***
(un tu iedomājies ka būs par ko parunāt pašam ar sevi)
bet tā vietā putekļu anektēto apziņu pārvalda klusēšana
un nemiers pirms kaujas
kad svešu vārdu šrapneļi nobirs kā krusa kusdama lietū
un neapstrīdami aptraipīs
tavas daudzkārt salāpītās drānas un ādu ko cītīgi taupīji
cerot reiz pienāks tās laimīgās dienas
sev līdzi nesdamas mieru un iekšējo skaļruni
***
mēs saslēdzam kopā zemes un debesu vējus
lai nocērt tos liesmu zarus
kas sadraudzējušies ar kāpņutelpas viļņiem
kad šurpu un turpu mētāti
vadām savus putnubiedēkļu plostus
no stāva uz nākamo itin kā nesasniedzamo
laika lidaparātu apsēto izdzīvošanas palodzi
un tie pat nav sīļi un zaros nav pēdējo ogu
vien uguns kārdinājuma apsvilinātās ligzdas
bet mūsu pārakmeņotā vilšanās
ir aprakstāma dažos neizsakāmos vārdos
un zini mēs netirgojam
īsā mūža nogatavinātos augļus mēs
dalām par gaistošu velti
un vēji
tie vēji neapdzēš liesmas
cilvēces norieta
neona ugunskurus
***
kokakolas pudelē savilktās lūpas
sniedz startu klusējošai
tavus vārdus absorbēt gatavai ielai
pusnakts lipīgajos troņos
kad drumslās izšķīst bēgošie burbuļi
uz mēles tik saldi (tik saldi
ka jāaizveras jo
malciņus saskaitot iznākums bezgalība)
***
tu nevēlies atzīt ka tuvākajā apkārtnē nav neviena īstena drauga
un visticamāk tādu nav bijis (kokos slēpjas vārnas
un tikko tu uz tām paskaties aizlido)
kaut kas līdzīgs notiek ne tikai ar potenciālajiem tuvākajiem bet
arī ar tevi
kad naktī ielūkojies spogulī un saskati to neieraugāmo
sevi
un tāpat kā tie putni mēģinot lidot tu izlec tumsā pa atvērto logu
un brīnies ka sanāk līdz zināmam brīdim
jo zeme mīl zemi un ir arī tavs visuzticamākais draugs
kas piekļaus pie smilšainajām krūtīm
kas pārsies brūces ar velēnu marlēm (līdz kapam kas nepametīs
tāpēc ka pati bieži atstāta atmatā postīta ķimikāliju apzīmogota)
skat pirmais zibens
ja esi
māņticīgs apsēdies viņas siltajā klēpī ar citu draudzību nesasirgsi
***
tas nav nekas neparasts mums sāp katrs zaudējums
neizdošanās uz naglas uzrautas pēdējās bikses un
nevis mūzika to pastiprina bet mūsu dungošana
līdzi lai arī neesam beiguši konservatoriju un bodē
arī iztiekam bez augstākās matemātikas neprotam
gudri spriedelēt par jaunākās literatūras vēsmām
toties nesalstam jo savā apdomībā esam ģērbušies
attiecīgi gadalaikam un mūsu bērni rotaļu laukumā
spārda bumbu nemaz nenojaušot kā tā izgatavota
reiz par to skatījos discovery visai sarežģīts process
bet nozīme jebkurā no augstāk minētā nav sāpēs
konservatorijā un ģeometriskajās progresijās kā arī
prasmē gudri izteikties par mākslu un sarakstīto
jēga pat nav bumbas rūpnieciskajā ražošanā tā jēga
ir spēlē ko dzīvojot cenšamies aizvest līdz uzvarām
laimīgam galam
0