Ģirts Jakovļevs un Esmeralde Ermale filmā "Pūt, vējiņi!", 1972
 
Kino
07.03.2018

"Pūt, vējiņi!"

Komentē
0

Raksts publicēts "Satori" un "Latvijas valsts simtgades biroja" izdotajā žurnālā "Simtgade" (1/4).

Raini interesēja tolaik vēl jaunais medijs – kino. Par to liecina ieraksti dienasgrāmatā, viņš skatījās kino Šveices trimdā, skatījās Latvijā. Pēc atgriešanās pat iesaistījās akciju sabiedrībā "Latvju Filma", sacerēja divus scenārijus, kas gan netika realizēti. Būdams izglītības ministrs, Rainis panāca, ka Latvijā atļāva izrādīt skandalozo Eizenšteina filmu "Bruņukuģis Potjomkins".

Taču kino nesaprata Raini. Un nesaprot joprojām. Tā ir kinematogrāfam piemītošā ierobežojošās interpretācijas problēma.

Raiņa tekstiem, īpaši lugām, raksturīgs jēgpilns, metafizisks kodols. Tas ir karsts un kvēlo. To nevar vienkārši izņemt no lugas teksta un pārlikt citā tekstrades sistēmā – teātrī vai kino. Pieņemts uzskatīt, ka nosacītība teātrī ļauj pietiekami tuvoties Raiņa domai neapdedzinoties. Kino redz un fiksē plakanisku realitātes attēlu. Ir jāpieliek lielas pūles, lai filmā iedabūtu kvēlojošu ideju. Tā var sadegt kopā ar realitāti un pārvērsties bezsatura pelnos.

Spēles kino vienīgais mēģinājums ieiet Raiņa domu pasaulē paliek Gunāra Pieša 1973. gadā uzņemtā filma "Pūt, vējiņi!", kuras scenāriju režisors bija rakstījis kopā ar Imantu Ziedoni. Darbs izraisīja lielu rezonansi. Filma saņēma vairākas godalgas Vissavienības filmu festivālā, tika izrādīta Maskavas Starptautiskajā festivālā, pēc kura režisors kopā ar aktrisi Esmeraldu Ermali tika uzaicināts uz Sansebastiānas kinoforumu. Latvijā filmu noskatījās 650 tūkstoši skatītāju. Skaitlis jo iespaidīgāks kļūst, ja salīdzinām to ar mūsdienu rekordistiem – filmu "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru" noskatījušies 75 000.

Gunārs Piesis jau kopš studiju gadiem tika uzskatīts par īpaši talantīgu. Taču viņa pirmā filma Rīgas kinostudijā, "Kārkli pelēkie zied", asa satīra par padomju teātri, saņēma iznīcinošu kritiku, un jaunais režisors tika nosūtīts desmit gadus ilgā "trimdā" uz dokumentālo kino. Tur viņš nepazuda – pēc Vizmas Belševicas scenārija uzņēma filmu "Zemes atmiņa" par Latvijas kapu pieminekļiem, izcilu, tagad nepelnīti aizmirstu lieldarbu "Svjatoslavs Rihters", sāka uzņemt tolaik populāro un tagad kultūrvēsturiski nozīmīgo kinožurnālu "Māksla". Un tad pienāca viņa stunda – Gunārs Piesis varēja atgriezties Kinostudijas otrajā stāvā. 1971. gadā tiek uzņemts viens no izcilākajiem darbiem latviešu kino – "Nāves ēnā". Dažus gadus vēlāk sekoja vēl viens šedevrs, "Pūt, vējiņi!", kura tapšana bija sarežģīta un vērtējumi pašmāju kritikā visai pretrunīgi.

Ko Ziedonis? 60. gados, kad Imants Ziedonis sastapās ar kino, mūsu dokumentālisti, tāpat kā dzejnieki, bija īpaši jūtīgi, īpaši redzīgi. Tika meklēta jauna valoda, jauna poētika, kas uzspridzināja veco, normatīvo dokumentālo kino. Ar kuru katru trauksmes pilnais Ziedonis nebūtu sadarbojies. Aivars Freimanis, Ivars Seleckis, Hercs Franks – tie bija jauni ļaudis, kas mīlēja savu zemi un gribēja būt godīgi savās filmās. No viņu filmu kadriem dvesa Patiesība, un vara pret to bija bezspēcīga. Pēc tam dzejnieks vairākkārt atzīmējis, ka tieši dokumentālisti viņam iemācījuši spēju saskatīt fakta skaistumu un vērtīgumu. Kopā ar dokumentālistiem Ziedoni aizrāva Latvijas laiktelpas vēsturiskais blīvums un daile.

