Vispirms par vienkāršāko. Ja apģērba tirgotāji apgalvo, ka "tas ir tikai apģērbs" bez jebkāda politiska zemteksta, tās ir blēņas. Ne tāpēc, ka šie cilvēki kaut kā speciāli mānītos, bet tāpēc, ka, lietojot sociālo zinātņu žargonu, politisks žests un izteikums nav nekas svešs modei un ģērbšanās paradumiem kopumā. Modes vēsturei veltītas publikācijas lasu neregulāri, tomēr subjektīvi varu ieteikt Krievijā iznākošo "Modes teoriju" (jo īpaši tekstu bezmaksas pieejamības dēļ…). Ja paveramies uz izdevuma numuriem [1], redzam regulāras sadaļas: "Mode un nacionālā identitāte", "Mode un revolūcija" utt. Apģērba sastāvdaļas, krāsa un materiāls jau izsenis lietots kā piederības apliecinājums kādai grupai – un te arī parādās saikne ar politiku. "Dzeltenās vestes" pēc nemieriem Francijā vismaz noteiktā simbolu telpā vairs nav tikai apģērba veids. Pilsoniskās nostājas (tātad politiska izteikuma) saturu var iegūt pat kaut kā nevalkāšana (piemēram, atsacīšanās no kažokādām). Īsi sakot, apģērbs un politika savijas bieži, un nav nepieciešams izlikties, ka tā nav.
Cita lieta, ka tirgotājiem ir zināma taisnība, kad viņi saka, ka daži pircēji kreklus ar Putina portretu un līdzīgus izstrādājumus pērkot arī kā "prikolu" [2]. Respektīvi, apģērba simboliskais vēstījums netiek uztverts sevišķi nopietni. Droši vien arī cilvēki Rietumos, kuri izvēlas apģērbu ar Mao vai Če Gevaras portretu, nav daudz laika veltījuši šo cilvēku darbības daudzpusīgai izzināšanai un iebilstu, ja viņiem teiktu, ka šādi tiek atbalstīta ideoloģisko pretinieku un nevainīgu cilvēku slaktēšanas prakse. Man pašam savulaik bija Amsterdamā pirkts t-krekls ar uzrakstu "stoned", lai gan narkotikas (arī t. s. vieglās) savā mūžā neesmu lietojis. Kaut kāda nedaudz infantila vēlme paturēt sev tuvumā asociācijas ar konkrētās pilsētas atmosfēru… Tiesa, arī šādas relaksētas attieksmes piekritējiem jārēķinās ar to, ka viņu izvēle nes zināmu atbildības slodzi, vismaz citu acīs. Ja manu apģērbu rotā, piemēram, Marksa citāts, tad, visticamākais, es esmu snobisks ērms, kurš, pašam to neapjēdzot, ir iesaistījies globālajā visa iespējamā vulgarizēšanas procesā. Savukārt autoritāru līderu un ar viņiem saistīto prakšu leģitimizācija, tās it kā pārvēršot par "prikolu", romantizējot, padarot par dekoratīvu elementu, ir nejēdzīga. Precīzāk tā: cilvēkam ir tiesības arī uz to, bet viņam ir vismaz jārēķinās ar līdzcilvēku neizpratni un antipātijām. Tās var atšķirties dažādos kontekstos. Piemēram, Seulā diez vai krekls ar Putina ģīmi izraisītu nepatiku, savukārt, ja Putina vietā būtu Japānas karogs vai, vēl trakāk, kāda japāņu Otrā pasaules kara perioda līdera seja, domāju, ka valkātājs piedzīvotu nepatīkamus brīžus. Tiktāl, manuprāt, notikušā viegli pārrunājamā un saprotamā daļa.
