Foto – Ģirts Raģelis
 
Sarunas
30.12.2015

Rainis un Aspazija mūsu domās un darbos

Komentē
0
Saglabā

Diskusijā, kas notika grāmatas "Rainis. Cilvēks" atvēršanas pasākumā Rīgas Mākslas telpā, piedalījās Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gada programmas "Pastāvēs, kas pārvērtīsies!" kuratore Sigita Kušnere, vēsturnieks Gustavs Strenga, publiciste Anete Konste, rakstnieks un žurnālists Arno Jundze, režisore Māra Ķimele un literatūrzinātnieks Raimonds Briedis. Diskusiju vadīja Ilmārs Šlāpins. Foto Ģirts Raģelis.

Ilmārs Šlāpins: Vai jubilejas gadi ir vajadzīgi? Ko tie mums dod, un ko ar tiem īsti iesākt? Kāpēc nevar sarīkot vienas dienas dzīres, un miers? Kāpēc veselu gadu jādomā, jārunā un jāsvin? Sigita, ko mums dod tas, ka svinībām ir vesels gads?

Sigita Kušnere: Tā ir sena tradīcija – tradīcija atcerēties tos lielos, kas ir bijuši, kas kaut ko ir veidojuši, kas tautai, nācijai, Eiropai, pasaulei un kultūrai ir bijuši svarīgi. Tas nav tikai latviešu izdomājums, tas joprojām tiek darīts arī citur pasaulē, jo tā ir tradīcija – pieminēšanas tradīcija. Bet vairāk tas ir vajadzīgs nevis tiem, kuru vairs nav, bet gan tiem, kuri ir un kaut ko dara. Šai darīšanai ir divas puses. Viena ir formālā. Formāli Raini un Aspaziju var pasludināt par tik svarīgiem, ka viņus iekļauj UNESCO svinamo dienu kalendārā.

Ilmārs Šlāpins: Ko tas dod?

Sigita Kušnere: Tas dod iespēju pateikt, ka, redz, mums, latviešiem, arī ir tik jaudīgi cilvēki, kurus pat UNESCO atzīst. Formālā puse vēl ir tāda, ka šajās lielajās jubilejās, būsim godīgi, ir lielāka iespēja iegūt finansējumu lielām iecerēm un idejām, ko parastā kārtībā diez vai izdotos īstenot. Otrs ir tas, ka tā ir iespēja vienu ideju, vienu cilvēku, vienu konceptu paņemt par centrālo un mobilizēt tos, kas kaut ko grib darīt. Lai kā mēs vērtējam gada norises, nevar noliegt, ka to bija ļoti daudz un, ja bija vēlēšanās, tajās varēja piedalīties.

Ilmārs Šlāpins: Gustav, kā tev šķiet, vai ir vajadzīgs vesels gads, lai ieskrietos un aizrautu pietiekami daudz cilvēku?

Gustavs Strenga: Kā jau Sigita teica, pieminēt lielas personas viņu dzimšanas vai nāves jubilejās ir sena tradīcija. Piemēram, 2017. gadā tiks svinēta reformācijas piecsimtgade, un Vācijā šo piecsimtgadi grasās atzīmēt veselus desmit gadus – no 2017. līdz 2026. gadam. Vasarā biju jaunās mākslas stacijas "Dubulti" atklāšanā. Lieliska izstāžu telpa. Šis notikums bija daļa no Raiņa un Aspazijas jubilejas gada, bet tad es sev jautāju: "Kāds tam sakars ar Raini un Aspaziju?" Notikums – svarīgs un ļoti interesants, bet kontekstuāli izstādei, kas toreiz atvēra jauno izstāžu telpu, nebija nekāda sakara ar Raini un Aspaziju.

Ilmārs Šlāpins: Vai tu runā par izstādi "Man sirdī tīģer's"?

Gustavs Strenga: Jā. Vismaz es šo sakaru nevarēju ieraudzīt, un tas man lika domāt par to, ka šie jubilejas gadi vai "kultūras galvaspilsēta" ir notikumi, kuros vienkārši tiek dota nauda visām labajām idejām. Un tad es sev jautāju, vai kultūrpolitikā nav problēmas, kas liek mums veikt un darīt lietas kampaņveidīgi – skatoties uz jubilejas gadiem, nevis ilgtermiņā? Var vaicāt, kāpēc Rainim nevarētu būt vesela desmitgade?

Anete Konste: Šajā uzskatā es pievienojos Gustavam. Man liekas, ka gads ir pilnīgi okei, tas ir tāds apaļš, un būtu jocīgi Raiņa dzimšanas dienu svinēt, piemēram, trīs nedēļas, bet reizē arī tas visu šo gadu piesārņo ar notikumiem, kas, kā jau tika minēts, nav kontekstā ar konkrēto jubileju. Tomēr, ņemot vērā, ka pēdējie divi gadi ir bijuši kādā zīmē, droši vien būs ļoti garlaicīgi, ka nākamais gads šķietami nebūs nekam piesaistīts. Tas būs vienkārši parasts gads. Tas ietver kaut kādu vilšanos.

Arno Jundze: No vienas puses, arī es varu piekrist, bet, no otras puses, ir jāsaprot, ka mums ir ļoti dažāda sabiedrība. Nav vairs tie drausmīgie padomju laiki, kad varēja uztaisīt vienu pasākumu. Tad mēs nesēdētu te, šādā telpā, bet tas droši vien notiktu Latviešu biedrības Zelta zālē, un būtu jānāk melnos uzvalkos.

Māra Ķimele: Nē, toreiz tur bija Virsnieku nams, tur nebūtu. Būtu augstceltnē, Kolhoznieku namā.

