Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Ar bērniem
08.04.2016

Rakstīt bērniem. Rakstīt sev

Komentē
0
Saglabā

Par Marijas Janovskas de Tauriņš grāmatu "Irave. Janomami indiānis". Gitas Treices ilustrācijas. Izdevis "Jāņa Rozes apgāds", 2015

Iespējams, tieši bērnu literatūra paradoksālā kārtā visvairāk pasaka par tās autoru. Paradoksālā kārtā – jo, rakstot bērniem, cilvēks nereti jūtas pasargāts no tiem stingrajiem kritērijiem, kas attiecas uz pieaugušo literatūru, un tas padara viņa tekstu brīvāku. Bērnu literatūrā netiek pieprasīta stingra sekošana žanra prasībām – reālistiski veidotam stāstam nav jābūt līdz galam "kā dzīvē", bet maģiskās, pārdabiskās pasaules ienākšana tekstā neliek to uzreiz vērtēt pēc fantāzijas žanra kritērijiem. Ir daudz ceļu, pa kuriem iet, bet gandrīz ikviens no tiem lasītājam var šķist kaut kas jauns un nebijis – kā nekā bērns nav lasījis tik daudz kā pieaugušais, un viņa pasaulē nav vietas nīgrai piezīmei "šitā jau varēja rakstīt tikai astoņdesmitajos" vai "pasaules literatūrā šādu stāstu ir simtiem, ar ko tieši šis būtu labāks?". Protams, snobiskie kritiķi varētu šādus komentārus izteikt, bet snobiskie kritiķi parasti ar bērnu literatūru sevi neapgrūtina, atstājot autoriem brīvu vaļu izpausties, kā viņi vēlas. Brīvība "rakstīt, kā sirds kāro" arī vistiešāk atklāj to, kas šajā sirdī ir.

Nereti šādā veidā atklājas it kā saprotama, tomēr nepatīkama aina: tikko autors iedod sev "radošo indulgenci", tā sāk tapt teksti, no kuriem pa visiem galiem spraucas ārā pārākuma sajūta, vēlme pamācīt un moralizēt, pieņēmums, ka lasītājs nespēs pamanīt, ka viņu vazā aiz deguna un uzskata par pamuļķāku (attaisnojums "viņu taču var uzskatīt par pamuļķāku, viņš taču ir bērns" priekšstatu par autoru diez cik neuzlabo), pārmērīga notikumu vienkāršošana vai, tieši otrādi, mēģinājums tos par katru cenu samudžināt.

Tomēr daudzi autori izmanto bērnu literatūras elastīgumu un draudzīgumu, lai rakstītu par to, kā viņi patiesībā redz pasauli – vai, pareizāk, kā viņi uztver pasauli, ja atbrīvojas no realitātes diktētās stingrās loģikas. Tad top gan teksti, kas apvieno bērnišķīgu naivumu ar tikpat bērnišķīgu nevērību pret varoņu jūtām, gan stāsti, kuru noteicošā noskaņa ir skumjas un bezspēcība; gan arī stāsti, kuros, ignorējot sižeta prasības, aizrautīgi salikts viss, kas vien autoram jebkad ir šķitis interesants… Arī Marijas Janovskas de Tauriņš "Irave. Janomami indānis" šķiet grāmata, kas ir rakstīta vairāk savas pasaules iezīmēšanai nekā "mazā lasītāja" izklaidēšanai. Un tieši tur arī slēpjas šīs grāmatas valdzinājums.

"Irave" pēc rakstības stila un stāsta materiāla atsauc atmiņā Džeka Londona un Džeimsa Fenimora Kūpera darbus – autore necenšas iedziļināties varoņu iekšējos pārdzīvojumos un necenšas arī saudzēt lasītāju, izvairoties no nepatīkamām ainām vai cenšoties tās mīkstināt. Jau grāmatas sākumā tiek nogalināta lielākā daļa Iraves cilts, un arī vēlāk parādās gan līķi, gan jaunas meitenes "izdošana par sievu" citas cilts virsaitim, gan slimības, gan noziedzība. Tomēr mierīgais, detalizētais apraksts bez jūtināšanās un moralizēšanas ļauj šos notikumus uztvert kā skarbus, bet ne dramatiskus. Un, būsim godīgi, kuram no mums gan bērnībā nepatika stāsti par upē atrastiem pūstošiem līķiem vai jaguāriem, kas vienā rāvienā pārkož ienaidniekam rīkli?

Vēl viens aspekts, kas padara grāmatu īpašu, ir tas, ka autore patiešām labi pārzina savu materiālu. Viņa lielāko mūža daļu ir pavadījusi Venecuēlā, kopā ar vīru Aleksandru Tauriņu devusies ceļojumos pa džungļiem, iepazinusi vietējās indiāņu ciltis, no kurām daudzas dzīvo Rietumu civilizācijas teju vai neskartu dzīvi. (Starp citu, par janomami indiāņiem rakstījis arī Aleksandrs Tauriņš grāmatā "Orinoko".) Savas zināšanas par šīm ciltīm, to savstarpējām attiecībām, ikdienu un pasaules uztveri autore arī bagātīgi ievietojusi tekstā, kurā reizēm dažādu specifisku apzīmējumu slānis kļūst gandrīz vai par blīvu.