Esmu pilnīgi pārliecināts – ja tā sabiedrības daļa, kas ir noskaitusies par "Alfā" tirgoto apģērbu, noskaidrotu, kādi no Krievzemes ievesti brīnumi tiek tirgoti Rīgas grāmatnīcās, ļaudis dusmās zaudētu runas spējas. Tomēr es neatceros nedz plašas debates par šo tematu, nedz arī valsts drošības dienestu iejaukšanos un attiecību skaidrošanu ar tirdzniecības telpu izīrētājām. Kāpēc tik atšķirīga attieksme? Jo īpaši, ja esam dusmīgajā pozīcijā un uzskatām, ka tas, ko tu valkā, patiešām liecina arī par to, ko tu domā. (Loģiski būtu, ka tāda pati loģika attiektos arī uz grāmatu izvēli, vai ne?)
Acīmredzot tiek uzskatīts, ka lasīšana (arī internetā) ir katra privāta darīšana, bet apģērbs ir demonstratīva nostājas paušana. Labi, lai tā būtu. Tomēr jāpatur prātā, ka indivīds, kurš salasījies vēstures un tagadnes falsifikācijas, nav nekaitīgāks par to indivīdu, kurš staigā apģērbā ar Krievijas propagandas valodas sastāvdaļām.
Es ļoti nevēlētos tikt pārprasts: esmu skeptisks par informācijas kontrolēšanas iespējām un nepieciešamību. Mani notiekošā kontekstā interesē tikai jautājums par to, kā mēs viens otru uztveram. Un manā interpretācijā dominējošais uztveres modelis attiecīgi ir – a) izskats ir tas, kas tu esi, b) apģērbs sociālajā mijiedarbībā svarīgāks par smadzenēm. Manuprāt, tā nav. Cilvēks treniņtērpā automātiski nenozīmē "urlu" ar mani kaitinošām ģeopolitiskām simpātijām, savukārt cilvēks ar Latvijas karodziņu pie krūts var būt pilnīgs maita un Viļa Lāča gara radinieks.
Vēlreiz. Cilvēks ar Putina ģīmi uz krekla acīmredzot tracina ar to, ka ar savu nostāju viņš, ja tā var teikt, bāžas man virsū publiskajā telpā. Savukārt tas, ka viņš cauriem vakariem lasa Kremļa propagandu vai kaut kādus bīstamus murgus vispār, jāsecina, tracina mazāk. Tātad mūsu – šajā teritorijā dzīvojošo – līdzāspastāvēšana, komunikācija reducējas uz publisko telpu. Mazliet pārspīlēšu, bet tādā gadījumā var teikt, ka mūs faktiski neinteresē, ko šis cits domā – ko plāno, kā veido savu attieksmi utt. Mūs interesē, lai viņš netraucē saskarsmes telpā. Ļoti iespējams, ka tā ir bijis visos laikos, attiecīgi vāvuļošana par "postfordisma laikmeta sabiedrības atomizāciju", atsvešināšanos, narcisismu utt. būtu nevietā. Tomēr, ja pieņemam šādu komunikācijas modeli kā neizbēgamu, mums vismaz jāņem vērā no tā izrietošais . Lietojot šodienas kontekstu: tad mums jārēķinās ar to, ka cilvēks, kurš savās ārējās izpausmēs neatšķiras, nekaitina utt., balso par, velns zina, ko un pieturas pie, velns zina, kādiem priekšstatiem.
Rezumējot. Negrasos diskusijas ap "Putina krekliem" novērtēt kā vētras celšanu ūdens glāzē. Ja ir cilvēki, kuriem konkrētā situācija likās un liekas būtiska, tad to apsmaidīt vai kritizēt nozīmē savu nostāju uzskatīt par a priori pareizāku, un tas savukārt ir neprofesionāli, ja mērķis ir sabiedrības analīze. Es vienīgi vēlētos, lai šādas un līdzīgas diskusijas rosinātu to dalībniekus paturēt prātā arī ieskicētos jautājumus par mūsu savstarpējo komunikāciju kopumā.
4