Arno Jundze: Jā, Kolhoznieku namā, kas tagad ir Zinātņu akadēmija, bet varētu būt arī Nacionālajā teātrī. Visi tiešām būtu uzvalkos, būtu tā nežēlīgā klavieru spēlēšana, kas mani vienkārši tracina, un būtu dzejoļi patētiskā balsī, un tas arī viss. Toreiz vienai daļai, manuprāt, tas patika, bet man nekad tas nav paticis. Man gribējās lai tas gads ir dažāds, lai katram ir sava iespēja. Par mākslas staciju "Dubulti" – no malas jau var likties, ka tur nebija nekas, bet es pats skenēju "Jāzepu un viņa brāļus", ko mēs sūtījām visiem izstādes dalībniekiem, un, jūs ticiet vai ne, tas Ēģiptes mākslinieks, kaut gan bija grūti saprast, ko viņš tur tajā performancē murmināja, bet tas bija Raiņa teksts, uz ko īstenībā bija būvēta visa izstāde. Reizēm ir tā, ka tas tiešām varbūt nenolasās. Arī pašmāju mākslinieku pienesums bija simtprocentīgi būvēts uz šo Raiņa lugu "Jāzeps un viņa brāļi". Cita lieta, vai tas nolasās acīmredzami… Es nezinu, labāk, lai ir vairāk, nekā nav nekā.

Ilmārs Šlāpins: Māra, vai izrādei "Aspazija. Personīgi" bija kāds sakars ar jubilejas gadu?

Māra Ķimele: Jā, man pavisam konkrēti piezvanīja dramaturģe Inga Ābele un teica, ka ir piedāvājums taisīt lugu par Raini un Aspaziju. Es nebūtu nemaz zinājusi. Es uzreiz piekritu, un tad mēs arī ķērāmies klāt. Patiesībā man liekas, ka pilnīgi vienalga, kādam labam pasākumam, aiz kāda iemesla piesiet kaut kādu naudu, jo, ja jau viņi vismaz kaut kam dod naudu, tad vajag tikai lietot, cik vien ir iespējams. Bet tā nopietni, man šķiet, ka šis Raiņa un Aspazijas gads bija piesātināts, ka tas bija labs, un man pat gribas mistiski teikt – atdzīvojās kaut kas ļoti būtisks no šo divu cilvēku devuma, un tūkstošiem cilvēku atkal saskārās ar Raiņa un Aspazijas ieguldījumu, jo līdz šim tas gulēja kaut kur nogrimis kā Burtnieku pils. Šajā gadā Burtnieku pils pacēlās. Sākot ar "Uguni un nakti" – šī luga tomēr nebija iestudēta tik sen. Kaut kas nozīmīgs notika. Man liekas, ka mēs, šī mazā tauta, esam ļoti atkarīgi cits no cita un savstarpēji saistīti, un, ja mēs no savas pagātnes izstumjam tos fantastiskos cilvēkus, kuriem pateicoties šī valsts ir radusies – viņu personiskajiem pūliņiem un sirds asinīm, viņu izmisumam, trakumam un talantam –, ja mēs no viņiem nodalāmies un ļaujam nogrimt ezera dibenā, tad mēs paši ļoti ātri nogrimsim. Man liekas, ka katrs pieskāriens tiem cilvēkiem notur mūs virs ūdens. Tā bojāeja jau nav nemaz tik neiespējama, tā ir ļoti reāla, jo viss, kas ir sācies, tas arī beigsies. Tā taču ir. Man vēl negribas, lai mēs nobeidzamies. Man gribas, lai tas, kas šajā tautā ir tāds citāds, savādāks un neatkārtojams, lai tas tomēr dzīvo. Man liekas, ka ir vērts būt. Nu, tas tāds filozofisks jautājums – varbūt arī, ka nav vērts.

Ilmārs Šlāpins: Vai ir tā, ka Rainis un Aspazija bija aizgājuši aizmirstībā un bija vajadzīgs šis gads?

Raimonds Briedis: Nē, es domāju, ka viņi nevar aiziet aizmirstībā, es domāju, ka vispār nav vietas, kur Rainis un Aspazija nav klātesoši. Vienalga, vai tā būtu mākslas stacija "Dubulti" vai kas cits. Tad, kad Nacionālajā teātrī atskanēja frāze "Es pasaul's daļa – atbildīgs par visu", es iedomājos par to, ka Rainis ir atbildīgs par ārkārtīgi daudzām lietām. Gribot vai negribot, vai viņš par to ir domājis vai ne, centies dēļ tā vai ne: viņš ir klātesošs ārkārtīgi daudzās lietās. Sākot ar to, ka visa Latvijas vēsture būtu pilnīgi cita, ja mums pazustu visas baibas un pazustu visi uldi, kuriem klātesoši ir arī Rainis un Aspazija, ja pazustu tēli, izteikumi, kas varbūt pat pārstrādājušies jau otrās kategorijas lietās. Vēl interesanti, ka jubilejas svinēšanas tradīcija nav sena – šogad tai aprit tikai simts gadu. Pirmā jubileja, kas tikai svinēta ar izstrādātu tematu, bija Raiņa piecdesmit gadi. Ja mēs padomājam, 1915. gadā nebija, kam svinēt jubilejas, tas neiekļāvās latviešu diskursā.

Māra Ķimele: Jo Latvijas vēl nebija.

Raimonds Briedis: Rainis deva to vēstures izjūtu. Ir ļoti būtiski, ka mums šogad ir arī Raiņa piecdesmit gadu jubilejas simtgade. Pirms simts gadiem pirmo reizi tika svinēta Raiņa jubileja. Tas iezīmē vēsturi. Bija arī reformācijas svētki, ko svinēja baznīcā, bet tie nesaistījās ar latviešu kultūru. Neredzīgajam Indriķim nesvinēja simts gadus, jo tur nav tik daudz tā materiāla. Uzrakstīja pāris rakstu un viss, bet publiskošanas un domāšanas par simtgadi un vēsturi nebija. Bet bija Raiņa piecdesmitgade. Tas, kur Rainis ar Aspaziju ir bijuši iesaistīti, ko viņi radīja, tas ir tik būtiski, ka mēs pat nevaram apzināties visu, kur viņi ir klātesoši. Toreiz tā bija daļa no mēģinājuma izveidot lineāro vēsturi un vēsturisko apjautu. Skaitļi to vienkārši atgādina. Un tas ir kā jubilejās – dzimšanas dienu negribam svinēt, bet tajā pašā laikā tomēr katram kaut kādas pārdomas ir.