Uzticīgi piedzīvojumu grāmatu tradīcijām, arī šajā grāmatā varoņi ir stingri polarizēti – ir "labie" varoņi (Irave un viņa draugi), "sliktie" (galvenokārt dažādi baltādainie avantūristi) un "apšaubāmie tipi", kas savu apšaubāmību zaudē tad, kad ir sākuši labi izturēties pret Iravi. Citā grāmatā šāda lomu sadalīšana kaitinātu, bet šeit tas notiek apmēram tikpat dabiski, cik dabiski bērni sadala citus cilvēkus "labajos" un "sliktajos" atkarībā no tā, kādas izjūtas šie cilvēki izraisa, nepiešķirot šīm kategorijām pretenziju uz vispārcilvēcisku morāli. Piemēram, citi indiāņi, kas apdraud Iravi ar ceļabiedru, tiek uztverti kā bīstami "mežoņi", kamēr, piemēram, brazīliešu narkotirgonis, kas ņem nelabu galu lidmašīnas katastrofā, ir drīzāk komisks vai nožēlojams tēls.

Tomēr, atšķirībā no reālistiskajiem tekstiem, "Irave" nevairās no neliela maģijas pieskāriena – galvenais varonis, būdams tikai zēns (tiesa, šamaņa izglītots zēns), prot ārstēt slimības, iznīdējot "ļaunos garus", kuri iemitinājušies cilvēku ķermenī, un iegūst sev par draugu ne vien suni un vanagu, bet arī jaguāru, kas, iespējams, ir saistīts ar maģisku zelta amuletu. Tomēr šajā grāmatā brīnumi nav autora ieviests risinājums, kā tikt galā ar varoņa paša kļūdu sekām. Tieši otrādi – pusmaģiskā dziedniecība ir saistīta ar lielisku ārstniecisko augu pārzināšanu un smagu, dienām ilgu darbu, bet dzīvniekus par draugiem var iegūt, tos respektējot un ievērojot viņu paradumus, nenogalinot tos prieka pēc un uzmanīgi ieklausoties dabas ritumā. Arī pats Irave, kuru viņa draugi uzskata par teju vai burvi, sevi neuztver kā īpašu. Pat Iraves īpatnējā acu krāsa, kas maģiski saista viņu ar jaguāru, pašam zēnam neliekas kā viņa nopelns vai īpašā statusa apliecinātājs. "Tāds es piedzimu," viņš strupi nosaka, pieņemdams sevi tāpat, kā pieņem notikumus pasaulē: kā faktus, ar kuriem jārēķinās, nežēlojoties par savu likteni un nesalīdzinot sevi ar citiem. Arī citus cilvēkus viņš pieņem netiesājot – tikai ar interesi un reizēm izbrīnu par viņu atšķirīgo domāšanu un dzīvesveidu.

Džungļu noslēpumaino vidi lieliski iedzīvina Gitas Treices ilustrācijas – katra no tām ir atsevišķs mākslas darbs. Māksliniece ir pievērsusies tikai indiāņu un dzīvnieku tēliem, ieslēpjot viņus džungļu lapās un ēnās, kas šķietami glabā sevī vēl desmitiem un simtiem stāstu. Šīs ilustrācijas turpina bērnu literatūrā arvien spēcīgāko tendenci piesaistīt lieliskus māksliniekus, kuru darbi nevis "komentē" vai "ilustrē" tekstu, bet gan piešķir tam jaunu dimensiju, mākslinieka skatījumam veidojot atsevišķu stāstu. Ilustrācija kā patstāvīgs grāmatas slānis ir redzama arī citās jaunākajās grāmatās – gan Alekseja Naumova ilustrācijās Ineses Zanderes grāmatai "Kaķis brīvdienās", gan Džima Keja ilustrācijās Patrika Nesa grāmatai "Septiņas minūtes pēc pusnakts", gan Krisa Ridela ilustrētajās bērnu grāmatās. Nereti pat gadās, ka mākslinieks ir spējis atraisīt vairāk fantāzijas un atrast neparastāku pieeju bērnu literatūrai nekā pats teksta autors,  vizuālajam tēlam "pārspēlējot" stāstu, uz kura bāzes tas radīts.

Domājot par Marijas Janovskas de Tauriņš grāmatu, noteikti var atrast trūkumus – tās sižets reizēm šķiet gandrīz nejaušs, balstīts vairāk uz ceļu, kurā Iravi aizved ārēji notikumi, nevis viņa paša griba, un arī grāmatas noslēgums šķiet arbitrārs – tikpat labi tā varētu arī turpināties pēc pēdējās lappuses, tiesa, jau "pieaugušākā" reģistrā. Tāpat arī Aleksandra Tauriņa tulkojumam nebūtu nācis par ļaunu stingrāks redaktora pieskāriens – lai arī valoda nav nepareiza, teikumu konstrukcijas bieži šķiet kokainas un neveiklas, izsitot no teksta  plūduma un atmosfēras. Un, protams, vienmēr ir jautājums, vai "mūsdienu bērni", kas ir izauguši nevis ar pieaugušo piedzīvojumu grāmatām (ne Džeks Londons, ne Džeimss Fenimors Kūpers pat nedomāja rakstīt tieši bērnu auditorijai), bet gan specifiski bērniem domātu literatūru, spēs uztvert tekstu, kas nav pielāgots jaunāka lasītāja uztverei.

Tomēr būtu muļķīgi pieņemt – ja bērni neko līdzīgu nekad nav lasījuši, tad viņiem šī grāmata nebūtu piemērota: tieši otrādi, "Irave. Janomami indiānis" lieliski papildina bērnu literatūras klāstu ar darbu, kas vidējās un vecākās paaudzes lasītājiem šķitīs teju vai nostalģiski pazīstams, bet pašiem bērniem – kaut kas vēl neredzēts un atsvaidzinoši nebērnišķīgs.

Ieva Melgalve

Ieva Melgalve ir rakstniece un reklāmas tekstu autore, kas pēc eksperimentālās literatūras ("Bezzaudējumu punkts", 1999) pievērsusies fantastikai un fantāzijai. 2013. gadā izdota SF luga "Necilvēki" u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!