Kino
13.02.2019

Pusaudži un dažādais TAS

Komentē
1
Saglabā

Par "Netflix" seriālu "Seksuālā izglītība"

Straumēšanas vietne "Netflix" jau vairākkārt ir pierādījusi, ka vēlas radīt dažādu saturu, kas ir domāts tieši pusaudžu (vai tādu nekad nepieaugušu pusaudžu kā es) auditorijai. Sākot ar visai skandalozo seriālu "13 iemesli, kāpēc" ("13 reasons why"), kas runāja par tik skarbām tēmām kā emocionālā vardarbība skolās, izvarošana, pašnāvība un arī par ASV sāpīgo tēmu – apšaudes skolās. Paralēli ir tapuši arī vairāki "vieglāka žanra" darbi – uz gaumes robežas balansējošais farss "Nepiesātināmā" ("Insatiable"), tumšākā versija par iemīļoto deviņdesmito gadu sitkomu "Sabrina – pusaugu burve" ("The chilling adventures of Sabrina"), savdabīgais "Nolāpītās pasaules gals" ("End of the fucking world"), kā arī neskaitāmas vieglas komēdijfilmas tīņiem, kuru kvalitāte lielu tiesu variē no "var skatīties" līdz "ak, šausmas". Taču, kā jau parasti, ik pa brīdim "Netflix" piedāvā arī kādu pērli, ko pusaudži noskatās vienā elpas vilcienā. Un tāds ir Lorijas Nannas veidotais britu dramatiski-komiskais seriāls "Seksuālā izglītība" ("Sex education").

Pusaudžu seksualitāte ir tēma, kas lielākoties izraisa noliedzošu attieksmi. Ne velti dažādi pārlieku konservatīvi vai prokremliski spēki Latvijā ar putām uz lūpām iestājas pret seksuālās izglītības pasniegšanu skolās, tai pašā laikā ignorējot strauji pieaugošo HIV izplatību tieši jauniešu vidū. Tā ir problēma, kuru sabiedrība izvēlas ignorēt, cerot, ka tā atrisināsies pati no sevis, – vārdu sakot, ja jaunieši nezinās, kas ir sekss un kontracepcija, tad viņi ar to nenodarbosies, maģiski iemācīsies to darīt tikai pēc laulību noslēgšanas un dzemdēs daudz bērnu, tādējādi ceļot demogrāfiskos rādītājus. Taču patiesība ir mazliet citāda – izglītošana un izpratnes veicināšana ir vislabākais veids, kā samazināt nevēlamu grūtniecību skaitu vai STS izplatību.

Līdzīga situācija ir arī, piemēram, televīzijas seriālos – lielākoties pusaudžu seriālos sekss notiek. Tieši "notiek" – tas ir dramaturģisks paņēmiens, lai radītu lielākus un samudžinātākus konfliktus starp varoņiem. Te varam atcerēties tādu klasiku kā "Beverlihilsa 90210", kur teju visi varoņi bija viens ar otru pārgulējuši. Un dīvainā veidā šādi pasniegta seksualitāte izraisa mazāku pretestību nekā seriāli vai filmas, kas runā par dzimumattiecībām un seksualitāti daudz tuvāk realitātei, pieskaroties arī dažādām ar to saistītām problēmām. No tā var secināt, ka darbi, kuros sekss ir viens no notikumiem, kas netiek reālistiski attēlots vai apspriests, ir pieņemamāki, jo no tiem nevar "samācīties" sliktas lietas. Tomēr tiek ignorēts fakts, ka cilvēka prāts ir piemērots tam, lai automātiski aizpildītu montāžas radītos "tukšumus laikā". Tas, ka pats dzimumakts netiek parādīts, nenozīmē, ka skatītājs to neiztēlojas un nepieņem kā notikušu faktu. Bet tas, cik reālistiska ir šī iztēle un kādu iespaidu tas atstāj uz tālāko seksuālo pieredzi, tiek piemirsts. Piemēram, tāds it kā "sīkums" kā prezervatīva izmantošana. Lielākā daļa seriālu netērē dārgo ekrāna laiku, lai parādītu to, ka pirms seksa tiek paņemts prezervatīvs, – tādējādi var secināt, ka tas nav nepieciešams, un, ja jau šie varoņi maģiski nepaliek stāvoklī vai nesaķer seksuāli transmisīvas slimības, tad tā tas ir arī dzīvē. Izklausās absurdi? Nē, ja pirms tam veselības mācībā par to netiek izstāstīts, ja vecāki neizglīto savus bērnus vai arī viņi paši internetā piepeši neizlemj skatīties nevis pornogrāfiju, bet mācīties par dzimumattiecībām un sava ķermeņa uzbūvi, šāds scenārijs nemaz nav absurds. Es, piemēram, agrā vecumā ilgstoši biju pārliecināta, ka dzimumakts nozīmē divu cilvēku berzēšanos vienam pret otru, jo aptuveni tā tas tika atveidots seriālā "Dona Beiža".