Ilmārs Šlāpins: Vēl viena būtiska iezīme ir tā, ka uz piecdesmit gadiem tika svinēta tikai Raiņa jubileja.

Raimonds Briedis: Un no tā laika mēs svinam Raini katru gadu. Mēs varam aizmirst pašu Raini, bet viņš ir klātesošs ar Raiņa Dzejas dienām, vienalga, vai tās ir lielākas vai mazākas vai arī nenotiek. Mēs viņu izmantojam. Ja Dzejas dienas turpmāko piecdesmit gadu laikā nenomirs, tad tās katru gadu atkārtosies, līdz mēs svinēsim Raiņa divsimtgadi.

Ilmārs Šlāpins: Bet es gribēju pievērst uzmanību tam, ka pirmo reizi Aspazijas jubileja tiek svinēta reizē un vienā līmenī ar Raini.

Raimonds Briedis: Jā, bet tajā pašā laikā mēs varam atcerēties, ka 1965. gadā Aspazijas simts gadu jubileju nevarēja svinēt, jo visi domāja, ka viņa bija dzimusi 1868. gadā. Tagad mēs viņu esam atjaunojuši tādā vecumā, kādā viņa ir.

Māra Ķimele: Vēsturiskajā vecumā.

Ilmārs Šlāpins: Vēsturiskā taisnīguma atjaunošana. Māras Ķimeles darbs pie izrādes "Aspazija. Personīgi" arī ir sava veida vēsturiskā taisnīguma atjaunošana un Aspazijas izcelšana – pat Rainim priekšplānā. Vai tā bija misijas apziņa?

Māra Ķimele: Priekšplānā noteikti ne, jo manā apziņā viņi nav sadalāmi. Man tiešām pilnīgi vienalga, kurš ar ko tur gulēja. Viņi ir pāris līdz pat kapam. Pietiek izlasīt Aspazijas runu pie Raiņa kapa. Tā ir grandioza. Izrādē mēs to nedaudz saīsinājām. Bet viņi ir nedalāmi pa īstam. Visas nesvarīgās lietas – tās viņus tik un tā nesadala. Viņi viens otru radīja. Tas arī ir Aspazijas teksts – mēs radāmies viens caur otru. Es domāju, ka viņai ir taisnība, viņa tomēr bija arī tik loģiska sieviete… Man agrāk likās, ka viņa ir vairāk emocionālā dzejniece, bet, kad palasa, tad izrādās, ka ne. Aspazijai tas bija labā līdzsvarā. Viņai bija ļoti liela mērķtiecība, bet tas, ka viņa nevarēja parakstīt Kastaņolā, tas ir cits jautājums. Lai rakstītu, viņai vajadzēja Latviju, jo tur viņa nebija laimīga. Viņa taču pēc Raiņa nāves tik daudz vēl ar viņu darbojās, visi Raiņa Kopotie raksti ir sakārtoti, pateicoties Aspazijai. Viņi viens otru radīja. Aspazija noteikti nav priekšplānā, tāpat kā viņa arī nav otrajā plānā. Man Raiņa darbi patīk labāk, bet Aspaziju nevar vērtēt grāmatu izteiksmē, viņas ieguldījums ir citā izteiksmē. Viņa ieguldīja Rainī. Lai Rainis varētu uzrakstīt. Un kurš tad to izšķiros?

Ilmārs Šlāpins: Vai Raini un Aspaziju vispār var vērtēt tādās kategorijās kā patīk vai nepatīk?

Māra Ķimele: Nu, var jau. Kāpēc ne? Visu var vērtēt ar patīk vai ne. Visu ko var, vai dieniņ! Galvenais jau tomēr vajag lasīt viņus. Vistrakāk ir tad, ja ir tā augstprātība, kad var pasmīkņāt par Raini un Aspaziju, neizlasot nevienu viņu darbu. Tad tā ir paviršība, un tā ir žēl. Bet, ja iedziļinās un nepatīk, tad ir tiesības nepatikt. Nu, pieklājīgāk būtu teikt "Mani tas neuzrunā".

Ilmārs Šlāpins: Bet vienu brīdi bija sajūta, ka ir mēģinājums teikt nevis "Rainis un Aspazija", bet gan "Aspazija un Rainis", lietot Aspazijas vārdu vispirms. Vai tā bija?

Māra Ķimele: Nu tā jau tāda lieta, ka dāmai priekšroka. Tas jau forši – Aspazija pa priekšu, un tad iet Rainis. Un tāpat savāc visus laurus.

Ilmārs Šlāpins: Sigita, kāds, uzsākot šo gadu, bija priekšstats par to, kas būtu jāizdara? Nevis pasākumu plāna ziņā, bet kas bija lielā ideja?

Sigita Kušnere: Lielākā ideja bija, lai vismaz kāds cilvēks Latvijā vai pat pasaulē atver kādu Aspazijas vai Raiņa grāmatu un izlasa kādu tekstu, aiziet uz kādu pasākumu, kaut ko noklausās, ierauga kādu interpretāciju – mākslas darbu, teātra izrādi, kino, mūziku – vienalga. Ieguvējs ir cilvēks, kas kaut ko domā un dara. Vienā diskusijā par cenzūru bija jautājums, vai vecāki iebilst par konkrētas literatūras izmantošanu skolās. Bet vecāki nezina tekstus, viņi nav strādājuši ar tekstiem, viņiem pietrūkst domas brīvības. Lielākais, ko šis gads varēja iedot, – cilvēki, kas ir izlasījuši, ieraudzījuši un sākuši par to domāt. Un ir gluži vienalga, vai tas ir Aspazijas vai Raiņa teksts, vai interpretācija. Sāks ar vienu, un pēc tam būs vēl. Brutāli skanēs, bet kultūru, mākslu, literatūru var baudīt cilvēks, kas tam ir gatavs. Kas līdz tam ir izaudzis, kas līdz tam ir aizgājis. Jebkurā darbībā, jebkurā idejā, jebkurā izglītības posmā. Nevar sākt domāt par kodolfiziku, ja nav apgūti paši pamati – ja neprot lasīt, rakstīt, ja nepazīst ciparus, tad tas būs ļoti grūti. Šis gads, lai arī bija diskusijas, ka ir ļoti daudz mazo, reģionālo, marginālo, varbūt ne tik kvalitatīvo notikumu, varbūt pasākumi ar salkanības pieskaņu un tradicionālu klavieru spēlēšanu, un patosā lasītu dzeju…

Māra Ķimele: Kas jums ir pret klavierēm?

