Komentārs
20.08.2013

Radošā prese

Komentē
8
Saglabā

Savā ilggadīgajā darbībā žurnālistikā atceros tikai trīs darba devējus, kuri no mana atalgojuma nomaksāja arī sociālo nodokli: Latvijas Radio, Latvijas Televīzija un laikraksts "Diena". Simptomātiski, ka pirmie divi ir valsts uzņēmumi, bet "Dienā" laimes mirklis bija īss – ātri vien Godmanis saķēra galvu, sākās krīze un tam līdzi gāzās "pagaidu risinājums" – ievērojamu daļu algas izmaksāja autoratlīdzībās, nemaksājot sociālo nodokli. Nu šo pagaidu risinājumu valsts vēlas likvidēt.

Finanšu ministrijas informatīvajā ziņojumā valdībai "Par nodokļu ieņēmumus 2014. – 2016. gadam ietekmējošiem nodokļu politikas pasākumiem" minēta iecere turpmāk no autoratlīdzībām ieturēt sociālo nodokli, kas izsaukusi īstu vētru mediju un rakstnieku vidū. Šīs izmaiņas nozīmētu, ka darbaspēka izmaksas vairumam mediju pieaugtu par vairāk nekā trešdaļu. Žurnālisti baidās par algas samazinājumu, mediju īpašnieki un vadītāji – par bankrotu.

Mediju īpašnieku apetīte ekonomēt uz žurnālistu algām manā pieredzē vienmēr ir pastāvējusi un pieņemta par pašsaprotamu. Arī Finanšu ministrija norāda: "Iezīmējas tendence, ka līgumi par autoratlīdzības izmaksu, lai gan pēc būtības pastāv darba attiecībām līdzīgs sadarbības modelis, tiek slēgti arvien biežāk." Piemēra pēc vērts apskatīt mediju izdevniecību "Cits medijs", kurš izdod visiem zināmo žurnālu "Ir". Pērn šī izdevniecība strādāja ar 2324 latu peļņu. Ieskatoties 2012. gada pārskatā, ir nojaušams, kā tas panākts: darbinieku skaits palicis gandrīz nemainīgs, bet darba algu un nodokļu apjoms samazinājies. Kamēr sociālās apdrošināšanas iemaksās aprēķināti nepilni 20 000 latu, ienākuma nodoklis bijis jāmaksā vairāk nekā divas reizes lielāks par sociālo – nepilni 47 000 latu. Tas vedina domāt, ka mediji Latvijā ir ieraduši vai nemāk pelnīt citādāk kā vien uz žurnālistu rēķina, "optimizējot nodokļus" jeb izmantojot iespēju nemaksāt sociālo nodokli.

Vienlaikus žurnālā "Ir" publicēti raksti, kuri aicina uz darba devēju godprātīgu attieksmi pret darba ņēmējiem, taču pašas redakcijas saimniecība nepārliecina, ka tā ir gatava sākt ar sevi. Tāpēc Latvijas Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētāja Jura Paidera aicinājums šo problēmu nerisināt valdības līmenī, bet atstāt to žurnālista un darba devēja savstarpējo attiecību ziņā, ir neefektīvs un pēdējās desmitgadēs ir acīmredzami cietis fiasko.

Pēdējo reizi saukļi par preses nāvi tika izkliegti 2009. gadā, kad Godmaņa valdība iecerēja atcelt samazināto pievienotās vērtības nodokļa likmi drukātajiem medijiem. Laikraksti iznāca t.s. "sēru noformējumā", un tobrīd plānotās nodokļu izmaiņas tiešām bija apdraudējums presei. Pēc nepilniem četriem gadiem, kad samazinātā PVN likme ir saglabāta (tāpat kā grāmatām), var apgalvot, ka valsts atbalsta izdevējdarbību, taču vien nelielu daļu no tās. Šobrīd lasītāju paradumi ir tiktāl mainījušies, ka drukātās preses apjoms turpina samazināties, bet turpina pieaugt interneta lasītāju skaits. Valstij būtu jādomā, kā atbalstīt arī elektroniskos medijus, ne tikai drukāto presi. Žurnālisti strādā ne tikai drukātajos medijos, bet arī televīzijās, radio, interneta medijos. Valstij prese ir jāatbalsta, taču ne uz žurnālistu rēķina, pieļaujot iespēju par viņiem nemaksāt sociālo nodokli.

Otrkārt, ilgtermiņā valsts lēmums nodrošināt sociālās garantijas žurnālistiem būs ieguvums sabiedrībai. Uzskatīt, ka žurnālistiem galvenais, lai tikai makā nauda, ne sociālās garantijas un normāli darba apstākļi, ir gluži tāds pats pieņēmums, ka visi brauc prom no Latvijas, jo ir mazas algas (pretargumentācijai skat., piemēram, Mihaila Hazana pētījumus). Stabilas sociālās garantijas un atalgojums nodrošinātu, ka žurnālistikā strādātu mazāk studentu, bet vairāk cilvēku ar pieredzi un zināšanām. Tas būtu ilgtspējīgs modelis un kvalitatīva žurnālistika. Un es esmu ideālists, jā. Taču kadru mainība sabiedriskajos medijos ir stipri mazāka nekā privātajos, un man tīk domāt, ka tas ir saistīts arī ar lielākām sociālajām garantijām.

Visbeidzot kārtējo reizi izskanējuši aicinājumi šo jautājumu sakārtot gadu gadiem solītajā, bet nepieņemtajā Radošo personu statusa likumā. Var uzskatīt, ka valsts ir parādā radošo profesiju pārstāvjiem, jau gadiem muļļājot šo likumprojektu, taču, no otras puses, tas arī uzrāda Latvijas Radošo savienību padomes līdzšinējo vājumu, nespējot pietiekami spēcīgi lobēt savas intereses. Saskaņā ar Kultūras ministrijas parakstīto trīspusējo memorandu tā apņēmusies izstrādāt minēto likumprojektu līdz šā gada 1. novembrim. Tas būtu tikai pozitīvi, ja likums beidzot ieraudzītu dienasgaismu. Taču diez vai tas būtu jāsasaista ar aktuālajām problēmām žurnālistikā, kur rodas iespaids, ka mediju īpašnieki vēlas uzskatīt – "radošu darbu" veic gan jebkurš rakstītājs, gan maketētāji, korektori un tā tālāk – un tikai tāpēc, ka tas vienkārši izmaksā lētāk. Tāpēc valdības iniciatīva ierobežot šo praksi ir atbalstāma, kaut būtu jāuzmanās, lai ar žurnālistiku nejauktu citas stipri radošākas nodarbes, kuru nodokļu un atbalsta jautājumi jārisina iepriekšminētajā likumprojektā.

Tēmas

Andris Saulītis

Andris Saulītis ir sociālantropologs, ar Fulbraita stipendijas atbalstu studējis The New School universitātē Ņujorkā, ASV. Šobrīd ir doktorants Eiropas Universitātes Institūtā Itālijā. Interesē ekonom...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
8

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!