Tādā ziņā seriāls "Seksuālā izglītība" sper drosmīgu soli, runājot par to, par ko sabiedrībā parasti izvēlas klusēt, – par to, ka lielākoties pusaudži ar seksu nodarbojas vai vismaz aktīvi par to domā un vislielākās bailes un problēmas izraisa tieši nezināšana. Galvenais varonis Otiss ir audzis ļoti izglītojošā vidē, jo viņa māte Džīna ir pazīstama seksa terapeite. Tai pašā laikā zēnam ir savas likstas – tieši mātes pārspīlētā atklātība un brīžiem nespēja novilkt personīgās telpas robežas Otisu ir padarījusi vēl noslēgtāku. Un viņš, piemēram, atšķirībā no teju visiem saviem vienaudžiem nespēj masturbēt. Taču – arī atšķirībā no teju visiem saviem vienaudžiem – viņš ir izglītots dažādos jautājumos, kas saistīti ar seksualitāti. Tā nu apstākļu sakritības dēļ viņš kopā ar skolas "slikto meiteni" Meivu uzsāk savdabīgu biznesu – anonīmi sniedz seksuālās terapijas konsultācijas saviem skolasbiedriem.

Protams, ka seriāla pasaule ir daudzējādā ziņā idealizēta, taču uzbūvēta ar tādu iejūtību un sirsnību pret varoņiem un viņu problēmām, ka rodas vēlme, kaut tā varētu notikt arī īstajā dzīvē. Brīnišķīgs varonis ir Otisa labākais draugs – homoseksuālais Ēriks –, kurš, atšķirībā no sava introvertā čoma, ļoti vēlas kļūt populārs skolā, kā arī alkst pēc seksuālas pieredzes. Trāpīgi ir apspēlēts tas, ka visā skolā ir tikai vēl viens atklāti homoseksuāls puisis, kurš Ērikam arī norāda, ka tas, ka viņi ir divi vienīgie geji, nenozīmē, ka viņiem ir jābūt draugiem vai dies’ pas’ vēl jāveido arī romantiskas attiecības. Tā ir visai izplatīta un klišejiska situācija – bieži vien heteroseksuālā sabiedrība pieņem, ka homoseksualitāte ir kaut kāds vienojošs elements un ar to vien pietiek, lai izveidotu attiecības, neņemot vērā ne personības iezīmes, ne jebkādus citus apstākļus, kas ir būtiski, lai izveidotos intīma tuvība.

Patiesībā ir pārsteidzoši, kā tikai astoņas sērijas garajā pirmajā sezonā ir aplūkots tik plašs problēmu spektrs. Tiek runāts gan par to, ka laba draudzība nenozīmē tikpat labu seksuālo saskaņu, gan par potences problēmām, par dubultajiem standartiem, kādi tiek vērsti pret sieviešu un vīriešu seksualitāti, par bailēm no tuvības, par virtuālās vides ietekmi uz socializēšanos un vēl jo daudzām citām. Turklāt tas, kas padara "Seksuālo izglītību" īpaši baudāmu, ir seriāla stilistika un zināms vieglums. Runāšana par nopietnām tēmām netiek pasniegta didaktiskā vai brīdinošā tonī, bet gan asprātīgi un sirsnīgi. Pat "negatīvie" varoņi spēj izraisīt simpātijas un empātiju.

Seriāla vizuālā stilistika ir saistoša ar to, ka nojauc dažādus pieņēmumus par reālistisku laiktelpu. Košās krāsas un ģērbšanās stils liecina par piederību astoņdesmitajiem vai pat deviņdesmitajiem gadiem, taču gan datori, gan viedtālruņi norāda uz mūsdienām. Tādējādi tiek panākta savdabīga reālisma laušana un spēcīgāk iezīmējas formas un žanra piederība – šķiet, ka seriālā ir savāktas neskaitāmas atsauces uz populārajām tīņu komēdijām no dažādiem laikiem. Turklāt šie atpazīstamie elementi tiek apvērsti – savā ziņā varētu teikt, ka stāsts ir par to, kādi šie ierastie tīņu komēdiju "tipāži" ir patiesībā, ja lielākoties nepaliktu šajā stereotipu līmenī. To precīzi parāda, piemēram, skolas "sliktais zēns" un bully Ādams, kurš pats cīnās ar potences problēmām, kā arī, izrādās, aiz agresijas slēpj nespēju veidot funkcionējošas attiecības ar meiteni, kuram viņam no visas sirds patīk.