Arno Jundze: Tā ir mana bērnības trauma.

Sigita Kušnere: Es vienkārši atsaucos uz Arno. Bet arī tas ir labi, un ir labi tas, ka daudzi tūkstoši cilvēku ir iesaistījušies – ir darījuši, lasījuši, domājuši, ieraudzījuši un meklējuši tālāk. Gada laikā, esot ļoti daudzos pasākumos un arī dažādās diskusijās, pats patīkamākais ir tas, ka zālē sēdošie cilvēki saka: "Es beidzot izlasīju!" Turklāt arī smagos un lielos tekstus – "Jāzeps un viņa brāļi, "Vaidelote", "Sidraba šķidrauts". Cilvēks iet uz bibliotēku vai mājās pie plaukta ņem un lasa, un tas ir tas, kā ir visvairāk, un tas arī bija galvenais uzstādījums.

Ilmārs Šlāpins: Tā kā mans ikdienas maršruts ved garām veikalam "Otrā elpa", es ievēroju tādu efektu – pamanīju, ka šī gada laikā vienā brīdī tur sāka parādīties Raiņa un Aspazijas sējumiņi, tad pēkšņi to cena sāka pieaugt, un tad tie pazuda.

Māra Ķimele: Mēs aktieriem arī meklējām. Nebija.

Ilmārs Šlāpins: Tikai tagad, gada beigās, sāk atgriezties.

Sigita Kušnere: Tieši tā. Gada sākumā ļoti daudz cilvēku, kas veidoja dažādus pasākumus, prasīja, kur var dabūt pilnu komplektu. "Otrajā elpā" pilnu komplektu gada sākumā nebija.

Māra Ķimele: Nevienā antikvariātā arī nebija.

Sigita Kušnere: Tas arī par kaut ko liecina. Lai arī Aspazijas un Raiņa darbi Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ir pieejami brīvpieejā – ņem, lasi! –, gribas arī grāmatu. Tas ir labs rādītājs, "Otrā elpa" ir ļoti labs rādītājs.

Ilmārs Šlāpins: Vienubrīd šī gada laikā, kaut kad vasaras sākumā, radās bažas, vai tik nebūs par traku, sāks apnikt, piegriezīsies un izraisīs pretēju efektu.

Sigita Kušnere: Nu, tad var teikt, ka ļoti daudziem cilvēkiem riebjas Ziemassvētki, jo to ir par daudz. Saka, ka Raiņa un Aspazijas šogad esot bijis par daudz… nu liekas mierā! Teātrī katru vakaru spēlē izrādes, un kinoteātrī katru vakaru rāda filmas, katru vakaru ir koncerti, un katru dienu grāmatnīcā ir grāmatas, bet vai tādēļ mēs sakām, ka Latvijā ir par daudz grāmatu un par daudz teātra izrāžu? Mēs izvēlamies to, kas mums derētu. Pateikt, ka Rainis un Aspazija ir par daudz, – tā ir tāda mānīšanās. Tas varbūt ir šoka moments – ieraudzīja, ka ir Rainis un Aspazija, un uzreiz jau ir par daudz.

Anete Konste: Es iebildīšu. Man tiešām bija par daudz. Labā ziņa ir tā, ka Rainim varētu pateikties Imants Ziedonis, kura par daudz bija pirms tam. Viņš kaut kā paglāba viņu, un tagad ir par daudz Raiņa. (Visi smejas.) Bet, no otras puses, tikko iznāca Ziedoņa grāmata "Mūžības temperaments. Studijas par Raini", kas ir izpirkta. Tā ka es saprotu, ka pārējiem nav par daudz, ka tas tikai tāds mans individuālais viedoklis. Tomēr kaut kādā mērā "Rainis un Aspazija" kļuva par spama vārdu, kas zib gar acīm, un vairs nav iespējams izšķirt, kas ir kas. Un, ja cilvēkiem pat no kultūras aprindām liek nosaukt piecus Raiņa un Aspazijas jubilejas gada pasākumus, tad retais to var izdarīt, it sevišķi uzreiz. Tas nozīmē, ka tas viss bija tāds liels murskulis, trūka mugurkaula. Bija grūti izšķirt individuālas lietas, tās pazuda masā.

Ilmārs Šlāpins: Kad mēs domājām par grāmatas "Rainis. Cilvēks" vāka dizainu, bija divi varianti: bieziem burtiem "cilvēks" un maziem burtiņiem "Rainis" vai otrādi – "Rainis" ar bieziem burtiem un cilvēks ar maziņiem. Sākumā likās, ka priekšplānā vajag Raini, lai veikalā uzreiz var redzēt, ka tā ir grāmata par Raini. Bet es teicu, ka nevajag, jo tas Rainis visiem jau būs apnicis. Tāpēc priekšplānā jāliek "cilvēks". Taču tagad ir arī bažas par to, ka pēc jubilejas gada intensitātes nevienam vairs nebūs, ko teikt par ar Raini un Aspaziju, un viņi uz gadu desmitiem aizmirsīsies.

