas” balsī un iecietība pret pilsētas noteikumiem vai vispār vairs būs iespējama. Bet no otras puses - varbūt literatūra ir tieši tādēļ, lai mēs apjaustu savas iespējas paskatīties cita acīm un ielīst svešā ādā, tādā gadījumā tas būtu tolerances un savu robežu (ne)noteikšanas jautājums.

Un galu galā ir taču tiesības neuzņemties rūpes sargāt mākslas kā dziļākās esamības balss ideju, ja grāmata tieši šodien šķiet tik gaiša un aizkustinoša.

Tēmas

Laura Brokāne

Laura Brokāne ir studējusi filozofiju, šobrīd viena no interneta žurnāla "Punctum" redaktorēm.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!