Brīžiem, protams, "Seksuālā izglītība" arī pati ieslīd žanra klišejā, kas visvairāk saistās tieši ar paša Otisa tēlu – "nūģīgais" un noslēgtais labais zēns ar savām dīvainībām ir viens no izplatītākajiem indie romantisko komēdiju tropiem. Savā ziņā viņš līdzinās gan Džeimsam no seriāla "Nolāpītās pasaules gals", gan Klejam no "13 iemesli, kāpēc" un pat tīņu mega-melodrāmas "Riverdeila" varonim Džaghedam (kurš gan no nūģa pāris sezonu laikā ir paspējis izaugt par kriminālo autoritāti). Savā ziņā tas visvairāk izpaužas viņa attiecībās ar "slikto meiteni" Meivu. Viņa simpātijas pret šo it kā izstumto (bet, protams, konvencionāli ļoti skaisto) dumpinieci ļoti atgādina sižetu par "labo džeku", kurš ir meitenes draugs, bet tad viņā iemīlas. Un skatītājiem, protams, ir jātur īkšķi par "labo džeku" Otisu, nevis par jebkuru citu puisi, ar kuru Meivai veidojas kas nopietnāks.

Tādā ziņā interesantākas ir Otisa attiecības ar viņa māti Džīnu (Džiliana Andersone kā "anti-Skallija" ir apburoša) – progresīvā un "foršā" mamma reizē arī ir iemesls, kāpēc pusaudzim tik grūti pieņemt seksualitāti kā normālu savas eksistences sastāvdaļu. Lūk, šeit arī tiek apvērsts absurdais pieņēmums, ka informētība un izglītotība par dzimumattiecībām uzreiz pusaudžus iedzen netiklības valgos.

Lai arī, atskaitot Džīnu, pārējo pusaudžu vecāki seriālā parādās mazāk, ir redzama vēl viena svarīga līnija – tas, cik spēcīgi vecāku rīcība un attieksme pret mīlestību, seksu un attiecībām ietekmē viņu bērnus. Tas, ka savas uzvedības pamatmodeļus un vēl jo vairāk paraugu tam, kā veidot romantiskas attiecības, mēs neapzināti pārņemam no tā, ko redzam savos vecākos, ir zināms fakts. Taču "Seksuālā izglītība" tam pievērš pastiprinātu uzmanību, katra varoņa gan seksuālās, gan emocionālās aiztures un noslieces uz neveselīgām attiecībām aplūkojot izvērstāk – meklējot cēloņus un iemeslus, nevis tikai attēlojot jau izrietošās sekas.

Kopumā, protams, seriālā ir novērojams gana daudz idealizēšanas un pat naivuma, bet, ņemot vērā komēdijas žanra noteikumus un ierastos rāmjus, padziļinātā un iejūtīgā attieksme pret varoņiem un viņu problēmām ir atbruņojoša. Cauri stilizētajam un krāsainajam virsslānim izlaužas reti sastopams patiesums un aizkustinājums. Varoņu dažādība arī sniedz daudz plašāku empatizēšanās līmeni skatītājam, nekā piedāvā, piemēram, jau minētais seriāls-fenomens "Riverdeila", kur skaisti jaunieši lielākoties skaisti skūpstās, novelk kādu apģērba gabalu, un pēc tam varam izsecināt, ka viņiem ir bijis TAS. "Seksuālajā izglītībā" TAS ir klātesošs daudz dabiskāk un saprotamāk – gan apkaunojoši, gan neveikli, gan smieklīgi, gan skumji, gan arī mīlestības pilni. Manuprāt, tas ir daudz veselīgāks veids, kā par šo tēmu runāt, nevis to ignorēt vai izskaistināt līdz formālam līmenim, kas darbojas vien kā asociatīva ķēdīte skatītāja prātā. Jo tieši šis iztrūkuma mirklis ir tas, kurš rada vilšanos un pārpratumus reālajā dzīvē, kur viss ir daudz nesmukāk, neveiklāk un daudz sliktāk izgaismots, tomēr – arī īstāk.

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!