Gustavs Strenga: Manuprāt, Raiņa un Aspazijas nebija par daudz, bet pietrūka šo tēlu, īpaši Raiņa, desakralizācijas. Man šķiet, ar Raini ir tā, ka viņu var nelasīt, jo mājās grāmatu plauktā taču stāv visi viņa Kopotie raksti, ar dažādām Raiņa sejām uz vākiem. Un ir tikai viens sējums, kurā Rainim nav bārdas un viņš ir noskuvies. Un neviens nezina, no kurienes nāk šī fotogrāfija un kāpēc ir fotogrāfija, kurā Rainim nav bārdas. Ar to es gribu teikt, ka šogad patiešām pietrūka sarunas par to, kas ir Rainis kā personība 20. gadsimtā. Man bija tā laime būt lieliskajā Viestura Kairiša izrādē "Uguns un nakts", un es ļoti daudz domāju par tēlu sistēmu, ko Rainis savos darbos ir radījis, un man šķiet, ka tas ir tāds 19. gadsimts. Īstenībā tā ir pavisam cita pasaule. Protams, mēs to uztveram kā daļu no savas kultūras, un tā tas arī ir, tas veido mūsu kultūru, bet man ir pietrūkusi šo te tēlu analīze vai dekonstrukcija. Iespējams, es savās domās esmu vientuļš, bet vienam šeit klātesošam literatūrzinātniekam pirms pāris gadiem bija ideja rīkot Antiraiņa konferenci. Man žēl, ka mēģinājums Raini izjaukt nav noticis, vai arī es par to neesmu dzirdējis.

Sigita Kušnere: Diezgan daudz cilvēku šogad ir teikuši, ka viņiem kaut kā pietrūkst. Tiek uzdoti jautājumi, kādēļ nebija, piemēram, vairāk pasākumu bērniem vai kādēļ nav bijušas zinātniskas vai dziļākas diskusijas... Labā lieta ir tā, ka nekas nebeidzas un ir visas iespējas to darīt. Brīdī, kad rodas šādi jautājumi, parādās bedres, kas nav aizpildītas, un tas ir labs potenciāls. Tas nozīmē, ka nākamgad varam taisīt augšā – Antiraiņa konferenci, diskusiju vai sarunu! Izanalizēt to, kā mēs viņu šogad redzam vai neredzam, jo ļoti daudzi viņu šogad ieraudzīja pirmoreiz. Varam izrunāt to, kā bija par daudz, kas tracināja vai kaitināja. Tas būtu tas lielākais ieguvums – ja nākamajā gadā, kas ir Jaņa Rozentāla gads, turpinātu runāt arī par Raini un Aspaziju.

Ilmārs Šlāpins: Arno, vai bija vajadzīga Aspazijas vai Raiņa dekonstrukcija šajā gadā?

Arno Jundze: Es domāju, ka varēja būt, bet latviešiem ir viena nelaime, no kuras vajadzētu tikt vaļā, jo līdz ar to mēs esam šausmīgi provinciāli, – mēs visu laiku vaidam par to, kā mums nav. Tas ir kaut kas ģenētiski mūsos ielikts. Es šobrīd lasu "Mērnieku laikus", un jau tur ir tieši tas pats stāsts. Mēs netiekam no tā ārā, bet vajadzētu. Mums ir jāskatās uz to, kas ir, bet ne tā stulbi un patriotiski... Es tikko dabūju Valsts kultūrkapitāla fonda statistikas datus par Raiņa un Aspazijas gada mērķprogrammu, kur divsimt tūkstoši bija piešķīrums....

Sigita Kušnere: Trīssimt.

Arno Jundze: Trīssimt, jā. Projekti, kas bija iesniegti, bija vairāk nekā par pusotru miljonu. Pieļauju, ka daudz kas tur palika. Es zinu daudzas labas idejas, kuras vienkārši noslāpa. Cilvēki bija iedomājušies, ka Raiņa un Aspazijas gada rīkotāji ir tā kā "Rīgai 800", ka ir kaut kāds centrāls štābs, kurā maksā lielas algas, sēž cilvēki, noslēpušies aiz datoriem un faksa aparātiem... Nu jā, būtu jau labi, ja tā būtu bijis, bet reāli tas bija absolūti brīvprātīgs un traks gājiens. Mēs sanācām kopā un vienojāmies pamēģināt, vai varam to izdarīt. Kā teica Gundega Repše – vienreiz pamēģināt ielikt kāju durvīs, lai pēc tam nesaka, ka mēs šo gadu paši nogulējām. Tas bija 2013. gads, kad mēs sākām. Neatceros, kas to teica, kad piešķīra finansējumu, ka nu ir ziepes – jāsāk strādāt.

Sigita Kušnere: Gan jau to tu pats teici.

Māra Ķimele: Jūs brīvprātīgi strādājāt no 2013. gada, bet Kultūrkapitāls izsludināja konkursu tikai tad, kad ļoti liela daļa no pasākumiem jau bija realizēti. Tikai gada vidū varēja saņemt finansējumu. Kāpēc nevarēja to darīt jau no 2013. gada? Kāpēc naudu varēja piešķirt tikai gada vidū?

Arno Jundze: Tāda ir tā mūsu kultūrpolitika.

Māra Ķimele: Tad sanāk, ka Kultūrkapitāla fonds nezināja, ka būs Raiņa un Aspazijas jubileja?

Arno Jundze: Nē, nu viņi zināja, bet tas ir tāpat, kā viņi šobrīd zina to, ka būs 2018. gads, un vēl arī to, ka vajag jaunu Dziesmusvētku estrādi. Mēs visi to zinām. Bet tad mums vajag nopirkt krievu kukuruzņikus par 80 miljoniem, tad vajag vecas angļu bruņumašīnas iepirkt... Vienmēr ir svarīgākas lietas, uz kurām mēs pamanāmies iztērēt naudu. Kultūrai... Nu nekad jau nav bijis tā, ka mums būtu pietiekami.