Kopā ar Aivaru Freimani bija uzrakstīts scenārijs Jaunsudrabiņa "Baltajai grāmatai". Tam gan nācās gaidīt gandrīz desmit gadus, līdz pienāca rakstnieka simtgade 1977. gadā, un jubileju varēja atzīmēt ar izcilo filmu "Puika".

Gunārs Piesis uzaicināja Imantu Ziedoni kopīgi veidot scenāriju pēc Raiņa lugas "Pūt, vējiņi!". Scenārija pieteikumā autori rakstīja: "Filmā mēs gribam akcentēt tos morāli ētiskos principus, kuri izteikti Barbas tēlā. Filmas centrālais konflikts – smalkjūtības un nesmalkjūtības konflikts, iekšējas kautrības un bravūras konflikts, cilvēciskā ideāla un mantīgās varas konflikts. [..] Tā kā Rainis lugu žanriski nosaucis par tautas dziesmu, filmu esam iecerējuši veidot kā kinoteiksmu, kurā darbība norisinās vispārinātā, nosacītā etnogrāfiskā vidē." [1]

Diezgan kategoriski abi autori apgalvo, ka viņiem neliekas "ne aktuāla, ne nozīmīga Raiņa paša formulētā Ulda nākotnes nesēja misija":

"Tas jaunās zemes spēks, kas ceļas augšā

Un visu pasauli iet apkārt gāzt,

Bet līdzi sagāž to, pēc kā tā dzinās,

To smalko skaistumu un savu laimi." [2]

Te tiešs konflikts ar Raini, kurš no sava laika domājis uz nākamību. 70. gadu sākumā, kad tika rakstīts filmas scenārijs, domas par "spēku, kas ceļas augšā", varēja likties tāla abstrakcija. Citādi lugas prologu lasām tagad, Jaunlatvijā, kad "sagāzts" daudz no tā, pēc kā mēs dzināmies. Septiņdesmitajos svarīgāk šķita trauslo tautas dvēselīti no raupjuma pasargāt, lai svešas gribas nesalauž.

Tiktāl labi. Raiņa gara dzīļu izpratējs Ziedonis apvārdojis Piesi. Scenārijs pēc ilgākām pārdomām tiek akceptēts Maskavā, un darbs var sākties. Te jāņem vērā, ka Raiņa luga bija labi pazīstama visā Padomju Savienībā, tā tika tulkota un daudzviet iestudēta. Šis apstāklis ievērojami atviegloja filmas scenārija gaitu pa spriedējlēmēju kabinetiem.

Tūkstošiem meiteņu traucās uz kinostudiju, lai pieteiktos konkursā uz Baibiņas lomu. Imants Kalniņš uzrakstīja lielisku mūziku vēl pirms filmas uzņemšanas. Filma tika gaidīta ar milzīgu interesi, prese pastiprināja gaidas, regulāri informējot par uzņemšanas laukumā notiekošo. Tika radīts iespaids, ka top kaut kas mums visiem nozīmīgs. Un tolaik tas bija svarīgi nacionālajai pašapziņai.

Bet pār uzņemšanas grupu savelkas negaiss: Ziedoņa un Pieša domstarpības. Rakstnieks Laimonis Purs, filmas redaktors, atceras: "Abu radošo personību konflikts uzgūlās pāri filmēšanai kā melni pērkona padebeši, no kuriem kuru katru brīdi var nograndēt zibens spērieni. [..] Vienojāmies ar režisoru – uzņemto materiālu nerādīt, neaicināt dzejnieku..." [3]

Pēc gadiem Gunārs Piesis atcerējās: ""Pūt, vējiņi!" radās ārkārtīgā pretrunā ar to, kas tajā laikā valdīja sabiedrībā. Tā kā es nekad neesmu bijis partijā, man bija zināma brīvība. Un es tajā laikā varēju būt arī nacionālists. Tas ir labi, ja tu noteiktā laikā vari realizēt kaut ko pret šo laiku un tev vēl dod tam naudu. [4]

Imantam Ziedonim filma šķita neveiksmīga, jo pieteikumā iezīmētais mērķis tur netika realizēts. "Nu ir atkal tā reize, kad jāizlemj: vērtēt pēc nopietniem mākslas kritērijiem, kas izstrādājušies visā pasaulē mākslas attīstības gaitā, vai atkal tikai vietējo sasniegumu blāvajā gaismā (latviešu labākā, kinostudijas labākā, režisora zināms sasniegums u.tml.)?"