Māra Ķimele: Nē, šoreiz ir kaut kas cits, jo tā nauda bija, tikai tā nezin kāpēc tikai pusgadu vēlāk tika...

Arno Jundze: Nu, jā... Bet tad mums vajadzētu uzaicināt parunāt cilvēkus, kas pie tiem makiem sēž. Es nezinu, ko vēl te piebilst.

Anete Konste: Man patīk, ka tu vispirms norādi par mūsu vaidēšanu, bet tad pats pasaki, kā mums nav.

Arno Jundze: Jā, tam es piekrītu. No tā ir jātiek vaļā. Mums visiem kopā. Arī tagad mēs te sēžam un vaidam par to, kas nav bijis. Raimonds varbūt vismazāk.

Raimonds Briedis: Es nevaidu.

Māra Ķimele: Es arī ne. Mēs visu uztaisījām bez tās naudas. Kam viņa tika – to es nemaz nesaprotu.

Raimonds Briedis: Man šķiet, ka šis gads drīzāk bija Raiņa konstruēšana no jauna, uzrādot viņa stabilās pozīcijas. Neviens nemēģināja viņu dekonstruēt. Mani pārsteidza ļoti labā attieksme pret Raini, jo viņam nav bijis pārāk veiksmīgs liktenis pēdējos piecdesmit gadus. Neviens negribēja viņu noliegt vai tamlīdzīgi. Uz dekonstrukcijas nots varu pieminēt vienu pasākumu, kas man, no vienas puses, nepatika, bet, no otras, – ļoti patika. Tas ir pasākums, kurš, es ceru, nav mākslas projekts un kurā nav ieguldīta nauda: "Jānis Rainis – galvā spainis". (Visi smejas.) Man patika, ka šie cilvēki arī nepateica, kas viņi ir, viņi vienkārši piepildīja skolēnu sapni. (Visi smejas.) Tas spainis bija tik liels, cik nepieciešams, un vairāk tur nevajadzēja neko. Tā bija gan dekonstrukcija, gan konstrukcija. Tas parāda Raiņa dzīvīgumu – to, kādus impulsus viņš ir atstājis. Visi gaidīja, ka Rainis parādīsies jaunā gaismā. Viņš parādās it kā vecā gaismā, bet ar ļoti daudzām šķautnēm, kas to pieminekli noņem nost. Viņš ir piemineklis, bet viņš ir arī peldkostīms, viņš ir arī kažoks, bez bārdas, ar bārdu. Tas parāda, ka viņš var būt. Viņš parāda iespējas, kur viņu vēl var dekonstruēt. Tas, ko es šogad nesagaidīju, – šokolādes konfektes ar Raini un Aspaziju. Konfektes ar Mocartu es redzu, es tās neēdu, bet man patīk, ka tās tur ir. Aspazijai gan ir sava saldumu firma, bet Rainim uz šokolādes vieta vēl nav atradusies. Blaumanim bija maize un alus – tur Rainis vēl nav nonācis. Bet visas iespējas viņam ir.

Māra Ķimele: Man tāds jautājums – tās zinātniskās konferences, kas tā kā bija... Vai tevi neapmierināja to analītiskais līmenis?

Gustavs Strenga: Es piedalījos vienas konferences organizēšanā.

Māra Ķimele: Nu, un kas tad tev nepatika? Pašam nepatika?

Gustavs Strenga: Es domāju, ka zinātniskās konferences ir ļoti specifisks žanrs. Tas, no kā es baidos, ir tas publiskais tēls. Manās acīs Rainis joprojām ir svētais. Protams, viņš jau ne pie kā nav vainīgs...

Māra Ķimele: (Smejas.) Viņš tiešām pie tā nav vainīgs!

Gustavs Strenga: Vēsturniecei Vitai Zelčei bija lekcija par to, kā Raini izmantoja padomju vara pēc viņa nāves. Skaidrs, ka Rainis ir kaut kas vairāk nekā dzīvs cilvēks. Viņš ir jēdzienu un tēlu kopums. Tas, kas man šķiet bīstami, – ka kāds kļūst par milzīgu varoni. Šajā ziņā ļoti jauki, ka Rainis ir cilvēks un vārds "cilvēks" vismaz uz grāmatas pirmā vāka ir lielāks par Raini. Es šodien, gatavojoties diskusijai, pārlasīju Ilmāra anekdotes par Raini. Žēl, ka šogad "Satori" neizdeva šīs anekdotes, jo tās latviešu kultūrā vai vismaz noteiktā cilvēku lokā padarīja Raini cilvēcīgāku, cilvēciskāku. Spainis bija lieliska lieta, bet kopumā man šogad pietrūka joku par Raini. Es gan atkal runāju par to, kā nav, – piedodiet...

Ilmārs Šlāpins: Anekdotes tika izdotas astoņus gadus pirms Raiņa jubilejas gada.

Māra Ķimele: Man gan liekas, ka bija pietiekami daudz tādu draisku dažādu pasākumu ar Raini.

Ilmārs Šlāpins: Bet varbūt varētu pavērt noslēpumu priekškaru un pastāstīt, kas nav izdevies? Kas bija iecerēts, bet kaut kādu iemeslu dēļ palika uz papīra vai domās?

Sigita Kušnere: No tās rakstnieku grupas, kas ir Rakstnieku savienībā, bija Ineses Zanderes dzejoļu cikls "Aspazijas blūzīte", bet tas notiks. Pēterim Dragunam bija padomā dzejoļu krājums. Ir vēl dažas lietas, kas nav notikušas, bet tas nav ar tādu izmisumu – ai, ai, ai, mēs nepaspējām, priekškars aizveras, nākamgad tādas iespējas nebūs. Nākamgad būs Valmierā "Vaidelote", būs grāmatas, tiks izdotas Aspazijas vēstules, pēc atjaunošanas būs atvērti Raiņa un Aspazijas muzeji, un notiks vēl dažas lietas.

Ilmārs Šlāpins: Es atceros, ka pagājušajā gadā, kad Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Džilindžers prezentēja nākamās sezonas programmu un viņam jautāja: "Vai tad no Raiņa un Aspazijas nekas nebūs Dailes teātrī jubilejas gadā?" – viņš lepni atbildēja, ka ne: būs pēc tam.

Sigita Kušnere: Tieši tā. Kas tad tur slikts? Tas labi, tas turpinās, nepāriet. Tomēr, ja kaut kā ir pietrūcis vai bijis par daudz, par to ir jārunā. Tāpat arī pašiem jāturpina kādas tradīcijas un jāattīsta, jo neviens jau klāt nenāks un neko uz galda neliks. Arī par to pašu Kultūrkapitālu – uz to un arī uz Kultūras ministrijas finansējumu un visu pārējo mēs gājām vairākus gadus, mēs sākām pilnīgi no nulles. No tās plikās ministrijas, tas viss, kas ir izaudzis, – manuprāt, tas ir grandiozi. Manas lielākās bažas ir par to, ka pēc šī gada būs liels atslābums. Mēs tagad uzkāpām kalniņā, un tas akmens velsies lejā un nabags izjuks. Gribētos, lai kalniņš kļūst arvien augstāks un turpinātos šī prasība, ka mums vajag – mēs gribam, mēs varam, mēs darām. Pozitīvais prieks, nesaucot nevienu vārdā: tad, kad mums bija piešķirts pirmais Kultūrkapitāla fonda finansējums, mums bija nauda un idejas, un mēs gājām pie potenciālajiem sadarbības partneriem – nopietniem cilvēkiem, kas uzvalkos sēdēja pie galda, – viņi uzreiz teica, ka viņiem neesot naudas, mēs jums neko nedosim, viss tikai konkursa kārtībā. Tad Arno teica, ka mums nemaz nevajag naudu, mēs gribam kopā strādāt. Tajā brīdī otrā pusē iestājās šoks – kā, jūs neatnācāt prasīt naudu? Jūs vienkārši gribat darīt?

Arno Jundze: Tas šoks jau nav beidzies vēl tagad. Ja tu tā nopietni jautā par to, kas pietrūka, bez ironijas par žēlošanos: manuprāt, pietrūka jaunu Raiņa un Aspazijas tekstu.

Ilmārs Šlāpins: Jaunu tekstu?

Arno Jundze: Nu, jaunu izdevumu, es gribēju teikt.

Ilmārs Šlāpins: Es tieši gribēju jautāt, vai būtu par ātru izdot pilnus Kopotos rakstus jaunā redakcijā?

Arno Jundze: Nu, Kopotos rakstus varbūt ne... To varbūt Raimonds var pakomentēt. Es drīzāk domāju elementāru dzejoļu krājumu. Un kā vēl pietrūka: tā bija tā ideja, kas nāca no Karinas Pētersones, ka nepieciešami jauni Raiņa lugu tulkojumi, lai mēs līdz 2018. gadam varētu īstenot Raiņa sapni, ka viņš ir uz kādas no lielo Eiropas teātru skatuvēm. Diemžēl tas viss kaut kur palika. Tajā brīdī, kad mēs sākām, tas tulkojumu vilciens jau bija aizbraucis – to vajadzēja jau ap kādu 2010. gadu sākt. Es redzēju šeit Kārli Vērdiņu – viņš varētu pateikt, ka nevar nevienu piespiest kaut ko iztulkot vai atdzejot. Ir jābūt tai īpašajai sajūtai. Tā ir tāda lieta, ko mēs neesam izdarījuši, – tas ir parāds. Jau no 20. gadiem, kad Rainis gatavojās Nobela prēmijai, bija šī problēma – trūka kvalitatīvu tulkojumu. Ko tur var iesākt – tam laikam ir ilgāks laiks nepieciešams. Tai jābūt pat tādai kā akcijai – valsts politikai, kur par to ierēdņi rūpējas diendienā, nevis maza grupa sanāk kopā un kaut ko sava prieka pēc izdara.

Anete Konste: Vai es arī varētu kaut ko par to, kā pietrūka? Man šķiet, ka pietrūka tāda vērienīga pasākuma, piemēram, Krastmalā, kur cilvēki varētu plūst tādā milzīgā masā kā uz jauno Mākslas muzeju, un tad viņi varētu vicināt Raiņa karogus un izjust tādu kopēju katarsi – to mēs gan nevarēsim nākamgad darīt, tas būtu tizli, ja to mēs palaistu garām. Tā man pietrūka.

Arno Jundze: Jā, un par to Džilindžeru es arī varu piebilst, ka viņš jau uzreiz pašā sākumā teica: 2015. gadā nekā nebūs. Tā bija vienīgā godīgā atbilde tajā brīdī no ļoti daudziem galdiem, kur mēs sēdējām.

Ilmārs Šlāpins: Par vēsturnieku un zinātnieku darbu... vai nav tā, ka varēja kaut ko vairāk izdarīt? Kā ar tiem Kopotajiem rakstiem? To pārizdošanu?

Raimonds Briedis: To varētu jautāt Gundegai Grīnumai – viņa ir vienīgais īstais rainists, kas šobrīd darbojas. Daudzi citi ir tikai Raiņa aizstāvji. Viņi nedzīvo tikai no Raiņa. Par rakstiem runājot, manuprāt, tur ir problēma, ka ir vajadzīgs ļoti ilgs laiks, lai tos pārstrādātu. Lai gan Kopotie raksti šobrīd ir komentēti labi – vienīgi vietām parādās padomju intonācija, bet to var noņemt nost. Pamataparāts ir. Pietrūkst atsevišķu darbu komentēti izdevumi. Es biju gaidījis, ka šogad tiks izdoti dažādi lēti izdevumi, ko var izvilkt tramvajā un lasīt, – Rainim taču autortiesību vairs nav.

Sigita Kušnere: Bet kāpēc ne elektroniski? Elektroniski visi tie teksti ir.

Raimonds Briedis: Droši vien. Bet es vairāk uzticos grāmatām.