Filma nav izdevusies. Un tieši tāpēc, ka savā režisūriskajā veidojumā tā izrāda izteiktu dramaturģiskā materiāla neizpratni. [..] Pašlaik filmas pamatā ņemts banālākais un nebūt ne Raiņa darbos būtiskais sadzīviskais trīsstūris: Zane–Uldis–Baiba. [..] Gatiņa nav. Jo, pirmkārt, nav Gatiņa pasaules. Paviršā steiga, kādā filma rāda dabu, Gatiņa pasaulē iejusties neļauj. (Gatiņš ir potenciāls Uldis, "mazais Uldis", kurš ar "lielo Uldi" cīnās par Baibiņu. Režisoriski šis "mazais Uldis" ir uzstādīts pat erotiski skaists, īsts Ulda sāncensis. Ja tā traktē Gatiņu, tad sevišķu izbrīnu beigu izkaušanās neizraisa. [..] …labi iecerētās buršanas ainas filmā pasniegtas tik parādiskas, tik ekstraversālas, ka liekas, it kā visas izdarības tiktu veiktas skatītāju priekšā un tikai dēļ skatītājiem. [..] Kā filmas nepilnība jāatzīmē latviskas ainavas un vērienīgu tālumu trūkums. Baibiņa nav ne klinšu, ne čūkslāju bērns, un uz mistiskiem govju galvaskausiem Gatiņa etoss nedibinās." [5]

Populārā dzejnieka raksts saviļņoja sabiedrību, jo daudziem filma patika. Ziedoņa autoritāte tomēr lielu daļu noskaņoja negatīvi. Gunāram Piesim rūgtums sirdī palika līdz mūža galam. Intervijā Ditai Rietumai režisors saka: "Ziedonim kā izcilam dzejniekam toreiz bija tiesība "griezt" Raini. Ziedonim, ne man. Tā bija diezgan vardarbīga kopā strādāšana." Citā intervijā: "Neizsakāmi smagi bija pārdzīvot Imanta Ziedoņa un inteliģences vienas daļas attieksmi pret "Pūt, vējiņi!". Pēc visa tā es vairs nespēju ķerties pie Raiņa, lai gan gribējās kādreiz ekranizēt gan "Induli un Āriju", gan "Uguni un nakti"."

Krāšņajā filmā tomēr ir ieprogrammēta kāda vizuāla maģija, kas sākumā atgrūž ar savu dekoratīvo etnogrāfismu, bet pēc kāda laika uzrāda līdz tam nepamanītas vērtības. Sliecos pat domāt, ka to, ko scenārijā bija iezīmējis un filmā vēlējās redzēt Imants Ziedonis, mūsu kino nemaz nevarēja realizēt. Tik smalku mākslinieku mūsu kino nebija. Nebija tik smalkas domāšanas, baidos, ka arī skatītāju vidū tāda bija tikai dažiem. Gunāra Pieša saturiskais vienkāršojums bija neizbēgams kompromiss. Viņš darba gaitā saprata, ka to, kas uz papīra uzrakstīts, uz ekrāna materializēt viņš nespēj, jo scenārijā iestatītās ētiskās programmas balstījās jēdzieniskos pieņēmumos, kuru kinematogrāfiskai realizācijai uzņemšanas grupas rīcībā nebija pietiekams intelektuālais potenciāls un trūka pieredzes. Rakstnieka spriedumos par filmu jaušams arī personiskais aizvainojums, kas acīmredzot radies pēc domstarpībām ar režisoru, kurš, kā atceros, dažkārt vārdus īpaši neizvēlējās.

Lai kā ir bijis, filma joprojām dzīvo. Skaista un nepārejoša kā tautasdziesma, tā pieder mūsu kultūras zelta fondam. Varbūt arī Rainis to labprāt noskatītos.

Ticu, ka režisori, kas spēs kinovalodā izteikt dzejnieka filozofisko kvēli, izaugs mūsu Nacionālajā filmu skolā. Sapratēji, jaunā laika izteicēji.


[1] Ziedonis, I. Pūt, vējiņi! No: Ziedonis, I. Garainis, kas veicina vārīšanos. Rīga: Liesma, 1976, 144.–145. lpp.

[2] Rainis, J. Pūt, vējiņi! Kopoti raksti, 10. sēj. Rīga: Zinātne, 1980, 310. lpp.

[3] Purs, L. Kā tapa "Pūt, vējiņi!". No: Sondore, Dz. Talantīgs. Interesants. Kašķīgs. Rīga: Antēra, 2003, 82.–83. lpp.

[4] Rietuma, D. Vējš pūš. Diena, 04.11.1994.

[5] Ziedonis, I. Pūt, vējiņi! No: Ziedonis, I. Garainis, kas veicina vārīšanos. Rīga: Liesma, 1976, 146.–151. lpp.





Tēmas

Agris Redovičs

Agris Redovičs (1943) ir kino zinātnieks un kritiķis.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!