Arno Jundze: Es piekrītu, elektroniski tie ir vienkārši briesmīgi. Bibliotēkā viņš nav lasāms.

Raimonds Briedis: Nē, es vienkārši domāju, ka tas ir ļoti parocīgi – var lasīt tramvajā, var saburzīt. Skolā lika izlasīt – izlasa. Pēc tam grāmatu pazaudē, nekas nenotiek.

Māra Ķimele: Kāds cits atrod.

Raimonds Briedis: Pietrūka komentāru, jaunu interpretāciju. Rainis tiešām ir publicēts daudz.

Ilmārs Šlāpins: Vēl viens jautājums – katrs no jums pasakiet, kas no šī gada būs tas, kas paliks? Ko mēs paņemam līdzi?

Raimonds Briedis: Es skatījos, ko Rainis ir teicis savās dzimšanas dienās, – un man viena runa ļoti iepatikās, viņa 49. dzimšanas dienā. Viņš saka: "Es jau tagad esmu dzīvs mironis un mirušais, kas dzīvos kaut kur ārpus sevis." 49 gadu vecumā viņš fiksē to, ka pastāvēs ārpus savas formas. Visādos veidos. Un viņam vēl viss ir priekšā. Viņam, manuprāt, ne silts, ne auksts, kas notiks, bet viņš var justies apmierināts – viņš visu laiku ir bijis un būs klātesošs.

Ilmārs Šlāpins: Runājot par Raiņa dievišķošanu... es tikko skatījos preses izdevumus no 27., 28. un 29. gada, un es konstatēju, ka pret viņu galīgi neizturējās labi – visi zākāja, it sevišķi nacionālkonservatīvie laikraksti.

Māra Ķimele: Jā, tikai padomju laikos no viņa uztaisīja elku.

Raimonds Briedis: Viņš ir daudz dažādi vērtēts... Svētie ne vienmēr ir vienkārši uztverami.

Māra Ķimele: Man ir labi, es nekad Raini neesmu uztvērusi par svēto tieši tāpēc, ka es zinu viņa biogrāfiju. Viņu no visām pusēm vienmēr dauzīja, apsmēja, par viņu ņirgājās. Nesaprotu, kā viņš to varēja izturēt. No otras puses, viņš ir arī baigais humora vecis un liels draiskulis... Nekad neesmu varējusi viņu iedomāties uz pjedestāla! Mani tomēr ļoti saviļņo teksts uz viņa kapa pieminekļa: "Spēcīgs celšos es pret sauli augšup!" Tādi mistiski vārdi...

Ilmārs Šlāpins: Bet kas paliks pāri pēc šī gada?

Māra Ķimele: Man personīgi paliks milzīgs saviļņojums. Es esmu satikusies ar viņiem abiem. Viņš man nebeigsies.

Arno Jundze: Jā, es gribu piebilst par attieksmēm. Studenti bija aizķēpājuši Raiņa bulvārī to ielas plāksnīti, un Rainis bija tik ļoti apvainojies, ka viņš pat negāja iekšā universitātē uz priekšlasījumu. Tur bija ļoti asas attiecības. Viņš bija baltais zvirbulis, tādus knābj visos laikos. Es šogad atklāju, ka Rainis bija tas, ko viņš liek lugās iekšā gan Jāzepā, gan Antiņā: nobijies un bailīgs vīrs, neirotisks, viegli aizvainojams. Bet tas, kas man palicis, – es esmu sapratis, ka dzīvē ir jādara tikai tas, kas pašam liekas svarīgi un interesanti. Tā ir mana vissvarīgākā atziņa pēc šī gada.

Anete Konste: Es par cilvēciskošanu nepiekritīšu – par viņiem sāka diezgan intensīvi rakstīt arī dzeltenā prese, un mēs varējām uzzināt dažādas viņu attiecību detaļas. Es nezinu, vai Raini var nosaukt par draiskuli, bet par cilvēku mēs esam mēģinājuši viņu padarīt. Manuprāt, šogad ieguvēji ir teātri, jo tur tika radīti vislabākie darbi. Es nezinu, kas paliks, to varēs redzēt tikai pēc laika, bet es ceru, ka nepaliks tās instalācijas pie operas.

Gustavs Strenga: Man šķiet, ka Rainis ir mūžīgs, jo viņš ir tik dziļi latviešu kultūrā un tagad arī pilsētvidē. Pasakiet vēl kādu literātu, kura radītā metafora ir radīta arī dzīvē: ar to es domāju Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku. Saules mūžu tai, jo tas ir Stikla kalns. Man šķiet,  šī gada spēcīgākā daļa bija Rainis teātrī, un es domāju, ka tas izraisīs vēl atkārtotus Raiņa iestudējumus, jo šīs izrādes parādīja, ka par Raini var runāt 21. gadsimta teātra valodā un skatītājus tas interesē.

Sigita Kušnere: Es laikam neteikšu to, kas paliks, – to tiešām rādīs laiks. Tādu privātu ieguvumu varu pateikt – nekad nebūtu domājusi, ka Aspazija un Rainis man dos iespēju strādāt kopā ar tik lieliskiem cilvēkiem. Un ir izveidojušās jaunas mākslinieku apvienības, kas, cerams, paliks.

Ilmārs Šlāpins: Piemēram, kādas?

Sigita Kušnere: Piemēram, Dagdas skiču burtnīcu radošā komanda, tāpat arī starp teātra cilvēkiem, mūziķiem. Es ļoti ceru, ka šie procesi, kas iesākās, paliks.

Arno Jundze: Arī "Saulīte slimnīcā". Jā, tiešām gandarījums, ka teātrī notikumi bija vislabākie. Jāmēģina vēlreiz dabūt cauri ideju konkurss. Domāju, arī Māra Ķimele tur varētu piedalīties, kopā ar dramaturgu.

Sigita Kušnere: Un pats galvenais – jaunas idejas, ierosmes.

Satori diskusija

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!